Eragons

5. NODAĻA Pamošanās

Pūķis nebija garāks par rokas garumu no locītavas līdz elkonim, tomēr izskatījās cienīgs un dižciltīgs. Tā zvīņas bija tumši zilu safīru krāsā tādā pašā kā akmens. Ne jau nu akmens, Eragons iedomājās, ola taču. Pūķis izpleta spārnus. To dēļ pūķītis izskatījās kroplīgs, jo spārni mazajam augumiņam bija pārāk lieli. Spārni bija vairākas reizes lielāki par ķermeni, un katra spārna galā smalki, kaulaini pirkstiņi, kas no attāluma izskatījās kā asi nagi. Pūķa galva bija trīsstūraina. No augšējā žokļa vīdēja divi niecīgi ilknīši, kas likās ļoti asi. Pūķa nagi arī bija balti kā nopulēts ziloņkauls un nedaudz robaini iekšējā izliekumā. Pāri radījuma mugurkaulam stiepās rinda radžu no galvas pamatnes līdz pat astes galiņam. Vietā, kur mugura savienojās ar pleciem, atstatums starp radzēm bija lielāks nekā parasti.

Tikko Eragons mazliet sakustējās, pūķa galva zibenīgi pa­griezās. Cietas, ledaini zilas acis nekustīgi uzlūkoja zēnu. Era­gons nekustīgi stāvēja. Pūķis, ja tas izlemtu uzbrukt, varētu būt grūti pieveicams pretinieks.

Radījums drīz zaudēja jebkādu interesi par Eragonu un gāze­līgā gaitā devās izpētīt istabu, iepīkstoties ikreiz, kad ieskrēja sienā vai kādā mēbelē. Savēcinot spārnus, tas uzlaidās uz gultas un pīkstēdams uzrāpās uz spilvena. Pūķīša mute bija aizvai­noti ieplesta kā mazam putnēnam, tā atklāja asu zobu rindas. Eragons piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Pūķis apošņāja viņa roku un paskrubināja piedurkni. Eragons atrāva roku.

Lūkojoties uz mazo, bet jau draudīgo radību, zēna sejā parā­dījās smaids. Lēnām pastiepis labo roku, Eragons aizskāra pūķa spārnu. Ledainas enerģijas lādiņš pēkšņi ietriecās plaukstā un aizplūda pa roku uz augšu, apsvilinādams vēnas kā ugunīga lava. Viņš iekliedzās un nokrita. Ausīs ieskanējās metāliska šķindoņa, un viņš dusmās kliedza bez skaņas. Viss Eragona augums sūrstēja sāpēs. Viņš mēģināja pakustēties, taču nespēja. Šķita, ka pagāja vairākas stundas, līdz locekļos atkal ielija sil­tums un viņš tajos sajuta tirpoņu. Trīcēdams pie visām miesām, jauneklis ar pūlēm nostājās taisni. Roka bija nejūtīga, pirksti nekustējās. Viņš satraukts skatījās, kā plaukstas vidus mirgoja un pamazām tajā izpletās balts ovāls. Āda niezēja un dega kā pēc indīga zirnekļa kodiena. Sirds neprātīgi dauzījās.

Eragons mirkšķināja acis, mēģinādams saprast, kas bija noti­cis. Kaut kas slīdēja pāri viņa apziņai, it kā pāri ādai novilktu ar pirkstu. Viņš atkal to sajuta, taču tagad tas bija ieguvis domas apveidu. Viņš sajuta pieaugošu ziņkāri. Domām it kā bija nokri­tusi neredzama siena, un tagad tās varēja brīvi pārvietoties. Eragons baidījās, ka varētu netraucēti pamest savu ķermeni un neatgriezties tajā, kļūstot par gaisīgu garu, ja nekas viņu neatturēs. Pārbijies viņš pārtrauca šo domu saskarsmi ar savu nezināmo sarunu biedru. Jaunās sajūtas pazuda, it kā būtu aizvērušās acis. Jauneklis aizdomīgi uzlūkoja nekustīgo pūķi.

Zvīņaina ķepa paskrāpēja viņam sānu, un Eragons atlēca malā. Taču šoreiz enerģijas lādiņa nebija. Pilnīgā neizpratnē viņš paglaudīja pūķa galvu ar labo roku. Viegla tirpoņa aizplūda pa roku uz augšu. Pūķis viņam pieglaudās, uzmezdams kūkumu kā kaķis. Eragons pārslidināja pirkstu pār spārnu plāno plēvi. Tajā pulsēja simtiem smalku asinsvadu.

Viņa apziņu atkal aizskāra domu stīga, taču šoreiz ziņkā­res vietā zēns sajuta nepārvaramu, mežonīgu izsalkumu. Viņš nopūtās un piecēlās. Šis pavisam noteikti bija bīstams dzīvnieks. Lai arī tas likās bezspēcīgs un rāpoja pa gultu, Eragons prātoja, vai ir droši to paturēt. Pūķis brēca spalgā balstiņā, lūkodams pēc ēdiena. Eragons aši noglaudīja pūķīša galvu, lai mazais radījums nomierinātos. Domāšu par to vēlāk, viņš nolēma un devās ārā no istabas, uzmanīgi aizvērdams durvis.

Atgriezies no virtuves ar diviem kaltētas gaļas gabaliņiem, viņš ieraudzīja pūķi sēžam uz palodzes un skatāmies uz mēnesi. Eragons sagrieza gaļu mazos gabaliņos un piedāvāja vienu pūķim. Tas uzmanīgi apošņāja gaļu, tad zibenīgi pacirta galvu uz priekšu kā čūska, izrāva kumosu no pirkstiem un norija veselu ar dīvainu guldzienu. Pūķis pabikstīja Eragona roku, meklēdams vēl ēdienu.

Zēns to baroja, piesardzīgi sargādams pirkstus. Kad bija pali­cis pēdējais kumoss, pūķīša vēderiņš jau bija uzblīdis kā balons. Eragons piedāvāja pēdējo gabaliņu; pūķis kādu brīdi svārstījās un tad slinki pakampa gaļu. Beidzis ēst, tas ierāpās Eragonam rokās un saritinājās pie viņa krūtīm. Pūķis sāka šņākuļot, un tam no nāsīm izplūda melnu dūmu mākulītis. Eragons nespēja vien nobrīnīties par sīko briesmonīti.

Kad no pūķa rīkles atskanēja zema dūkoņa, viņam likās, ka tas ir aizmidzis. Jauneklis uzmanīgi aiznesa pūķi uz gultu un nolika blakus spilvenam. Radījums aizvērtām acīm apmierināts apritināja asti ap gultas stabu. Eragons nogūlās līdzās, pievilk­dams roku tuvāk.

Viņš bija sāpīgas izšķiršanās priekšā. Izaudzinot pūķi, varēja kļūt par Jātnieku. Mītus un stāstus par Jātniekiem glabāja kā dārgumu, un, kļūstot par vienu no tiem, viņš acumirklī kļūtu par daļu no leģendas. Tomēr, ja Impērija atklātu pūķi, viņš un viņa ģimene būtu nolemta nāvei, ja vien nedotos valdnieka padoto rindās. Neviens nevarētu viņiem palīdzēt. Vienkāršākais risinājums būtu nogalināt pūķi, taču jauneklim šāda doma derdzās un viņš to atmeta. Alagēzijā pūķus augstu vērtēja jau kopš seniem laikiem, tādēļ ne uz brīdi nederēja apsvērt šādu soli. Turklāt kas mūs varētu nodot, viņš prātoja. Mēs dzīvojam tālā nostūrī un neesam darījuši neko tādu, kas pievērstu citu ļaužu uzmanību.

Grūtākais būs pielauzt Garovu un Roranu, lai ļauj viņam paturēt pūķi. Ne vienam, ne otram īpaši nerūpētu, ja pūķis būtu kaut kur tuvumā. Es to varētu izaudzināt slepenībā. Pēc mēneša vai diviem tas jau būs pārāk liels, lai Garovs tiktu no tā vaļā; taču vai viņš to pieņems ? Ja arī viņš pieņems pūki, vai es varēšu tam sagādāt pietiekami daudz pārtikas, kamēr tas slēp­jas ? Tas nav lielāks par kaķēnu, bet apēda veselu sauju gaļas! Ceru, ka tas drīz vien varēs pats medīt; taču cik ilgs laiks paies līdz tam ? Vai tas spēs izdzīvot aukstumā? Tomēr lai vai kas, viņš gribēja pūķi paturēt. Jo vairāk zēns domāja par to, jo pār­liecinātāks kļuva. Lai kā arī viss ievirzīsies ar Garovu, Eragons būtu gatavs uz jebko, lai pasargātu pūķēnu. Izdomājies šā un tā, viņš aizmiga ar pūķi pie sāniem.

Kad atausa rīts, pūķis sēdēja uz gultas staba gala kā sens sargs, kas sveicina jaunu dienu. Eragons apbrīnā skatījās uz tā krāsu. Viņš nekad nebija redzējis tik dzidru un stindzinoši zilu krāsu. Zvīņas bija kā simtiem mazu dārgakmeņu. Puisis pama­nīja, ka baltajam ovālam uz plaukstas, kur viņš bija pieskāries pūķim, tagad bija sudrabaina nokrāsa. Viņš cerēja, ka varēs to noslēpt, ja rokas visu laiku būs netīras.

Pūķis nolaidās no gultas gala un nosēdās uz grīdas. Eragons to uzmanīgi pacēla rokās un devās prom no klusās mājas, apstā­damies tikai, lai paņemtu līdzi gaļu, dažas ādas sloksnes un tik daudz lupatu, cik varēja panest. Dzedrais rīts bija skaists, un pāri visai lauku sētai klājās jauna sniega kārta. Viņš smaidīja, redzot, kā mazā radība ziņkārīgi lūkojās apkārt, droši sēdēdama Eragona rokās.

Steidzīgi šķērsojis laukus, viņš drīz vien nonāca tumšā mežā un sāka tur meklēt pūķim drošu mājvietu. Galu galā viņš atrada pīlādzi, kas vientuļi auga uz kaila paugura, bet tā sniega klātie, pelēkie zaru pirksti stiepās pret debesīm. Eragons nosēdināja pūķi lejā pie stumbra un nometa ādas sloksnes uz zemes.

Dažas veiklas kustības, un viņš jau bija izgatavojis cilpu, ko pārslidināja pāri pūķa galvai, kamēr tas pētīja sniega pikučus pie koka. Āda bija padilusi, taču izturīga. Eragons skatījās, kā pūķis staigā apkārt, noņēma tam cilpu no kakla un izga­tavoja pagaidu pinekli kājām, lai tas sevi nenožņaugtu. Tad viņš salasīja pilnu klēpi zaru un saslēja nelielu būdiņu augstu kokā, izklādams tās iekšpusi ar lupatām un nobēdzinādams gaļu tālāk. Koks kustējās, un Eragonam sejā krita sniegs. Viņš aizkāra dažas lupatas priekšā ieejai, lai būdiņā turētos siltums. Zēns apmierināti skatījās uz padarīto darbu.

Laiks tev parādīt jauno māju, viņš sacīja un iecēla pūķi zaros. Tas locījās, mēģinādams atbrīvoties, tad ierāpās būdiņā, kur apēda gabaliņu gaļas, saritinājās un bikli paskatījās uz zēnu. Ar tevi viss būs kārtībā, kamēr vien paliksi šeit, zēns teica. Pūķis atkal samirkšķināja acis.

Skaidrs, ka radījums viņu nesaprata. Eragons taustījās savā prātā, līdz sajuta pūķa domas. Viņu atkal pārņēma visaptverošā atvērtības izjūta plašums kā liela sega spieda viņu pie zemes. Sasparodamies viņš koncentrējās uz pūķi un centās iedvest tam vienu domu: Paliec šeit. Pūķis vairs nekustējās un izslēja galvu puiša virzienā. Eragons kļuva vēl uzstājīgāks: Paliec šeit. Miglaina piekrišana nedroši uzplaiksnīja izveidotajā saiknē, taču Eragons nebija drošs, ka radība patiešām sapratusi. Galu galā tas ir tikai dzīvnieks. Viņš pārtrauca domu saskarsmi un atvieglots sajuta, kā viņu atkal apņem paša prāts.

Eragons devās prom no koka, pametot skatienu atpakaļ. Pūķis bija izbāzis galvu no paslēptuves un lielām acīm lūkojās, kā viņš dodas prom.

Pēc steidzīga mājupceļa viņš ielavījās atpakaļ savā istabā, lai tiktu vaļā no olas čaumalas. Viņš bija pārliecināts, ka nedz Garovs, nedz arī Rorans nepamanīs akmens pazušanu tas bija izplēnē­jis no viņu domām, tiklīdz noskaidrojās, ka to nevar pārdot. Kad ģimene pamodās, Rorans ieminējās, ka naktī dzirdējis dīvainas ska­ņas, taču Eragonam par lielu atvieglojumu par to vairs nerunāja.

Diena pagāja ļoti ātri. Zīmi uz rokas tiešām bija viegli noslēpt, tādēļ viņš drīz vien beidza par to satraukties. Pirms vakara iestāšanās viņš devās pie pīlādžkoka, nesdams līdzi desiņas, kuras bija nočiepis no pagraba. Nobažījies viņš tuvojās kokam. Vai pūķis ziemā spēj izdzīvot laukā?

Viņa bailēm nebija pamata. Pūķis tupēja uz zara, kaut ko turēja priekškājās un grauza. Tas sāka priecīgi pīkstēt, kad ierau­dzīja Eragonu. Arī puisis bija priecīgs, pamanot, ka pūķis palicis kokā, kur to nevarēja sasniegt lielāki plēsēji. Tiklīdz Eragons nometa desiņas pie koka stumbra, pūķis nolaidās lejā. Kamēr tas rijīgi plosīja ēdienu, Eragons izpētīja slēptuvi. Gaļa, ko viņš bija atstājis, bija pazudusi, taču būda bija neskarta, vien uz grīdas gulēja spalvu kumšķi. Labi. Tas var pats sev sagādāt pārtiku.

Pēkšņi Eragonam ienāca prātā, ka viņš nezina pūķa dzi­mumu. Viņš to pacēla un pagrieza kājām gaisā, neņemot vērā pūķa nepatikas pilnos pīkstienus, taču nevarēja atrast nekādas īpašas pazīmes. Tā vien šķiet, ka tas bez cīņas neatklās nevienu no saviem noslēpumiem.

Kopā ar pūķi viņš pavadīja ilgu laiku. Puisis to atsēja, uzsēdi­nāja sev uz pleca un devās izpētīt mežu. Sniega klātie, lielie koki noraudzījās uz gājējiem kā dižu katedrāļu pīlāri. Šajā nomaļajā vietā Eragons parādīja pūķim visu, ko zināja par mežu, neraizē­damies, vai tas saprot sacīto. Viņš vienkārši dalījās visā, kas bija svarīgs. Jauneklis vienā laidā stāstīja. Pūķis skatījās uz viņu ar spožām acīm un kāri tvēra vārdus. Kādu brīdi abi tā sēdēja, un Eragons raudzījās mazajā radījumā ar apbrīnu, vēl aizvien būdams neseno notikumu varā. Saulei rietot, Eragons devās mājās. Viņš skaidri zināja, ka divu stindzinoši zilu acu skatiens caururbj viņa muguru, ka pūķītis ir sašutis, jo atstāts viens.

Tonakt viņš nokāvās ar domām par to, kas varētu notikt ar mazu, neaizsargātu radībiņu. Viņu mocīja domas par sniega vētrām un nikniem dzīvniekiem. Miegs pievārēja Eragonu tikai pēc vairākām stundām. Sapnī viņu vajāja lapsu un melno vilku bari, kas asiņainiem ilkņiem plosīja pūķi.

Tikko pie apvāršņa iemirdzējās saule, Eragons izskrēja no mājām ar pārtiku un dažiem drēbju gabaliem slēptuves siltināšanai. Viņš ieraudzīja pūķi sveiku un veselu, tas raudzī­jās uz saullēktu no koka augstumiem. Puisis no sirds pateicās visiem zināmiem un nezināmiem dieviem. Pūķis nolaidās no koka un ielēca Eragonam rokās, saritinādamies viņam pie krū­tīm. Aukstums tam nebija kaitējis, taču radībiņa likās nobiju­sies. No pūķa nāsīm parādījās melnu dūmu mākonītis. Eragons to mierinoši noglāstīja, čukstēdams mīļus vārdus, apsēdās un atbalstījās ar muguru pret pīlādzi. Viņš nekustējās, līdz pūķis noslēpa galvu puiša mētelī. Pēc kāda brīža tas izrāpās no klēpja un uzkāpa uz pleca. Eragons pūķi pabaroja un nosiltināja tā mājiņu ar līdzi atnestajām lupatām. Kādu brīdi abi paspēlējās, un drīz Eragons devās uz mājām.

Ātri vien izveidojās ierasta kārtība. Katru rītu Eragons stei­dzās pie koka, pabaroja pūķi un devās mājup. Dienas laikā viņš cītīgi darīja mājas darbus, lai tos pabeigtu līdz vakaram un atkal varētu apciemot pūķi. Gan Garovs, gan arī Rorans pamanīja jaunekļa neparasto uzvedību un taujāja, kāpēc viņš pavada tik daudz laika ārpus mājas. Eragons tikai raustīja plecus un sāka uzmanīties, lai neizsekotu viņa gaitas un neatklātu pūķi kokā.

Pēc dažām dienām Eragons vairs neraizējās, ka ar pūķi va­rētu kaut kas atgadīties. Tas auga apbrīnojamā ātrumā. Pavisam drīz to neapdraudēs nekas. Pirmās nedēļas laikā pūķa augums bija dubultojies. Vēl pēc četrām dienām pūķis jau sniedzās viņam līdz ceļiem. Radība vairs neietilpa būdiņā, un Eragonam vajadzēja uzbūvēt paslēptuvi uz zemes. Ar būvdarbiem viņš nopūlējās trīs dienas.

Kad pūķis bija divas nedēļas vecs, Eragonam nācās to atbrī­vot un ļaut doties klejojumos, lai tas varētu sameklēt vajadzīgo pārtiku. Pirmajā reizē, kad viņš atbrīvoja pūķi, tikai zēna domu spēks neļāva mazulim sekot līdzi uz lauku sētu. Katru reizi, kad pūķītis mēģināja doties līdzi, Eragons atgrūda to ar savu domu spēku, līdz pūķis iemācījās izvairīties no mājas un tās iemītniekiem.

Turklāt viņš ieskaidroja pūķim, ka tas drīkst medīt tikai Korē, jo tur ir mazāk iespēju tikt pamanītam. Zemnieki ievē­rotu, ja medījums sāktu pazust no Palankāras ielejas. Viņš jutās drošāk, lai gan ļoti skuma par to, ka pūķis bija tik tālu prom.

Domu saskarsme starp abiem auga no dienas dienā. Eragons atklāja, ka viņi var sazināties ne tikai ar vārdiem, bet arī ar tēliem un emocijām. Tā nebija sevišķi precīza metode, un pūķis bieži zēnu pārprata. Pieauga arī attālums, kurā abi varēja sazināties ar domām. Drīz Eragons varēja nonākt saskarsmē ar pūķi jau triju jūdžu tālumā. Viņš bieži tā arī darīja, un pūķis atbildot vieglītēm pieskārās jaunekļa apziņai. Šīs mēmās saru­nas aizpildīja Eragona darba stundas. Kāda prāta daļa vienmēr zināja, ko pūķis dara; reizēm viņš to atstāja bez ievērības, tomēr tā vienmēr bija ar viņu. Kad Eragons sarunājās ar citiem cilvē­kiem, pūķa klātbūtne bija tik vāja, it kā ausī zumētu muša.

Kad pūķis auga lielāks, tā pīkstieni pārtapa rēcienos un dūkoņa kļuva par rūkoņu, tomēr tas nespļāva liesmas, un Era­gons tādēļ jau sāka raizēties. Viņš bija redzējis, kā pūķis izpūš dūmu mākuli, kad dusmojas, taču no liesmām nebija ne miņas.

Mēneša beigās pūķa plecs jau bija Eragonam līdz elkonim. Šajā īsajā laikā tas bija pārvērties no maza, nevarīga radījuma par spēcīgu nezvēru. Tā cietās zvīņas bija kā bruņukrekls, bet zobi kā dunči.

Eragons devās garās vakara pastaigās, un pūķis vieglā gaitā viņu pavadīja. Kad abi atrada izcirtumu, puisis iekārtojās pie kāda koka un skatījās, kā pūķis lidinās gaisā. Viņam ļoti patika noskatīties lidojumā un bija tik žēl, ka dzīvnieks ir vēl pārāk mazs, lai ar to jātu. Eragons bieži notupās blakus pūķim un pakasīja tā kaklu, ar plaukstu sajuzdams cīpslu un muskuļu vijumus.

Par spīti Eragona pūlēm, mežs pie lauku sētas bija pilns ar pūķa atstātajām zīmēm. Visus lielos četru nagu nospiedumus sniegā nebija iespējams izdzēst, un viņš nemaz nemēģināja noslēpt lielās izkārnījumu kaudzes, kas krājās aizvien vairāk.

Pūķis bija berzējies gar kokiem, noraudams tiem mizu, kā ari asinājis nagus pie nokritušiem baļķiem, atstādams collu dziļas iedobes. Ja Garovs vai Rorans dotos tālāk aiz saimniecības robe­žām, viņi atrastu pūķi. Eragons nevarēja iedomāties kaut ko vēl ļaunāku par patiesības atklāšanu, tādēļ nolēma pasteigties pirmais un visu izstāstīt.

Taču vispirms viņš gribēja paveikt divas lietas: nosaukt pūķi kādā atbilstošā vārdā, kā arī vispār uzzināt par pūķiem kaut ko vairāk. Tādēļ viņam vajadzēja aprunāties ar Bromu, stāstu un leģendu meistaru, jo ziņas par pūķiem bija saglabājušās tikai nostāstos.

Kad Rorans sataisījās doties uz Kārvahallu, lai salabotu cirtni, Eragons posās viņam līdzi.

Vakarā pirms došanās uz Kārvahallu Eragons aizgāja līdz nelielam izcirtumam mežā un domās pasauca pūķi. Pēc mir­kļa viņš ieraudzīja kustīgu plankumu krēslainajās debesīs. Pūķis traucās pie viņa, strauji nobremzēja un sāka samazināt augstumu tieši virs kokiem. Eragons dzirdēja dobju svilpoņu, gaisam švīkstot gar spārniem. Pūķis lēnām sasvērās uz krei­so pusi un nolaidās zemē kā pa spirāli. Tad mazliet atgāzās atpakaļ, lai saglabātu līdzsvaru, un nosēžoties izdvesa dziļu, apslāpētu uff.

Eragons atvēra savas domas, vēl aizvien juzdamies neomu­līgi dīvainās sajūtas dēļ, un pastāstīja pūķim, ka viņš dodas prom. Tas neapmierināts nosprauslojās. Zēns centās to nomie­rināt ar jauku domu attēlu, taču pūķis neapmierināts kuls­tīja asti. Tad Eragons uzlika tam roku uz pleca un mēģināja iedvest mieru. Zvīņas sacēlās zem viņa pirkstiem, kad jaunek­lis to maigi glāstīja.

Viņa galvā ieskanējās viens vienīgs vārds dziļi un skaidri.

Eragons.

Tas skanēja nopietni un skumji, it kā tiktu noslēgts nesalau­žams līgums. Puisis nekustīgi skatījās uz pūķi, un pa viņa roku aizvilnīja auksta tirpoņa.

Eragons.

Viņam kaklā sametās kamols, kad neizmērojami dziļas safīra krāsas acis uzlūkoja zēnu. Pirmo reizi viņš nedomāja par pūķi kā par dzīvnieku. Tas bija kaut kas cits, kaut kas… citāds. Viņš skrēja mājās, cenzdamies aizbēgt no pūķa acīm. Sava pūka.

Eragons.