Eragons

Ievads: šausmu ēna

V

ējš gaudodams brāzās cauri naktij, nesdams sev līdzi smar­žu, kam bija lemts mainīt pasauli. Garais Ēna izslēja galvu un paošņāja gaisu. Viņš atgādināja cilvēku, vienīgi mati bija purpursarkani un acu zīlītes sarkanbrūnas.

Ēna aiz pārsteiguma samiedza acis. Tiktāl ziņa bija pareiza: gaidītie atradās netālu. Varbūt tās bija lamatas? Viņš apsvēra šo domu, tad beidzot ledainā balsī sacīja:

Izkllstiet un noslēpieties aiz kokiem un krūmiem. Apturiet ikvienu, kas tuvojas… vai mirstiet.

Divpadsmit urgļi sakustējās. Viņiem bija īsi zobeni un apaļi vairogi, uz kuriem melnēja dažādi simboli. Viņi atgādināja cil­vēkus; viņiem bija līkas kājas un resnas, nežēlīgas rokas, kas likās kā radītas slepkavošanai. Blakus ausīm slējās pārītis ragu. Monstri urkšķēdami steigšus nozuda krūmos. Čabēšana drīz norima, un mežā atkal iestājās klusums.

Ēna pētoši raudzījās uz taku, slēpdamies aiz resna koka. Nakts bija pārāk tumša, lai cilvēka acs spētu ko saskatīt. Tomēr blāvā mēnesgaisma viņam šķita tikpat spoža kā saules stari, kas paspīd starp kokiem. Viņš skaidri redzēja katru vissīkāko nieciņu. Ēna izturējās nedabiski klusi; rokā viņš bija sažņau­dzis garu, blāvu zobenu. Tieva skramba vijās lejup pa asmeni. Ierocis bija tik plāns, ka viegli varēja ieslīdēt starp ribām, taču gana izturīgs, lai caurdurtu bruņas.

Urgļi nespēja redzēt tik labi kā Ēna. Viņi taustījās kā bariņš aklu ubagu un neveikli gramstījās gar saviem ieročiem. Pēkšņi

klusumu pārcirta pūces spalgais kliedziens. Visi sastinga, līdz putns nozuda. Aukstajā naktī monstri trīcēja. Zem kāda urgļa smagā zābaka nokrakšķēja zariņš. Ēna nikni iešņācās, un visi divpadsmit monstri sarāvās, kļūdami pilnīgi nekustīgi. Ēna apslāpēja riebumu un novērsās briesmoņi smirdēja kā sasma­kusi gaļa. Taču urgļi bija tikai līdzeklis, nekas vairāk.

Ēna neļāva samilzt nepacietībai, kad minūtes lēnām pārtapa stundās. Smaka būs krietni apsteigusi tās cēloni. Viņš neļāva urgļiem atslābt un sasildīties. Viņš arī pats atteicās no tādas greznības un palika aiz koka, vēl arvien vērodams taku. Mežs sakustējās kārtējā vēja brāzmā. Šoreiz smaka bija spēcīgāka. Viņš satraukumā atieza zobus un ieņurdējās.

Sagatavojieties, viņš nočukstēja, trīcēdams pie visām miesām. Viņa zobena gals griezās tikko manāmā riņķa dejā. Lai nonāktu līdz šim mirklim, Ēna bija izcietis daudz sāpju un kalis neskaitāmus plānus. Tas viss būtu velti, ja tagad viņš nespētu savaldīties.

Urgļu acis iedzalkstījās zem biezajām uzacīm, un neradījumi ciešāk satvēra savus ieročus. Pirms kāds no viņiem paguva ko saklausīt, Ēnas ausis uztvēra skaņu, kas rodas, cietam priekš­metam atsitoties pret akmeni. Piepeši no tumsas iznira izplū­duši stāvi, kas virzījās uz priekšu pa taku.

Trīs jātnieki baltos zirgos tuvojās slēpnim vieglos rikšos. Jātnieku galva bija lepni izslieta, un viņu apmetņi mēnesgaismā vilnīja kā plūstošs sudrabs.

Pirmā zirga mugurā sēdēja elfs ar smailām ausīm un smal­kām, slīpām uzacīm. Viņa stāvs bija stalts un spēcīgs kā šautra. Pāri elfa mugurai stiepās varena paskata stops. Pie viena sāna kļāvās zobens, bet pie otra maks ar bultām, ko rotāja gulbju spalvas.

Pēdējam jātniekam bija tie paši smalkie vaibsti un stūrainais stāvs. Viņam rokās bija garš šķēps, bet pie jostas karājās balts duncis. Galvā elfam bija dižena meistara darināta bruņucepure, izgreznota ar dzintaru un zeltu.

Starp abiem jāja elfu sieviete ar kraukļmelniem matiem, rāmi aplūkojot apkārtni. Melnās cirtas ieskāva viņas seju, un acīs jautās dedzīgs spēks. Elfas drānas bija vienkāršas, taču tās nekādi nespēja mazināt sievietes skaistumu. Jātniecei pie sāniem karājās zobens, bet aiz muguras vīdēja stops ar bultu maku. Viņai klēpī gulēja maisiņš, un elfu sieviete daudzkārt to uzlūkoja, it kā pārliecinādamās, vai tas aizvien ir turpat.

Viens no elfiem kaut ko klusītēm sacīja, taču Ēna nespēja sadzirdēt, par ko viņi runā. Sieviete atbildēja valdonīgi un noteikti, un viņas sargi apmainījās vietām. Elfs ar bruņucepuri aizjāja pa priekšu, satverdams šķēpu parocīgāk. Vieglā riksī viņi tika garām Ēnas slēpnim un arī pirmajiem urgļiem.

Ēna jau izbaudīja uzvaras prieku, kad vējš piepeši mainīja virzienu un pūta elfiem tieši sejā, nesdams sev līdzi urgļu smir­doņu. Zirgi brīdinoši iezviedzās un noraustīja pavadas. Jātnieki uz mirkli sastinga, satraukti vērdamies uz visām pusēm, tad pagrieza zirgus un auļoja prom.

Sievietes rumaks metās uz priekšu kā bulta, un drīz sargi jau atpalika no viņas. Urgļi pameta slēpni un izšāva uz elfu pusi veselu melnu bultu mākoni. Ēna parādījās aiz koka stumbra un pacēla labo roku, nokliegdamies: Garjzla!

No Ēnas plaukstas elfu sievietes virzienā izšāvās sarkana bulta, un kokus apspīdēja asinssarkana gaisma. Tā trāpīja jāt­nieces zirgam, kas, žēli zviedzot, gāzās, ar krūškurvi skardams zemi. Sieviete ātri kā zibens nolēca no zirga un atskatījās uz saviem sargiem.

Urgļu nāvējošās bultas drīz vien sasniedza abus elfus. Viņi nokrita no saviem cēlajiem zirgiem, asinīm slacīdami dubļus. Kad urgļi jau devās pie noslepkavotajiem elfiem, Ēna iekliedzās: Viņai pakaļ! Man vajadzīga viņa!

Monstri norūcās un metās pakaļ sievietei.

Ieraugot savus ceļabiedrus mirušus, no elfu sievietes lūpām atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Viņa paspēra soli pretī miruša­jiem, tad aprāvās, nolādēja savus ienaidniekus un metās uz mežu.

Kamēr urgļi lauzās cauri kokiem, Ēna uzrāpās uz granīta bluķa, kas slējās virs viņiem. Stāvēdams uz tā kumbra, viņš varēja redzēt visu plašo, mežaino apkārtni. Viņš pacēla labo roku un izdvesa:

- Boetq istalri!

Pret debesīm uzšāvās liesmas ceturtdaļjūdzes platībā. Ēna nežēlīgā neatlaidībā nosvilināja vienu meža gabalu pēc nākamā, līdz bijušā slēpņa apkārtnē izveidojās pusjūdzi plats uguns aplis. Liesmas izskatījās kā izkusis vainags, kas karājas virs meža. Ēna apmierināts noraudzījās degošajā aplī un uzmanīja, lai tas nezaudē savu spēku.

Liesmu josta kļuva platāka, gandrīz jau saskaroties ar urgļu pārmeklēto laukumu. Pēkšņi Ēna sadzirdēja izsaucienus un asus kliedzienus. Skrajais mežs atklāja viņa skatienam trīs monstrus, kas, nāvīgi ievainoti, sakrita vienā kaudzē. Ēna ar acs kaktiņu pamanīja arī elfu sievieti, kas bēga no palikušajiem urgļiem.

Vēja ātrumā viņa skrēja pie granīta klintsakmeņa. Ēna nopētīja zemi divdesmit pēdas zemāk un veikli nolēca tieši elfas priekšā. Viņa apmetās riņķī un devās takas virzienā. No elfu sievietes zobena pilēja melnās urgļu asinis, nosmērējot somu, ko viņa turēja rokās.

Ragainie šausmoņi iznira no meža un aplenca sievieti, nogrie­žot atkāpšanās ceļu. Viņa izmisīgi skatījās uz visām pusēm, to­mēr viss bija velti, un elfai atlika vien noraudzīties uzbrucējos ar majestātisku nicinājumu. Ēna tuvojās viņai, augstu pacēlis roku, un apmierināts noskatījās elfas bezpalīdzībā.

- Grābiet viņu ciet!

Urgļi rāvās uz priekšu, taču elfa atvēra savu somu, izvilka kaut ko no tās un nometa somu zemē. Tagad viņas rokās mir­dzēja milzīgs safīrs, kurā atblāzmojās niknās uguns liesmas. Elfa pacēla dārgakmeni sev virs galvas, un viņas lūpas sāka kus­tēties pārdabiskā ātrumā. Ēna izmisumā ierēcās: Garjzla!

Acumirklī no viņa rokas izsprāga sarkana liesmu bumba un aizlidoja uz elfas pusi. Taču bija jau par vēlu. īsu brīdi mežs atmirdzēja smaragdzaļā gaismā, un akmens nozuda. Tikai tad sarkanā uguns trāpīja elfu sievietei un notrieca viņu no kājām.

Ēna dusmās trakoja, mezdamies uz priekšu un triekdams zobenu pret koku. Asmens iesprūda stumbra viducī un nodre­bēja. Viņš no savas plaukstas izšāva deviņus enerģijas lādiņus, kas vienā mirklī nogalināja urgļus. Tad Ēna atbrīvoja zobenu un devās pie elfas. .

Pār viņa lūpām nolija atriebes pareģojumi, kas skanēja tikai viņam vien dzirdamā lāstu valodā. Ēna sažņaudza tievās rokas un paskatījās debesīs. Viņam pretī lūkojās aukstas zvaig­znes citpasauļu glūņas. Sarkanmatainā Ēnas lūpas sašķobījās riebumā, tad viņš atkal pievērsās bezsamaņā gulošajai elfai.

Viņas skaistums būtu licis notrīsēt ikviena mirstīga vīrieša sirdij, tomēr Ēnam tas bija vienaldzīgs. Viņš pārliecinājās, ka safīrs ir pazudis, un atveda mežiņā paslēpto zirgu. Piesējis elfu pie segliem, viņš uzlēca zirgam mugurā un devās prom no degošā meža.

Ēna apdzēsa liesmas savā ceļā, bet ļāva tām postīt pārējo mežu.