Eragons

28. NODAĻA Zagli pilī

Eragons pamodās no snaudiena zeltainā saulrietā. Sarkani un oranži saules stari stīgoja istabā un krita pāri gultai. Tie patīkami sildīja muguru, un viņš negribēja domāt par to, ka jāceļas. Viņš turpināja snaust, taču saules gaisma pamazām atkāpās, un zēnam kļuva auksti. Saule pazuda aiz apvāršņa, izgaismodama jūru un nokrāsodama debesis. Bija jau laiks!

Viņš uzkāra stopu un bultu maku pār muguru, bet Zaroku atstāja istabā zobens tikai apgrūtinātu, un viņš tāpat nebija gatavs to likt lietā. Ja kādu vajadzēs izsist no ierindas, varēs izmantot maģiju vai bultas. Viņš pārvilka jaku pāri kreklam un rūpīgi to aizsaitēja.

Eragons nepacietīgi gaidīja istabā, līdz gaisma pilnībā izplē­nēja. Tad jauneklis izgāja gaitenī, paraustīdams plecus, lai stops kārtīgi iegultu savā vietā. Broms pievienojās, nesdams zobenu un nūju.

Džeods, ģērbies melnā, piegulošā jakā un biksēs, jau gaidīja viņus ārā. Viņam pie sāniem karājās dārgs zobens un ādas soma. Broms paskatījās uz zobenu un norādīja: Tas varžu duramais ir pārāk tievs īstai kaujai. Ko tu darīsi, ja kāds dzīsies tev aiz muguras ar īstu zobenu vai āvu?

Esi prātīgs, sacīja Džeods, nevienam no sargiem nebūs āvas. Turklāt šis varžu duramais ir ātrāks par zobenu.

Broms paraustīja plecus. Tas sargās tavu kaklu.

Viņi nevērīgi pastaigājās pa ielu, izvairīdamies no sargka­reivjiem. Eragons bija uzvilkts kā stīga, bet viņa sirds aulekšoja.

Kad viņi pagāja garām Andželas veikaliņam, kaut kas it kā sakustējās uz jumta, taču viņš nevienu neredzēja. Plaukstā viņš juta jau pazīstamo tirpoņu. Eragons vēlreiz palūkojās uz jumtu, tomēr tur aizvien vēl neviena nebija.

Broms veda viņus uz Tērmas ārējo mūri. Kad viņi nonāca pie sargtorņa, debesis jau bija melnas. Eragons nodrebēja, palūko­joties uz noslēgtajiem mūriem un nodomājot, cik briesmīgi būtu tur palikt un netikt laukā. Džeods klusēdams pārņēma vadību, un viņi devās pie vārtiem, cenzdamies izskatīties piederīgi šai vietai. Viņš piebungāja pie vārtiem un pagaidīja.

Pacēlās maza, režģota lūka, pa kuru lūkojās saīdzis sargs. Kas i? viņš noņurdēja. Eragons sajuta, kā no sarga uzvējoja ruma smaka.

- Mums jātiek iekšā, Džeods sacīja.

Sargs ciešāk paskatījās uz Džeodu. A priekš kam?

- Šis puika atstāja kaut ko ļoti vērtīgu manā darbistabā. Mums tas nekavējoties jādabū rokā.

Eragons nokaunējies nokāra galvu.

Sargs sarauca pieri, alkdams ātrāk atgriezties pie savas pudeles. Nu labs ir, viņš sacīja, pametis ar roku, pēc tam tik kārtīgi iekausti šo arī no manas puses.

- Es tā darīšu, Džeods apgalvoja, kamēr sargs lielajos vārtos atslēdza mazākas durvis. Viņi iegāja galvenajā tornī, un Broms pasniedza sargam dažas monētas.

-Tencinu, vīrs nomurmulēja, streipuļodams atpakaļ. Tiklīdz viņš bija prom, Eragons izvilka stopu un ielika tajā bultu. Džeods ātri ielaida viņus galvenajā cietokšņa daļā, un viņi steidzās uz ceļa mērķi, uzmanīgi ieklausīdamies, vai netu­vojas sargu patruļa. Broms paraustīja ierakstu istabas durvis. Tās bija slēgtas. Viņš uzlika roku uz durvīm un izrunāja vārdu, ko Eragons nebija dzirdējis. Atskanēja kluss klikšķis, un durvis atvērās. Broms paķēra no sienas lāpu, un viņi metās uz priekšu, klusi aizvērdami durvis.

Istabas sienas bija noklātas ar koka stalažām; tajās, kau­dzēs salikti, gulēja rakstu tīstokļi līdz pat zemajiem griestiem.

Tālākajā sienā bija aizrestots logs. Džeods spraucās starp sta­lažām, pārskriedams ar acīm pār rakstu ruļļiem. Viņš apstājās istabas otrā galā. Nāciet šurp, viņš sauca, šeit ir ieraksti par piegādi pēdējo piecu gadu laikā. Datumu var noteikt pēc vaska zīmoga stūrī.

- Ko mēs tagad darīsim? Eragons apvaicājās. Jauneklis priecājās, ka viņi ir tikuši tik tālu.

- Sāc no augšas un darbojies virzienā uz leju, pamācīja Džeods, dažos ruļļos iegrāmatoti tikai nodokļi. Tos neņem vērā. Raugies pēc ieraksta, kurā pieminēta sitras eļļa.

Viņš izņēma pergamenta gabalu no savas somas, izklāja uz grīdas un nolika blakus tintes pudelīti ar spalvu. Lai varētu atzīmēt visu, ko atrodam, viņš paskaidroja.

Broms sagrāba ruļļu kaudzi no stalažu augšas un sakrāva uz grīdas. Viņš apsēdās un atrullēja pirmo. Eragons viņam pie­biedrojās, iekārtodamies tā, lai paturētu acīs durvis. Apnicīgais darbs Eragonam bija divkārt grūts, jo saraustītais raksts ruļļos atšķīrās no burtiem, ko viņam bija mācījis Broms.

Viņi atsijāja daudzus rakstu ruļļus, apskatot tikai to kuģu vārdus, kuri ceļoja uz ziemeļu apgabaliem. Taču darbs vedās lēni, jo vajadzēja atzīmēt katru sitras eļļas sūtījumu, ko atrada.

Ārpusē viss bija klusi, vienīgi sargkareivji reizēm iztraucēja mieru. Pēkšņi Eragons sajuta savādu tirpoņu pakausī. Viņš mēģināja turpināt darbu, tomēr nepatīkamā sajūta nepazuda. Aizkaitināts viņš palūkojās apkārt un izbrīnā palēcās gaisā uz palodzes tupēja mazs zēns. Viņam bija slīpas acis, bet melnajos, pinkainajos matos bija iepīts akmeņozola zariņš.

Vai tev vajadzīga palīdzība ? Eragona galvā atskanēja balss. Viņa acis iepletās vēl lielākā pārsteigumā. Izklausījās pēc Solem­buma balss.

Vai tas esi tu? viņš, nespēdams noticēt, jautāja.

Vai tad es izskatos pēc kāda cita ?

Eragons norija siekalas un koncentrējās uz tīstokli. Ja acis mani nemaldina, izskaties gan.

Zēns pasmaidīja, atklājot asus zobus. Mans izskats nemaina to, kas es esmu. Tu taču nedomā, ka esmu nosaukts par kakaci tāpat vien ?

Ko tu te dari ? Eragons gribēja zināt.

Kaķacis pielieca galvu un apsvēra, vai vērts atbildēt uz šādu jautājumu. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu te dari. Ja tu lasi šos ruļļus prieka pēc, tad manam apciemojumam nav jēgas. Bet, ja tas, ko dari, ir pretlikumīgi un tu negribi, lai jūs atklāj, tad es varētu pateikt, ka sargs, kuru piekukuļojāt, tikko par jums pastāstīja savam maiņas biedram, un šis otrais Impērijas die­nestnieks aizsūtīja karavīrus, lai jūs sameklētu.

Paldies, ka brīdināji, Eragons sacīja.

Tātad manas ziņas bija noderīgas ? Es ieteiktu ātri vien tās izmantot.

Zēns piecēlās un sapurināja matus. Eragons ātri pajautāja: Ko tu pagājušo reizi gribēji sacīt, pieminot koku un velvi?

Tieši to, ko es teicu.

Eragons mēģināja uzdot vēl kādu jautājumu, taču kaķacis izgaisa cauri logam. Jauneklis strupi paziņoja:

- Mūs meklē karavīri.

- Kā tu zini? Broms asi noprasīja.

- Es noklausījos, ko sargs stāstīja. Viņa pārinieks tikko izsūtīja kareivjus mūs meklēt. Mums jātiek no šejienes laukā. Varbūt viņi jau ir atklājuši, ka Džeoda darbistaba ir tukša.

- Vai tu esi drošs? Džeods pārjautāja.

- Jā, Eragons nepacietīgi atcirta, viņi ir mums uz pēdām.

Broms paķēra vēl vienu rulli no stalažām. Vienalga. Mums

ir jāpabeidz. Nākamās minūtes visi trīs dedzīgi strādāja, pār­lūkodami ierakstus, cik vien ātri varēja. Kad viņi beidza lasīt pēdējo rulli, Broms to uzmeta atpakaļ stalažās, bet Džeods ieņurcīja savu pergamentu somā un turpat iemeta arī tinti un spalvu. Eragons paķēra lāpu.

Viņš traucās ārā no istabas un aizcirta durvis, taču, tiklīdz tās aizvērās, viņi izdzirdēja karavīru smago zābaku dimdoņu.

Abi pagriezās, lai dotos prom, taču Broms nikni nošņācās: Nolādēts! Tās nav aizslēgtas. Viņš uzlika roku uz durvīm, un tajā pašā laikā parādījās trīs karavīri.

- Ei! Ejiet nost no tām durvīm! viens no karavīriem noklie­dzās. Broms atkāpās, izskatīdamies izbrīnīts. Visi trīs vīri tuvo­jās viņiem. Garākais noprasīja: Kāpēc jūs mēģināt ieiet ierak­stu istabā? Eragons ciešāk sagrāba savu stopu.

- Man liekas, mēs esam apmaldījušies, Džeoda balss ska­nēja kā uzvilkta stīga. Viņam pa kaklu noripoja sviedru lāse.

Karavīri aizdomīgi paskatījās uz viņiem, un viens no vīriem pavēlēja: Pārbaudiet istabu!

Eragons aizturēja elpu, kad karavīrs piegāja pie durvīm un mēģināja tās atvērt, tad uzsita pa tām ar visu savu spēku. Tās ir aizslēgtas, komandier.

Karavīru vadonis pakasīja zodu. Labs ir. Nezinu, kas jums bija padomā, tomēr durvis ir ciet, man nav iemesla jūs aizturēt. Sekojiet. Karavīri apstāja viņus no visām pusēm un pavadīja līdz galvenajam sargtornim.

Nespēju noticēt, domāja Eragons. Viņi mums palīdz tikt laukā!

Pie galvenajiem vārtiem karavīrs apstājās un sacīja: Tagad ejiet tiem cauri un nedomājiet kaut ko iesākt. Mēs novērosim jūs. Ja vēl visu neesat izdarījuši, gaidiet līdz rītam.

- Protams, Džeods apsolīja.

Eragons juta, kā sargu skatieni urbjas viņiem mugurā, kamēr viņi steigšus devās ārā no cietokšņa. Tiklīdz vārti aizvē­rās, jaunekļa sejā atplauka uzvarošs smaids un viņš palēcās no prieka. Broms piesardzīgi paskatījās uz viņu un norūca: Ej līdz mājām pavisam mierīgi. Tur tu varēsi gavilēt.

Norātais Eragons pārstāja lēkāt, taču iekšā viņam viss mutu­ļoja no jūtu pārpilnības. Tiklīdz viņi iegāja mājā un pēc tam kabinetā, Eragons sajūsmināts iekliedzās: Mums tas izdevās!

- Jā, bet tagad mums ir jānoskaidro, vai bija vērts tik ļoti ris­kēt, Broms sacīja. Džeods paņēma Alagēzijas karti no plaukta un izklāja uz galda.

Kartes kreisajā pusē okeāns pletās līdz nepazīstamajiem rietumiem. Gar piekrasti stiepās Kore milzīga kalnu grēda. Kartes centru aizpildīja Hadaraka tuksnesis, kura austrumu daļa nebija iezīmēta. Kaut kur šajā tukšumā slēpās vārdeni. Uz dienvidiem atradās Surda maza valstiņa, kas atdalījās no Impērijas pēc Jātnieku krišanas. Eragons dzirdēja baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus.

Līdzās Surdas austrumu robežai gulēja kalnu grēda, ko dēvēja par Beoru kalniem. Eragons bija dzirdējis par tiem nostāstos tie it kā bija desmit reižu augstāki par Kori, taču viņš domāja, ka tas ir pārspīlējums. Austrumos no Beoru kalnu grēdas karte bija tukša.

Pie Surdas krastiem atradās piecas salas: Nia, Parlima, Udena, Iliuma un Beirzeme. Nia sala bija tikvien kā mazs, akmeņains pauguriņš, bet Beirzemē, kas bija lielākā no salām, atradās pat maza pilsētiņa. Tālāk uz augšu, netālu no Tērmas, bija robaina saliņa, ko sauca par Haizivs zobu, un vēl tālāk zie­meļos sala, kas izskatījās pēc sažņaugtas dūres. Eragons zinā­ja tās vārdu, pat nepaskatoties Vroengarda senā Jātnieku mītne, kas reiz bijusi slavas apvīta, bet tagad tukša, pamesta un dīvainu radījumu izlaupīta. Salas vidū atradās pamestā burvju pilsēta Doru Areaba.

Kārvahalla bija mazs punktiņš Palankāras ielejas augš­pusē. Vienā līmenī ar to, taču otrpus līdzenumam pletās Du Veldenvardenas mežs. Tāpat uz austrumiem no Beoru kal­niem, arī šeit austrumos kartē nekas nebija iezīmēts. Du Veldenvardenas meža rietumu daļā dažas vietas bija apdzīvotas, tomēr paša meža sirds bija neizpētīta un noslēpumaina. Mežs bija vēl mīklaināka vieta nekā Kore tie daži, kas bija iegājuši tā biezoknī, atgriezās vājprātīgi vai arī vispār neatgriezās.

Eragons nodrebēja, kad ieraudzīja Impērijas centrā Urūbaenu. Karalis Galbatorikss valdīja no turienes ar savu melno pūķi Šruikanu pie sāniem. Eragons uzlika pirkstu Urūbaenai. Razakiem pilnīgi noteikti šeit ir slēptuve.

- Labāk ceri, ka tas nav vienīgais patvērums, Broms sausi piebilda, citādi tu nekad netiksi viņiem klāt. Viņš nogludi­nāja saburzīto karti.

Džeods izņēma pergamentu no somas un sacīja: Ierakstos es pamanīju, ka pēdējo piecu gadu laikā sitras eļļa ir piegādāta visām lielākajām Impērijas pilsētām. Kā noprotu, to varēja pasūtīt arī bagāti juvelieri. Nezinu, kā mēs varētu izmantot šo informāciju bez papildu ziņām.

Broms pārlaida ar roku pār karti. Domāju, ka mēs varam izslēgt dažas pilsētas. Razakiem jāceļo turp, kur vēlas karalis, un es esmu pārliecināts, ka valdnieks neļauj tiem sēdēt, rokas klēpī salikušiem. Ja viņiem ir jābūt gataviem doties ceļā kuru katru mirkli, tad prātīgākais būtu izvēlēties krustceles, no kurām viņi var sasniegt jebkuru Impērijas stūri. Broms bija satraucies un nervozi mēroja soļiem istabu. Šīm krustcelēm jābūt pietiekami lielām, lai razaki neraisītu aizdomas. Turklāt tajās jānotiek tirdzniecībai, lai neparastāka prasība neizraisītu aizdomas, piemēram, īpaša barība dzīvniekiem, kas tos pār­vadā.

- Prātīgs vārds, Džeods sacīja, pamādams ar galvu. Ja mēs pieņemam šos nosacījumus, varam izslēgt lielāko daļu pil­sētu ziemeļos. Lielākās ir Tērma, Gileada un Konona. Es zinu, ka viņu nav Tērmā, un šaubos, vai eļļu sūtītu tālāk pa piekrasti uz Nardu tā ir pārāk maza. Konona ir pārāk nomaļa… paliek vienīgi Gileada.

- Razaki varētu būt tur, Broms secināja, tas savā ziņā būtu īsta likteņa ironija.

- Būtu gan, Džeods klusi piekrita.

- Un kā ar dienvidu pilsētām? Eragons vedināja tālāk.

- Nu, Džeods iesāka, tur ir Urūbaena, kas ir maz ticams galamērķis. Ja kāds Galbatoriksa galmā ietu bojā no sitras eļļas, kādam grāfam vai lordam nebūtu grūti atklāt, ka Impērija to iepērk lielos daudzumos. Tomēr paliek vēl daudzas citas pilsē­tas, no kurām ikviena var būt meklētā.

- Jā, piebilda Eragons, taču eļļa nav piegādāta uz tām visām. Pergamentā norādīta tikai Kuasta, Drasleona, Aroza un Belatona. Kuasta razakiem neder, jo atrodas krastā un to apjož kalni. Aroza ir tikpat izolēta kā Konona, lai arī ir tirdz­niecības centrs. Paliek vien Belatona un Drasleona, kuras ir diezgan tuvu viena otrai. Man liekas, ka piemērotākā no abām ir Drasleona. Tā ir lielāka un atrodas labākā vietā.

- Un tur plūst cauri gandrīz visas Impērijas preces, tajā skaitā no Tērmas, Džeods piebilda, razakiem tā būtu laba paslēptuve.

- Tā… Drasleona, Broms novilka, apsēžoties un aizdedzi­not pīpi. Kas atzīmēts ierakstos?

Džeods paskatījās uz pergamentu. Te tā ir. Gada sākumā uz Drasleonu tika nosūtītas trīs sitras eļļas partijas. Tas izdarīts tikai ar divu nedēļu atstarpi, un ieraksts liecina, ka tās pārvadā­jis viens un tas pats tirgonis. Tas pats notika pagājušajā un arī aizpagājušajā gadā. Šaubos, vai kādam tirgonim vai pat tirgoņu grupai varētu būt tik daudz naudas eļļas iegādei.

- Kā ir ar Gileadu? Broms pajautāja, saraucis uzacis.

- Tā ir vairāk nomaļus no pārējās Impērijas. Un, Džeods pabungoja pa pergamentu, eļļa turp piegādāta tikai divreiz pēdējo gadu laikā. Viņš kādu brīdi padomāja un sacīja: Tur­klāt man liekas, ka mēs kaut ko aizmirsām Ellesdzirnas.

Broms pamāja ar galvu. Ak jā, Tumšie Vārti. Pagājuši dau­dzi gadi, kopš esmu iedomājies par šo vietu. Tev taisnība, tās dēļ razakiem Drasleona ir īpaši pievilcīga. Tātad nolemts dosimies uz turieni.

Eragons atkrita krēslā, juzdamies pārāk iztukšots, lai pajau­tātu, kas ir Ellesdzirnas. Domāju, ka priecāšos atkal uzsākt medības, bet tagad man ir tāda sajūta, it kā priekšā būtu atvē­ries bezdibenis. Drasleona! Tā ir tik tālu…

Pergaments krakšķēja, kamēr Džeods lēnām saritināja karti. Viņš pasniedza to Bromam. Man liekas, tev tā noderēs. Ceļojumi tevi bieži aizved nomaļās vietās. Broms pamāja ar galvu un pieņēma dāvanu. Džeods uzsita viņam uz pleca. Es jūtos nelāgi, ka jums jādodas tālāk bez manis. Mana sirds grib doties līdzi, taču pārējais manī atgādina par vecumu un pienā­kumiem.

- Es zinu, atbildēja Broms, tev ir sava dzīve Tērmā. Pie­nācis laiks jaunai paaudzei pārņemt stafeti. Tu esi paveicis savu daļu paliec laimīgs.

- Un kā ar tevi? Džeods vaicāja. Vai tavs ceļš kādreiz beigsies?

Broms viegli iesmējās. Es redzu tā beigas, bet ne tik drīz. Viņš nodzēsa pīpi, un visi devās uz savām istabām. Pirms likties uz auss, Eragons izklāstīja nakts notikumus Safīrai.