Eragons

22. NODAĻA Pūka acīm

Nākamajā rītā, kad Eragons pamodās, viņam sāpēja visi roku un kāju muskuļi un ķermenis bija klāts ar nobrāzumiem. Viņš ieraudzīja, ka Broms nes seglus Safirai, un mēģināja nomākt augošo nemieru. Ap brokastu laiku Broms jau bija pielāgojis seglus un piesējis Eragona somas.

Eragons apēda visu līdz pēdējam kumosam, klusēdams paņē­ma stopu un devās pie Safiras. Broms teica:

Atceries, ciešāk saspied ceļgalus, vadi viņu ar domām un mēģini piekļauties pūķa mugurai, cik vien cieši spēj. Nekas ļauns nenotiks, ja vien pats nekritīsi panikā.

Eragons pamāja un ieslidināja stopu ādas apvalkā, Broms iestīvēja viņu seglos.

Safira nepacietīgi gaidīja, kamēr Eragons nostiprināja kājas kāpšļos. Vai esi gatavs ? viņa tincināja.

Jauneklis dziļi ievilka svaigo rīta gaisu. Nē, bet vienalga aiziet! Viņa aizrautīgi piekrita. Eragons saspringa, kad viņa pietupās. Pūķis atspērās ar savām spēcīgajām kājām, un gaiss nosvilpa aiz Eragona, aizraujot elpu.

Pēdējo reizi, kad Eragons jāja ar Safīru, katrs spārnu vēziens nāca ar mokām. Tagad viņa lidoja vienmērīgi, īpaši nepiepūlo­ties. Zēns ciešāk apvija rokas ap viņas kaklu, kad Safira meta loku, sasveroties uz sāniem. Upe zem viņiem saruka par mazu, pelēku līniju. Apkārt plūda mākoņi.

Kad augstu virs līdzenuma lidojums izlīdzinājās, koki apakšā bija vairs tikai sīki punktiņi. Gaiss bija retināts, auksts un pilnīgi skaidrs.

- Brīnišķīgi… Un turpmākie vārdi pazuda, kad Safira izliecās un apmeta kūleni. Zeme pazuda reibinošā griezienā, un Eragonu pārņēma bailes.

- Nedari tā! viņš kliedza. Man bail, ka nokritīšu.

Tev pie tā ir jāpierod. Ja man gaisā uzbrūk, tas ir vienkāršā­kais manevrs, viņa attrauca. Jauneklis nevarēja atspēkot teik­to, tādēļ koncentrējās, lai nezaudētu to, ko bija apēdis. Safira sasvērās, lai nolaistos, un lēnām sāka tuvoties zemei.

Lai arī Eragona kuņģa saturs rāvās uz augšu pēc katras šūpo­šanās, viņš sāka izbaudīt lidojumu. Zēns mazliet atlaida roku tvērienu, izstaipīja kaklu, lai palūkotos uz apkārtējo ainavu. Kādu laiku Safira viņam ļāva izbaudīt skatus un tad sacīja: Ļauj man tev parādīt, kas patiešām ir lidošana.

Kā? viņš gribēja zināt.

Atslābinies un nebaidies, viņa sacīja.

Safiras prāts pieķērās zēna domām un sāka vilkt tās prom no viņa ķermeņa. Eragons kādu brīdi cīnījās, tad padevās pūķa kontrolei. Viņa skatiens aizmiglojās, un piepeši viņš saprata, ka raugās uz pasauli ar Safiras acīm. Viss šķita deformēts: dīvai­nas krāsas, spilgti toņi zilais bija vairāk izteikts, bet zaļais un sarkanais pieklusināts. Eragons mēģināja pakustināt galvu vai visu ķermeni, taču nespēja. Viņš jutās kā gars, kas izkļuvis brīvībā.

Safira izstaroja īstu prieku, ceļoties aizvien augstāk debesīs. Viņai patika lidojuma brīvība, kad varēja doties, kur sirds vēlas. Kad viņi bija pacēlušies vēl augstāk virs zemes, Safira palūkojās uz Eragonu. Viņš ieraudzīja sevi pūķa acīm Safiras mugurā, bālu kā krīts. Viņš juta, kā pūķa ķermenis saspringst, ļaujoties vēja brāzmām, lai paceltos augstāk. Visi Safiras muskuļi bija it kā viņa paša. Viņš juta pūķa asti šūpojamies gaisā kā milzu stūri, kas mainīja lidošanas virzienu. Zēnu pārsteidza, cik lielā mērā viņa bija atkarīga no savas astes.

Abu domu saskarsme kļuva vēl spēcīgāka, līdz starp viņiem vairs nebija atšķirības. Viņi kopā vēcināja spārnus un laidās strauji lejup kā šķēps mests no augšas. Eragons nebaidī­jās nokrist, jo viņu līdz galam bija pārņēmis Safiras prieks. Dzestrais gaiss saldēja viņu seju. Viņu abu aste plīkšķēja gaisā, un abu apvienotie prāti līksmoja par kopējo pieredzi.

Arī strauji šaujoties lejā pret zemi, Eragons nebaidījās no kri­tiena. Viņi atrāva vaļā spārnus tieši īstajā brīdī, lai celtos atkal augšā ar abu apvienotajiem spēkiem. Traucoties augšā, viņi apmeta kūleni un turpināja laisties, veidojot milzīgu cilpu.

Kad viņi izlīdzināja lidojumu, abu prāti sāka pamazām nošķirties, radās atkal divas atsevišķas personības. īsu brīdi Eragons juta gan savu, gan Safiras ķermeni vienlaikus. Tad viņa skatiens aizmiglojās un zēns atkal sēdēja pūķa mugurā. Viņš noelsās un sakņupa seglos. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņa sirds beidza strauji sisties un elpa izlīdzinājās. Tiklīdz Eragons bija atguvies, viņš iesaucās: Tas bija lieliski! Kā tu vispār vari nolaisties, ja tev tik ļoti patīk lidot ?

Man ir arī jāēd, viņa uzjautrināta atbildēja. Bet man prieks, ka arī tev patīk lidot.

Jā, ļoti! Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Man tik žēl, ka neesmu biežāk lidojis ar tevi: es nekad nebi ju iedomājies, ka tas var būt šādi. Vai tu vienmēr pasauli redzi tik zilā krāsā ?

Tādas nu ir manas acis. Tagad mēs lidosim kopā biežāk ?

Jā! Kad vien varēsim.

Labi, viņa atbildēja apmierinātā tonī.

Lidojot viņi runāja par daudz ko abi jau labu laiku to nebija darījuši. Safira parādīja Eragonam, kā viņa slēpusies kalnos, kokos un mākoņos. Viņi izsekoja Broma takai, kas bija daudz sarežģītāk, nekā Eragons bija domājis. Taku gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Kad Safira pielidoja zemei tuvāk, pūķi varēja viegli pamanīt.

Dienas vidū Eragonam ausīs ieskanējās skaļa un kaitinoša džinkstoņa, un viņš sajuta īpatnēju spiedienu uz savu prātu. Viņš pakratīja galvu, cenšoties tikt no tā vaļā, taču spiediens tikai pieauga. Broma vārdi par to, kā cilvēki ielaužas cita cilvēka domās, piepeši izskrēja cauri viņa prātam, un zēns drudžaini centās tikt vaļā no svešajām domām. Viņš koncentrējās uz vienu no Safiras zvīņām un sakopoja visus spēkus, lai neņemtu vērā neko citu. Spiediens uz brīdi pazuda un atgriezās ar vēl lielāku spēku. Pēkšņa brāzma sašūpoja Safiru, un Eragona koncentrē­šanās pajuka. Pirms viņš paguva izveidot jaunu aizsargbarjeru, spēks iekļuva viņa domās. Taču sveša un draudīga prāta vietā Eragons sadzirdēja vārdus: Ko tu tur dari? Laidies lejā. Es atradu kaut ko svarīgu.

Brom ? pārjautāja Eragons.

Jā, vecais vīrs attrauca aizkaitinātā tonī. Tagad dabū lejā to savu milzu ķirzaku. Es esmu šeit… Viņš domās pārraidīja savas atrašanās vietas attēlu. Eragons ātri izklāstīja Safīrai, kurp doties, un viņa laidās upes virzienā. Tostarp Eragons uzvilka stopu un sagatavoja bultas.

Ja būs nepatikšanas, es būšu gatavs.

Un es arī, piebilda Safira.

Beidzot Eragons ieraudzīja Bromu stāvam klajumā un mājam ar rokām. Safira nolaidās, Eragons nolēca no viņas muguras un skatījās apkārt, gatavs satikties ar briesmām aci pret aci. Zirgi bija piesieti pie koka klajuma otrā galā, tomēr Broms bija viens. Eragons aizrikšoja līdz viņam un jautāja:

- Kas noticis?

Broms kasīja zodu un izmeta veselu rindu lamuvārdu.

- Nekad vairs nebloķē mani savās domās. Man jau tā nav viegli iekļūt tavās domās arī bez cīņas.

- Piedod.

Viņš nošņaukājās.

- Es biju lejpus upei un pamanīju, ka razaku pēdas piepeši beidzas. Es devos atpakaļceļā, līdz atradu, kur pēdas pazuda. Paskaties zemē un pasaki, ko redzi.

Eragons pietupās, izpētīja zemi un nonāca pie mulsinoša secinājuma, kuru nebija viegli izskaidrot. Vairāki razaku pēdu nospiedumi pārklāja cits citu. Eragons minēja, ka pēdu nospie­dumi ir tikai dažas dienas veci. Virs pēdu nospiedumiem zemē vīdēja dziļas, platas vagas. Tās likās pazīstamas, taču Eragons nevarēja saprast, kāpēc.

Viņš stāvēja, purinādams galvu. Man nav ne jausmas, kas…

Tad viņa skatiens pievērsās Safīrai, un zēns saprata, kas bija izbridis šīs vagas. Katru reizi, kad pūķis cēlās gaisā, viņa pakaļkāju nagi iedzina zemē tādas pašas garas vagas. Varbūt tas ir muļķīgi, taču vienīgais, kas man nāk prātā: razaki ir devušies prom ar pūķiem. Varbūt viņi aizlaidušies ar milzīgiem putniem un pazuduši kaut kur debesīs. Saki, ka tev ir labāks izskaidrojums.

Broms paraustīja plecus. Esmu dzirdējis nostāstus, ka razaki pārvietojas milzīgā ātrumā, taču šis ir pirmais pierādī­jums šīm baumām. Ja viņiem ir lidojoši rumaki, viņus atrast būs gandrīz neiespējami. Viņiem nav pūķu tik daudz es zinu. Pūķis nekad nepiekristu vest razaku.

- Ko mēs iesāksim? Safīra nevar viņus izsekot debesīs. Ja arī viņa varētu, tu pamatīgi atpaliktu no mums.

- Mēs nevarēsim atrast ātru risinājumu šai mīklai, sacī­ja Broms. Ķersimies pie pusdienām un padomāsim par to. Varbūt mums kaut kas iešausies prātā, kamēr ēdīsim.

Eragons drūmi devās pie savām somām pēc pārtikas. Viņi klusēdami ēda, nekustīgi skatīdamies tukšajās debesīs.

Eragons domās bija mājās un prātoja, ko gan tagad dara Rorans. Viņa acu priekšā iznira sadedzinātās lauku mājas aina, un sēras pārņēma zēna dvēseli. Ko es iesākšu, ja nevarēsim atrast razakus? Kāds būs mans ceļš? Es varētu atgriezties Kārvahallā viņš norāva zariņu un salauza starp diviem pirkstiem vai vien­kārši doties kopā ar Bromu un turpināt mācības. Eragons ska­tījās uz līdzenumu, cenzdamies nomierināt drudžainās domas.

Broms beidza ēst, piecēlās un atmeta uz pleciem kapuci.

- Es esmu apsvēris prātā katru maģisko paņēmienu, ko zinu, katru spēka vārdu, kas man vienmēr prātā, un visas spējas, kas mums piemīt, taču aizvien neredzu, kā mēs varētu atrast razakus.

Eragons, smakdams no bezspēcīgā izmisuma, piespiedās Safiras siltajam sānam.

- Safira, protams, varētu pārlidot pāri kādai no apmetnēm. Ļaudis viņu pamanītu, un razaki mestos uz šīm ziņām kā mušas uz medu. Taču tas būtu ļoti riskants pasākums. Razaki atvestu sev līdzi kareivjus, un arī karalis varētu būt gana ieinteresēts par jaunuzradušos pūķi, lai ierastos pats personīgi. Un tas mums abiem nozīmētu drošu nāvi.

- Ko tad lai iesākam? jautāja Eragons, pamezdams rokas uz augšu. Vai tev kaut kas nenāk prātā, Safira?

Nē.

- Tu nedrīksti vaicāt pūķim. Tev jālemj pašam. Viss atkarīgs no tevis, sacīja Broms. Tas ir tavs krusta karš.

Eragons nikni sakoda zobus un cēli devās prom no Broma un Safiras. Tikko viņš gatavojās nozust, puiša kāja atsitās pret kaut ko cietu. Zemē gulēja metāla blašķe ar ādas saiti, kas bija tik gara, lai to varētu uzlikt plecā. Eragons ieraudzīja uz blašķes iegravēto sudraba zīmi, kas nozīmēja, ka blašķe pieder razakiem.

Zēns sajūsmināts pacēla blašķi un atskrūvēja vāciņu. Gaisā pacēlās riebīga smaka tā pati, kuru viņš bija sajutis mājas drupās, kur atrada Garovu. Puisis pavērsa blašķes dibenu uz augšu, un uz viņa pirksta uzlija caurspīdīgs, mirdzošs šķidrums. Acumirklī Eragona pirksts apsvila, it kā viņš būtu pieskāries ugunij. Jauneklis ievaidējās un paberzēja pirkstu pret zemi. Pēc brīža sāpes nomainīja trula pulsēšana. Vesels ādas gabals no pirksta bija pazudis.

Viebdamies sāpēs, viņš skriešus metās atpakaļ pie Broma.

- Paskaties, ko es atradu. Broms paņēma blašķi, aplū­koja un ielēja mazliet šķidruma vāciņā. Eragons sāka pamācīt:

- Uzmanies, tas var apdedzināt…

- Jā, es zinu mana āda ir cieta kā pazole, sacīja Broms.

- Un tu jau droši vien uzlēji visai rokai, vai ne? Tikai pirkstam?

Nu, vismaz tu biji gana apķērīgs, lai neiedzertu. Tad no tevis būtu palikusi pāri tikai peļķe.

- Kas tas ir? Eragons gribēja zināt.

- Eļļa no sitras auga ziedlapām. Tas aug uz mazas saliņas ledainajās ziemeļu jūrās. Dabā šī eļļa pasargā ziedlapiņas pa­dara tās mirdzošas un spēcīgas. Taču, ja eļļā ierunā īpašus burv­ju vārdus un ziedo tai asiņainu upuri, tā iegūst baismīgu spēju un var noēst jebkādu miesu. Tas vien nav nekas īpašs neskai­tāms daudzums skābju spēj izšķīdināt cīpslas un kaulus -, taču galvenais: eļļa nekaitē nekam citam. Tu vari iemērcēt eļļā jebko citu un izņemt ārā neskartu ja vien tas reiz nav bijis daļa no dzīvnieka vai cilvēka. Šī spēja padarījusi eļļu par moku un slepkavības rīku. To var glabāt koka traukā, iemērkt tajā šķēpa galu, izšļakstīt uz palaga, un cilvēks, kas tai pieskarsies, tūlīt sadegs. Eļļai ir milzum daudz pielietošanas veidu, ko spēj ierobežot vien lietotāja iztēles trūkums. Pat niecīgākā skramba, ja tajā iekļūst vismazākā sitras eļļas pilīte, kļūst par nedzīstošu brūci. Šī eļļa ir ļoti reti sastopama un ārkārtīgi dārga.

Eragons atminējās briesmīgos apdegumus, kas klāja Garova ķermeni. Tad, lūk, ar ko viņi spīdzinājuši tēvoci, viņš šausmās apjauta. Interesanti kāpēc razaki to atstājuši, ja jau eļļa ir tik vērtīga?

- Laikam blašķe noslīdējusi, kad viņi jau lidoja prom.

- Bet kāpēc viņi neatgriezās pēc tās? Šaubos, vai valdnieks priecāsies, ka viņi pazaudējuši eļļas blašķi.

- Nē, viņš nepriecāsies gan, piekrita Broms, bet viņš būtu vēl niknāks, ja viņi aizkavētos un neatnestu viņam ziņas par tevi un tavu pūķi. Īstenībā, ja razaki ir jau nokļuvuši līdz viņam, karalis tagad zina tavu vārdu. Tas savukārt nozīmē, ka mums jābūt vēl uzmanīgākiem, kad dosimies cauri pilsētām. Visā Impērijā izlīmēs paziņojumus un brīdinājumus par tevi.

Eragons kādu brīdi apsvēra viņa vārdus.

- Šī eļļa cik reti sastopama tā ir?

- Ne biežāk kā dimanti cūkas silē, Broms atbildēja. Pēc maza brīža viņš vēl piebilda: Taisnību sakot, vienkāršo eļļu samērā bieži izmanto juvelieri protams, bez maģiskās iedar­bības un tikai tie, kas to var atļauties.

- Tad jau ir cilvēki, kas to pārdod?

- Varbūt viens vai divi.

- Labi, attrauca Eragons. Vai ostas pilsētās tiek izdarīti ieraksti par to, kāds kuģis piestājis ostā un ko tas atvedis?

Broma acis iemirdzējās. Protams, tiek. Ja mēs varētu pie­kļūt šiem pierakstiem, tie mums atklātu, kas piegādājis šo eļļu no ziemeļiem un uz kurieni tā aizvesta.

- Un šie ieraksti par Impērijas iepirkumiem atklātu, kur mīt razaki! secināja Eragons. Es nezinu, cik cilvēku var atļauties nopirkt šo eļļu, taču nebūs grūti noprast, kuri no tiem nedar­bojas Impērijas labā.

- Gudrinieks! Broms smaidot iesaucās. Ja man tas būtu ienācis prātā jau pirms vairākiem gadiem, tas daudziem aiztau­pītu galvassāpes. Piekraste ir kā nosēta ar lielākām un mazā­kām pilsētām, kuru ostās var piestāt kuģi. Es domāju, ka būtu jāsāk ar Tērmu, jo tieši tajā izkrauj lielāko daļu kravu. Broms aprāvās. Ja es pareizi esmu dzirdējis, tur jau ilgu laiku dzīvo mans draugs Džeods. Mēs neesam tikušies vairākus gadus, bet nešaubos, ka viņš varētu mums palīdzēt. Un, tā kā viņš ir bagāts tirgotājs, iespējams, viņam ir pieeja šādiem ierakstiem.

- Kā mēs nokļūsim Tērmā?

- Mums jādodas uz dienvidrietumiem, līdz nokļūsim vienā no Kores augstajām pārejām. Tiklīdz tiksim otrā pusē, būsim tieši pie Tērmas, skaidroja Broms. Viņa matus purināja viegls vējiņš.

- Vai mēs nokļūsim līdz pārejai nedēļas laikā?

- Protams. Ja pagriezīsimies prom no Ninoras uz labo pusi, iespējams, jau rīt redzēsim kalnus.

Eragons piegāja pie Safiras un ielēca seglos. Tad tiksimies vakariņās. Kad abi bija pacēlušies diezgan lielā augstumā, viņš sacīja: Rit es jāšu ar Kadoku. Pirms tu sāc iebilst, zini es to daru tikai tāpēc, ka man jārunā ar Bromu.

Tev vajadzētu jāt ar viņu kopā katru otro dienu. Tev būs laiks vingrinājumiem, bet es varēšu medīt.

Vai tas tevi nesatrauks?

Bet tā taču ir nepieciešamība.

Kad dienas beigās viņi beidzot nolaidās zemē, Eragons bija patīkami pārsteigts, ka viņa kājas nav savainotas. Segli bija labi pasargājuši tās no Safiras zvīņām.

Vakarā Eragons un Broms cīnījās, taču bez īpašas aizrautī­bas, jo abi domāja par dienas notikumiem. Kad viņi pabeidza īso cīņu, Eragona plaukstas svila, jo vēl nebija paspējušas pierast pie zobena smaguma.