Eragons

33. NODAĻA Ellas celš

Par ko es domāju, Eragons no rīta brīnījās. Viņa galva pul­sēja, mēle likās bieza un sausa. Kad zem grīdas paskrapstināja žurka, zēns sarāvās no skaņas.

Nu, kā tad mēs jūtamies ? Safīra zobgalīgi vaicāja.

Eragons viņu ignorēja.

Pēc brīža Broms kurnēdams izvēlās no gultas. Viņš apšļāca galvu ar aukstu ūdeni no bļodas un devās ārā no istabas. Era­gons sekoja viņam līdz gaitenim un jautāja:

- Kurp tu ej?

- Atgūties.

- Es arī iešu. Pie bāra Eragons atklāja Broma atgūšanās metodi karstas tējas, ledusūdens un brendija patērēšana lie­los apmēros. Kad viņi atgriezās istabā, jauneklis jutās mazliet labāk.

Broms piesēja pie jostas zobenu un nogludināja apģērba krokas.

- Pirmais, kas mums būtu jādara, apdomīgi jāuzdod daži jautājumi. Es gribu noskaidrot, uz kurieni sitras eļļa tika nogā­dāta Drasleonā un kurp tā tālāk tika aizvesta. Visticamāk, ka šajā lietā bija iesaistīti karavīri vai strādnieki. Mums šie vīri jāatrod un viens jāpiedabū runāt.

Viņi devās prom no "Zelta lodes" un sāka meklēt noliktavas, kur varētu būt piegādāta sitras eļļa. Drasleonas centra tuvumā ielas sāka virzīties augšup uz granīta pils pusi. Tā bija uzbū­vēta pakalnā, lai paceltos virs visām ēkām, izņemot katedrāli.

Pagalms bija izklāts ar perlamutru, bet sienu daļās redzami zelta ielaidumi. Nišās slējās melnas statujas ar vīraka nūjiņām aukstajās rokās. Karavīri stāvēja ik pēc četriem jardiem un uzmanīgi aplūkoja katru garāmgājēju.

- Kas te dzīvo? Eragons bijīgi jautāja.

- Markuss Tabors šīs pilsētas galva. Viņš pakļaujas tikai karalim un savai sirdsapziņai, kas pēdējā laikā nav bijusi diez ko aktīva, Broms atbildēja. Viņi gāja apkārt pilij, aplūkodami tuvumā esošos izgreznotos un noslēgtos namus.

Līdz dienas vidum viņi nebija uzzinājuši neko vērtīgu, tādēļ apstājās, lai ieturētu pusdienas. Pilsēta ir pārāk liela, lai to pārmeklētu kopā, sacīja Broms. Tev būs jādodas meklēju­mos vienam, un vakarā satiksimies "Zelta lodē". Viņš stingri paskatījās uz Eragonu no savu kumšķaino uzacu biežņas. Es tev uzticos, tādēļ nedari muļķības.

- Nedarīšu, Eragons apsolīja. Broms iedeva zēnam dažus naudas gabalus un devās prom pretējā virzienā.

Visas dienas garumā Eragons runāja ar veikalu īpašniekiem un strādniekiem, cenzdamies būt tik pieklājīgs un jauks, cik vien spēja. Jautājumi noveda viņu no vienas pilsētas daļas uz citu un atkal atpakaļ. Neviens neko nezināja par eļļu. Lai arī kurp puisis devās, likās, ka katedrāle nolūkojas viņā. Nebija iespējams noslēpties no tās augstajām smailēm.

Galu galā viņam izdevās atrast vīru, kas palīdzēja nogādāt sitras eļļu un atcerējās, uz kuru noliktavu to aizveda. Eragons sajūsmināts devās aplūkot noliktavas ēku un tad atgriezās "Zelta lodē". Pēc stundas ieradās arī Broms, grīļodamies no noguruma. Vai tu kaut ko atradi? Eragons vaicāja.

Broms atglauda savus baltos matus.

- Es šodien dzirdēju daudzas interesantas lietas, arī pašu svarīgāko aptuveni pēc nedēļas Galbatorikss grasās doties uz Drasleonu.

- Ko? Eragons iesaucās.

Broms atspiedās pret sienu, un krunkas viņa pierē kļuva dziļākas.

- Šķiet, ka Tabors izrīkojies pārāk brīvi ar piešķirto varu, un Galbatorikss nolēmis ierasties, lai sniegtu viņam pazemī­bas mācību. Desmit gadu laikā tā būs pirmā reize, kad karalis devies prom no Urūbaenas.

- Vai tu domā, ka viņš zina par mums? Eragons jautāja.

- Protams, viņš zina par mums, bet es esmu pārliecināts, ka nezina mūsu atrašanās vietu. Ja viņš zinātu, mēs jau būtu razaku rokās. Tomēr tas nozīmē lai ko mēs gatavojamies pasākt ar razakiem, tam jānotiek pirms Galbatoriksa ierašanās. Mums nevajadzētu nonākt viņam tuvāk par divdesmit jūdzēm. Vienīgais, kas runā mums par labu, razakiem ir jābūt šeit, lai sagatavotu pilsētu apmeklējumam.

- Es gribu dabūt razakus rokā, sacīja Eragons, sažņaudzot dūres, taču es atsakos no šā nodoma, ja tas nozīmē cīnīties ar karali. Viņš mani, iespējams, sarautu gabalos.

Likās, ka teiktais uzjautrināja Bromu.

- Ļoti labi: beidzot tu kļūsti piesardzīgs. Un tev tiešām nav nekādu izredžu cīņā ar Galbatoriksu. Tagad pastāsti man, ko tu šodien uzzināji. Tas varētu apstiprināt to, ko dzirdēju es.

Eragons paraustīja plecus.

- Lielākoties visādus niekus, taču es runāju ar kādu vīru, kurš zināja, uz kurieni nogādāja eļļu. Tā ir kāda veca noliktava. Izņemot to, neko vērtīgu neatklāju.

- Mana diena bija mazliet ražīgāka par tavējo. Es dzirdēju to pašu, ko tu, tādēļ devos uz noliktavu un aprunājos ar strād­niekiem. Nevajadzēja pārāk daudz glaimu, lai viņi atklātu, ka kastes ar sitras eļļu vienmēr nogādā uz pili.

- Un tad tu devies atpakaļ, Eragons secināja.

- Nē! Nepārtrauc. Pēc tam es devos uz pili un mani uzaicināja kalpotāju mītnē kā klejojošu dziesminieku. Vairākas stundas es klejoju pa telpām, izklaidēdams istabenes un pārējos ar dzies­mām un dzejām un visu laiku uzdodams jautājumus. Broms lēnām piepildīja pīpi ar tabaku. Ko tik tie kalpotāji nezina! Vai tu zināji, ka vienam no grāfiem ir trīs mīļākās un viņas visas dzīvo vienā pils spārnā? Viņš pakratīja galvu un aizde­dza pīpi. Starp šiem baumu krikumiem man gluži netīšām garāmejot pastāstīja, uz kurieni sitras eļļu aizgādā no pils.

- Un kur… Eragons nepacietīgi vaicāja.

Broms pakšķināja pīpi un izpūta dūmu gredzenu.

- Ārpus pilsētas, protams. Vienmēr pilnmēness laikā divi vergi tiek sūtīti uz Ellesdzirnu pakāji, ņemot līdzi pārtiku vai­rākiem mēnešiem. Katru reizi, kad sitras eļļa nonāk Drasleonā, viņi eļļu un pārtiku sūta uz Ellesdzirnām. Vergi pēc tam pazūd kā akā. Un reiz, kad viņiem kāds sekoja, arī tas pazuda bez pēdām.

- Man likās, ka Jātnieki sagrāva vergu tirdzniecību, sacīja Eragons.

- Diemžēl tā plaukst un zeļ karaļa valdīšanas laikā.

- Tātad razaki ir Ellesdzirnās, Eragons bilda, prātodams par akmeņaino klinti.

- Tur vai kaut kur tuvumā.

- Ja viņi ir Ellesdzirnās, viņi būs kaut kur pakājē, pasargāti aiz biezām akmens durvīm, vai arī kaut kur augšā, kur var tikt tikai viņu lidojošo dzīvnieku mugurā vai ar Safiru. Augšā vai lejā, bet viņu paslēptuve ir nomaskēta. Eragons brīdi domāja. Ja mēs ar Safiru apmetīsim loku virs Ellesdzirnām, razaki mūs noteikti pamanīs nemaz nerunājot par visiem Drasleonas iemītniekiem.

- Tā ir problēma, Broms piekrita.

Eragons sarauca pieri.

- Kā būtu, ja mēs stātos to divu vergu vietā? Pilnmēness nav tālu. Mums būtu lieliska iespēja tikt razakiem pavisam klāt.

Broms domīgi paraustīja bārdu.

- Tas labākajā gadījumā ir riskanti. Ja vergus nogalina no attāluma, mēs būsim sprukās. Mēs razakiem neko nevaram nodarīt, ja neredzam viņus.

- Mēs jau nemaz nezinām, vai vergus vispār nogalina, Eragons uzsvēra.

- Esmu pārliecināts, ka nogalina, Broms drūmi norūca. Tad viņa acis iedzalkstījās un viņš izpūta vēl vienu dūmu apli.

Tomēr tā ir aizraujoša doma. Ja mēs iesaistītu arī Safīru, kas noslēptos turpat tuvumā, un… Viņš apklusa, nepabeidzis domu. Mēs varētu to paveikt, taču mums jārīkojas ātri. Karalis drīz ieradīsies, tādēļ nav daudz laika.

- Vai mums vajadzētu doties uz Ellesdzirnām un izpētīt apkārtni? Būtu labi redzēt apkārtni dienasgaismā, lai izvairītos no slēpņiem, Eragons ierosināja.

Broms aptaustīja savu nūju.

- Mēs to varam izdarīt arī vēlāk. Rīt es atgriezīšos pilī un noskaidrošu, kā varam aizvietot vergus. Man jābūt uzmanīgam, lai neizraisītu aizdomas, taču mani viegli varētu atmaskot spie­gi un galminieki, kas zina par razakiem.

- Es nespēju noticēt mēs patiešām esam viņus atraduši, Eragons klusi sacīja. Mirušā tēvoča un nodedzināto māju tēls kā zibens šautra izskrēja viņam cauri. Jauneklis sakoda zobus.

- Tomēr smagākā daļa mums vēl ir priekšā, bet nudien mēs esam godam pastrādājuši, Broms sacīja. Ja veiksme mums uzsmaidīs, tu drīz varēsi atriebties un vārdeni būs brīvi no bīs­tama ienaidnieka. Turpmākais jau būs atkarīgs no tevis paša.

Eragons domās līksmi izklāstīja Safīrai: Mēs atradām raza­ku slēptuvi!

Kur? Viņš ātri pastāstīja, ko abi atklājuši. Ellesdzirnas, pūķis uzjautrinājās. Viņiem īsti piemērota vieta.

Eragons piekrita. Kad pabeigsim šo darbu, varbūt mēs varē­tu apciemot Kārvahallu.

Ko īsti tu gribi? Pēkšņi viņas balsī ieskanējās rūgtums. Atgriezties savā iepriekšējā dzīvē? Tu zini, ka tas nenotiks, tādēļ beidz par to sapņot! Kādā brīdī tev būs jāizlemj, kurai pusei pie­slieties. Vai tu slēpsies visu atlikušo dzīvi vai arī palīdzēsi vārde­niem? Sīs ir tavas vienīgās iespējas, ja vien tu neizlemsi kalpot Galbatoriksam, bet es tam nepiekrītu un nekad nepiekritīšu.

Viņš klusi atbildēja: Ja man būs jāizvēlas, es saistīšu savu likteni ar vārdeniem, tu taču to zini.

Jā, bet dažreiz tev tas pašam sev jāatkārto. Viņa atstāja Eragonu, kurš turpināja prātot par pūķa vārdiem.