Eragons

31. NODAĻA Zobena meistars

Nākamā diena abiem bija vieglāka. Eragons jutās labāk un spēja pareizi atbildēt uz vairākiem Broma jautājumiem. Pēc kāda īpaši sarežģīta uzdevuma Eragons pieminēja to, kā ar maģijas palīdzību bija ieraudzījis sievieti no sapņa. Broms paraustīja bārdu.

- Tu saki, ka viņa bija apcietināta? -Jā.

- Vai redzēji viņas seju? Broms uzmanīgi vaicāja.

- Diezgan neskaidri. Apgaismojums bija slikts, tomēr redzēju, ka viņa ir skaista. Dīvaini: man nebija grūti saskatīt viņas acis. Un viņa raudzījās tieši uz mani.

Broms pakratīja galvu. Cik man zināms, tie, kuru attēlu atveido ar maģijas palīdzību, nezina, ka viņus novēro.

- Vai nevari iedomāties, kas viņa varētu būt? Eragons vaicāja, pārsteigts par savas balss dedzīgo toni.

- Nezinu gan, Broms atzinās. Droši vien es varētu iz­teikt dažus pieņēmumus, taču neviens no tiem nebūs pareizais. Notikušais ir ļoti dīvains. Kaut kādā veidā tev izdevās savā sapnī atsaukt kāda cilvēka tēlu kāda, ko tu nekad neesi redzē­jis, nesakot spēka vārdus. Sapņi reizēm ietiecas garu pasaulē, taču šoreiz tas ir citādi.

- Iespējams, lai saprastu, kā tas gadījies, mums būtu jāpār­meklē visi cietumi, līdz atradīsim šo sievieti, Eragons ieteicās. Viņam pašam likās, ka tā varētu būt ļoti laba doma. Broms tikai iesmējās un jāja tālāk.

Broma stingrās rokas vadītā apmācība aizpildīja gandrīz katru dienas stundu, un dienas pamazām pārtapa nedēļās. Zobenu cīņas laikā Eragonam tagad bija jāliek lietā kreisā roka, jo labā bija lauzta. Pēc kāda laika viņš jau varēja cīnīties ar kreiso roku tikpat labi kā ar labo.

Kad viņi bija šķērsojuši Kori un nonākuši līdzenumā, Alagēzijā lēnām iestājās pavasaris, nosēdams zemi ar ziediem. Kailo koku zaros parādījās pumpuri, bet cauri pērnajai kūlai spraucās jaunās zāles asni. Putni atlidoja no ziemas mītnēm un sāka vīt ligzdas.

Ceļotāji turpināja ceļu gar Toarkas upi uz dienvidaustru­miem, garām Korei. Upe kļuva straujāka ar katru pieteku, kas ieplūda tajā no visām pusēm. Kad upe jau bija vairāk nekā jūdzi plata, Broms norādīja uz nelielām salām, kas izraibināja ūdeni.

- Mēs esam tuvu Leonas ezeram tas ir kādu divu jūdžu attālumā.

- Vai tu domā, ka mēs varam nokļūt tur, pirms iestāsies nakts? Eragons vaicāja.

- Mēs varam mēģināt.

Krēslā nebija viegli turpināt ceļu, jo taka bija tik tikko redzama, tomēr ūdens šalkoņa vadīja ceļiniekus uz priekšu. Kad uzlēca mēness, spožais spīdeklis sniedza pietiekami daudz gaismas, lai redzētu apkārtni.

Leonas ezers izskatījās pēc zemē izklāta plāna sudrabaina palaga. Ūdens virsma bija mierīga un gluda kā spogulis. Ja nebūtu spožās mēness strēles, kas atspīdēja ūdenī, ezeru neva­rētu atšķirt no zemes. Safīra sēdēja akmeņainā pludmalē, vēdi­nādama spārnus, lai izžāvētu tos. Eragons pasveicināja pūķi, un viņa atbildēja: Ūdens ir brīnišķīgs dziļš, auksts un skaidrs.

Varbūt rīt es arī nopeldēšos, zēns atbildēja. Viņi ierīkoja apmetni zem kokiem un drīz devās gulēt.

No rīta Eragons traucās paskatīties, kāds ezers izskatās die­nasgaismā. Tur, kur pāri bija brāzies vējš, viss ūdens plašums ar baltajām putu cepurēm ņirbēja mazos puslociņos. Ezera plašums priecēja jaunekli. Viņš līksmi iesaucās un skrēja pie ūdens. Safira, kur tu esi? Papriecāsimies!

Tiklīdz Eragons uzrāpās viņai mugurā, Satīra izlēca no ūdens. Viņi uzlidoja augšā, riņķojot virs ezera, taču arī no turie­nes otrs ezera krasts nebija saskatāms. Vai tu gribētu nopeldē­ties? Eragons apjautājās Satīrai.

Viņa nosmīnēja. Turies! Safīra sakļāva spārnus un, saturot tos ar nagiem, iegrima viļņos. Kamēr viņi burāja, ūdens mirgoja saules gaismā, Eragons atkal līksmi iekliedzās. Safīra salocīja spārnus un ienira ezerā galva un kakls ūdenī ieslīdēja kā šķēps.

Ūdens triecās pret Eragonu kā ledaina siena, aizsitot elpu un gandrīz noraujot no Safiras muguras. Viņš cieši turējās, kamēr pūķis uzpeldēja virspusē. Ar trijiem kāju vēzieniem viņa nonāca līdz pašai augšai, un debesīs uzšāvās mirgojošas šļaka­tas. Eragons noelsās un sapurināja matus, bet Safira slīdēja pāri ezeram, izmantodama asti par stūri.

Gatavs ?

Eragons pamāja ar galvu un dziļi ievilka krūtīs elpu, sažņau­dzot rokas. Šoreiz abi maigi ieslīdēja zem ūdens. Ūdens bija skaidrs, un viņi varēja redzēt tālin tālu. Safira griezās, locījās un kūleņoja, slīdēdama cauri ūdenim kā zutis. Eragons jutās, it kā jātu ar jūras čūsku no senām leģendām.

Kad jaunekļa plaušas jau brēktin brēca pēc gaisa, Safira izlieca muguru un šāvās uz augšu. Pūķis izrāvās gaisā spārnus plati iepletis, un viņus apņēma šļakatu ūdenskritums. Diviem spēcīgiem spārnu vēzieniem viņa pacēlās augstu virs ezera.

Tas bija lieliski! Eragons iesaucās.

Jā, Safīra laimīga atbildēja. Tomēr žēl, ka tu nevari aizturēt elpu ilgāk.

Tur es neko nevaru darīt, viņš sacīja, izspiezdams ūdeni no matiem. Drēbes bija slapjas, un vējš, kas cēlās no Safiras spārniem, saldēja. Jauneklis pavilka šinu uz rokas, jo plaukstas locītava niezēja.

Tiklīdz Eragons bija apžuvis, viņi abi ar Bromu apsegloja zirgus un lieliskā noskaņojumā sāka jāt apkārt Leonas ezeram, bet Safīra rotaļājoties nira ūdenī un lēca ārā no tā.

Pirms vakariņām Eragons, kā parasti, nobloķēja Zaroka asmeni, gatavodamies cīņai. Ne Eragons, ne Broms nekustējās, gaidīdami, kad otrs sāks cīņu. Jauneklis pētīja apkārtni, mēģi­nādams atrast kādu pauguru vai ko citu, kas viņam dotu kādas priekšrocības. Viņa uzmanību piesaistīja nūja pie ugunskura.

Eragons metās lejā, paķēra nūju un svieda to Bromam. Tomēr lauztā roka traucēja, un Broms viegli izvairījās no koka gabala. Vecais vīrs strauji devās uzbrukumā, vēcinot zobenu. Eragons pieliecās, un asmens nosvilpa viņam virs galvas. Viņš ierēcās un nikni atsita Broma cirtienu.

Abi nokrita zemē, katrs centās nonākt virspusē. Eragons aizripoja uz vienu pusi un atvēzējās ar Zaroku pret Broma stil­biem. Vecais vīrs aizturēja sitienu ar zobena rokturi un pielēca kājās. Saliecies Eragons atkal uzbruka, veidodams ar zobenu sarežģītu kombināciju virkni. No asmeņiem šķīda dzirksteles, kad viņi atkal un atkal uzbruka viens otram. Broms atvairīja visus sitienus, un viņa seja bija saspringta no koncentrēša­nās. Taču Eragons redzēja, ka pretinieks pamazām nogurst. Nerimstošā kauja turpinājās, ik pa laikam kāds no abiem pama­nīja trūkumus otra aizsardzībā.

Tad Eragons juta, ka cīņas gaita mainās. Sitienu pēc sitiena jauneklis guva virsroku, bet Broma atsitieni kļuva lēnāki, un viņš atkāpās. Eragons viegli bloķēja Broma dūrienu ar zobenu. Vecajam vīram vēnas uz pieres pulsēja no piepūles un dzīslas uz kakla piebrieda no sasprindzinājuma.

Piepeši Eragons pārliecināts cirta ar Zaroku ātrāk nekā jebkad agrāk, it kā noaužot tērauda tīklu apkārt Broma zobe­nam. Spējā uzbrukumā puisis trieca sava zobena plakano pusi pret Broma zobenu, un tas nokrita zemē. Pirms Broms paspēja paķert zobenu, Eragons pielika Zaroku pie vecā vīra kakla.

Viņi elsdami stāvēja viens otram pretī; sarkanais zobena asmens spiedās pret Broma kaklu. Eragons lēnām nolaida roku un atkāpās. Šī bija pirmā reize, kad viņš spēja pieveikt Bromu, neķeroties pie dažādām viltībām. Broms pacēla zobenu un ielika makstī. Smagi elpodams, viņš sacīja:

- Šodienai pietiks.

- Mēs taču tikko sākām, Eragons pārsteigts atbildēja.

Broms pakratīja galvu.

- Zobenu cīņā es tev nevaru iemācīt neko jaunu. No visiem kareivjiem, kurus esmu sastapis, tikai trīs spēja mani sakaut tik viegli, un es šaubos, vai kāds no tiem varētu to izdarīt ar kreiso roku. Viņš skumji smaidīja. Neesmu tik jauns, kā reiz biju, taču varu sacīt, ka tu esi ļoti talantīgs zobena meistars. Tādi ir retums.

- Vai tas nozīmē, ka mēs vairs necīnīsimies katru vaka­ru? Eragons vaicāja.

- Nē, no tā tu vaļā netiksi, Broms smējās. Taču tagad mēs to neuztversim tik nopietni. Nekas ļauns nenotiks, ja šad un tad izlaidīsim. Viņš noslaucīja pieri. Tomēr atceries: ja tev reiz būs tā nelaime cīnīties ar elfu mācītu vai ne, sievie­ti vai vīrieti -, esi gatavs sakāvei. Tie, tāpat kā pūķi un citas maģiskas būtnes, ir daudz reižu stiprāki, nekā daba paredzējusi. Pats vājākais elfs mierīgi tevi pārspētu. Tas pats attiecas uz razakiem viņi nav cilvēki un nogurst daudz lēnāk nekā mēs.

- Vai ir kāds veids, kā kļūt viņiem līdzīgam? Eragons gri­bēja zināt. Viņš sakrustotām kājām sēdēja blakus Satīrai.

Tu labi cīnījies, viņa sacīja. Eragons smaidīja.

Broms, paraustījis plecus, apsēdās.

- Dažas iespējas ir, taču pagaidām neviena no tām tev nav pieejama. Maģija tev ļaus sakaut visus ienaidniekus, izņemot pašus spēcīgākos. Lai tiktu ar tiem galā, tev būs nepieciešama Safiras palīdzība, kā arī krietna deva veiksmes. Atceries: ja maģiska radība izmanto maģiju, tā spēj paveikt lietas, kas var nogalināt cilvēku, jo tai piemīt pārdabiskas spējas.

- Kā var cīnīties ar maģiju? Eragons vaicāja.

- Kā tu to domā?

Jauneklis atspiedās pret elkoni.

- Nu, pieņemsim, ka man uzbrūk Ēna. Kā es varētu noblo­ķēt viņa maģiju? Lielākā daļa buramvārdu darbojas tajā pašā brīdī, kad izteikti, tādēļ nav cerību atbildēt ar maģiju laikus. Un, ja arī man izdotos, kā es varēšu izvairīties no ienaidnieka maģijas? Liekas, man būtu jāzina mana ienaidnieka nodomi, pirms viņš vispār rīkojas. Jauneklis uz brīdi apklusa. Es vienkārši nesaprotu, kā to paveikt. Tas, kurš uzbrūk pirmais, uzvar.

Broms nopūtās.

- Tas, par ko tu runā, tā sauktais burvju duelis, ja tu tajā iesaistīsies, tev būs ārkārtīgi bīstams. Vai tev nekad nav ienācis prātā, kā Galbatoriksam izdevās pievārēt visus Jātniekus, ja viņam bija tikai ducis vai mazliet vairāk sekotāju?

- Es nekad neesmu par to domājis, Eragons atzinās.

- Ir vairākas iespējas. Dažas tu apgūsi vēlāk, taču būtis­kākais ir tas, ka Galbatorikss gan prata, gan prot meistarīgi ielauzties cilvēku prātā. Redzi, burvju duelī ir stingri noteikumi, kas jāievēro abām pusēm, citādi abi sāncenši ies bojā. Sākumā neviens nedrīkst izmantot maģiju, līdz viens no dalībniekiem iekļūst otra sāncenša prātā un pakļauj tā domas.

Safīra ērti apvija savu asti ap Eragonu un jautāja: Kāpēc gaidīt ? Kad ienaidnieks sapratīs, ka esi uzbrucis, viņam būs par vēlu rīkoties. Eragons atkārtoja jautājumu skaļi.

Broms pakratīja galvu.

- Nē, nebūs gan. Ja es pēkšņi izmantošu savu spēku pret tevi, Eragon, tu noteikti iesi bojā, taču īsajā brīdī, pirms tevi iznīcināšu, būs pietiekami daudz laika atbildes burvestībai. Tādēļ, ja neviens no sāncenšiem pilnīgi noteikti negrib iet bojā, neviena no pusēm neuzbrūk, līdz nav tikusi pāri otras aizsar­dzībai.

- Kas notiek tad? Eragons vaicāja.

Broms paraustīja plecus un sacīja:

- Tiklīdz tu esi iekļuvis ienaidnieka prātā, viegli paredzēt, ko tas grasās darīt, un novērst to. Tomēr arī tad ir viegli zaudēt kaujā, ja tu nezini, kā atsist burvestības.

Vecais vīrs piebāza pīpi un aizkūpināja to.

- Un tam nepieciešama īpaši ātra domāšana. Pirms tu vari aizstāvēt pats sevi, tev jāsaprot tā spēka daba, kas ir pavērsta pret tevi. Ja tev uzbrūk ar karstumu, tev ir jāzina, vai to sūta pa gaisu, ar uguni, gaismu vai kādā citā veidā. Vienīgi tad, ja tu to zini, tu vari stāties pretī maģijai, piemēram, sasaldējot to vielu, kas izstaro nežēlīgu karstumu.

- Izklausās ļoti sarežģīti.

- Ārkārtīgi, piekrita Broms. Dūmu stīga cēlās no viņa pīpes. Cilvēki reti šādos dueļos izdzīvo ilgāk par dažām sekun­dēm. Milzīgais spēka un spēju apjoms, kas nepieciešams šādai kaujai, nolemj iesācējus drošai nāvei. Tiklīdz tu sasniegsi vaja­dzīgo līmeni, es tev sākšu mācīt nepieciešamās metodes. Līdz tam laikam, ja tev jācīnās ar burvi, bēdz prom, ko kājas nes.