Eragons

54. NODAĻA Mandragoras sakne un tritona mēle

Kad Eragons pamodās, sega bija sagumzljusies zem viņa, taču telpā bija silti. Safīra, mierīgi elpodama, gulēja uz milzu spilvena.

Pirmo reizi kopš ierašanās Farthendurā Eragons jutās dro­šībā un cerību pilns. Viņam bija silti, vēders pilns, viņš varēja gulēt tik ilgi, cik gribējās. Eragons juta, kā sasprindzinājums, kas viņu stindzināja kopš Broma nāves un pat vēl iepriekš, kopš aiz­iešanas no Palankāras ielejas, beidzot bija atslābinājis žņaugus.

Man vairs nav jābaidās. Bet kas notiks ar Murtagu ? Lai gan vārdeni bija viesmīlīgi, Eragons nespēja ar tīru sirdsapziņu pie­ņemt domu, ka viņa vainas dēļ Murtags nokļuvis apcietinājumā, kaut arī Eragons to nemaz nebija gribējis. So situāciju kaut kā vajadzēja labot.

Viņa skatiens klejoja pa alas rupji tēstajiem griestiem, bet domas raisījās ap Arju. Norājis pats sevi par sapņošanu, viņš pacēla galvu un aplūkoja telpu. Alas malā sēdēja milzīgs kaķis un laizīja ķepu. Tas uzmeta puisim skatienu, un slīpās, sarka­nās acis nošķīla zibšņus.

Solembum? viņš, neticēdams savām acīm, jautāja.

Acīm redzami. Kaķacis pakratīja krēpes un slinki nožāvājās, atklājot skatam lielos ilkņus. Solembums izstaipījās un izlēca no alas, ar krietnu būkšķi nolaižoties uz Isidara Mitrima div­desmit pēdas zemāk.

Eragons paskatījās uz Safiru. Pūķis bija pamodies un nekustīgi skatījās uz viņu. Ej. Ar mani viss būs kārtībā, viņa nomurmināja. Solembums gaidīja puisi zem arkas, kas veda uz pārējo Troņheimas daļu.

Tiklīdz Eragona kājas pieskārās Isidara Mitrimam, kaķacis zibenīgi apmetās riņķī un nozuda arkā. Eragons dzinās tam pa pēdām un skrienot berzēja miegu no acīm. Viņš izgāja cauri arkai un atģidās stāvam Volturina, nebeidzamo kāpņu, pašā augšā. Cita ceļa nebija, tādēļ viņš devās lejā.

Eragons nonāca vaļējā pasāžā, kas aizlocījās pa kreisi un ieskāva Troņheimas centrālo zāli. Starp slaidām kolonnām, kas balstīja arkas, virs galvas varēja redzēt Isidara Mitrima vizuļošanu, kā arī pilsētkalna tālo pamatni. Centrālā zāle kļuva lielāka ar katru nākamo stāvu. Kāpnes vijās cauri arkādei uz tādu pašu zemāku stāvu un tālāk, līdz pazuda tālumā. Slīdceļš izlocījās blakus kāpņu ārējai pusei. Volturina augšgalā bija kau­dze ar ādas spilveniem, ar kuriem varēja laisties lejā. Labajā pusē no Eragona putekļains gaitenis veda uz stāva istabām. Solembums devās tālāk pa eju, ka aste vien nozibēja.

Pagaidi, Eragons sauca.

Viņš mēģināja panākt Solembumu, taču kaķacis tikai pazi­bēja kādā no pamestajiem gaiteņiem. Kad Eragons apgāja ap stūri, viņš pamanīja kaķaci apstājamies pie durvīm un ņaudam. Durvis klusi atvērās uz iekšpusi, it kā aicinādamas ienākt. Solembums ieskrēja iekšā, un durvis aizcirtās. Eragons apstājās pie tām, prātodams, ko tas viss nozīmē. Tad viņš pacēla roku un gatavojās pieklauvēt, taču, pirms jauneklis to paguva izdarīt, durvis atkal atvērās, pa tām izspraucās siltas gaismas kūlis. Kādu mirkli vilcinājies, viņš iegāja iekšā.

Eragons nokļuva plašā divistabu dzīvoklī, kas bija grezni izrotāts ar kokgriezumiem un vīteņaugiem. Gaiss telpā bija silts, svaigs un mitrs. Spožas lampas karājās pie sienām un zemajiem griestiem. Uz grīdas un stūros bija sakrautas kaudzes ar ziņkāri raisošiem priekšmetiem. Tālākajā istabā atradās plata gulta ar baldahīnu uz četriem stabiņiem, kurus klāja dažādi augi.

Galvenās istabas centrā uz mīksta ādas krēsla sēdēja pareģe un zintniece Andžela. Viņa jautri smaidīja.

- Ko tu šeit dari? Eragons neko vairāk nespēja pārdabūt pār lūpām.

Andžela sakrustoja rokas klēpī.

- Nu vai tu nevarētu apsēsties uz grīdas, lai varu tev pastās­tīt? Es labprāt piedāvātu krēslu, taču jau sēžu uz tā vienīgā, kas man ir.

Eragona prātā burbuļoja jautājumi tāpat kā kodīgs zaļš šķidrums divos podos, starp kuriem viņš apsēdās.

- Tā! Andžela iesaucās, paliecoties uz priekšu. Tu esi Jātnieks. Man jau bija aizdomas, tomēr līdz pat vakardienai es to nezināju. Solembums, protams, zināja, taču viņš man neko neteica. Man vajadzēja iedomāties tajā pašā brīdī, kad pieminēji Bromu. Safīra… man patīk šis vārds pūķim ļoti atbilstošs.

- Broms ir miris, Eragons strupi pārtrauca viņas sakāmo.

- Razaki viņu nogalināja.

Ziņa Andželu satrieca. Viņa virpināja starp pirkstiem biezo matu sprogu.

- Man patiešām žēl. No visas sirds žēl, viņa klusām sacīja.

Eragons rūgti pasmaidīja. Taču tu neesi pārsteigta, vai ne?

Galu galā tu paredzēji viņa nāvi.

- Es nezināju, kam būs jāmirst, viņa sacīja, nogrozot galvu.

- Taču nē, neesmu pārsteigta. Es esmu sastapusi Bromu vienu vai divas reizes. Viņam nepatika mana vieglprātīgā attieksme pret maģiju. Tā viņu kaitināja.

Eragons sarauca pieri.

- Tērmā tu smējies par viņa likteni un sacīji, ka tas līdzinās jokam. Kāpēc?

Andželas seja acumirklī sastinga.

- Ņemot vērā to, ko zinām šodien, tas nebija labi teikts, taču es nevarēju paredzēt, kas ar viņu atgadīsies. Kā lai labāk izstāstu? Kaut kādā ziņā Broms bija nolādēts. Viņam zvaigznēs bija nolikts izgāzties visos pasākumos, izņemot vienu. Viņu izvēlēja par Jātnieku, taču viņa pūķi nogalināja. Broms mī­lēja kādu sievieti, kura bija vienaldzīga pret viņu. Domāju, ka

Bromu izvēlēja, lai sargātu un apmācītu tevi, taču beigās viņš neizpildīja arī šo uzdevumu. Vienīgais uzdevums, kuru Broms paveica līdz galam, nogalināja Morzanu, un neko vairāk arī nevajadzēja.

- Broms man nekad nav pieminējis kādu sievieti, Eragons attrauca.

Andžela vienaldzīgi paraustīja plecus.

- Es to uzzināju no kāda, kas nebūtu melojis. Taču pietiek par to runāt! Dzīve turpinās, un mums nevajadzētu traucēt mirušos ar savām raizēm.

Viņa sagrāba no grīdas niedru kaudzi un veikli sāka tās pīt, tādā veidā pieliekot punktu sarunai.

Eragons kādu brīdi vilcinājās un tad padevās.

- Labi. Kāpēc jūs esat Troņheimā, nevis Tērmā?

- Beidzot kāds interesants jautājums, Andžela sacīja. Pēc tam kad vēlreiz izdzirdēju Broma vārdu no tevis, es sajutu, ka vecie laiki atgriežas Alagēzijā. Ļaudis sačukstējās, ka Impērija dzen pēdas Jātniekam. Tad sapratu, ka acīmredzot ir izšķīlusies vārdenu ola, tādēļ aizslēdzu savu veikaliņu un devos ceļā, lai uzzinātu ko vairāk.

- Tu zināji par olu?

- Protams, zināju. Neesmu taču stulba. Es dzīvoju krietni vien ilgāk, nekā tu spēj iedomāties. Pavisam maz no apkārt notie­košā man nav zināms. Viņa apklusa, kādu brīdi visu uzmanību pievērsdama niedru pinumam. Jebkurā gadījumā es zināju, ka man jānokļūst līdz vārdeniem, cik ātri vien iespējams. Es šeit esmu jau vairāk par mēnesi, taču man ne visai patīk šī vieta tā ir pārāk iesūnojusi. Turklāt ikviens Farthendurā ir tik nopietns un dižciltīgs. Iespējams, ka viņi visi ir nolādēti mirt traģiskā nāvē.

Viņa izdvesa ilgu nopūtu, bet seja bija saraukta zobgalīgā smaidā.

- Un rūķi ir vienkārši māņticīgu pintiķu bars, kas visu mūžu gatavi skaldīt akmeņus. Vienīgais, kas priecē šajā vietā, ir sēņu pārbagātība, kas aug Farthendurā.

- Kāpēc tad tu šeit paliec? Eragons smaidīdams jautāja.

- Man patīk atrasties notikumu mutulī, Andžela sacīja, izsliedamās taisni. Turklāt, ja es paliktu Tērmā, Solembums dotos prom bez manis, taču man patīk būt kopā ar viņu. Bet pastāsti, kas atgadījies ar tevi kopš pēdējās reizes, kad runājām.

Nākamo stundu Eragons pārcilāja pēdējo divarpus mēnešu laikā notikušo. Andžela uzmanīgi klausījās, taču, kad jauneklis pieminēja Murtaga vārdu, viņa noskurinājās. Murtags!

Eragons pamāja ar galvu.

- Murtags man pastāstīja, kas viņš ir. Taču ļauj pabeigt, pirms izsaki savu vērtējumu.

Puisis turpināja stāstu. Kad tas bija galā, Andžela domīgi atlaidās krēslā, pilnīgi un galīgi aizmirsusi par niedrēm. Pēkšņi Solembums izlīda no savas paslēptuves un ielēca viņai klēpī. Kaķacis saritinājās kamolā un nolūkojās Eragonā caur puspie­vērtām acīm.

Andžela pabužināja kaķača kažoku.

- Apbrīnojami. Galbatorikss noslēdzis vienošanos ar urgļiem, un Murtags beidzot ticis brīvībā… Es tevi tomēr brīdināšu: esi piesardzīgs ar Murtagu, lai gan tu pats apzinies briesmas.

- Murtags visu šo laiku bija īsts draugs un uzticams sabied­rotais, Eragons cieši noteica.

- Vienalga, esi piesardzīgs. Andžela uz mirkli apklusa, tad sāka atkal, ar riebumu balsī, un tad vēl šis Ēna, Durza. Domāju, ka šobrīd viņš vārdeniem ir lielākais drauds, tāpat kā Galbatorikss. Es ienīstu Ēnas viņi lieto pašu briesmīgāko maģiju pēc nekromantijas. Es gribētu izķeksēt viņa sirdi ar trulu matadatu un izbarot to cūkām!

Eragons satrūkās no viņas spējā naida.

- Es nesaprotu. Broms man reiz stāstīja, ka Ēnas ir burvji, kas savās burvestībās izmanto garus, taču kādēļ tas viņus pada­ra tik ļaunus?

Andžela pašūpoja galvu.

- Ne jau tāpēc viņi ir ļauni. Parasti burvji tieši tādi arī ir ne labāki, ne sliktāki par mums pārējiem. Viņi izmanto savu maģisko spēku, lai savaldītu garus un to spēku. Turpretī Ēnas atsakās no šā spēka lielākas varas dēļ un ļauj, lai gari kontrolē viņu ķermeņus. Nelaimīgā kārtā tikai visļaunākie gari cenšas pārņemt cilvēka ķermeni savā kontrolē un, tiklīdz ieperinās tajā, nekad vairs to nepamet. Tāda iemiesošanās var notikt arī netīšām ja burvis izsauc garu, kas ir spēcīgāks par viņu pašu. Taču, tiklīdz rodas Ēna, to ir gandrīz neiespējami iznīcināt. Kā tu jau zini, tikai diviem ir izdevies nogalināt Ēnu un izdzīvot pēc šāda varoņdarba Laetri Elfam un Irnstadam Jātniekam.

- Es esmu dzirdējis stāstus par to, Eragons atbildēja un norādīja uz istabām, kāpēc tu dzīvo tik augstu Troņheimā? Vai nav neomulīgi dzīvot tādā nošķirtībā? Un kā tev izdevās atgādāt visu šo mantību sev līdzi?

Andžela atmeta galvu un nīgri pasmējās.

- Godīgi sakot? Es slēpjos. Kad es pirmo reizi ierados Troņ­heimā, dažas dienas man bija miers, kamēr viens no sargiem, kas mani ielaida Farthendurā, izpļāpājās, kas es esmu. Un visi šejienes maģijas zinātāji, kādi nu ir, uzplijās, lai pieslienos viņu slepenajai grupai. Jo sevišķi jau tie dvīņi, kas to vada. Beigu beigās es piedraudēju, ka pārvērtīšu lielu daļu no viņiem par krupjiem, atvaino, vardēm, taču, kad arī tas viņus neatturēja, pa nakts melnumu aizlaidos uz šejieni. Tas bija vieglāk, nekā tu iedomājies, jo īpaši ar manām spējām.

- Vai tu ļāvi dvīņiem pārbaudīt savu prātu, pirms tevi ielaida Farthendurā? Eragons vaicāja. Mani piespieda atļaut šiem izskatīt manas atmiņas.

Andželas acis salti iespīdējās.

- Dvīņi neuzdrošinātos mani pārbaudīt, viņi baidās no tā, ko es viņiem varētu nodarīt. O, viņiem, protams, kārojas tās pārbaudes, taču viņi zina, ka pēc šāda darba abi būtu salauzti un nespētu sakarīgu vārdu dabūt pār lūpām. Es esmu nākusi uz šejieni jau ilgi pirms tā laika, kad vārdeni sāka pārbaudīt atnācēju prātu… un viņi vairs nepakļaus mani šādai lietai.

Zintniece ielūkojās otrajā istabā un sacīja: Labi! Tā bija izzinoša saruna, taču tagad tev jāiet. Mandragoras saknes un tritona mēles vira drīz sāks vārīties, un tā rūpīgi jāpieskata. Atnāc vēl kādu reizi, kad tev ir kāds brīvs brīdis. Bet, lūdzu, nevienam nesaki, ka esmu apmetusies šeit. Man negribētos vēl­reiz pārvākties. Es būtu ļoti… aizkaitināta. Un tu taču negribi mani redzēt aizkaitinātu!

Es neizpaudīšu tavu noslēpumu, Eragons apsolīja un cēlās kājās.

Solembums izlēca no Andželas klēpja, kad viņa piecēlās. Labi! zintniece iesaucās.

Eragons atvadījās un devās prom no istabas. Solembums pavadīja viņu uz pūķu apmetni, bet pats pagriezās atpakaļ, būkāja asti un tad slinki aizslāja prom.