Eragons

20. NODAĻA Maģija ir vienkārša

Kā tev liekas, kāpēc tie divi urgļi slēpās Jazuakā? . Eragons pajautāja, kad viņi jau kādu laiku bija virzījušies pa taku uz priekšu. Manuprāt, viņiem nebija nekādu iemeslu tur palikt.

- Man liekas, ka viņi atdalījās no galvenā bara, lai izlaupītu pilsētu. Vienīgais, kas šķiet savādi, cik es zinu, urgļi ir apvie­nojuši spēkus tikai divas vai trīs reizes visas vēstures laikā. Es esmu nobažījies par to, ka viņi pulcējas.

- Vai tu domā, ka razaki viņus ir uzrīdījuši, lai uzbruktu?

- Nezinu. Labākais, ko mēs šobrīd varam darīt, doties pēc iespējas tālāk no Jazuakas visātrākajā gaitā. Turklāt arī razaki ir devušies uz dienvidiem.

Eragons piekrita, tomēr vēl piebilda:

- Mums nepieciešama pārtika. Vai te tuvumā ir kāda cita pilsēta?

Broms pakratīja galvu.

- Nē, bet Safīra var nomedīt mums kaut ko, un mēs pārtik­sim tikai no gaļas. Šis koku puduris tev var šķist mazs, taču tur ir pilns ar dzīvniekiem. Upe ir vienīgais ūdens avots daudzu jūdžu apkaimē, tādēļ lielākā daļa līdzenuma dzīvnieku nāk šurp padzerties. Mēs necietīsim badu.

Eragons klusēja, apmierināts ar Broma atbildi. Upe plūda netālu no viņiem, un, ceļiniekiem auļojot pa taku, putnu bari cēlās spārnos. Šī bija trokšņaina vieta dzīvības un enerģijas pilna. Eragons apvaicājās:

- Kā tas atgadījās, ka tas urglis tevi panāca? Viss notika tik ātri, ka es nemaz nemanīju.

- Man vienkārši nepaveicās, Broms noņurdēja. Viņš mani bija noskatījis kā līdzvērtīgu ienaidnieku, tāpēc iespēra Ledusliesmai. Dumjais zirgs sacēlās pakaļkājās, un es zaudēju līdzsvaru. Urglim tik to vien vajadzēja, lai ar āvu iecirstu man šo brūci. Viņš pakasīja zodu. Man šķiet, ka tu aizvien prāto par maģiju. Tagad tu to esi atklājis, un tas rada sarežģījumus. Reti kurš to zina, taču visi Jātnieki spēj lietot maģiju, lai gan dažādā līmenī. Viņi turēja šo spēju noslēpumā pat savas varas uzplaukuma laikā, jo maģija bija liela priekšrocība cīņā ar ienaidnieku. Ja ikviens to pārzinātu, saskarsme ar vienkāršiem ļautiņiem būtu grūtāka. Daudzi domā, ka karalim piemīt maģis­kas spējas tāpēc, ka viņš ir burvis. Tā nav taisnība maģiskas spējas viņam ir tāpēc, ka viņš ir Jātnieks.

- Kāda tad ir atšķirība? Vai tad es neesmu burvis, ja izman­toju maģiju?

- Nepavisam! Tāds burvis kā Ēna lieto spēku, lai piepildītu savu gribu. Tas pilnībā atšķiras no tava spēka. Tāpat tu neesi burvis, kas gūst spēku ar dažādu enerģiju palīdzību vai arī no pūķa. Un tu pavisam noteikti neesi pesteļotājs, tie smeļas spēku no dažādām brīnumdzirām un burvju vārdiem.

Tādēļ es atkal nonāku pie tā, ko teicu sākumā, pie pro­blēmas, ko esi radījis. Jaunie Jātnieki, tādi kā tu, tika pakļauti stingram režīmam, lai nostiprinātu viņu ķermeni un paaugsti­nātu spēju kontrolēt domas. Šis režīms ilga vairākus mēnešus, reizēm pat gadus, līdz varēja uzskatīt, ka Jātnieks ir pietiekami atbildīgs, lai rīkotos ar maģiju. Tikmēr nevienam skolniekam neteica, cik liels ir viņa iespējamais spēks. Ja kāds no viņiem netīšām atklāja maģiju, tādu nekavējoties nošķīra no pārējiem un sāka mācīt vienu pašu. Tomēr tādi gadījumi, kad kāds sko­lēns atklāja sev maģiskas spējas, bija ļoti reti, viņš pielieca galvu uz Eragona pusi, taču neviens no viņiem nepiedzīvoja tik saspringtu situāciju kā tu.

- Kā tad viņiem galu galā iemācīja likt lietā maģiju? Era­gons vaicāja. Es nespēju iedomāties kā to var kādam iemācīt. Ja tu mēģinātu man to izskaidrot pirms divām dienām, tam nebūtu nekādas jēgas.

- Skolniekiem lika veikt dažādus bezjēdzīgus vingrinājumus, kuriem vajadzēja viņos izraisīt neapmierinātību. Piemēram, viņiem lika pārbīdīt akmens kaudzes, liekot lietā tikai pēdas, piepildīt cauras caurules ar ūdeni un dažādas citas neiespēja­mas lietas. Pēc kāda laika viņi kļuva tik nikni, lai sāktu lietot maģiju. Lielākajā daļā gadījumu tas arī izdevās.

Tas nozīmē, ka tu būsi vājākā pozīcijā, ja kādreiz satiksi ienaidnieku, kurš būs izgājis šādu apmācību. Daži no viņiem vēl aizvien ir dzīvi: karalis, nerunājot nemaz par elfiem. Ikviens no viņiem viegli sarautu tevi gabalos.

- Ko tad es varu iesākt?

- Mums nav laika parastai apmācībai, taču mēs varam daudz paveikt, kamēr ceļojam, Broms teica. Es zinu vairākus pa­ņēmienus. Tu varēsi vingrināties, iegūt spēku un iemācīties kontrolēt sevi, taču neceri, ka apgūsi Jātnieku mācību vienā nakti. Tev, viņš jautri paskatījās uz Eragonu, to vajadzēs uzkrāt ceļā. Sākums būs grūts, taču ieguvums milzīgs. Tu jutīsies glaimots, ja uzzināsi, ka neviens tava vecuma Jātnieks nekad nav licis lietā maģiju tā, kā tu vakar izdarījies ar tiem diviem urgļiem.

Eragons pasmaidīja par uzslavu. Paldies. Vai šai senajai valodai ir vārds?

Broms iesmējās. Jā, bet neviens to nezina. Tas būtu netica­mi varens vārds, ar kura palīdzību varētu valdīt pār visu valodu un tiem, kas to lieto. Ļaudis kopš senseniem laikiem šo vārdu meklē, tomēr neviens nav guvis panākumus.

- Es aizvien nesaprotu, kā tā maģija darbojas, sacīja Eragons. Pastāsti man, kā es vakar to pielietoju!

Broms pārsteigts skatījās uz viņu. Vai tad es neizklāstīju pietiekami skaidri?

-Nē.

Broms dziļi ievilka elpu un teica: Lai liktu lietā maģiju, tev jāpiemīt iekšējam spēkam, kas mūsdienu cilvēkos ir reti sastopama parādība. Tāpat tev jāspēj izsaukt šo spēku ar gribas palīdzību. Tiklīdz tu šo spēku esi iekustinājis, tev tas jāliek lietā vai jāļauj tam pazust. Saprati? Tālāk ja tu gribi likt lietā šo spēku, tev senajā valodā ir jāpasaka vārds vai vesels teikums, kas apraksta tavu nodomu. Piemēram, ja tu vakar nebūtu patei­cis brisingr, nekas nebūtu noticis.

- Tad jau mani ierobežo šīs valodas zināšanas?

- Tieši tā, iesaucās Broms, turklāt, runājot šajā valodā, tu nevari krāpties.

Eragons pakratīja galvu.

- Nevar būt. Cilvēki vienmēr melo. Senas valodas skaņas nevar tos atturēt no meliem.

Broms savilka uzacis un ātri sacīja:

-Fethrblaka, eka iveohnata neiat haina no. Blaka eom iet lam.

Pēkšņi no zara nolaidās putns un uzmetās vecajam vīram uz plaukstas. Tas notrallināja mazu dziesmiņu un paskatījās uz abiem ar apaļām actiņām. Pēc īsa brīža Broms pateica: Eitha, un putns aizlaidās prom.

- Kā tev tas izdevās? Eragons izbrīnījies sacīja.

- Es apsolīju tam nedarīt pāri. Varbūt putns nesaprata, ko tieši es sacīju, taču senajā valodā manu vārdu nozīme bija nepārprotama. Putns man uzticējās, jo zināja to, ko zina visi dzīvnieki, tie, kuri runā šajā valodā, ir saistīti ar izteikto vārdu.

- Un elfi runā šajā valodā? -Jā.

- Tad jau viņi nekad nemelo?

- Ne gluži, Broms pārlaboja. Viņi paši vienmēr uzsver, ka nemelo, tomēr tā ir taisnība tikai daļēji viņi ir pilnveido­juši mākslu sacīt vienu, taču patiesībā domāt kaut ko citu. Tu nekad nevari būt drošs, kāds ir viņu nodoms un vai esi to pareizi sapratis. Daudzkārt viņi atklāj tikai daļu no patiesības un patur pie sevis otru daļu. Lai sazinātos ar elfu kultūru, nepieciešams izsmalcināts prāts.

Eragons apdomāja sacīto.

- Ko nozīmē cilvēku vārdi šajā valodā? Vai tie vienam cilvē­kam dod varu pār citu cilvēku?

Broma acis priekā iemirdzējās.

- Jā, protams. Būtnēm, kas runā šajā valodā, ir divi vārdi. Pirmais ir ikdienas lietošanai, un tam nav lielas ietekmes. Taču otrs ir īstais vārds, ko uztic tikai dažiem, ļoti uzticamiem cilvē­kiem. Sensenos laikos neviens neatklāja savu īsto vārdu, taču mūsu laikos tā vairs nav. Ikviens, kurš zina tavu īsto vārdu, iegūst milzu varu pār tevi. Tu it kā ieliec savu dzīvi cita cilvēka rokās. Katram ir slepenais vārds, taču gandrīz neviens nezina, kāds tas ir.

- Kā var uzzināt savu īsto vārdu? sekoja jautājums.

- Elfi savu otro vārdu jūt instinktīvi. Nevienam citam šāds talants nepiemīt. Jātnieki cilvēki parasti devās meklējumos, lai to atklātu vai arī atrastu elfu, kas to pateiktu. Taču tas notika reti, jo elfiem ļoti nepatika atdot šīs zināšanas, atbildēja Broms.

- Es arī gribētu uzzināt savējo, Eragons grūtsirdīgi novilka.

Broma piere savilkās. Uzmanies. Šīs zināšanas var būt bīs­tamas. Brīdis, kad tu uzzini, kas tu īstenībā esi bez maldiem un izskaistinājumiem ir atklāsmes brīdis, kuram neviens neiziet cauri neskarts. Daži pēc saskarsmes ar šo skarbo reali­tāti pat ir sajukuši prātā. Lielākā daļa cenšas to aizmirst. Taču, tāpat kā vārds var sniegt varu citiem pār tevi, arī tu vari iegūt šādu varu pār sevi, ja patiesība tevi nesalauž.

Un es esmu pārliecināta, ka tevi tā nesalauzīs, Safīra secināja.

- Tomēr es gribētu uzzināt, Eragons pārliecināts piebilda.

- Tevi nav viegli atrunāt. Tas ir labi, jo tikai pārliecinātie atrod savu būtību, taču es tev šajā lietā nevaru palīdzēt. īstā vārda meklējumos tev būs jādodas pašam. Broms pakustināja ievainoto roku un saviebās.

- Kāpēc tu vai es nevarētu roku sadziedēt ar maģijas palī­dzību? jauneklis apvaicājās.

Broms samirkšķināja acis. Tam nav nekādas jēgas vien­kārši tas man nekad nebija ienācis prātā, jo atrodas ārpus manām iespējām. Varbūt tu to varētu paveikt ar pareizo vārdu, taču es negribu, lai tu sevi nogurdinātu.

- Es tev varētu aiztaupīt sāpes un neērtības, Eragons protestēja.

- Gan jau es pārcietīšu, Broms neskanīgi attrauca. Lai izārstētu brūci ar maģijas palīdzību, būtu vajadzīgs tikpat daudz enerģijas kā tad, ja tā sadzīs pati. Es negribu, lai tu vairākas dienas būtu noguris. Tev vēl nevajadzētu ķerties pie tik sarež­ģītiem uzdevumiem.

- Tomēr, ja man ir iespējams sadziedēt tavu roku, vai es spētu kādu atsaukt no mirušo pasaules?

Bromu pārsteidza tāds jautājums, taču viņa atbilde ilgi nebija jāgaida.

- Vai atceries, ko es tev teicu par uzdevumiem, kas tevi var nogalināt? Šī tava ideja ir tieši tāda. Jātniekiem viņu pašu drošības labad bija aizliegts atdzīvināt mirušos. Redzi, aiz dzī­ves pastāv bezdibenis, kur maģijai nav nekādas nozīmes. Ja tu iekriti šajā bezdibenī, tavs spēks izčākstēs, bet dvēsele izplēnēs tumsā. Burvji, zintnieki un Jātnieki neviens nav ticis pāri šim slieksnim. Dari to, kas tev ir pa spēkam, dziedē ievainojumus, nobrāzumus, varbūt kādu salauztu kaulu -, taču nekādā ziņā neaiztiec mirušus cilvēkus.

Eragons sarauca pieri. Izrādās, tas ir daudz sarežģītāk, nekā es biju domājis.

- Tieši tā! Broms iesaucās. Un, ja tu nesapratīsi, ko dari, ja it īpaši ar maģijas palīdzību ķersies pie kaut kā, kas nav tev pa spēkam, tu mirsi.

Viņš pagriezās seglos, noliecās lejā un pagrāba sauju oļu no zemes. Vecais vīrs ar grūtībām iekārtojās seglos un izmeta visus akmeņus, atstājot tikai vienu.

- Redzi šo oli? -Jā.

- Paņem to. Eragons darīja, kā sacīts, un skatījās uz vien­kāršo akmeni. Melns, gluds un tik liels kā viņa īkšķa gals. Uz takas gulēja neskaitāms daudzums tādu pašu akmeņu. Tā būs tava apmācība.

Eragons atskatījās uz viņu un samulsis sacīja: Es nesa­protu.

- Protams, tu nesaproti, Broms nepacietīgi piebilda. Tieši tādēļ jau es mācu tevi, nevis tu mani. Es gribu, lai tu pacel akmeni virs savas plaukstas un turi gaisā, cik ilgi vien spēj. Vārdi, kas tev jāliek lietā, ir stenr reisa. Pasaki tos!

- Stenr reisa.

- Labi. Saki un mēģini izdarīt to.

Eragons nīgri uzlūkoja oli, meklēdams prātā kādu atblāzmu no tās enerģijas, kas viņā gailēja vēl iepriekšējā dienā. Akmens turpināja nekustīgi gulēt viņa plaukstā, kamēr viņš svīzdams un neapmierināts skatījās uz to. Kā lai es to izdaru? Galu galā viņš sakrustoja rokas un atcirta:

- Tas nav iespējams.

- Nē, skarbi noskaldīja Broms, es teikšu, vai tas ir vai nav iespējams. Cīnies! Nepadodies tik viegli. Mēģini vēlreiz.

Saraucis pieri, Eragons aizvēra acis, nobīdīdams malā visas pārējās domas. Viņš dziļi ievilka elpu un ielūkojās tālākajā apziņas stūrī, mēģinādams atrast brīnumainā spēka avotu. Meklēdams viņš atklāja tikai domas un atmiņas, līdz pēkšņi sajuta kaut ko citādu nelielu krātuvīti, kas it kā bija daļa no viņa paša, taču tajā pašā laikā it kā nebija. Viņš sajūsmā ienira tajā, cenšoties atrast paslēpto. Jauneklis sajuta pretes­tību, šķērsli prātā, tomēr viņš zināja, ka spēks atrodas aiz tā. Eragons centās salauzt šķērsli, taču tas stipri turējās pretī viņa pūliņiem. Puisis kļuva aizvien niknāks un devās tieši uz šķērsli, triekdamies pret to ar visu savu spēku, līdz tas sašķīda druskās kā plāna stikla siena, pārplūdinādams viņa prātu ar gaismas upi.

- Stenr reisa, viņš noelsās. Akmens pacēlās gaisā virs viņa plaukstas, kas tik tikko saredzami staroja. Viņš centās to noturēt ilgāk gaisā, taču spēks aizslīdēja prom no šķēršļa. Olis nokrita atpakaļ uz plaukstas ar klusu paukšķi, un plauksta atguva ierasto izskatu. Viņš jutās mazliet noguris, taču priecīgs par panākumiem.

- Nav slikti pirmajai reizei, Broms atzinīgi sacīja.

- Kāpēc mana plauksta mirdz? Tā izskatās kā maza laterna.

- To neviens nezina, Broms atzinās. Jātnieki vienmēr izvēlējās vadīt spēku caur to roku, kurā bija gedwey ignasia. Vari mēģināt ar otru roku, taču tas nebūs tik viegli. Viņš kādu minūti raudzījās Eragonā. Nākamajā pilsētā es tev nopirkšu cimdu pāri, ja vien zīme neizdegs tiem cauri. Tu zīmi labi slēp, bet mēs negribam, lai kāds to netīšām ierauga. Turklāt var gadīties, ka tu nevēlēsies, lai starojums darītu modru kādu ienaidnieku.

- Vai tev arī ir zīme?

- Nē, tā ir tikai Jātniekiem, atbildēja Broms. Turklāt atceries: maģiju ietekmē attālums gluži tāpat kā bultu vai šķēpu. Ja mēģināsi pacelt vai izkustināt kaut ko, kas atrodas ne tuvāk pārjūdzi, tam būs nepieciešams vairāk enerģijas nekā tad, ja būsi tuvāk. Tādēļ, ja ieraudzīsi, ka ienaidnieks dzenas tev pakaļ un ir kādas jūdzes attālumā, ļauj tam pietuvoties, pirms liec lietā maģiju. Tagad ej atpakaļ pie darba! Mēģini atkal pacelt gaisā oli.

- Atkal? Eragons vārgi apjautājās, atcerēdamies pūles, kas bija nepieciešamas, lai to paveiktu pirmajā reizē.

- Jā! Un šoreiz pacenties to izdarīt ātrāk.

Viņi turpināja vingrināties lielāko dienas daļu. Kad mācību laiks bija pabeigts, Eragons jutās noguris un bija sliktā omā. Šo stundu laikā viņš jau sāka ienīst akmeni un visu, kas ar to saistās. Viņš gribēja to aizmest prom, taču Broms atturēja. Nedari tā. Paglabā akmeni. Eragons drūmi paskatījās uz viņu un negribīgi iebāza akmeni kabatā.

- Mēs vēl neesam beiguši, Broms brīdināja, tādēļ pārlie­ku ērti neiekārtojies.

Viņš norādīja uz sīku augu:

- Šo sauc par delois.

Kopš tā brīža viņš mācīja Eragonam seno valodu, liekot atce­rēties atsevišķus vārdus sākot ar vondr, kas nozīmēja tievu, taisnu nūju, līdz rīta zvaigznei Aiedail.

Vakarā abi cīnījās, lēkājot apkārt ugunskuram. Lai arī Broms varēja likt lietā tikai kreiso roku, viņa prasme nemazinājās.

Dienas ritēja, līdzinādamās cita citai. Dienas sākumā Era­gons centās apgūt senās valodas vārdus un darboties ar akme­ni. Vakarā viņš turējās pretī Bromam ar savu koka zobenu. Eragons visu laiku jutās nelāgi, līdz pamazām sāka mainīties, pats gandrīz to nemanīdams. Drīz vien akmens nelīgojās, kamēr viņš to cēla, bet paklausīgi un plūdeni karājās virs plaukstas. Viņš paveica pirmos vingrinājumus, kurus Broms bija uzdevis, un ķērās pie grūtākiem. Arī viņa zināšanas senajā valodā bija paplašinājušās.

Cīnoties ar zobeniem, Eragons bija kļuvis pārliecinātāks un arī ātrāks, viņš šaudījās kā čūska, veikli un lokani. Viņa cirtieni kļuva smagāki un roka vairs nedrebēja, kad vajadzēja atsist uzbrukumus. Kad Eragons iemācījās atvairīt Bromu, cīņa kļuva ilgāka. Tagad, kad viņi devās pie miera, jauneklis nebija vienīgais, kam bija nobrāzti locekļi.

Safira arī turpināja augt, taču lēnāk nekā pirms tam. Tālie lidojumi un medības uzturēja pūķi lieliskā formā. Tagad viņa bija augstāka par zirgiem un arī daudz garāka. Viņas apmēru un zaigojošo zvīņu dēļ Safira bija viegli pamanāma. Broms un Eragons raizējās par to, taču abi nekādi nespēja pārliecināt pūķi noslēpt zaigojošās zvīņas ar netīrumu palīdzību.

Viņi turpināja virzīties uz dienvidiem, sekodami pa pēdām razakiem. Eragonu mulsināja tas, ka razaki vienmēr bija dažas dienas priekšā, lai cik ātri viņi devās uz priekšu. Reizēm jauneklis bija gatavs padoties, taču tad viņi atrada kādu zīmi vai pēdu nospiedumu un viņš atguva cerības.

Visgarām Ninorai nebija apdzīvotu vietu, un trijotne, die­nām ritot, netraucēti virzījās uz priekšu. Beidzot viņi nonāca līdz Daretai pirmajai pilsētiņai pēc Jazuakas.

Naktī, pirms viņi nokļuva pilsētiņā, Eragona sapņi bija īpaši spilgti.

Viņš redzēja Garovu un Roranu mājās abi sēdēja izpostī­tajā virtuvē. Viņi lūdza Eragonu palīdzēt atjaunot saimniecību, bet viņš tikai pakratīja galvu, sirdij saraujoties sāpēs un ilgās. Es dzenos pa pēdām slepkavām, Eragons pačukstēja tēvocim.

Garovs greizi palūkojās viņā un noprasīja: Vai es tev liekos miris ?

Es nevaru tev palīdzēt, Eragons maigi atbildēja, un viņa acis pielija asarām.

Pēkšņi atskanēja rēciens, un Garovs pārvērtās par razaku baru. Tad mirsti, monstri nošņāca un ķērās Eragonam klāt.

Viņš pamodās kā salauzts un skatījās, kā debesīs dziest zvaigznes.

Viss būs labi, mazais, Safīra maigi ierunājās.