Eragons

7. NODAĻA Spēka vārds

Mājupceļā Rorans sacīja: Pie Horsta bija ieradies kāds svešinieks no Terinsfordas.

Kā viņu sauca? Eragons apjautājās. Viņš apgāja apkārt ledus klucim un ātrā solī turpināja ceļu. Aukstums svi­lināja vaigus un acis.

- Demptons. Viņš gribēja, lai Horsts izkaļ dažas uzmavas, Rorans atbildēja. Brālēna spēcīgās kājas arās cauri kupenai, attīrot ceļu Eragonam.

- Vai tad Terinsfordā nav sava kalēja?

- Ir, atsaucās Rorans, taču viņš nav pārāk prasmīgs. Brā­lēns uzmeta skatienu Eragonam. Tad viņš piebilda, paraustījis plecus: Demptonam vajadzīgas uzmavas dzirnavām. Viņš dzir­navas paplašina un piedāvāja darbu arī man. Es to pieņemšu un došos viņam līdzi, kad uzmavas būs gatavas.

Dzirnavnieki strādāja cauru gadu. Ziemas laikā viņi mala visu, ko ļaudis tiem nesa, bet ražas laikā iepirka graudus un pārdeva jau gatavus miltus. Tas bija smags un bīstams darbs. Strādnieki milzīgajos dzirnakmeņos bieži zaudēja pirkstus vai pat roku.

- Vai tu teiksi Garovam? taujāja Eragons.

- Jā. Rorana sejai pārslīdēja drūms smaids.

- Kāpēc? Tu taču zini, ko viņš domā par došanos prom no mājām. Sāksies tracis. Varbūt labāk neteikt neko? Aizmirsti, lai varam mierīgi paēst vakariņas.

- Es nevaru. Es pieņemšu šo darbu.

Eragons apstājās. Kāpēc? Viņi nostājās viens otram pretī, un gaisā mutuļoja garaiņi no abu elpas. Es zinu, ka šeit ir grūti nopelnīt naudu, taču mēs vienmēr esam iemanījušies izgrozīties. Tev nav jādodas prom.

- Man arī negribas to darīt. Taču šī nauda man vajadzīga pašam. Rorans gribēja iet tālāk, taču Eragons nekustējās ne no vietas.

- Kam tev to vajag? Viņš gribēja dzirdēt atbildi.

Rorana pleci nedaudz iztaisnojās. Es gribu precēties.

Eragonu pārņēma apjukums un izbrīns. Viņš atcerējās, kā

Katrīna un Rorans skūpstījās pavasarī, kad ieradās tirgoņi, bet precēties? Katrīna? viņš vārgi pārjautāja, lai gan zināja atbildi. Rorans pamāja ar galvu.

- Vai tu esi bildinājis viņu?

- Pagaidām ne, gaidīšu līdz nākamajam pavasarim, kad varēšu uzcelt māju, tad gan.

- Bet mājās ir pārāk daudz darba, lai tu varētu tagad doties prom, Eragons protestēja. Pagaidi, kamēs sagatavosimies sējai.

- Nē, pasmaidījis atteica Rorans. Pavasarī es nekur netik­šu, tad es būšu visvairāk vajadzīgs. Zeme būs jāapar un jāapsēj. Nezāles jāravē, nemaz nerunājot par visiem citiem darbiem. Nē, šis ir labākais laiks, lai dotos prom, negaidot pavasari. Tu un Garovs iztiksiet bez manis. Ja viss ritēs labi, es drīz atgriezīšos mājās ar sievu.

Eragons negribīgi piekrita Roranam. Viņš pakratīja galvu, taču pats nevarēja saprast vai aiz dusmām vai pārsteiguma.

- Laikam tev taisnība, un es varu tikai novēlēt tev veiksmi. Taču Garovs par to nebūs priecīgs.

- Tad jau redzēsim.

Puiši atkal devās ceļā, un starp viņiem nostājās klusums. Eragona sirds bija nemierīga. Paies labs laiciņš, līdz viņš spēs labvēlīgi uzlūkot šādu notikumu pagriezienu. Kad viņi ieradās mājās, Rorans uzreiz neizklāstīja savus plānus, tomēr Eragons bija pārliecināts, ka tas notiks visai drīz.

Eragons devās tikties ar pūķi pirmo reizi kopš tā brīža, kad abi brālēni bija aprunājušies. Viņš bažīgi tuvojās tam, zinādams, ka šis brīnumainais radījums ne vien ir līdzvērtīgs viņam, bet, iespējams, arī daudz pārāks.

Eragon.

- Vai tas ir vienīgais, ko vari pateikt? viņš atcirta. Jā.

Jaunekļa acis iepletās no negaidītās atbildes, un viņš apsē­dās. Tagad tam ir arī humora izjūta. Kas būs turpmāk ? Viņš impulsīvi ar kāju salauza nokritušu zaru. Rorana paziņojums par precībām bija sabojājis garastāvokli. Un pēkšņi viņa smadze­nes pilnīgi skaidri uztvēra jautājumu: "Kas noticis?" Eragons pastāstīja par to, ko vēlas darīt Rorans. Kamēr viņš runāja, balss kļuva aizvien skaļāka, līdz zēns jau sāka bezjēdzīgi kliegt. Viņš kliedza tik ilgi, līdz jutās pilnīgi iztukšots, un tad iespēra pa zemi.

- Es vienkārši negribu, lai viņš dodas prom, Eragons bezspēcīgi piebilda. Pūķis nesatricināmi skatījās, klausījās un uztvēra visu. Eragons nolamājās un izberzēja acis, tad domīgi paraudzījās uz pūķi.

- Tev vajadzīgs vārds. Šodien es dzirdēju dažus patiesi labus, varbūt tev kāds iepatīkas. Viņš domās pārcilāja vārdus, kurus Broms bija nosaucis, un apstājās pie diviem, kas likās īpaši varonīgi un dižciltīgi un skanēja patīkami ausij.

- Ko tu domā par Vaniloru vai arī par tā pēcteci Eridoru? Tie abi bija diži pūķi.

Nē, atbildēja pūķis. Viņš, šķiet, uzjautrinājās par puiša pūlēm. Eragons.

- Tas ir mans vārds, tev nevar tāds būt, zēns attrauca, berzēdams zodu. Nu, ja tev nepatīk šie, ir jau arī citi. Viņš turpināja saukt vārdus, taču pūķis noraidīja ikvienu piedā­vājumu. Izskatījās, ka tas par kaut ko smejas, taču Eragons nesaprata, par ko, tomēr viņš neko neņēma vērā un turpināja saukt vārdus.

- Bija ari Ingotolds, viņš nogalināja… Eragons apstājās, jo pār viņu pēkšņi nāca apskaidrība. Tad tur tā lieta! Es piedāvāju zēnu vārdus. Tu esi meitene?!

Jā. Pūķis apmierināti salocīja spārnus.

Tagad viņš zināja, ko piedāvāt, un nosauca vēl duci vārdu. Viņš apsvēra Miremelu, taču vārds īsti nederēja galu galā tas bija brūna pūķa vārds. Viņš jau bija tuvu izmisumam, kad piepeši atcerējās pēdējo vārdu, ko nočukstēja Broms. Eragonam tas patika, bet vai tas patiks pūķim?

Viņš domās pajautāja:

- Vai tu esi Safir-a? Pūķu meitene uzlūkoja puisi ar savām gudrajām acīm. Viņš juta, ka pūķis ir apmierināts.

Jā. Viņam galvā kaut kas noklikšķēja, un pūķa balss atbal­sojās kā no liela attāluma. Viņš par atbildi pasmaidīja. Safīra apmierināta murrāja.