Eragons

42. NODAĻA Kareivis un dziednieks

Saflra nolaidās klajumiņā, kas atradās pašā kalna korē, un noklāja izstieptos spārnus zemē. Eragons juta, kā pūķis dreb zem viņa. Viņi bija tikai pusjūdzes attālumā no Gileadas.

Klajumā sapīti stāvēja Ledusliesma un Tornaks; zirgi sa­traukti sprausloja, Safīrai ierodoties. Eragons noslīdēja zemē un, nevilcinoties ne mirkli, pievērsās pūķa ievainojumiem, ka­mēr Murtags sagatavoja zirgus.

Neko tumsā neredzot, Eragons pārvilka ar plaukstu pāri Safiras spārniem. Viņš atrada trīs vietas, kur bultas bija caur­urbušas plāno plēvi, atstājot asiņainus caurumus, tik platus kā Eragona īkšķis. Kreisajā spārnā bija izrauts neliels ādas gabals. Safira trīsēja, kad viņš aptaustīja brūces. Jauneklis gurdeni dziedēja brūces ar seno vārdu palīdzību. Tad viņš ķērās klāt lielajam muskulim pūķa spārna augšdaļā, no kura spraucās ārā bultas gals. No brūces sūcās siltas asinis.

Eragons pasauca Murtagu un norīkoja: Paturi uz leju viņas spārnu. Man jāizvelk bulta. Viņš parādīja, kur Murtagam jāsatver. Būs sāpīgi, viņš brīdināja Safiru, taču es ātri tikšu galā. Mēģini necīnīties pretī savainosi mūs.

Pūķis izlocīja kaklu un sagrāba savos izliektajos zobos jaunu koku. Vienā paņēmienā Safira izrāva koku no zemes un cieši saspieda žokļos. Esmu gatava.

Labi, Eragons atbildēja. Turi, viņš pačukstēja Murtagam, tad nolauza bultas galu. Cenzdamies nenodarīt vēl lielāku postu, viņš ātri izvilka šautru no Safiras. Kad bulta slīdēja ārā no muskuļa, viņa atmeta galvu un smilkstēja, cieši saspiedusi mutē koku. Pūķa spārns raustījās, netīšām iesitot Murtagam pa zodu un nogrūžot viņu zemē.

Safira ierēcoties purināja koku, nobārstīdama visus ar ze­mi, tad aizmeta to prom. Kad Eragons bija apstrādājis brūci, viņš palīdzēja Murtagam piecelties. Es nepaguvu sagatavo­ties, Murtags nomurmināja, kasot savu noskrāpēto zodu.

Piedod.

Viņa negribēja tev iesist, Eragons pārliecināja savu biedru. Jauneklis piegāja pie bezsamaņā gulošās elfas. Tev vajadzēs viņu nest vēl kādu brīdi, viņš sacīja Safīrai. Mēs nevaram viņu vest ar zirgiem un ātri jāt. Tev tagad būs vieglāk lidot, kad bulta ir izrauta ārā.

Safira palocīja galvu. Es nesīšu viņu.

Paldies, Eragons pateicās. Viņš dedzīgi apskāva pūķi. Tas, ko tu paveici, ir neaptverami. Es to nekad neaizmirsīšu.

Safiras acu skatiens atmaiga. Es došos lidojumā. Eragons atkāpās, kad viņa, gaisa vērpetēm griežoties, uzlidoja augšā. Elfas mati plūda pāri Safiras mugurai. Pēc dažām sekundēm lidones vairs nebija redzamas. Eragons piesteidzās pie Ledus­liesmas, iesēdās seglos un kopā ar Murtagu aizauļoja.

Kamēr viņi jāja, Eragons centās atcerēties, ko viņš zina par elfiem. Elfi dzīvo ļoti ilgi šo faktu bieži dzirdēja atkārtojam -, taču viņš nezināja, cik ilgi. Viņi runāja senajā valodā un dau­dzi spēja izmantot maģiju. Pēc Jātnieku krišanas elfi nošķīrās no pārējās pasaules. Kopš tā laika neviens elfs Impērijā nebija manīts. Kāpēc tagad viens ir ieradies? Un kā Impērijai izdevās viņu notvert? Ja viņa var likt lietā maģiju, iespējams, viņa ir sazāļota tāpat, kā sazāļoja mani.

Viņi turpināja ceļu visu nakti, neapstādamies arī tad, kad nogurums pamazām guva virsroku. Ceļinieki turpināja doties uz priekšu, par spīti sūrstošajām acīm un neveiklajām kustī­bām. Aiz viņiem palika vīri ar lāpām rokās, kuri apkārt visai Gileadai meklēja viņu pēdas. •

Pēc daudzām tumsā noauļotām stundām debesis rītausmā kļuva gaišākas. Murtags un Eragons piepeši vienlaikus apturēja zirgus. Mums jāiekārto apmetne, Eragons novilka gurdenā balsī. Man ir jāpaguļ vienalga, vai viņi noķers mūs vai ne.

- Piekrītu, Murtags sacīja, berzējot acis. Liec, lai Safira nolaižas. Satiksimies ar viņu.

Viņi sekoja Safiras norādījumiem un satika pūķi, kad viņa dzēra no upītes pie kādas nelielas klints. Elfa vēl aizvien gulē­ja viņai uz muguras. Kad Eragons kāpa nost no zirga, Safira sagaidīja viņus ar klusu rēcienu.

Murtags viņam palīdzēja izcelt elfu no Safiras segliem un nolikt zemē. Tad viņi pilnīgā spēku izsīkumā atslīga pret akmens sienu. Safira ziņkāri aplūkoja elfu. Brīnos, kāpēc viņa nav pamodusies. Pagājušas vairākas stundas, kopš mēs aizli­dojām no Gileadas.

Kas lai zina, ko tie viņai nodarījuši, Eragons drūmi piebilda.

Murtags sekoja viņu skatieniem. Cik zinu, viņa ir pirmais elfs, ko Galbatoriksam izdevies notvert. Jau kopš tā brīža, kad viņi noslēpās, viņš elfus ir nesekmīgi mēģinājis atrast līdz šim brīdim. Tātad vai nu viņš ir atklājis elfu slēptuvi, vai arī viņa notverta gadījuma pēc. Domāju, ka tas vienkārši ir nelaimes gadījums. Ja karalis būtu atklājis elfu slēptuvi, viņš pasludinātu karu un sūtītu pret elfiem armiju. Tā kā tas nav noticis, rodas jautājums: vai Galbatoriksa vīriem izdevās uzzināt elfu atraša­nās vietu, pirms mēs viņu izglābām?

- Mēs to neuzzināsim, līdz viņa atgūs samaņu. Pastāsti, kas notika pēc tam, kad mani notvēra. Kā es nonācu Gileadā?

- Urgļi darbojas Impērijas labā, Murtags strupi noteica, atmezdams matus no pieres. Šķiet, arī Ēna. Mēs abi ar Safiru redzējām, kā viņi nodod tevi Ēnai es gan nezināju tobrīd, kas viņš ir, un karavīru grupai. Tieši viņi tevi aizveda uz Gileadu.

Taisnība, Safira piebilda, saritinādamās blakus abiem jau­nekļiem.

Eragona prātā atplaiksnīja atmiņas par sarunu ar urgļiem netālu no Tērmas viņi pieminēja "kungu". Viņi taču runāja par karali! Es aizvainoju pašu ietekmīgāko cilvēku Alagēzijā! Viņš šausmās visu saprata. Tad Eragons atcerējās nogalinātos Jazuakas pilsoņus. Viņam kļuva slikti, un tad pamazām sāka augt dusmas. Urgļi klausīja Galbatoriksa pavēlēm! Kāpēc viņš pieļāvis tādas zvērības pret saviem pavalstniekiem?

Viņš ir ļauns, Satīra stingri noteica.

Nikni uzlūkodams apkārtni, Eragons iesaucās: Tas nozīmē karu! Tiklīdz Impērijas ļaudis par to uzzinās, viņi sadumposies un būs vārdenu pusē.

Murtags atbalstīja zodu plaukstās. Ja arī viņi uzzinātu par šo vardarbību, tikai daži tiktu līdz vārdeniem. Karalim, ņemot palīgā urgļus, tagad ir pietiekami daudz karavīru, lai aizvērtu Impērijas robežas un pārņemtu pār to pilnīgu kontroli par spīti naidīgi noskaņotiem pavalstniekiem. Lai arī karali ienīst, cilvē­kus apvienos zem viņa karoga, ja radīs kopējā ienaidnieka tēlu.

- Kas tad tas būtu? Eragons samulsis vaicāja.

- Elfi un vārdeni. Pareizi izplatot baumas, tos var iztēlot kā nicināmākos monstrus visā Alagēzijā naidnieki, kas to vien gaida, lai sagrābtu tavu zemi un īpašumus. Impērija pat varētu sacīt, ka urgļu nolūki visu šo laiku ir bijuši pārprasti un ka tie patiesībā ir draugi un sabiedrotie pret šādiem briesmīgiem ienaidniekiem. Es tikai gribētu zināt, kā karalis tiem atlīdzinās par šo pakalpojumu.

- Neviens tam neticētu, Eragons sacīja, purinot galvu. Nevienu nevarētu tik viegli maldināt par Galbatoriksa un urgļu nodomiem. Turklāt kāpēc viņam tas būtu jādara? Viņam jau tagad pieder visa vara.

- Taču karaļa autoritāti apstrīd vārdeni, kuriem ļaudis uzti­cas. Turklāt ir arī Surda, kas nepakļaujas viņam, kopš atdalījās no Impērijas. Galbatorikss ir spēcīgs Impērijā, taču viņa rokas ārpus tās ir vājas. Un cilvēki, kas neredz cauri viņa blēdībām, tie noticēs visam, ko viņš teiks. Tā noticis arī iepriekš. Murtags apklusa un drūmi lūkojās tālumā.

Viņa vārdi satrauca Eragonu. Safira domās sazinājās ar viņu.

Kurp Galbatorikss sūta urgļus?

Ko?

Gan Kārvahallā, gan Tērmā tu dzirdēji runas, ka urgļi dodas prom dienvidaustrumu virzienā, it kā būtu jācīnās ar Hadaraka tuksnesi. Ja karalis viņiem tiešām var pavēlēt kāpēc viņš tos sūta tajā virzienā? Varbūt tiek veidota urgļu armija karaļa privātām vajadzībām, varbūt pat vesela urgļu pilsēta?

Eragons nodrebēja no šis domas. Es esmu pārāk noguris, lai par to prātotu. Lai arī ko Galbatorikss plāno darīt, mums no tā būs tikai nepatikšanas. Vienīgais es gribu uzzināt, kur ir vārdeni. Mums būtu jādodas pie viņiem, taču bez Dormnata palīdzības mēs esam sprukās. Lai arī ko mēs tagad darītu, Impērija mūs atradīs.

Nepadodies, viņa iedrošināja, bet tad sausi piebilda: Lai arī tev, iespējams, ir taisnība.

Paldies. Viņš paskatījās uz Murtagu. Tu riskēji ar savu dzīvību, lai mani glābtu: es tagad esmu tavs parādnieks. Tikai saviem spēkiem es nevarētu izbēgt. Taču bija vēl kas vairāk. Starp abiem bija izveidojusies spēcīga saikne saliedējusies, cīnoties plecu pie pleca, un norūdījusies Murtaga uzticībā.

Priecājos, ka varēju palīdzēt. Tas… Murtags sastomī­jās un paberzēja seju. Mana galvenā rūpe šobrīd ir par to, kā mēs ceļosim tālāk, kad mūs meklē tik daudzi karavīri. Rīt mums dzīsies pa pēdām Gileadas karavīri. Tiklīdz viņi ieraudzīs zirgu pakavu nospiedumus, tā sapratīs, ka tu neesi aizlidojis ar Safiru.

Eragons īgni piekrita. Kā tev izdevās iekļūt cietoksnī?

Murtags klusi iesmējās. Es samaksāju milzīgu kukuli un ielīdu pa netīru virtuves atkritumu vadu. Taču šo plānu neva­rētu paveikt bez Safiras. Viņa, Murtags apstājās un vērsās ar savu sakāmo pie pūķa, nē, tu esi vienīgais iemesls, kādēļ mēs palikām dzīvi.

Eragons svinīgi uzlika roku uz pūķa zvīņainā kakla. Kamēr viņa apmierināti dūca, jauneklis nespēja atraut skatu no elfas sejas. Viņš negribīgi piecēlās stāvus un sacīja: Mums viņai jāsagatavo guļvieta.

Murtags arī piecēlās kājās un izklāja elfai segu. Kad viņi uzcēla sievieti uz tās, krekla aproce saplīsa pret nelielu zaru. Eragons mēģināja sakārtot krekla audumu, kad pēkšņi noelsās no pārsteiguma.

Elfas rokas bija izraibinātas ar nobrāzumiem un ievainoju­miem daži gandrīz jau sadzijuši, citi nesen iegūti un sulojoši. Eragons dusmās nogrozīja galvu un parāva piedurkni augstāk. Ievainojumi turpinājās līdz viņas plecam. Drebošiem pirkstiem viņš atraisīja krekla mugurpusi, baidīdamies no tā, ko tur varētu ieraudzīt.

Kad ādas apģērbs noslīdēja, Murtags nolamājās. Elfas mu­gura bija spēcīga un muskuļota, taču to no vienas vietas klāja krevele. Āda izskatījās kā sakaltuši un sasprēgājuši dubļi. Viņu nežēlīgi slānījuši ar pātagu un dedzinājuši ar karstām dzelzs knaiblēm. Tur, kur āda nebija saplaisājusi, tā bija sarkani melna no daudzajiem sitieniem. Uz viņas kreisā pleca ar indigo krāsas tinti bija uztetovēts tas pats simbols, kas bija uz Broma gredzena safīra. Eragons klusi sevī nozvērējās, ka nogalinās ikvienu, kas bija atbildīgs par elfas spīdzināšanu.

- Vai tu to vari sadziedēt? Murtags jautāja.

- Es… es nezinu, Eragons sacīja. Viņš pēkšņi pakrūtē saju­ta nelabumu. Šeit ir ļoti daudz ievainojumu.

Eragon! Safīra asi izmeta. Viņa ir elfa. Viņai nedrīkst ļaut nomirt. Noguris vai neēdis tev viņa ir jāglābj. Es sakausēšu savu spēku ar tavējo, taču maģija ir jāvada tev.

Jā… tev taisnība, viņš nočukstēja, nespēdams atraut acu no elfas. Puisis apņēmīgi norāva cimdus un sacīja Murtagam: Tas aizņems kādu laiku. Vai tu vari sadabūt man ēdienu? Un uzkarsē saites apsējiem. Visus ievainojumus es nevarēšu sadziedēt.

- Mēs nevaram iekurt uguni, lai mūs nepamanītu, Murtags iebilda. Tev būs jāizmanto nemazgātas saites, un ēdiens arī būs auksts. Eragons novaikstījās, taču samierinājās ar to. Kad viņš maigi uzlika roku uz elfas muguras, Safira apsēdās blakus un nekustīgi skatījās uz sievieti ar savām mirdzošajām acīm. Eragons dziļi ievilka elpu, pasniedzās pēc maģijas un sāka darboties.

Viņš izrunāja senos vārdus: Waise heill! Deguma brūces saviļņojās zem viņa plaukstas, un tai pāri pārslīdēja jauna, neskarta āda, kas pārklāja brūci, dzēšot ievainojuma pēdas. Viņš nedziedēja mazākus nobrāzumus un citus ievainojumus, kas nebija dzīvībai bīstami, visam būtu nepieciešams pārāk daudz enerģijas un nekas nepaliktu pāri nopietnākām trau­mām. Kamēr Eragons nopūlējās ar dziedināšanu, viņš apbrīnoja elfas sīkstumu, to, ka viņa vēl aizvien ir dzīva. Daudzas reizes viņu spīdzinājuši līdz nāvei. Šo neliešu precizitāte lika šermu­ļiem skriet pār kauliem.

Eragons centās ievērot pieklājību, tomēr nevarēja nepama­nīt, cik ārkārtīgi skaists bija elfas ķermenis pat zem spīdzinā­šanas atstātajām zīmēm. Viņš bija pārāk noguris, lai visu laiku pievērstu uzmanību šim daiļumam, tomēr brīžiem viņa ausu gali kļuva sarkani un viņš no sirds cerēja, ka Safira nezina, ko viņš domā.

Eragons strādāja visu rītausmas cēlienu, apstājoties, tikai lai paēstu un padzertos, mēģinādams atgūt spēkus pēc piespiedu gavēņa, bēgšanas un tagad elfas dziedināšanas. Safira palika viņam blakus, aizdodama savu spēku, kad vien tas bija vaja­dzīgs. Saule spīdēja augstu debesīs, kad viņš beidzot piecēlās, ņurdēdams un izstaipīdams notirpušos muskuļus. Viņa rokas bija pelēkas, un acis sūrstēja no piepūles. Jauneklis aizstreipu­ļoja līdz segliem un krietni iemalkoja no vīna maisa.

Vai tu pabeidzi? Murtags taujāja.

Eragons pamāja ar galvu, drebēdams pie visām miesām. Viņš nevarēja sevi piespiest runāt. Apmetne grīļojās viņa acu priekšā; viņš gandrīz zaudēja samaņu. Tev labi sanāca, Safira mierinoši sacīja.

- Vai viņa dzīvos?

- Es ne… nezinu, Eragons atbildēja aizlūzušā balsī. Elfi ir spēcīgi, taču pat viņi nespēj izturēt šādas mokas bez sekām. Ja es zinātu vairāk par dziedināšanu, es varētu mēģināt viņu atdzīvināt, taču… Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Jaunekļa rokas tik ļoti drebēja, ka izlija nedaudz vīna. Nākamais malks tās savaldīja. Labāk dosimies ceļā.

- Nē! Tev jāpaguļ, Murtags protestēja.

- Es… varu gulēt seglos. Taču mēs nevaram palikt šeit, ja karavīri nāk aizvien tuvāk.

Murtags negribīgi padevās. Tādā gadījumā es vedīšu Ledus­liesmu, kamēr tu gulēsi. Viņi apsegloja zirgus, piesēja elfu pie Safiras segliem un devās prom no apmetnes. Eragons turpināja ēst, sēdēdams seglos un mēģinādams atgūt iztērēto enerģiju. Tad atlaidās pret Ledusliesmas skaustu un aizvēra acis.