Eragons

15. NODAĻA Seglu šūšana

Tiklīdz Eragons atvēra acis, viņam atkal uzbruka atmiņas par Garova nāvi. Viņš pārvilka segu pār galvu un klusām raudāja siltajā tumsā. Tur bija tik labi gulēt… slēpties no apkārtējās pasaules. Pamazām asaru straume mitējās. Kaut tas Broms izčibētu! Tad viņš negribīgi noslaucīja asaras un piecēlās.

Broms gatavoja brokastis.

- Labrīt, viņš sacīja. Eragons par atbildi kaut ko noburk­šķēja. Viņš sabāza nosalušās rokas padusēs un sabozies sēdēja pie ugunskura, līdz ēdiens bija gatavs. Viņi ātri paēda, steidzo­ties, lai ēdiens neatdziest. Kad viņi beidza brokastot, Eragons nomazgāja bļodu sniegā, tad izplāja nozagto ādu uz zemes.

- Ko tu gatavojies ar to darīt? Broms vaicāja. Mēs to nevaram nest līdzi.

- Es gribu Safirai uztaisīt seglus.

- Ahā, sacīja Broms un turpināja: Pūķiem parasti bija divu veidu segli. Vieni bija cieti, tādi kā zirgu segli. Taču, lai tos pagatavotu, vajadzīgs laiks un instrumenti mums nav ne viena, ne otra. Taču otri segli bija plāni un mazliet polsterēti, nekas vairāk kā vien papildu slānis starp Jātnieku un pūķi. Šos seglus izmantoja, kad vajadzēja ātri manevrēt, tomēr tie nebija ne tuvu tik ērti kā cietie.

, Vai tu zini, kā tie izskatījās? Eragons vaicāja.

- Vairāk, nekā tikai zinu, es tos varu uztaisīt.

- Tad, lūdzu, uztaisi, sacīja Eragons, pakāpjoties malā.

- Ļoti labi, bet mēģini ielāgot, ko darīšu. Varbūt kādudien tev tie būs jātaisa pašam.

Broms ar pašas Safiras atļauju nomērīja pūķa krūtis un kaklu. Tad nogrieza piecas loksnes no ādas un turpat uzskicēja arī duci vai vairāk piegrieztņu. Tiklīdz gabali bija izgriezti, to, kas bija palicis pāri no ādām, viņš sagrieza garās sloksnēs.

Broms izmantoja auklas, lai visu sašūtu kopā, taču katram dūrienam vajadzēja izurbt divus caurumus ādā. Eragons palī­dzēja tikt ar to galā. Sprādžu vietā tika izveidoti sarežģīti mez­gli, turklāt katra siksna bija īpaši gara, lai segli Safīrai derētu arī pēc vairākiem mēnešiem.

Galveno seglu daļu veidoja no trim vienādām daļām, kas bija sašūtas kopā un vidū nopolsterētas. Priekšpusē tika sašūta bieza cilpa, kas ērti apkļautu vienu no Safiras kakla radzēm, bet platas lentes katrā seglu pusē apjoztu tās vēderu un tiktu sasietas apakšā. Lentēs iesēja vairākas cilpas, kas kalpoja par kāpšļiem. Ja tos sajoztu stingrāk, tie noturētu Eragona kājas uz vietas. Gara siksna stieptos starp Safiras priekškājām, sašķeltos divās daļās, apmestu loku ap tām, tad atkal savienotos ar segliem.

Kamēr Broms strādāja, Eragons salaboja somu un salika krājumus. Kad viss bija pabeigts, arī diena sliecās uz nakts pusi. Noguris pēc padarītā darba, Broms uzlika seglus Safīrai un pārbaudīja, vai siksnas der. Viņš mazliet pielaboja šur tur un apmierināts noņēma seglus.

- Labi paveikts darbiņš, Eragons negribīgi atzina.

Broms pielieca galvu.

- Darīju, ko varēju. Tiem vajadzētu labi kalpot āda ir gana izturīga.

Vai negribi izmēģināt ? Safīra pajautāja.

Varbūt rit, teica Eragons, noliekot seglus pie savām segām. Tagad jau ir vēls. Patiesībā viņš diez ko negribēja lidot ne jau tik drīz pēc pēdējā neveiksmīgā mēģinājuma.

Viņi ātri pagatavoja vakariņas. Tās bija garšīgas, kaut gan vienkāršas. Kamēr viņi ēda, Broms paskatījās uz Eragonu pāri ugunskuram un jautāja:

- Vai mēs dosimies ceļā rīt?

- Nav nekāda iemesla palikt.

- Laikam jau nav… Viņš piecēlās. Eragon, man tev ir jāat­vainojas par to, kā iegrozījušies notikumi. Es negribēju, lai kaut kas tāds notiek. Tava ģimene nebija pelnījusi šādu traģēdiju. Ja manos spēkos būtu ko mainīt, es to darītu. Nevienam no mums nav viegli. Eragons klusi sēdēja, vairīdamies uzlūkot Bromu, un tad vecais virs sacīja: Mums būs vajadzīgi zirgi.

- Var būt, ka tev vajadzēs, bet man ir Safira.

Broms papurināja galvu.

- Neviens zirgs nevar noskriet lidojošu pūķi, bet Safira ir par jaunu, lai nestu mūs abus. Turklāt būs drošāk, ja turēsimies abi kopā, un jāt ir ātrāk nekā iet.

- Bet tā mums būs grūtāk noķert razakus, Eragons iebilda. Safīrai mugurā es tos, iespējams, atradīšu jau pēc vienas vai divām dienām. Auļojot zirgos, tas aizņems ilgāku laiku ja vien vispār būs iespējams tos sadzīt uz zemes!

Broms lēnām ierunājās:

- Tas ir nosacījums, kas tev jāpieņem, ja es dodos tev līdzi.

Eragons apsvēra sacīto.

- Labi, viņš noburkšķēja, sadabūsim zirgus. Bet tev tie jānopērk. Man nav naudas, un es negribu atkal zagt. Tas ir nepareizi.

- Tas atkarīgs no tava skatpunkta, Broms pārlaboja viņu ar smaidu uz lūpām. Pirms tu dodies šajā riskantajā pasāku­mā, paturi prātā, ka razaki kalpo valdniekam. Viņus sargās, lai arī kurp tie dotos. Likumi tos neaptur. Pilsētās viņiem būs pieeja bagātīgiem resursiem un pakalpot gataviem cilvēkiem. Turklāt ņem vērā, ka Galbatoriksam nav nekā svarīgāka kā tevi savaņģot vai nogalināt lai arī iespējams, ka baumas par tevi viņu vēl nav sasniegušas. Jo ilgāk tu izvairīsies no razakiem, jo lielāks izmisums viņu pārņems. Viņš zinās, ka tu pieņemies spēkā ar katru dienu un jebkura garām palaista izdevība dos tev vēl vienu iespēju pievienoties viņa ienaidniekiem. Tev jābūt ļoti uzmanīgam, jo tu viegli vari pārtapt no mednieka par me­dījumu.

Eragonu nomāca Broma vārdi. Domīgs viņš virpināja rokās zariņu.

Pietiek runāt, sacīja Broms. Ir jau vēls, un man smeldz kauli. Mēs varam aprunāties arī rīt.

Eragons piekrītoši pamāja un apbēra ugunskuru ar zemi.