Eragons

10. NODAĻA Liktenīgais lidojums

Eragona prāts mutuļoja un vārījās, steidzoties mājup. Viņš skrēja tik ātri, cik vien varēja, neapstādamies arī tad, kad sāka trūkt elpas. Mērodams apledojušo ceļu, viņš mēģināja domās uzmeklēt Safīru, taču viņa bija pārāk tālu un nesasnie­dzama. Viņš domāja par to, ko sacīt Garovam. Tagad vairs nebija izvēles, viņam būs jāpasaka par Safīru.

Viņš atskrēja mājās elsodams, sirds dauzījās kā negudra. Garovs stāvēja pie zirgu staļļa. Eragons vilcinājās. Vai man tagad vajadzētu ar viņu runāt? Viņš man neticēs, ja Safiras nebūs šeit, labāk vispirms atradīšu pūki. Viņš apmeta loku ap mājām un devās uz mežu. Safira! domās viņš sauca pūķi.

Es nāku! sekoja neskaidra atbilde. Pūķa domās viņš juta satraukumu. Jauneklis nepacietīgi gaidīja, drīz vien gaisā atska­nēja viņas spārnu švīkstoņa. Viņa nolaidās, izpūšot dūmu mā­koni. Kas noticis? viņa jautāja.

Viņš aizskāra Safiras plecu un aizvēra acis. Nomierinājis prātu, viņš ātri izklāstīja, kas bija noticis Kārvahallā. Kad viņš pieminēja svešiniekus, Safira riebumā atlēca nost. Viņa slējās pakaļkājās un apdullinoši rēca, tad sāka pātagot savu asti pāri Eragona galvai. Asinskāre un bailes plūda no viņas lielos, šaus­minošos viļņos. Uguns! Ienaidnieki! Nāve! Slepkavas!

Kas noticis'? Viņš sakoncentrēja visus savus spēkus šajos vārdos, bet pūķa prātu apjoza dzelzs mūris, aizsedzot domas. Viņa vēlreiz ierēcās un skrāpēja zemi ar nagiem, plosīdama sasalušo augsni. Izbeidz! Garovs tevi izdzirdēs!

Lauzti zvēresti, nogalinātas dvēseles, sasistas pūka olas! Visur asinis. Slepkavas!

Izmisis viņš centās bloķēt Safiras emocijas un skatījās uz viņas asti. Kad tā pazibēja aiz viņa, Eragons metās Safirai pie sāna un saķēra radzi uz viņas muguras. Cieši turēdamies pie tās, viņš iesēdās mazajā padziļinājumā starp kaklu un pleciem un cieši aptvēra pūķi ar rokām, kad tas atkal saslējās pakaļkājās.

- Pietiek, Safira! viņš auroja. Pūķa domu straume pēkšņi apstājās. Zēns pārvilka ar roku pār Safiras zvīņām.

- Viss būs labi. Pūķis ieliecās ceļos un saplivināja spārnus. Spārni vienu brīdi it kā sapinās, tad viņa savēcināja tos vēlreiz un pacēlās gaisā.

Eragons iekliedzās, kad zeme pazuda zem kājām un viņi lidoja virs kokiem. Brāzmas triecās pret viņu, aizsizdamas elpu. Safira nepievērsa uzmanību jaunekļa iebildumiem un devās uz Kori. Tālu lejā viņš pamanīja savu saimniecību un Anoras upi. Vēders savilkās čokurā. Eragons vēl ciešāk apskāva pūķa kaklu un koncentrējās uz zvīņām acu priekšā, cenšoties nevemt, kamēr Safira cēlās aizvien augstāk un augstāk. Kad viņa izlīdzi­nāja lidojumu, Eragons sadūšojās paskatīties apkārt.

Gaiss bija tik auksts, ka skropstas pārklāja plāna ledus kārtiņa. Viņi sasniedza kalnu daudz ātrāk, nekā Eragons būtu varējis iedomāties. Kalnu smailes no augšas izskatījās kā mil­zīgi, asi zobi, kas to vien gaida, lai saplosītu viņus driskās. Safira negaidīti sagrīļojās, un Eragons noslīdēja viņai uz sāna. Viņš īgni aplaizīja lūpas un piespieda galvu pie pūķa kakla.

Mums jādodas atpakaļ, viņš lūdzās. Svešinieki dodas uz manām mājām. Man jābrīdina Garovs. Griezies atpakaļ! Atbil­des nebija. Viņš mēģināja aizsniegt Safiras domas, taču tās bija noslēgtas aiz baiļu un dusmu vārtiem. Apņēmies griezt pūķi atpakaļ, viņš dusmīgi urbās tā domās. Viņš spieda uz vājākajiem punktiem, neaiztika spēcīgās vietas un visiem spē­kiem centās, lai viņu sadzird, bet veltīgi, Safira nevēlējās viņu uzklausīt.

Drīz viņus ieskāva kalni, veidojot apbrīnojamas baltas sie­nas no baltajām granīta klintīm. Zili glečeri kā sasalušas upes bija iekārtojušies starp virsotnēm. Zem tiem atklājās plašas ielejas un dziļas aizas. Kad parādījās Safira, Eragons sadzirdēja izbiedētu putnu kliedzienus. Viņš ieraudzīja kazas ar īpaši garu vilnu, tās lēkāja no klints uz klinti.

Eragonu šaustīja Safiras spārnu vēzienu brāzmas; kad vien pūķis pagrozīja kaklu, viņu mētāja no viena sāna uz otru. Safira šķita nenogurdināma. Viņam bija bail, ka pūķis lidos visu nakti. Beidzot, kad iestājās tumsa, pūķis sāka nolaisties.

Eragons pacēla galvu un pamanīja, ka viņi dodas uz nelielu izcirtumu ielejā. Safira spirālveidā laidās lejā, laiski planēdama virs koku galotnēm. Kad koku galotnes pietuvojās, pūķis sāka bremzēt, lielie spārni it kā pieplūda ar gaisu, un tad Safira nonāca zemē uz pakaļkājām. Varenie muskuļi nodrebēja, sama­zinot trieciena spēku. Safira nometās uz visām četrām un brīdi pastāvēja, lai saglabātu līdzsvaru. Eragons noslīdēja lejā, pirms viņa paguva salocīt spārnus.

Viņš nolēca uz zemes, bet pēkšņi ceļgali ieliecās un vaigs atsitās pret sniegu. Eragons noelsās, kad kājas sarāva krampji un viņš sajuta nepanesamas sāpes. Acīs ieplūda asaras. Viņa muskuļi pārāk ilgu laiku bija saspringuši un tagad briesmīgi raustījās. Zēns pagriezās uz muguras, izstiepdams locekļus, cik vien spēja. Tad viņš saņēmās un paskatījās uz leju. Augšstilbu iekšpusē uz biksēm vīdēja divi tumši traipi. Viņš pieskārās audumam. Tas bija mitrs. Satraucies viņš norāva bikses un saviebās. Kāju iekšpuse bija noberzta jēla un asiņoja. Ada bija noberzta, trinoties gar Safiras cietajām zvīņām. Viņš vieglītēm pataustīja nobrāzumus un sarāvās. Aukstums koda līdz kaulam, un Eragons atkal uzvilka bikses kājās, kliegdams no sāpēm, kad audums skrāpēja jutīgās brūces. Viņš mēģināja nostāties kājās, taču tās viņu neklausīja.

Nakts tumsa pamazām pārklāja apkārtni, un ēnainie kalni likās sveši. Es esmu Korē; es nezinu, kur īsti; ziemas vidū, kopā ar vājprātīgu pūķi; es nespēju paiet vai atrast pajumti. Nakts tuvojas. Man rīt jātiek atpakaļ uz mājām. Vienīgā iespēja tur nokļūt ir lidot ar Safiru, ko es vairs nespēju. Viņš dziļi ieelpo­ja. Kā es gribētu, lai Safira spētu spļaut uguni. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja pūķi sev blakus. Viņa bija cieši piespiedu­sies zemei. Eragons uzlika roku viņai uz sāna un sajuta, kā tas trīc. Mūris, kas apjoza viņas domas, bija zudis. Tagad viņas bailes joņoja cauri Eragona prātam. Puisis apskāva pūķi un, lēnām glāstot, mierināja ar jaukiem tēliem. Kāpēc svešinieki tevi nobiedēja ?

Slepkavas, viņa nošņācās.

Garovs ir briesmās, bet tu mani nolaupi, aizvezdama šajā muļķīgajā ceļojumā! Vai tu nespēj aizsargāt mani? Viņa dobji ierēcās un aizcirta žokļus. Ja jau tu domā, ka vari, kāpēc jābēg?

Nāve ir inde, tā nomaitā visu, kas apkārt.

Viņš atlaidās uz elkoņa un apslāpēja savu neapmierinātību. Safira, paskaties, kur mēs esam! Saule ir norietējusi, un tavs lidojums novilcis ādu no manām kājām tikpat viegli, kā es noņemu zivij zvīņas. Vai to tu gribēji ? Nē.

Tad kāpēc tu to darīji? Viņš pieprasīja atbildi. Domu saiknē viņš sajuta, ka Safirai žēl par viņam nodarītajām sāpēm, taču viņa nenožēlo lēmumu lidot. Pūķis novērsa skatienu un neat­bildēja. Saltais aukstums stindzināja Eragona kājas. Lai arī sals mazināja sāpes, viņš zināja, ka tas nebeigsies labi. Jauneklis mainīja taktiku. Es nosalšu, ja tu neizveidosi kādu nojumi vai paslēptuvi, lai varu sasildīties. Noderēs arī skujas un zari.

Viņa izskatījās priecīga, ka Eragons beidzis prašņāšanu. Nav nekādas vajadzības. Es saritināšos ap tevi un apklāšu ar saviem spārniem uguns manī apturēs aukstumu.

Eragons ļāva galvai atkal nokrist pie zemes. Labi, tikai notī­ri sniegu. Tā būs siltāk mums abiem. Safira noslaucīja kupenas no zemes ar vienu astes vēzienu. Tad viņa vēlreiz novēcināja asti, aizmēžot pēdējās sacietējušā sniega paliekas. Eragons ar riebumu skatījās uz netīro zemi. Es nevaru aiziet līdz turie­nei. Tev man ir jāpalīdz. Viņas galva, kas bija tik liela kā viss Eragona augums, pagriezās un noslīdēja pie viņa sāniem. Viņš skatījās Safiras lielajās safīra krāsas acīs un apvija rokas ap vienu no viņas ziloņkaula krāsas radzēm. Viņa pacēla galvu un lēnām aizvilka Eragonu uz notīrīto laukumiņu. Uzmanīgi, uzmanīgi. Atsitoties pret akmeņiem, acīs sāka lēkāt zvaigznītes, taču viņš saņēmās. Kad zēns atlaida Safiras galvu, viņa novēlās uz sāniem, atsedzot savu silto vēderu. Eragons piespiedās cieši klāt gludajām pavēderes zvīņām. Pūķa labais spārns noklājās virs viņa kā dzīva telts, ieskaudams jaunekli pilnīgā tumsā. Gaiss sasila gandrīz tajā pašā mirklī.

Viņš ievilka rokas mēteļa iekšpusē un apsēja tukšās piedurk­nes ap kaklu. Pirmo reizi viņš juta, ka bads žņaudz vēderu. Taču tas nenovērsa domas no galvenā satraukuma: vai viņš nokļūs līdz mājām pirms svešiniekiem? Un, ja netiks, kas tad būs? Ja es arī saņemšu spēkus un atkal lidošu ar Safiru, mēs tiksim tur, ātrākais, vēlā pēcpusdienā. Svešinieki tad jau būs visu tur izvandījuši. Viņš aizvēra acis un juta, kā vientuļa asara noritēja pār vaigu. Ko es esmu sastrādājis?