Eragons

27. NODAĻA Par lasītmācīšanu un sazvērestību

Broms uzskrāpēja kādu zīmi uz pergamenta ar ogli un parādīja Eragonam. Tas ir burts a, viņš sacīja. Iegaumē!

Līdz ar to sākās Eragona ceļš uz lasīt un rakstīt prasmi. Tas bija grūti un savādi un lika sasprindzināt prātu tik ļoti, ka reizēm viņam likās smadzenes sprakšķ no sasprindzinājuma, taču viņš bija priecīgs. Dienām ilgi viņš tikai mācījās laba un reizēm neiecietīga skolotāja uzraudzībā un ātri tika uz priekšu.

Drīz vien iedibinājās ierasta kārtība. Katru rītu Eragons pamodās, paēda brokastis virtuvē un devās uz kabinetu mācī­ties lasīt un rakstīt. Vakarā, kad viņš aizvēra acis, prātā aizvien dejoja burti un vārdi. Viņš gandrīz ne par ko citu nedomāja.

Pirms vakariņām Broms un Eragons devās aiz Džeoda mājas, lai cīnītos ar zobeniem. Kalpi un vesels bariņš mazu bērnu parasti nāca noskatīties viņu cīņā. Ja vēl palika kāds brītiņš laika, Eragons savā istabā nodarbojās ar maģiju pirms tam kārtīgi pārliecinājies, ka aizkari ir cieši aizvilkti.

Viņš raizējās vienīgi par Safiru. Zēns katru vakaru devās pie pūķa, taču viņiem abiem nepietika ar šiem brīžiem. Dienas laikā Safira devās ēdiena meklējumos daudzu jūdžu attālumā no Tērmas. Viņa nevarēja medīt pilsētas tuvumā, neizraisot aizdomas. Eragons darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai palī­dzētu Safīrai, taču zināja, ka vienīgais risinājums pūķa bada un vientulības remdēšanai ir doties prom no pilsētas.

Katru dienu Tērmā pienāca aizvien jaunas drūmas ziņas. Tirgotāji, kas ieradās no citām vietām, stāstīja par briesmīgiem uzbrukumiem visgarām piekrastei. Dzirdēja nostāstus, ka vare­ni vīri pēkšņi pazuduši naktī no savām mājām, bet no rītiem atrasti to sakropļotie ķermeņi. Eragons bieži dzirdēja Bromu un Džeodu klusinātā balsī apspriežam šos jaunumus, taču vīri vienmēr apklusa, kad jauneklis pienāca tuvāk.

Dienas ritēja ātri, un drīz vien nedēļa bija beigusies. Eragona iemaņas bija sākuma stadijā, taču tagad viņš spēja izlasīt ve­selu lappusi, neprasot palīdzību Bromam. Viņš lasīja lēni, taču zināja, ka ar laiku parādīsies arī ātrums. Broms viņu iedroši­nāja: Neuztraucies, tu visu izdarīsi, kā nākas.

Kādā pēcpusdienā Broms pasauca Džeodu un Eragonu uz kabinetu. Broms pamāja Eragonam. Tā kā tu tagad esi gatavs mums palīdzēt, domāju, ka ir laiks kustēties uz priekšu.

- Kas tev padomā? Eragons taujāja.

Broma sejā uzplaiksnīja ļaunīgs smīns. Džeods novaidējās: Es zinu šo sejas izteiksmi: pagājušo reizi tā mūs noveda pama­tīgās nepatikšanās.

- Nepārspīlē, sacīja Broms, tomēr sava taisnība tajā ir. Ļoti labi, lūk, ko mēs darīsim…

Mēs dosimies prom šovakar vai rīt, Eragons klāstīja Safīrai no savas istabas.

Diezgan negaidīti. Vai tu būsi drošībā pasākuma laikā ?

Eragons paraustīja plecus. Es nezinu. Var gadīties, ka bēgsim no Tērmas un karavīri mums mīs uz papēžiem. Viņš sajuta pūķa raizes un mēģināja nomierināt viņu. Viss būs labi. Mēs abi ar Bromu protam likt lietā maģiju, un mēs esam labi cīnītāji.

Atvadījies no Safiras, viņš gulēja gultā un blenza griestos. Viņa rokas viegli trīcēja, un kaklā krājās kamols. Kad miegs zēnu jau gandrīz bija pievārējis, viņš samulsa. Es negribu doties prom no Tērmas, viņš piepeši saprata. Šeit mūsu dzīve bija gandrīz normāla. Ko gan es būtu gatavs atdot, lai pārveidotu sevi! Palikt šeit un būt kā visi citi tas būtu brīnišķīgi. Tad viņa prātam izskrēja cauri vēl viena doma: Bet es taču nevarēšu dzīvot kā visi citi, vismaz tik ilgi, kamēr tuvumā būs Safira. Nekad.

Sapņi pārņēma zēna prātu savā ziņā, pārveidojot un virzot to. Brīžiem viņš drebēja no bailēm un drīz vien atkal smējās no prieka. Tad pēkšņi kaut kas mainījās bija tāda sajūta, it kā viņam pirmo reizi atvērtos acis, un atnāca sapnis, kas bija skaidrāks par iepriekšējiem.

Viņš ieraudzīja jaunu sievieti, kas bija bēdās salikusi un iekalta ķēdēs aukstā, skarbā cellē. Mēnesstars spīdēja cauri restotam logam augstu, pie pašiem griestiem. Viņai pār vaigu noritēja vientuļa asara kā plūstošs dimants.

Eragons uzrāvās sēdus un saprata, ka nevaldāmi raud, taču drīz atkal ieslīga saraustītā miegā.