Eragons

35. NODAĻA Razaku atriebība

Eragons pamodās no pulsējošām sāpēm. Katru reizi, kad asinis saviļņojās viņa galvā, tas izraisīja jaunu sāpju vilni. Viņš ar spēku atvēra acis un samirkšķināja plakstiņus: zēnam acīs saskrēja asaras, kad viņš ielūkojās spožajā gaismā. Eragons atkal samirkšķināja acis un novērsās. Viņš mēģināja piecelties sēdus un saprata, ka rokas ir sasietas aiz muguras.

Viņš miegaini pagriezās un ieraudzīja Broma rokas. Eragons atvieglots saprata, ka viņi ir sasaistīti kopā. Kas notika? Viņš centās saprast, līdz piepeši viņam prātā ienāca kāda doma: Viņi nesasietu mirušu cilvēku. Taču kas bija "viņi"? Jauneklis turpināja grozīt galvu, bet pārtrauca, kad pēkšņi ieraudzīja tuvojamies melnu zābaku pāri.

Eragons palūkojās augšup, tieši razaka sejā, ko aizēnoja kapuce, un sarāvās no bailēm. Viņš domās vērsās pie maģijas un jau sāka izrunāt vārdu, kas nogalinātu razaku, taču tad samul­sis apstājās. Viņš to nevarēja atcerēties. Vīlies viņš mēģināja atkal, taču vārds kā nedevās, tā nedevās rokās.

Blakus stāvošais razaks stindzinoši smējās.

Dzira iedarbojas, jāāāssssssss? Domāju, ka tu mūs vairs netraucēsi.

Kreisajā pusē kaut kas nožvadzēja, un Eragons šausmās ieraudzīja, ka otrs razaks uzliek Safirai apaušus. Viņas spārni bija piesieti pie sāniem ar melnām ķēdēm, bet kājas iekaltas važās. Eragons mēģināja sazināties ar pūķi, taču nekādu atbildi nesajuta.

- Viņa bija gatava sadarboties ar mums, kad draudējām tevi nogalināt, razaks nošņācās. Notupies pie gaismekļa, tas rakņājās pa Eragona mantām, pētīdams un aizmēzdams prom daudzas lietas, iekams nonāca līdz Zarokam. Kāda smuka lietiņa vienam tādam… nenozīmīgam mērglim. Varbūt es to paturēšu sev. Viņš pieliecās tuvāk un ieņirdzās: Varbūt, ja tu labi uzvedīsies, mūsu kungs tev ļaus to spodrināt. Viņa mitrā elpa oda pēc jēlas gaļas.

Tad viņš pagrieza zobenu uz otru pusi un spalgi iekliedzās, kad ieraudzīja simbolu uz maksts. Otrs razaks steidzās klāt pie viņiem. Abi stāvēja pie zobena, šņākdami un klakšķinādami zobus. Visbeidzot viņi pagriezās uz Eragona pusi. Tu labi kalposi mūsu kungam.

Eragons piespieda savu nekustīgo mēli izrunāt vārdus:

- Ja man tas būs jādara, es jūs nogalināšu.

Viņi salti iesmējās. Ak nē, mēs esam pārāk vērtīgi. Bet tu… tu esi aizvietojams. No Safiras puses atskanēja dobja ņurdoņa, no pūķa nāsīm sāka velties dūmi. Šķita, ka razaki par to neraizējas.

Abu uzmanību piesaistīja Broms. Viņš iestenējās un pagrie­zās uz sāniem. Razaks sagrāba viņa kreklu un aiz tā viegli pameta Bromu gaisā. Iedarbība beidzas.

- Iedod šim vairāk.

- Labāk vienkārši nogalināsssim viņu, sacīja otrs razaks. Viņš mums licis daudz ciest.

Garākais nobrauca pirkstu pār zobenu. Labs plāns. Taču atceries: karalis lika viņus nogādāt dzīvus.

- Mēs varam sacīt, ka viņš jau bija nogalināts, kad notvērām šos.

- Un ko šissss sacīs? razaks vaicāja, norādīdams ar zobenu uz Eragonu.

Otrais iesmējās un izvilka dunci. Viņš neuzdrošināsies.

Iestājās garāks klusuma brīdis, tad atskanēja: Piekrītu.

Viņi aizvilka Bromu uz apmetnes vidu un nometa ceļos. Broms noslīdēja sāņus. Eragons nolūkojās notiekošajā ar pieaugošām bailēm. Man jāatbrīvojas! Viņš centās atraisīt vir­ves, taču tās bija pārāk cieši savilktas. Nemaz nemēģini ko tamlīdzīgu darīt, garais razaks sacīja, iebikstot jauneklim ar zobenu. Neradījums paošņāja gaisu kaut kas to satrauca.

Otrs razaks norūcās, atlieca Broma galvu atpakaļ un pielika dunci pie viņa kakla. Tajā pašā brīdī ieskanējās zema dūkoņa, un tai sekoja razaka kauciens. Viņa plecu caururba bulta. Razaks blakus Eragonam nokrita zemē, tik tikko izvairīdamies no nākamās bultas. Viņš piesteidzās pie sava ievainotā biedra, un abi cieši skatījās tumsā, nikni šņākdami. Viņi nepakustē­jās, lai apturētu Bromu, kad vecais vīrs grīļodamies piecēlās. Gulies zemē! Eragons sauca.

Broms vilcinājās, tad sāka streipuļot Eragona virzienā. Kad apmetnē nošņāca vēl vairākas neredzamo uzbrucēju bultas, razaki noslēpās aiz laukakmeņiem. Uz brīdi iestājās klusums, tad bultas sāka šņākt no pretējā virziena. Negaidīti pārsteigti, razaki rīkojās pārāk lēni. Bultas caururba viņu apmetņus vai­rākās vietās, un kāda bulta nolūza vienam no viņiem rokā.

Mazākais razaks, mežonīgi kliegdams, metās uz ceļa pusi, nikni iesperdams Eragonam, kad skrēja tam garām. Otrs razaks mirkli vilcinājās, tad paķēra dunci no zemes un arī metās prom pirmajam pa pēdām. Skrienot ārā no apmetnes, viņš svieda Eragonam ar dunci.

Broma acīs iedegās savāda gaisma. Viņš metās priekšā Eragonam, vecā vīra mute bija saviebta nedzirdamā kliedzienā. Duncis ietriecās viņā ar dobju troksni, un Broms smagi nokrita uz pleca. Viņa galva ļengani karājās.

Nē! Eragons kliedza un saļima sāpēs. Jauneklis dzirdēja soļus, tad acis aizvērās un viņš vairs neko nejuta.