Eragons

38. NODAĻA Dimanta kaps

Kad Eragons pamodās, viņam sūrstēja acis un viss ķer­menis bija stīvs. Alā neviena nebija, izņemot zirgus. Nestuves bija pazudušas nekas neliecināja par Broma neseno klātbūtni. Viņš aizkātoja līdz ieejai un apsēdās uz grubu­ļaina smilšakmens. Tātad raganai Andželai bija taisnība manā nākotnē bija nāve, viņš prātoja, drūmi skatīdamies apkārt. Spoži dzeltenā topāza krāsas saule karsēja jau no paša rīta.

Pāri jaunekļa gurdajai sejai noslīdēja asara un tūlīt pat izga­roja saules gaismā, atstājot sāļu kreveli uz ādas. Viņš aizvēra acis un iesūca sevī siltumu, atbrīvodams prātu. Ar naga galu viņš kaut ko ieskrāpēja smilšakmenī. Viņš pacēla acis un ierau­dzīja, ka uzrakstījis: Kāpēc es?

Viņš vēl aizvien tur sēdēja, kad Murtags atgriezās alā, nes­dams dažus trušus. Nebildis ne vārda, viņš apsēdās blakus Eragonam.

- Kā tu jūties? Murtags apjautājās.

- Ļoti slikti.

Murtags brīdi padomāja. Vai tu atgūsies? Eragons paraus­tīja plecus. Vēl pēc brīža Murtags vaicāja: Man negribējās tev to jautāt tādā brīdī, taču man jāzina… Vai tavs Broms ir tas Broms? Tas, kurš palīdzēja nolaupīt pūķa olu karalim, dzinās pēc tās cauri visai Impērijai un nogalināja Morzanu divkaujā? Es dzirdēju, ka tu viņu uzrunā vārdā, un izlasīju arī uzrakstu, ko atstāji kapakmenī, taču man jāzina droši. Vai tas bija viņš?

- Jā, bija, Eragons klusi piebilda. Murtaga sejā parādījās nemierīga izteiksme.

- Bet kā tu to visu zini? Tu runā par lietām, kas lielākajai daļai cilvēku ir noslēpums. Un tu sekoji razakiem tieši tajā brīdī, kad mums bija nepieciešama palīdzība. Vai tu esi viens no vārdeniem?

Murtaga acis bija neizdibināmas un apaļas kā lodes. Es bēgu tāpat kā tu. Viņa balsī jautās apvaldītas skumjas. Es nepiederu ne pie vārdeniem, ne arī Impērijas. Es neesmu solījies nevienam citam kā vien sev. Kas attiecas uz to, ka izglābu tevi, man jāatzīstas, ka esmu dzirdējis baumas par jaunu Jātnieku. Tādēļ iedomājos, ka, sekojot razakiem, atklāšu, vai šīm runām ir pamats.

- Es domāju, ka tu gribi nogalināt razakus, Eragons iebilda.

Murtags drūmi nosmīnēja. Jā, gribēju, taču, ja es būtu

nogalinājis viņus, nebūtu saticis jūs abus.

Bet Broms vēl aizvien būtu dzīvs… Cik ļoti es gribētu, lai viņš ir līdzās. Viņš zinātu, vai Murtagam var uzticēties. Eragons atcerējās, kā Broms nojauta Trevora nolūkus Daretā, un prāto­ja, vai varētu paveikt to pašu ar Murtagu. Viņš mēģināja ielūko­ties Murtaga prātā, taču mēģinājums pēkšņi atsitās pret dzelzs sienu, kuru nevarēja apiet. Viss Murtaga prāts bija nostiprināts. Kur viņš to iemācījies'? Broms sacīja, ka tikai daži cilvēki bez īpašas apmācības spētu atvairīt mēģinājumus iekļūt viņu prātā. Kas ir Murtags, ja viņam ir šādas spējas ? Domīgs un vientuļš viņš apvaicājās: Kur ir Safira?

- Nezinu, Murtags atbildēja. Viņa man kādu brīdi sekoja, kad es devos medībās, bet vēlāk aizlaidās prom. Neesmu viņu redzējis kopš brokastlaika. Eragons pielēca kājās un metās uz alu. Murtags sekoja viņam. Ko tu tagad grasies darīt?

- Neesmu pārliecināts. Un arī negribu par to domāt. Era­gons saritināja segas un piesēja Kadoka seglu somām. Viņa ribas sāpēja. Murtags devās sagatavot vakariņām trušus. Eragons pārkravāja savu somu un piepeši pamanīja Zaroku. Sarkanā maksts spoži mirdzēja. Viņš izvilka zobenu… un pasvārstīja to rokā.

Viņš nekad nebija nēsājis Zaroku vai arī izmantojis zobenu kaujā izņemot tās reizes, kad cīkstējās ar Bromu, jauneklis negribēja, lai cilvēki to redz. Tagad tas Eragonu vairs neuztrauca. Razaki šķita pārsteigti un sabijušies, ieraugot zobenu. Un tas vien jau bija iemesls, lai to nēsātu pie jostas. Puisis nodrebinājās un noņēma stopu, tad piesēja pie jostas Zaroku. Kopš šā brīža es dzīvošu zem zobena zīmes. Ļaušu pasaulei redzēt, kas es esmu. Man nav bail. Tagad esmu Jātnieks pilnīgi un uz visiem laikiem.

Viņš caurskatīja Broma somas, taču atrada tikai drēbes, dažus dīvainus priekšmetus un nelielu naudas maciņu. Eragons paņēma Alagēzijas karti, nolika malā somas un notupās pie ugunskura. Murtaga acis samiedzās, kad viņš palūkojās pāri trusim, ko tobrīd dīrāja. Tas zobens. Vai es varu uz to paska­tīties? viņš jautāja, tīrot rokas.

Eragons brīdi vilcinājās, negribēdams šķirties no ieroča pat uz īsu brīdi, tomēr pasniedza zobenu. Murtags brīdi uzmanīgi pētīja simbolu uz asmens. Tad viņa seja satumsa. Kur tu to ņēmi?

- Man to iedeva Broms. Kāpēc tu jautā?

Murtags atdeva zobenu un nikni sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņš smagi elpoja. Tas zobens, viņš uzsvērti iesāka, kādreiz bija tikpat labi pazīstams kā tā saimnieks. Pēdējais Jātnieks, kam tas piederēja, bija Morzans brutāls, mežonīgs vīrs. Es domāju, ka tu esi Impērijas ienaidnieks, bet tagad redzu, ka nēsā Atkritēju asiņaino zobenu!

Eragons pārsteigts skatījās uz Zaroku. Viņš iedomājās, ka Broms zobenu ir paņēmis pēc divkaujas ar Morzanu Gileadā. Broms nekad man nav stāstījis, kur to ieguvis, viņš no sirds sacīja. Man nebija ne jausmas, ka tas piederējis Morzanam.

- Viņš nekad tev nebija teicis? Murtags jautāja, un viņa balsī ieskanējās neticība. Eragons pakratīja galvu. Dīvaini. Es nevaru iedomāties iemeslu, kāpēc viņš to slēpa.

- Es arī nezinu. Taču viņam bija daudz noslēpumu, Eragons sacīja. Viņš jutās neomulīgi, turot rokās tā vīra zobenu, kurš

Jātniekus nodeva Galbatoriksam. Šis asmens, iespējams, savā laikā nogalinājis daudzus Jātniekus, viņš ar riebumu nodo­māja. Un vēl ļaunāk ari pūķus! Es tomēr nēsāšu šo zobenu. Man nav pašam sava. Līdz tam laikam, kad iegūšu savu zobenu, nēsāšu Zaroku.

Murtags sarāvās, kad Eragons izrunāja šo vārdu. Kā vē­lies, viņš teica. Nodūris skatienu, viņš atkal pievērsās trušu dīrāšanai.

Kad maltīte bija gatava, Eragons ēda lēnām, lai arī bija izsalcis. Karstais ēdiens viņam lika justies labāk. Kad viņi kasīja ēdiena paliekas no šķīvjiem, viņš sacīja: Man jāpārdod mans zirgs.

- Kāpēc ne Broma? Murtags vaicāja. Šķita, ka viņa sliktā oma bija pazudusi.

- Ledusliesma? Broms solīja parūpēties par viņu. Tā kā Broma… vairs nav, es to darīšu viņa vietā.

Murtags nolika savu bļodu klēpī. Ja tu to vēlies, esmu pārliecināts, ka atradīsim pircēju kādā pilsētiņā vai ciemā.

- Mēs? Eragons pārjautāja.

Murtags lūkojās sāņus, it kā apsvērdams nākamo soli. Šeit tu ilgi vairs nevarēsi palikt. Ja razaki ir kaut kur tuvumā, Broma kaps viņiem būs kā bākuguns. Eragons par to nebija iedomājies. Un nepieciešams laiks, lai tavas ribas sadzītu. Zinu, ka vari aizstāvēt sevi ar maģijas palīdzību, taču tev vaja­dzīgs ceļabiedrs, kas spēj cilāt smagumus un likt lietā zobenu. Es lūdzu atļauju ceļot ar tevi kopā vismaz pagaidām. Taču man tevi ir jābrīdina: Impērija mani meklē. Kādu dienu līs asinis.

Eragons vārgi iesmējās un juta, ka no acīm tek asaras, jo smejoties sāpēja sāns. Atguvis elpu, viņš sacīja: Man vien­alga tevi var meklēt kaut vesela armija. Tev taisnība: man ir vajadzīga palīdzība. Es priecātos, ja tu būtu man līdzās, tomēr man jāapspriežas arī ar Safīru. Taču man tevi jābrīdina, ka Galbatorikss varētu sūtīt veselu armiju, lai notvertu mani. Tu nebūsi lielākā drošībā ar Safīru un mani nekā viens pats.

- Es zinu, Murtags atbildēja pasmaidot. Tomēr mani tas neapturēs.

- Labi, Eragons pateicīgs smaidīja.

Kamēr viņi runāja, alā iečāpoja Safira un sasveicinājās ar Eragonu. Viņa priecājās redzēt zēnu, taču viņas domās un vār­dos skanēja dziļas skumjas. Pūķis nolika savu lielo, zilo galvu uz zemes un jautāja: Vai tu esi atguvies?

Ne pārāk.

Man trūkst vecā vīra.

Man arī… Es nenojautu, ka viņš bijis Jātnieks. Broms! Viņš patiešām bija vecs vīrs tikpat vecs kā Atkritēji. Visu, ko viņš man mācīja par maģiju, acīmredzot viņš pats bija apguvis no Jātniekiem.

Safira mazliet sakustējās. Es zināju, kas viņš ir, tajā pašā brīdī, kad pie tavām mājām viņš man pieskārās.

Un tu man neteici? Kāpēc?

Viņš lūdza, lai nesaku, pūķis vienkārši piebilda.

Eragons nolēma par to nestrīdēties. Safira nevēlēja viņam ļaunu. Bromam bija arī citi noslēpumi. Viņš izstāstīja par Zaroku un Murtaga dusmām. Tagad es saprotu, kāpēc Broms neizstāstīja par to, kam piederējis Zaroks, kad viņš man iedeva zobenu. Ja viņš būtu izstāstījis, es droši vien aizbēgtu no Broma, tiklīdz man rastos tāda izdevība.

Tu darītu pareizi, ja tiktu vaļ,ā no tā, cik ātri vien iespē­jams, pūķis ar riebumu sacīja. Es zinu, ka šim ierocim nav cita līdzīga, taču būtu labāk, ja tev piederētu parasts zobens, nevis Morzana slepkavošanas rīks.

Varbūt. Safira, kurp mēs tagad dosimies'? Murtags piedāvā­jās nākt līdzi. Es neko nezinu par viņa pagātni, tomēr Murtags izskatās godīgs. Vai mums tagad būtu jādodas pie vārdeniem? Es gan nezinu, kā tos atrast. Broms mums to nepateica.

Viņš pateica man, Safira bilda.

Eragons no tiesas sadusmojās. Kāpēc viņš uzticēja šīs zinā­šanas tev, nevis man ?

Pūķa zvīņas čaukstēja pret sauso akmeni, kad tas no saviem augstumiem cieši noraudzījās jauneklī. Kad mēs devāmies prom no Tērmas un mums uzbruka urgļi, Broms man pavēstīja dau­dzas lietas par dažām es tev nemaz nestāstīšu, ja vien nebūs tāda nepieciešamība. Viņš raizējās par savu nāvi un to, kas notiks ar tevi pēc tās. Viņš man pastāstīja par kādu vīru, vārdā Dormnats, kas dzīvo Gileadā. Viņš mums varētu palī­dzēt atrast ceļu pie vārdeniem. Broms gribēja, lai tu zini, ka no visiem Alagēzijas ļaudīm tu biji vispiemērotākais, lai pārņemtu Jātnieku svētību.

Eragonam acīs sariesās asaras. Tā bija lielākā atzinība no Broma, kādu varēja gaidīt. Šo pienākumu es pildīšu godam.

Labi.

Tad mēs dodamies uz Gileadu, Eragons paziņoja. Spēks un apņēmība atkal bija atgriezusies. Un kā būs ar Murtagu? Vai tu domā, ka viņš varētu nākt mums līdzi?

Mēs esam viņam parādā savu dzīvību, Safīra teica. Un, ja arī tas tā nebūtu, viņš mūs abus ir redzējis. Mums viņš jātur savā tuvumā, lai Murtags neviļus neizpauž Impērijai mūsu atrašanās vietu.

Jauneklis piekrita Satīrai, tad pastāstīja viņai par savu sapni. Mani satrauca redzētais. Es jūtu, ka viņai vairs nav palicis daudz laika; drīz notiks kaut kas briesmīgs. Esmu pār­liecināts, ka viņas dzīvība ir apdraudēta, taču es nezinu, kā lai viņu atrod! Viņa var būt jebkur.

Ko saka tava sirds? Satīra jautāja.

Mana sirds nomira pirms kāda brīža, Eragons atbildēja. Tomēr man liekas, ka mums jādodas uz Gileadu. Ja mums maz­liet paveiksies, vienā no pilsētām, kas būs mūsu ceļā, atradīsim arī šo sievieti. Man bail, ka tad, kad nākamreiz sapņošu par viņu, ieraudzīšu šīs sievietes kapu. Es to nevarēšu izturēt.

Kāpēc ?

Nezinu, Eragons atbildēja, paraustījis plecus. Vienkārši katru reizi, kad viņu redzu, man liekas, ka viņa man ir dārga un es nedrīkstu šo sievieti zaudēt… Ļoti dīvaini. Safira atvēra savu garo muti un, ilkņiem mirdzot, klusi iesmējās.

Ko smejies? Eragons atcirta. Pūķis pašūpoja galvu un klu­sējot devās prom.

Eragons sevī noņurdēja, tad pastāstīja Murtagam, ko abi nolēmuši. Murtags atbildēja: Ja jūs atradīsiet to Dormnatu un turpināsiet ceļu pie vārdeniem, es došos savās gaitās. Nokļūt pie vārdeniem man būtu tikpat bīstami, kā neapbruņotam ierasties Urūbaenā, ar trompešu skaņām paziņojot par savu atnākšanu.

- Mēs nešķirsimies tik drīz, Eragons sacīja. Līdz Gileadai garš ceļš ejams. Viņa balss aizlūza, un jauneklis, samiedzis acis, paskatījās saulē, lai novērstu drūmās domas. Mums jādodas prom, pirms diena sliecas uz vakara pusi.

- Vai tu esi pietiekami spēcīgs, lai ceļotu? Murtags vaicāja, saraucis pieri.

- Man kaut kas jādara vai arī es sajukšu prātā, Eragons strupi atteica. Es nevaru šobrīd apgūt cīņas mākslu vai maģiju vai sēdēt un virpināt īkšķus. Tādēļ es labāk jāšu.

Viņi apdzēsa ugunskuru un izlaida zirgus no alas. Eragons padeva Kadoka un Ledusliesmas grožus Murtagam un sacīja: Dodies uz priekšu, es tūlīt nākšu. Murtags pameta alu un sāka lēnām kāpt lejā.

Eragons devās uz smilšakmens virsotni, brīžiem atvilkdams elpu, kad sāpes sānā neļāva kāpt augstāk. Kad zēns nonāca pašā augšā, Safira jau bija tur. Viņi abi stāvēja pie Broma kapa, pē­dējo reizi godinot vecā vīra piemiņu. Es nespēju noticēt, ka viņš ir miris… uz mūžiem. Kad Eragons pagriezās promiešanai, Safira izstiepa kaklu, lai aizskartu kapu ar savu degungalu. Viņas sāni sāka vibrēt, un gaisu piepildīja dobja dūkoņa.

Smilšakmens apkārt viņas degunam sāka mirdzēt kā zelta rasa, kļūdams caurspīdīgs. To rotāja vijīgi, sudrabaini atspīdumi. Eragons apbrīnā noraudzījās, kā dimanta stīgas noklāja kapa virsu ar neaprakstāma skaistuma tīklu. Pār zemi lija mirgojo­šas ēnas, atspīdēdamas brīnišķīgu krāsu šļakstos, kas nemitīgi mainījās līdz ar pārmaiņām smilšakmenī. Safīra apmierināti nosprauslojās un atkāpās, lai palūkotos uz savu darbu.

Kapa piemineklis bija pārtapis dārgakmens kapličā, tajā bija redzama Broma miera pārņemtā seja. Eragons skumji lūkojās vecajā vīrā, kas šķita aizmidzis. Ko tu izdarīji? viņš apbrīnā jautāja Safīrai.

Es viņam sniedzu vienīgo dāvanu, ko spēju. Tagad laikam nebūs varas pār viņu. Viņš gulēs mūžīgā mierā.

Paldies. Eragons uzlika pūķim roku uz sāniem, un abi devās ceļā.