Eragons

32. NODAĻA Drasleonas muklājs

Ceļinieki pusdienoja Fasaloftā rosīgā pilsētiņā pie ezera. Tā bija jauka vietiņa pakalnā, no kura pavērās skats uz ezeru. Kamēr viņi ieturējās viesnīcas kopējā ēdamtelpā, Eragons uzmanīgi klausījās, ko runā pie blakusgaldiem, un par lielu atvieglojumu nedzirdēja neko par sevi vai Safīru.

Taka, kas tagad bija viņu ceļš, pēdējo divu dienu laikā bija kļuvusi sliktāka. Ratu riteņi un dzelzs pakavi bija nozvērējušies saplosīt zemi, un daudzas vietas bija pavisam neizbrienamas. Safirai dienā vajadzēja slēpties, jo ceļinieku kļuva aizvien vai­rāk, tādēļ visi trīs tikās tikai naktī.

Dienām ilgi viņi virzījās uz dienvidiem gar Leonas ezera plašo krastu. Eragons prātoja, vai viņi vispār kādreiz apies tam apkārt, tādēļ sajuta atvieglojumu, kad satika kādu vīru, kas sacīja, ka Drasleona ir tikai vienas dienas jājiena attālumā.

Nākamajā rītā Eragons pamodās agri. Pirksti dega aiz nepa­cietības, iedomājoties, ka drīz viņi tiksies ar razakiem. Jums abiem jābūt piesardzīgiem, Safira sacīja. Razakiem var būt spiegi, kas meklē ceļotājus, kuri atbilst jūsu aprakstam.

Mēs darīsim, ko varēsim, lai neradītu aizdomas, jauneklis mierināja pūķi.

Viņa nolaida zemāk galvu, līdz abu acis sastapās. Iespējams, taču ņem vērā, ka es nevarēšu tevi aizsargāt, kā to darīju cīņā pret urgļiem. Es būšu pārāk tālu, lai nāktu palīgā, turklāt es nespēšu izdzīvot šaurajās pilsētas ielās. Seko Broma padomam, dari, kā viņš saka, viņš ir prātīgs.

Es zinu, Eragons drūmi atteica.

Vai tu dosies kopā ar Bromu pie vārdeniem ? Tiklīdz razaki būs nogalināti, viņš gribēs tevi turp aizvest. Un, tā kā Galbatorikss būs satracināts, uzzinot par razaku nāvi, tas, iespējams, būs prātīgākais solis.

Eragons berzēja rokas. Es negribu visu laiku cīnīties pret Impēriju, kā to dara vārdeni. Dzīve ir kas vairāk par nemitīgu karu. Mums būs laiks apsvērt to visu, kad razaki būs paga­lam.

Neesi tik pārliecināts, viņa brīdināja un devās paslēpties līdz nakts tumsai.

Ceļu pildīja zemnieki, kuri veda savas preces uz Drasleonas tirgu. Eragonam un Bromam bija jālaiž zirgi soļos un brīžiem pat jāgaida, līdz rati viņiem atbrīvos ceļu.

Lai arī viņi vēl pirms pusdienlaika ieraudzīja tālumā dūmus, pilsētu skaidri saskatīt varēja tikai pēc jūdzes. Pieradušiem pie Tērmas precīzā plānojuma, Drasleona viņiem šķita ielu mudžeklis, kas izpleties pie Leonas ezera. Pussabrukušas ēkas rēgojās līkumainās ieliņās, pilsētas centru apjoza netīra, bāli dzeltena un māliem apmesta siena.

Dažas jūdzes uz austrumiem debesīs slējās kaila klints, līdzinādamās tumšam spoku kuģim ar vītnēm un kolonnām. Gandrīz vertikālās sienas izauga no zemes kā izrobots dīvaina monstra skeleta gabals.

Broms norādīja:

Tās ir Ellesdzirnas. Tās arī ir iemesls, kāpēc uzcēla Drasleonu. Ellesdzirnas apbur cilvēkus, lai arī šī ir drūma un ļauna vieta. Viņš ar roku norādīja uz ēkām pilsētas mūra iekšpusē. No sākuma mums jādodas uz pilsētas centru.

Kamēr viņi lēni kustējās pa ceļu uz priekšu, Eragons ievē­roja, ka augstākā celtne pilsētā ir katedrāle, ko varēja redzēt pāri mūriem. Tā bija ārkārtīgi līdzīga Ellesdzirnām, it īpaši tad, kad tās arkās un smailajos tornīšos iespīdēja gaisma. Kādus dievus vietējie pielūdz? viņš vaicāja.

Broms nepatikā saviebās.

- Viņu priesteri dodas uz Ellesdzirnām. Reliģija, kurai viņi kalpo, ir nežēlīga. Viņi dzer cilvēku asinis un ziedo viņu miesu. Viņu priesteriem reizēm trūkst kādas ķermeņa daļas, jo viņi tic jo vairāk kaulu un cīpslu atdod, jo mazāk esi pieķēries mirstīgajai pasaulei. Lielāko daļu laika šie priesteri pavada strīdoties, kura no Ellesdzirnu trim virsotnēm ir augstākā un nozīmīgākā un vai ceturtā viszemākā vispār būtu jāpielūdz.

- Briesmīgi, Eragons sacīja nodrebinādamies.

- Jā, Broms smagnēji novilka, taču nesaki to ticīgajam. Citādi var viegli zaudēt roku "grēku nožēlošanā", kā viņi to sauc.

Pie Drasleonas milzīgajiem vārtiem viņi vadīja zirgus cauri cilvēku drūzmai. Katrā vārtu pusē bija novietoti desmit kareivji, kas neuzkrītoši pētīja pūli. Eragons un Broms iekļuva pilsētā bez starpgadījumiem.

Telpu trūkuma dēļ pilsētas mūra iekšpusē mājas bija aug­stas un šauras. Ēkas, kas atradās tuvāk mūrim, bija piebūvētas tieši pie tā. Lielākā daļa namu karājās virs līkām, šaurām ieli­ņām, aizsegdamas debesis, un nācās grūti noteikt, vai zem tām valda diena vai nakts. Gandrīz visas ēkas bija būvētas no brūna, raupja koka, kas pilsētu darīja vēl jo tumšāku. Gaiss smakoja pēc atkritumiem, ielas bija netīras.

Noplīsušu bērnu bars skrēja pa ielām, kaudamies par maizes doniņām. Sakropļoti ubagi tupēja pie vārtiem, lūgdami naudu. Viņu saucieni pēc palīdzības līdzinājās nolādēto korim. Mēs pat pret dzīvniekiem tā neizturamies, Eragons domāja, ieplezdams acis dusmās. Es te nepalikšu, jauneklis sacīja, negribēdams samierināties ar redzēto.

- Tālāk būs labāk, Broms sacīja. Tagad mums jāatrod viesnīca un jāizdomā rīcības plāns. Drasleona var būt bīstama vieta pat vispiesardzīgākajam cilvēkam. Es negribu palikt uz ielas nevienu brīdi ilgāk.

Abi devās dziļāk iekšā Drasleonā, atstādami aiz muguras netīro ieeju. Kad viņi nokļuva bagātākajā pilsētas daļā, Eragons brīnījās: Kā šie cilvēki var bezrūpīgi dzīvot, kamēr citi cieš?

Viņi atrada istabu "Zelta lodē", kas bija samērā lēta un pieklājīga vieta. Pie vienas sienas bija pieslieta šaura gulta, tai blakus ļodzīgs galds un bļoda ar ūdeni. Eragons paskatījās uz matraci un sacīja:

- Es gulēšu uz grīdas. Tur iekšā noteikti ir tik daudz kukaiņu, lai aprītu mani dzīvu.

- Nu, es negribu viņiem liegt maltīti, sacīja Broms, uzmez­dams somas uz matrača. Eragons savējās novietoja uz grīdas un noņēma stopu.

- Ko tagad? viņš jautāja.

- Atradīsim ēdamo un alu. Pēc tam liksimies gulēt. Rīt sāksim meklēt razakus. Ejot ārā no istabas, Broms brīdināja: Lai kas notiktu, neļauj vaļu savai mēlei. Ja kaut kas atgadās, mums acumirklī jāņem kājas pār pleciem.

Viesnīcas pusdienas gandrīz nebija ēdamas, taču alus bija lielisks. Kad viņi streipuļoja uz istabu, Eragona galva patīkami dūca. Viņš atritināja segas uz grīdas un palīda zem tām, bet Broms iegāzās gultā.

īsu brīdi pirms aizmigšanas viņš sazinājās ar Safīru: Mēs te paliksim dažas dienas, taču meklēšanai nevajadzēs tikpat daudz laika kā Tērmā. Kad mēs atklāsim, kur ir razaki, varbūt tu varēsi palīdzēt viņus notvert. Es parunāšu ar tevi no rīta. Šobrīd manas domas nav skaidras.

Tu esi dzēris, viņu sasniedza nosodoša doma. Eragons kādu brīdi to apsvēra, un viņam bija jāpiekrīt, ka Safīrai ir taisnība. Viņas nosodījums bija nepārprotams, taču pūķis neko nepārme­ta, vien sacīja: Es tevi neapskaudīšu no rīta.

Nē, Eragons noņurdēja. Broms gan mani apskaudīs. Viņš izdzēra divreiz vairāk.