Eragons

57. NODAĻA Ēna kļūst garāka

Safira pamodināja Eragonu, asi piegrūžot ar purnu un noskrāpējot viņam ādu ar savu zvīņaino žokli.

Ei, sāp taču! viņš iesaucās, uzrāvies sēdus. Alā bija tumšs, vienīgi no sienas gaismekļa spīdēja bāla gaisma. Ārā pūķu apmetnē Isidara Mitrims zaigoja tūkstoš dažādās krāsās, un to izgaismoja lukturu virtene.

Pie alas ieejas stāvēja satraukts rūķis un lauzīja rokas.

- Tev jānāk, Argetlam! Liela nelaime Ažihads sauc pēc tevis. Nav laika!

- Kas noticis? Eragons gribēja zināt.

Rūķis tikai pakratīja galvu, ka bārda vien nošūpojās.

- Tev jānāk! Carkna bragha! Tūlīt!

Eragons aplika Zaroku ap vidukli, paķēra stopu un bultas, tad piesēja seglus Safīrai pie muguras. Te nu bija saldie sapņi, viņa nopurpināja, pieliekdamās, cik vien zemu spēja, lai jaunek­lis varētu uzrāpties viņai mugurā. Eragons skaļi nožāvājās, un Safira izlidoja no alas.

Kad abi nolaidās pie Troņheimas vārtiem, tur jau gaidīja Oriks. Viņa seja bija drūma.

- Nāc, pārējie jau gaida.

Viņš pavadīja pūķi un Eragonu līdz Ažihada telpām. Ceļā Pūķa Jātnieks mēģināja izprašņāt Oriku par notikušo, taču viņš tikai atbildēja:

- Es pats neko daudz nezinu pagaidi, līdz visu dzirdēsi no Ažihada.

Lielās durvis atvēra druknu sargu pāris. Ažihads stāvēja pie sava galda un drūmi pētīja karti. Telpā bija arī Arja un vīrs ar muskuļainajām rokām. Ažihads palūkojās uz ienācējiem.

- Labi, arī tu esi klāt, Eragon. Iepazīsties ar Jormunduru, manu vietnieku.

Abi vīrieši pamāja viens otram un pievērsa visu uzmanību Ažihadam.

- Es liku pamodināt jūs visus piecus, jo mēs esam lielās briesmās. Pirms kādas pusstundas no pamesta tuneļa zem Troņheimas izskrēja rūķis. Viņš asiņoja un tik tikko varēja parunāt, taču spēja pateikt pārējiem rūķiem, kas dzinās tam pa pēdām: urgļu armija ir tikai kādas dienas gājiena attālumā no šejienes.

Telpā iestājās nāves klusums. Tad Jormundurs skaļi nola­mājās un sāka uzdot jautājumus, arī Oriks pievienojās tajā pašā brīdī. Arja klusēja. Ažihads pacēla rokas un iesaucās:

- Klusu! Ir vēl kaut kas. Urgļi netuvojas pa sauszemi, bet zem tās. Viņi ir tuneļos… mums gatavojas uzbrukt no apakšas.

Eragons ierunājās skaļāk, lai pārkliegtu telpā valdošo kņadu:

- Kāpēc rūķi neuzzināja par to jau agrāk? Kā urgļi atklāja tuneļus?

- Mums ir paveicies, ka uzzinājām tagad! Oriks atbrēca.

Visi pārtrauca sarunas, lai ieklausītos viņa sakāmajā.

- Beoru kalnus caurvij simtiem tuneļu, tie ir neapdzīvoti kopš tā laika, kad tajos ieguva dārgakmeņus un metālu. Vienīgie rūķi, kas tajos klejo, ir dīvaiņi, kas ne ar vienu negrib sazināties. Varēja gadīties, ka mūs vispār neviens nebrīdinātu.

Ažihads norādīja uz karti, un Eragons pievirzījās tuvāk. Kartē bija attēlota Alagēzijas dienvidu daļa, taču atšķirībā no Eragona kartes tā sīki attēloja visu Beoru kalnu grēdu. Ažihada pirksts norādīja uz to Beoru kalnu daļu, kas saskārās ar Surdas austrumu robežu.

- Rūķis sacīja, ka nācis no šejienes.

- Ortiada! Oriks iesaucās. Kad Jormundurs noprasīja, kas lēcies, rūķis paskaidroja:

- Tā ir sena apmetnes vieta; mēs to pametām, kad uzcēlām Troņheimu. Bet senlaikos tā bija mūsu lielākā pilsēta. Taču nu jau gadsimtiem ilgi tur neviens nav dzīvojis.

- Un tā ir pietiekami sena, lai daļa tuneļa būtu sabrukusi, Ažihads paskaidroja. Iespējams, tieši tādēļ to atklāja no virs­zemes. Man šķiet, ka Ortiada tagad tiek dēvēta par Ithro Zhādu. Tieši turp gatavojās doties urgļu kolonna, kas dzinās pakaļ Eragonam un Safīrai. Un esmu pārliecināts, ka urgļi tur migrē visa gada garumā. No Ithro Zhādas viņi var doties Beoru kal­nos, kurp vien vēlas, un viņiem ir pietiekami daudz spēka, lai iznīcinātu gan vārdenus, gan arī rūķus.

Jormundurs noliecās virs kartes, uzmanīgi to izpētīdams.

-Vai tu zini, cik daudz urgļu tuvojas? Vai Galbatoriksa armija arī ir kopā ar viņiem? Mēs nevaram plānot aizsardzību, nezinot, cik liela ir viņu armija.

Ažihads drūmi attrauca:

- Mēs neesam pārliecināti ne par vienu no šīm lietām, taču mūsu dzīvība ir atkarīga no tava pēdējā jautājuma. Ja Galbatorikss ir papildinājis urgļu rindas pats ar saviem vīriem, mums nav nekādu iespēju uzvarēt. Taču, ja viņš nav iesaistījis savu armiju, jo nevēlas atklāt savu savienību ar urgļiem vai arī kādu citu iemeslu dēļ, ir neliela iespēja uzvarēt. Šobrīd mums nevar palīdzēt ne Orins, ne arī elfi. Tomēr es nosūtīju ziņnešus ar jaunumiem par mūsu nelaimi. Ja mēs zaudēsim, viņi zinās, kas ar mums noticis.

Viņš pārvilka ar roku pār savu ogļmelno pieri.

- Es jau runāju ar Hrotgaru, un mēs pieņēmām turpmākās darbības plānu. Mūsu vienīgā cerība ir noturēt urgļus trijos lielākajos tuneļos un aizvadīt viņus līdz Farthendurai, lai viņi neiebruktu Troņheimā kā siseņu bars.

- Eragon un Arja, es gribu, lai jūs palīdzat rūķiem sagāzt pārējos tuneļus. Ar parastiem līdzekļiem šāds darbs nav pada­rāms. Divas rūķu grupas jau strādā: viena ārpus Troņheimas, otra zem tās. Eragon, tu strādāsi ar to grupu, kura ir ārpus Troņheimas. Arja, tu būsi pie grupas, kas strādā zem Troņheimas, un tu, Orik, pavadīsi abus līdz norādītajām vietām.

- Kādēļ nesagraut visus tuneļus, neatstājot nevienu? Era­gons vaicāja.

- Tādēļ, ka, Oriks ierunājās, tad urgļi novāktu gruve­šus un varētu doties virzienā, kas mums varētu radīt lielas briesmas. Turklāt, ja mēs nogriezīsim visus ceļus, viņi varētu uzbrukt citām rūķu pilsētām, kurām mēs nevarētu palīdzēt laikus.

- Ir arī cits iemesls, Ažihads piebilda. Hrotgars brīdināja mani, ka Troņheimā atrodas virs ļoti bieza tuneļu tīkla, un, ja sagrautu pārāk daudzas apakšzemes ejas, veselas pilsētas daļas vienkārši nogrimtu zemē no sava smaguma. Mēs nevaram ar to riskēt.

Jormundurs saspringti klausījās un apvaicājās:

- Tātad Troņheimā nebūs kaujas? Tu sacīji, ka urgļus vadīs ārpus pilsētas mūriem uz Farthenduru.

Ažihads zibenīgi atbildēja:

- Tieši tā. Mēs nevaram aizsargāt Troņheimu pa visu tās perimetru tā ir pārāk liela mūsu spēkiem, tādēļ mēs noslēg­sim visas ejas un vārtus, kas ved uz to. Tad urgļiem nāksies uzbrukt apdzīvotajām vietām ārpus Troņheimas, kur pietiek vietas mūsu armijas manevriem. Tā kā urgļi var tikt tuneļos, mēs nevaram riskēt un iesaistīties ilgā kaujā. Kamēr viņi būs šeit, draudēs briesmas, ka urgļi izlauzīsies cauri Troņheimas grīdai. Ja tas notiks, mēs būsim slazdā mums uzbruks gan no ārpuses, gan iekšpuses. Mēs nedrīkstam ļaut urgļiem ieņemt Troņheimu. Ja viņiem tas izdosies, šaubos, vai mums pietiks spēka padzīt iebrucējus.

- Un kas notiks ar mūsu ģimenēm? Jormundurs satraucās. Es negribu pieredzēt, ka urgļi nogalina manu sievu un dēlu.

Ažihada sejā iegūlās dziļas rievas.

- Visas sievietes un bērni jāved uz tuvējām ielejām. Ja mēs kritīsim kaujā, viņiem ir pavadoņi, kas parādīs ceļu uz Surdu. Šajos apstākļos tas ir vienīgais, ko varu darīt.

Jormundurs centās neizrādīt atvieglojuma sajūtu.

- Ser, vai Nasuada arī dosies līdzi?

- Viņa nav priecīga par šādu pavēli, taču jā, dosies.

Visu klātesošo acis pievērsās Ažihadam, kad viņš iztaisnoja plecus un paziņoja:

- Urgļi ieradīsies pēc dažām stundām. Mēs zinām, ka viņu ir daudz, taču mums ir jānosargā Farthendura. Sakāve nozīmē rūķu bojāeju, vārdenu nāvi un drīzu Surdas un elfu krišanu. Šo kauju mēs nedrīkstam zaudēt. Tagad ejiet un ķerieties pie

darba! Jormundur, sagatavo vīrus kaujai!

* * *

Visi izgāja no vadoņa telpām un devās kur kurais: Jormun­durs uz kareivju mītni, Oriks un Arja uz kāpnēm, kas veda lejup, bet Eragons ar Safīru uz vienu no Troņheimas četrām galvenajām ejām. Lai gan bija vēla nakts stunda, pilsētkalns čumēja un mudžēja kā skudru pūznis. Visi skrēja, sasaucās un nesa saiņus.

Eragons bija cīnījies un nogalinājis arī iepriekš, taču gai­dāmā kauja lika sirdij bailēs sažņaugties. Nekad iepriekš viņš nebija tiecies pēc kaujas. Tagad gaidas iedzina viņā šausmas. Eragons bija pārliecināts par sevi, kad bija jāstājas pretī tikai dažiem pretiniekiem, viņš zināja, ka varētu pievārēt trīs čet­rus urgļus ar Zaroku un maģijas palīdzību, taču lielākā kaujā varēja notikt jebkas.

Viņi izgāja ārā no Troņheimas un meklēja rūķus, kuriem vajadzēja palīdzību. Kad nespīdēja ne saule, ne mēness, Fart­hendurā bija tumšs kā peklē; vietumis tumsu izraibināja gaisma no laternām, kas šūpojās gar krāteri. Varbūt viņi ir tālākajā Troņheimas galā, Safīra ierunājās. Eragons piekrita un uzlēca pūķim mugurā.

Viņi planēja apkārt Troņheimai, līdz ieraudzīja lampu puduri. Safira pagriezās un lidoja uz to pusi, tad nolaidās, viegli nošvīkstinot spārnus, pārsteigtu rūķu bariņā, kas dedzīgi dru­pināja zemi ar cērtēm. Eragons žigli paskaidroja, kāpēc viņi ieradušies. Rūķis ar smailu degunu sacīja:

- Tieši zem mums četru jardu dziļumā ir tunelis. Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, lai to sagrautu.

- Ja jūs atbrīvosiet laukumu virs tuneļa, paskatīšos, ko varu darīt.

Rūķis bažīgi palūkojās, taču lika racējiem paiet malā.

Lēni ievilcis elpu, Eragons gatavojās likt lietā maģiju. Viņš varēja pārvietot zemes kārtu tunelī, taču tas atņemtu daudz spēka, un to nevarēja pieļaut. Viņš domāja sagraut tuneli, ar maģiju iedarbojoties uz apakšzemes eju griestu vājākajām vietām.

- Thrysta deloi, viņš nočukstēja un ievadīja spēka taustek­ļus zemē. Gandrīz to pašu brīdi tie saskārās ar akmeni. Eragons neņēma vērā šķērsli un sniedzās tālāk, līdz nonāca pie tuneļa. Tad viņš sāka meklēt klintī plaisas. Katru reizi, kad tādu uzgā­ja, jauneklis uzspieda, pagarinot un paplašinot plaisu. Smags darbs tāpat kā mēģinājums pārplēst akmeni ar rokām. Viņš nemaz nevirzījās uz priekšu un nepacietīgie rūķi to, protams, pamanīja.

Eragons neatlaidīgi turpināja iesākto. Pēc kāda brīža sūrais darbs tika atalgots ar krakšķi, ko skaidri varēja sadzirdēt arī virszemē. Atskanēja griezīga skaņa, un zeme noslīdēja kā ūdens, izlīstot no renes, un izveidoja septiņus jardus platu bedri.

Priecīgie rūķi devās prom no sagrautā tuneļa, kas bija pilns ar sadrupušiem akmeņiem, bet smaildegunis rūķis veda Eragonu pie nākamā tuneļa. To bija vēl grūtāk sagraut, tomēr viņam tas izdevās, dubultojot spēku. Nākamo stundu laikā viņš ar Safiras palīdzību sagrāva vairāk nekā pusduci tuneļu, kas vijās cauri Farthendurai.

Kamēr viņš strādāja, debesu laukumiņā virs galvas parādī­jās pirmie gaismas stari. Gaismas nebija pietiekami daudz, lai redzētu tālu, taču Eragona pašpaļāvība auga. Viņš novērsās no pēdējā sagrautā tuneļa drupām un ieinteresēts aplūkoja apkārtni.

Liela bēgļu straume sievietes un bērni, vārdenu vecāko cilvēku pavadīti, plūda ārā no Troņheimas. Ikviens nesa pārti­kas, iedzīves un drēbju saiņus. Viņus apsargāja karavīru grupa, galvenokārt jauni zēni un veci vīri.

Tomēr galvenā rosība norisinājās pie pilsētkalna pamatnes, kur vārdeni un rūķi pulcēja armiju, sadalot to trijos bataljonos. Katram vadam bija vārdenu karogs ar baltu pūķi, kas turēja rozi virs zobena, kura asmens norādīja lejup uz purpursārtu lauku.

Vīri klusi stāvēja, cieši sažņauguši dūres. Viņu mati viegli plīvoja no bruņucepuru apakšas. Daudziem karavīriem bija tikai zobens un vairogs, taču bija arī šķēpnešu un pīķiem bruņo­tu karavīru rindas. Bataljonu avangardā strēlnieki pārbaudīja savu stopu stiegras.

Rūķi bija tērpušies smagos bruņutērpos. Nopulēti tērauda bruņukrekli sniedzās viņiem līdz ceļiem, kreisajā rokā viņi turē­ja biezu apaļo vairogu ar katra klana simbolu. Pie vidukļa bija piesieti īsi zobeni, bet labajā rokā saņemts cirtnis vai āva. Kājas sedza ļoti smalki izkaltas bruņas. Galvā rūķiem bija metāla cepure, bet kājās ar metālu apkalti zābaki.

No tālākā bataljona nošķīrās neliels stāvs un traucās Era­gona un Satīras virzienā. Tas bija Oriks, apbruņots tāpat kā pārējie rūķi.

Ažihads vēlas, lai tu pievienojies armijai. Nav vairs palicis neviens tunelis, kas jāsagrauj. Maltīte jūs jau gaida.

Eragons un Safīra sekoja Orikam uz telti, kur viņi atrada maizi un ūdeni cilvēkam un kaltētas gaļas kalnu Safīrai. Viņi nesūkstīdamies paēda labāk šāda tāda pārtika nekā tukšs vēders.

Kad viņi beidza ēst, Oriks ieteica pagaidīt un pazuda batal­jona rindās. Viņš drīz atgriezās, vezdams veselu rindu rūķu, kas bija apkrāvušies ar bruņām. Oriks paņēma kādas bruņas un pasniedza Eragonam.

- Kas tas ir? Eragons jautāja, pārvelkot ar pirkstu pulē­tajam metālam. Bruņas bija greznotas ar sarežģītiem gravēju­miem un rotātas ar zeltu. Vietām tās bija veselu collu biezas un ļoti smagas. Neviens cilvēks nespētu cīnīties ar šādām bruņām mugurā. Turklāt tur bija pārāk daudz aprīkojuma, lai to spētu lietot viens cilvēks.

- Dāvana no Hrotgara, Oriks sacīja, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi. Tās tik ilgu laiku gulējušas starp citiem mūsu dārgumiem, ka gandrīz neviens par tām neatcerējās. Tās izkala citā laikmetā vēl pirms Jātnieku sagrāves.

- Bet kam tās ir domātas? Eragons neizpratnē vaicāja.

- Nu, protams, tās ir pūķu bruņas! Vai tu domā, ka pūķi devās kaujā bez bruņām? Pilni komplekti ir īsts retums, jo to izgatavošana aizņēma ļoti ilgu laiku, un pūķi taču visu laiku auga. Taču Safīra vēl nav pārlieku liela, tādēļ šīs bruņas viņai būs pašā laikā.

Pūku bruņas! Kamēr Safīra apošņāja bruņas, Eragons apjau­tājās: Ko tu domā par to ?

Izmēģināsim, viņa sacīja; pūķa acis satraukumā kvēloja.

Uzstīvējuši Safīrai bruņas, Oriks un Eragons atkāpās, lai aplūkotu veikumu. Safiras kakls izņemot radzes visā tā garu­mā bija noklāts ar trīsstūrainām bruņu zvīņām. Viņas vēderu un krūtis sargāja smagas plātnes, bet vieglākās atradās uz astes. Pūķa kājas un mugura bija pilnībā nosegta. Galvu sargāja vesela bruņu plāksne, atstājot brīvu apakšžokli, lai varētu kost un plēst.

Safīra izmēģinādama izlocīja kaklu, un bruņas viegli saliecās līdz ar viņas kustību. Tās mani palēninās, taču apturēs bultas. Kā es izskatos ?

Ļoti biedējoši, Eragons godīgi atbildēja.

Oriks pacēla atlikušos priekšmetus un sacīja:

- Es atnesu bruņas arī tev, lai gan vajadzēja krietni vien pameklēt, lai atrastu atbilstošu izmēru. Mēs reti kaļam bruņas cilvēkiem vai elfiem. Nezinu, kam šīs bruņas tika izgatavotas, taču tās vēl ne reizi nav lietotas, un es ceru, ka tās tev labi kalpos.

Eragons pāri galvai pārvilka stīvu bruņukreklu, kas noslī­dēja līdz ceļiem kā svārki. Tas smagi uzgūla pleciem un skanēja pie katras kustības. Jauneklis tam pa virsu uzsēja Zaroku, kas neļāva bruņām šūpoties. Galvā viņam uzlika ādas cepuri, tad metāla bruņas un beidzot bruņucepuri, rotātu ar zeltu un sud­rabu. Roku bruņas tika piestiprinātas pie apakšdelma, un kāju lielus sargāja kājām paredzētie aizsargi. Rokās uzvilka īpaši izkaltus bruņucimdus. Visbeidzot Oriks viņam pasniedza lielu vairogu, izgreznotu ar ozolkoka tēlu.

Zinot to, ka Hrotgara dāvanas ir vesela bagātība, Eragons palocījās un sacīja:

- Pateicos par šīm dāvanām. Es augsti novērtēju Hrotgara dāsnumu.

- Šobrīd vēl nesaki paldies, Oriks iesmējās, pagaidi, līdz bruņas izglābs tev dzīvību.

Karavīri pagriezās un maršēja prom. Trīs bataljoni sāka pārvietoties uz dažādām Farthenduras daļām. Eragons neziņā par to, ko darīt turpmāk, paskatījās uz Oriku; tas paraustīja plecus un sacīja:

- Man liekas, mums vajadzētu doties viņiem līdzi.

Viņi devās pakaļ bataljonam, kas virzījās uz krātera pusi. Eragons apvaicājās par urgļiem, bet Oriks zināja vienīgi to, ka tuneļos norīkoti izlūki un ka nekas jauns nav ne dzirdēts, ne redzēts.

Bataljons apstājās pie viena no sagrautajiem tuneļiem. Rūķi sakrāva akmeņus tā, lai varētu viegli izrāpties no tuneļa. Šeit laikam viņi iecerējuši piedabūt urgļus iznākt virspusē, Safira norādīja.

Simtiem lāpu bija piestiprinātas pie zemē iedzītiem mietiem. Tās deva diezgan daudz gaismas, kas spīdēja līdzīgi vakara saulei. Gar tuneļu malu kvēloja ugunskuri, virs kuriem kūrās milzīgi katli ar verdošu darvu. Eragons novērsa skatienu, apspiezdams nelabumu. Šausmīgs nogalināšanas veids pat ja jānogalina urgļi.

Zemē tika iedurta noasinātu mietu rinda, nodrošinot dzelk­šņainu šķērsli starp bataljonu un tuneli. Eragons pamanīja, ka var palīdzēt, un piebiedrojās cilvēku grupai, kas raka grāvi starp mietiem. Safira arī metās palīdzēt un rauša zemi ar saviem mil­zīgajiem nagiem. Kamēr viņi strādāja, Oriks aizgāja uzraudzīt, kā būvē barikādes, kurām bija jānorobežo strēlnieki. Eragons ar prieku spirdzinājās no vīna blašķes katru reizi, kad to laida apkārt. Kad grāvju rakšana bija pabeigta un tie piepildīti ar uzasinātiem mietiem, Safīra un Eragons nolēma atpūsties.

Oriks atgriezās un ieraudzīja abus sēžam. Viņš noslaucīja pieri un pastāstīja:

- Visi cilvēki un rūķi ir kaujas laukā. Troņheima ir noslēgta. Hrotgars vada bataljonu pa kreisi no mums. Ažihads ir priekš­galā tam, kas atrodas mums priekšā.

- Un kurš komandē šo?

- Jormundurs. Oriks nosēcies apsēdās un nolika savu āvu uz zemes.

Safira piebikstīja Eragonam. Paskaties. Puiša roka sasprin­ga uz Zaroka, kad viņš ieraudzīja Murtagu ar bruņucepuri galvā, rūķu vairogu vienā rokā, lielo zobenu otrā rokā Tornaka mugurā tuvojamies kaujas laukam.

Oriks nolamājās un pielēca kājās, taču Murtags ātri nobēra:

- Viss kārtībā. Ažihads mani izlaida.

- Kāpēc viņam tas bija jādara? Oriks noprasīja.

Murtags sāji pasmaidīja:

- Viņš sacīja, ka tā būs iespēja pierādīt manus labos nodo­mus. Acīmredzot viņš nolēma, ka pārāk lielu ļaunumu es nespē­tu nodarīt arī tad, ja vērstos pret vārdeniem.

Eragons pamāja ar galvu sveicienam un atslābināja tvērie­nu. Murtags bija lielisks un nežēlīgs cīnītājs tieši tāds, kādu Eragons vēlējās sev blakus kaujas laikā.

- Kā mēs varam zināt, ka tu nemelo? Oriks vēlreiz noprasīja.

- Jo es tā saku, atskanēja stingra balss. Ažihads pienā­ca tuvāk, apbruņojies kaujai ar krūšu bruņām un zobenu ar ziloņkaula spalu. Viņš uzlika spēcīgo roku uz Eragona pleca un aizveda nostāk, kur pārējie viņus nevarēja dzirdēt. Ažihads uzmeta vērtējošu skatienu Eragona bruņojumam.

- Labi, Oriks tevi ir labi apbruņojis.

-Jā… vai tuneļos ir kaut kas manīts?

- Nekas. Ažihads atbalstījās pret savu zobenu. Viens no dvīņiem palika Troņheimā. Viņš vēros kauju no pūķu apmetnes un nodos man informāciju ar sava brāļa starpniecību. Es zinu, ka tu spēj runāt ar domu palīdzību. Gribu, lai tu ziņo dvīņiem par visu, par jebko neparastu, ko redzēsi kaujas laikā. Arī es nodošu tev pavēles ar viņu palīdzību. Vai skaidrs?

Doma, ka viņš būs saistīts ar dvīņiem, Eragonam riebās, taču viņš apzinājās, ka tas ir nepieciešams.

- Skaidrs.

Ažihads apklusa.

- Tu neesi kājnieks vai kavalērists, ne arī kāds cits karavīra tips, ko esmu paradis izrīkot. Kauja var izvērsties citādi, taču man šķiet, ka tev un Safīrai būs drošāk palikt uz zemes. Gaisā jūs var apdraudēt urgļu strēlnieki. Vai arī tu cīnīsies, sēžot Safīrai mugurā?

Eragons nekad nebija piedalījies kaujā zirga mugurā, un vēl jo mazāk sēžot uz Safiras.

- Droši nezinu, ko darīsim. Sēžot Safiras mugurā, varēšu stāties pretī tikai kuiļiem.

- Man šķiet, ka kuiļu būs ļoti daudz, Ažihads piebilda. Viņš iztaisnojās un izrāva zobenu no zemes. Vienīgais padoms, ko varu tev dot, izvairies no nevajadzīga riska. Vārdeni nevar atļauties tevi zaudēt.

Pateicis šos vārdus, viņš pagriezās un devās prom.

Eragons atgriezās pie Orika un Murtaga un ierīkojās blakus Safīrai, atbalstījis vairogu pret ceļgaliem. Visi četri klusēdami gaidīja, tāpat kā simtiem karavīru apkārt viņiem. Gaisma no Farthenduras krātera pazuda, kad saule aizgāja aiz tā malas.

Eragons pagriezās, lai izpētītu nometni, un, sirdij salecoties, sastinga. Trīsdesmit pēdas tālāk sēdēja Arja ar stopu klēpī. Lai arī viņš zināja, ka būtu dīvaini tā domāt, tomēr puisis bija cerē­jis, ka viņa pievienosies pārējām sievietēm, kas devās prom no Farthenduras. Noraizējies viņš pieskrēja elfai klāt un vaicāja:

- Vai tu cīnīsies?

- Es darīšu, kas man jādara, Arja mierīgi atbildēja.

- Bet tas ir pārāk bīstami!

Viņas seja satumsa.

- Tu mani nelutini, cilvēk. Elfi apmāca cīnīties gan vīriešus, gan sievietes. Es neesmu viena no jūsu nevarīgajām sievietēm, kas skrien prom, tiklīdz parādās briesmas. Man uzticēja apsar­gāt Safiras olu… un es to pazaudēju. Mana dzimta ir apkaunota un grimtu vēl dziļākā kaunā, ja nesargāšu tevi un Safiru šajā kaujas laukā. Tu aizmirsti, ka maģijas ziņā esmu daudz spēcī­gāka par ikvienu tās zinātāju arī par tevi. Turklāt, ja ieradīsies Ēna, kurš cits, izņemot mani, var viņu nogalināt? Un kam citam vēl ir lielākas tiesības to izdarīt?

Eragons bezspēcīgi skatījās uz Arju, zinot, ka viņai ir tais­nība, un nevēloties to atzīt.

- Sargi sevi. Un tad izmisumā vēl piebilda senajā valodā: Wiol pomnuria ilian. Lai es būtu laimīgs.

Arja ar mokām novērsa skatienu, un matu sproga aizēnoja viņas seju. Viņa pārvilka ar roku savam pulētajam stopam un nočukstēja:

- Mans liktenis ir būt šeit. Parāds ir jāmaksā.

Eragons strauji devās pie Safiras. Murtags ar ziņkāri nolū­kojās viņā un vaicāja:

- Ko viņa sacīja?

- Neko īpašu.

Stundām ritot, aizsargi aizvien vairāk iegrima domās un klu­sumā. Farthenduras krāteris atkal ienira tumsā, un, izņemot asinssarkanu laternu spīdumu un ugunskuru kvēlošanu, nekā­du citu gaismas avotu nebija. Eragons nodarbojās vai nu ar savu bruņu pētīšanu, vai arī izsekoja Arju. Oriks ik pa laikam pār­laida galodu pār savu āvu un pārbaudīja asmeni. Metāla skrapstoņa pret akmeni bija kaitinoša. Murtags raudzījās tālumā.

Laiku pa laikam apmetnē ieskrēja ziņneši, liekot karavīriem pierauties kājās. Tomēr katru reizi izrādījās, ka tā bijusi viltus trauksme. Cilvēki un rūķi aizvien vairāk saspringa, un bieži ieskanējās kāda dusmīga balss. Sliktākais Farthendurā bija vēja trūkums gaiss bija nekustīgs un sasmacis. Kad kļuva siltāks un tveice pieņēmās spēkā, nebija atelpas.

Kad nakts nāca aizvien tuvāk, kaujas lauks norima un iestājās nāves klusums. Muskuļi sastinga no ilgās gaidīšanas. Eragons truli skatījās tumsā, pievēris smagnējos plakstiņus. Viņš sapurināja sevi, lai saglabātu modrību, un centās koncen­trēties, lai gan tik ļoti nāca miegs.

Beidzot Oriks sacīja:

- Ir jau vēls. Mums vajadzētu nosnausties. Ja kaut kas notiks, pārējie mūs pamodinās.

Murtags noņurdēja, taču Eragons bija pārāk noguris, lai iebilstu. Jauneklis saritinājās pret Safīru, liekot par spilvenu savu vairogu. Aizverot acis, viņš redzēja, ka Arja vēl aizvien ir nomodā un vēro viņus.

Eragona sapņi bija juceklīgi un mokoši ragainu briesmoņu un neredzētu šausmu pilni. Atkal un atkal viņš dzirdēja dobju balsi, kas jautāja:

- Vai tu esi gatavs? Taču viņš ne reizi neatbildēja. Vīziju nomocīts, jaunekļa miegs bija saraustīts un nemierīgs, līdz kāds pieskārās viņa rokai. Eragons acumirklī pamodās.