Eragons

24. NODAĻA Tērmas garša

Pēc divu dienu ceļošanas uz ziemeļiem okeāna virzienā Safira no saviem augstumiem saskatīja Tērmu. Apkārtni sedza bieza migla, aizklādama Bromam un Eragonam skatu uz pilsētu. Tad rietumu vējš aizpūta miglu prom. Era­gonam aizrāvās elpa, kad Tērma pēkšņi pavērās viņu skatam, mirdzošas jūras krastā stāvēja lepni kuģi ar satītām burām. No tālienes atbalsojās bangu dobjā dunoņa.

Pilsētai apkārt bija balts mūris simts pēdu augsts un trīsdesmit pēdu biezs. Tajā bija četrstūra spraugu rindas bul­tām un pašā augšā eja karavīriem un sardzei. Mūra gludo virsmu pāršķēla divi metāla vārti vieni bija vērsti uz rietumu pusi, kur atradās jūra, bet otri uz dienvidiem, pretī lielajam ceļam. Mūra ziemeļaustrumu daļā pacēlās milzu citadele, būvē­ta no gigantiskiem akmeņiem un kā nosēta ar šaujamlūkām. Augstākajā tornī spoži mirdzēja bākas gaisma. Cietoksnis bija vienīgā celtne, ko redzēja virs nocietinājuma.

Pie dienvidu vārtiem bija nolikti sargi ar pīķiem, taču viņi izskatījās miegaini un bezrūpīgi.

Šī būs mūsu pirmā pārbaude, sacīja Broms. Cerēsim, ka viņi vēl nav saņēmuši ziņojumu par mums no Impērijas un neaizkavēs mūs. Lai kas arī notiktu nekrīti izmisumā un izturies nepiespiesti.

Eragons sacīja Safīrai: Tagad tev kaut kur jānolaižas un jānoslēpjas. Mēs dodamies iekšā.

Atkal bāžat degunu, kur nevajag. Atkal, viņa skāņi piebilda.

Zinu. Taču man un Bromam ir dažas priekšrocības, kuru citiem nav. Ar mums viss būs kārtībā.

Ja kaut kas notiks, es tevi piesiešu pie savas muguras un nekad neļaušu nokāpt.

Es tevi arī mīlu.

Tad es tevi piesiešu vēl jo ciešāk.

Eragons un Broms jāja uz vārtiem, mēģinādami izturēties neuzkrītoši. Virs ieejas karājās dzeltens vimpelis, uz kura bija attēlots rēcošs lauva un roka ar baltu lilijas ziedu. Kad ceļinieki tuvojās mūrim, Eragons apbrīnā izdvesa:

- Cik milzīga ir šī pilsēta!

- Lielāka par jebkuru citu, ko esi redzējis.

Pie Tērmas ieejas, taisni izslējušies, stāvēja divi sargi un aizšķērsoja vārtus ar saviem pīķiem.

- Kā jūsim sauc? viens apvaicājās garlaikotā balsī.

- Mani sauc Nīls, sacīja aizsmakušais Broms, saliecies uz vienu pusi, ar laimīga muļķa izteiksmi sejā.

- Un tas otrs? apvaicājās sargs.

- Es takš tūlītiņ to pateikš. Sitais man ir radabērns Jūens. Viš ir mans mās' puika, nevis…

Sargs nepacietīgi māja ar galvu. Jā jau, jā, un kas t' pa darīšanām šite?

- Viš grib satikt vecu draugu, piebilda Eragons, cenzdamies atdarināt sarga runu. Es gāj līdz, lai viš nepazūd, ja saprot, ko grib teikt. Viš nav vairs jauns kā kādreiz un jaunībsdienās tika pie bišku vairāk saules. Smadzeņdrudzis, va zinies. Broms priecīgi kratīja galvu.

- Skaidrs. Ejiet uz priekšu, sacīja sargs, mādams ar roku un nolaizdams pīķi. Tikai lai šis nedomā celt kādu traci.

- Nē, viš necels, Eragons apsolīja. Viņš mudināja Kadoku uz priekšu, un abi iejāja Tērmā. Bruģakmens klātās ielas klak­šķēja zem zirgu pakaviem.

Kad viņi jau bija tālu no sargiem, Broms apsēdās taisni un noņurdēja:

- Smadzeņdrudzis, ja?

- Nevar jau ļaut tikai tev priecāties, ķircinājās Eragons.

Broms nokremšļojās un palūkojās apkārt.

Mājas šķita netīras, un to izskats neko labu nevēstīja. Mazi, dziļi iebūvēti logi telpās ielaida tikai dažus skopus saules sta­rus. Šauras durvis bija izcirstas ēku nišās. Jumtu augša bija plakana izņemot metāla margas un tie bija klāti ar kār­niņiem. Eragons pamanīja, ka mājas pie Tērmas ārējā mūra nebija augstākas par vienu stāvu. Taču pilsētas iekšienē ēkas pamazām kļuva augstākas. Visaugstākās mājas bija citadeles tuvumā, tomēr tās bija nesalīdzināmi mazākas par pašu nocie­tinājumu.

- Izskatās, ka šī vieta ir sagatavojusies karam, Eragons atzīmēja.

Broms pamāja ar galvu.

- Tērmas vēsture ir nebeidzami pirātu, urgļu un arī citu ienaidnieku uzbrukumi. Tā ir sens tirdzniecības centrs, bet vietā, kur bagātnieki sapulcējušies tik lielā pulkā, vienmēr būs arī zagļi un laupītāji. Šejienes iedzīvotājiem nācies ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem, lai sargātu sevi no iebrukumiem. Arī Galbatorikss sūta viņiem kareivjus, lai palīdzētu nosargāt pilsētu.

- Kāpēc dažas mājas ir daudz augstākas par citām?

- Palūkojies uz citadeli, Broms norādīja. No tās paveras plašs skats uz Tērmu. Ja ienaidnieks izlauztos cauri ārējam mūrim, strēlniekus izvietotu uz visiem jumtiem. Tā kā mājas pie ārējās sienas ir zemākas, vīri, kas atrodas tālāk, var nebai­dīties, ka trāpīs saviem biedriem. Ja arī ienaidnieks sagrābs pirmās mājas un izvietos savus strēlniekus uz tām, pilsētas aizsargiem nebūs grūti tos apšaut.

- Es nekad neesmu redzējis pilsētu, kas būtu šādi plānota, brīnījās Eragons.

- Jā, bet Tērma ir īpaša pilsēta. To šādi izplānoja pēc tam, kad pirātu uzbrukuma laikā to nodedzināja, Broms paskaidroja.

Viņi devās uz priekšu pa ielu, cilvēki uzmeta abiem pa kādam pētošam skatienam, taču pārāk lielu interesi nemanīja.

Salīdzinājumā ar sagaidīšanu Daretā šeit mās uzņēma atplestām rokām. Varbūt Tērma nav piedzīvojusi urgļu bries­mas, Eragons prātoja. Viņš ātri mainīja domas, kad liels vīrs ar pleciem izbrīvēja ceļu aiz viņiem; tam pie jostas karājās zobens. Arī citur manīja, ka laiki ir mainījušies: bērni nespēlējās ielās, cilvēku sejās bija iegūlusi barga izteiksme, daudzas mājas stā­vēja tukšas vien nezāles auga no spraugām akmens žogos. Šķiet, arī viņi piedzīvojuši nedienas, nosprieda Eragons.

- Tās pašas kā citur, Broms noburkšķēja. Mums jāatrod Džeods.

Viņi pagrieza zirgus uz krodziņa pusi un piesēja tos pie slitas.

- "Zaļais kastanis"… lieliski, nomurmināja Broms, lūkoda­mies uz apskrambāto zīmi pie ieejas, un abi devās iekšā.

Nokvēpusi istaba neradīja drošības izjūtu. Uguns tik tikko kurējās kamīnā, taču neviens nelikās par to ne zinis. Daži vientuļi apmeklētāji sēdēja kaktos un drūmām sejām sūca savu dzērienu. Vīrs, kuram trūka divu pirkstu, sēdēja pie tālākā galdiņa un skatījās uz raustīgajiem stumbeņiem. Krodzinieka lūpās vīdēja cinisks smaidiņš viņš rokās turēja glāzi, kuru nepārstāja spodrināt, lai arī tā bija ieplīsusi.

Broms atspiedās pret bāra leti un jautāja:

- Vai nepateiksi, kur mēs varētu atrast vīru, vārdā Džeods?

Eragons stāvēja viņam pie sāniem, virpinādams pirkstos

stopa galu, kas karājās viņam pie jostas. Parasti viņš to nēsāja uz muguras, taču šajā brīdī jauneklis bija vēlējies, lai stops un bultas būtu viņam pa rokai.

Krodzinieks atbildēja pārspīlēti skaļā balsī:

- Un kādēļ man kaut kas tāds būtu jāzina? Vai tu domā, ka es iegrāmatoju katru kašķainu lempi, kas parādās šajā Dieva aizmirstajā nostūrī?

Eragons sarāvās, kad visu klātesošo acis pievērsās viņiem.

Broms turpināja mierīgā balsī: Varbūt jums patiktos atce­rēties? Un viņš paslidināja dažus naudas gabalus uz krodzi­nieka pusi.

Vīra vaigs kļuva gaišāks, viņš pat nolika glāzi.

- Varētu mēģināt, vīrs atbildēja un pazemināja balsi, bet manu atmiņu vajag paskubināt brangāk. Broma seja sapīka, tomēr uz bāra letes viņš uzmeta vēl dažas monētas. Krodzinieks, kā nespēdams izlemt, pačūpstināja vaiga iekšpusi.

- Labi, viņš beidzot sacīja un pastiepās pēc naudas.

Pirms viņš paguva tai pieskarties, vīrs, kuram trūka pirkstu,

iesaucās:

- Garet, ko tu tur, piķis un zēvele, dari? Ikviens ielas puika šiem varētu pastāstīt, kur dzīvo Džeods. Par ko tu prasi naudu?

Broms ieslidināja monētas atpakaļ makā. Garets uzmeta niknu skatienu vīram pie galdiņa, tad pagrieza abiem ceļinie­kiem muguru un atkal ņēmās spodrināt glāzi. Broms devās pie svešinieka un sacīja:

- Paldies. Mani sauc Nīls. Šis ir Jūens.

Vīrs pacēla kausu sveicienam.

- Mārtiņš, un, protams, jūs jau iepazināties ar Garetu. Viņam bija zema un rupja balss. Mārtiņš pamāja uz dažiem tukšiem krēsliem.

- Sēdieties nost. Man nav iebildumu.

Eragons paņēma krēslu un iekārtojās tā, lai ar muguru sēdētu pret sienu un redzētu durvis. Mārtiņš sarauca uzacis, taču neko neteica.

- Tu tikko ļāvi man ietaupīt dažus naudas gabalus, Broms piebilda.

- Tas ir labi. Nevaru teikt neko sliktu par Garetu pēdējā laikā lietas diez ko neiet. Mārtiņš pakasīja zodu.

- Džeods dzīvo pilsētas rietumu pusē, tieši blakus Andželai zāļu zintniecei. Vai jums ar viņu jākārto kādas darīšanas?

- Tā varētu teikt, Broms atbildēja.

- Nu, viņš neko nepirks pirms dažām dienām viņš zaudēja vēl vienu kuģi.

Broms gandrīz vai palēcās no pārsteiguma.

- Kas notika? Vainīgi taču nebija urgļi?

- Nē, novilka Mārtiņš. Viņi devušies prom no šī apvidus, un neviens šos nav redzējis gandrīz gadu. Šķiet, viņi aizklīduši uz dienvidaustrumiem. Taču viņi nesagādā raizes. Redzi, visi mūsu darījumi saistās ar jūras tirdzniecību. Nu un, viņš brīdi apklusa, lai iemalkotu no kausa, jau vairākus mēnešus kāds uzbrūk mūsu kuģiem. Tie nav pirāti, jo uzbrūk tikai dažu tir­goņu kuģiem. Džeods ir viens no tiem. Nupat jau ir tik slikti, ka neviens kapteinis neņem šo tirgoņu preces, un tas visu vēl vairāk sarežģī. Jo vairāk tāpēc, ka daži no tirgotājiem veic lie­lākos piegādes darījumus visā Impērijā. Viņiem nākas pārvadāt preces pa sauszemi. Tas savukārt sadārdzina izmaksas, un karavānas ne vienmēr var tikt līdz vajadzīgajai vietai.

-Vai tev ir kāda nojausma, kas varētu būt vainīgs? Jābūt taču aculieciniekiem, Broms teica.

Mārtiņš pakratīja galvu.

- Pēc uzbrukuma neviens nav izdzīvojis. Kuģi dodas jūrā un tad pazūd. Neviens tos pēc tam nav redzējis.

Viņš paliecās uz priekšu un noslēpumaini pačukstēja:

- Jūrnieki runā, ka tajā iesaistīta maģija. Viņš pamāja ar galvu un piemiedza ar aci, tad atliecās atpakaļ.

Broms šķita satraukts par viņa vārdiem.

- Un ko tu domā?

Mārtiņš vienaldzīgi paraustīja plecus.

- Nezinu. Un šaubos, vai uzzināšu, ja vien nebūšu viens no tiem nelaimīgajiem, kura kuģi sagrābs.

- Vai tu esi jūrnieks? Eragons apvaicājās.

- Nē, atcirta Mārtiņš. Vai es izskatos pēc jūrnieka? Kapteiņi mani nolīgst, lai sargāju viņu kuģus no pirātiem. Un pēdējā laikā tie zaglīgie draņķi nav bijuši diez ko darbīgi. Tomēr tas ir labs darbs.

Taču bīstams, piebilda Broms. Mārtiņš atkal paraustīja plecus un ietecināja rīklē pēdējo alus lāsi. Broms un Eragons piecēlās promiešanai un devās uz pilsētas rietumu pusi skais­tāko Tērmas daļu. Tur mājas bija tīras, lielas un izsmalcinātas. Cilvēki greznos apģērbos cienīgi pastaigājās ielās. Eragons tra­mīgi lūkojās apkārt un jutās ļoti nedrošs.