Eragons

51. NODAĻA Troņheimas diženums

Eragons uzrāvās sēdus, kad viņam ausīs atskanēja rūkoņa. Safira bija aizmigusi, acāboli ātri kustējās zem plaksti­ņiem, un pūķa augšlūpa drebēja, it kā viņa gatavotos kādam iekampt. Jauneklis pasmaidīja, tad atlēca, kad viņa atkal ierūcās.

Viņa laikam sapņo, Eragons iedomājās. Kādu mirkli paska­tījies uz pūķi, viņš uzmanīgi izslīdēja no spārna apakšas. Puisis piecēlās un izstaipījās. Telpā bija patīkami vēsi. Murtags ar aizvērtām acīm gulēja tālākajā kaktā uz muguras.

Kad Eragons apgāja apkārt Safirai, Murtags sakustējās. Labrīt, viņš klusā balsī sacīja un piecēlās sēdus.

- Vai tu jau sen esi pamodies? Eragons jautāja čukstus.

- Pirms kāda brīža. Brīnos, ka Safira tevi neuzmodināja agrāk.

- Es biju tik noguris, ka gulētu arī pērkona negaisa laikā. Eragons sāji pasmaidīja. Viņš apsēdās blakus Murtagam un atspieda galvu pret sienu.

- Vai zini, cik pulkstenis?

- Nē, šeit to nav iespējams noteikt.

- Vai mūs kāds ir nācis apraudzīt?

- Vēl ne.

Viņi nekustīgi sēdēja, nesakot ne vārda. Eragons jutās sa­vādi tuvs Murtagam. Man pie sāniem ir viņa tēva zobens, kam bija jākļūst par viņa… viņa mantojumu. Mēs esam ļoti līdzīgi, tomēr izskats un audzināšana ir pilnīgi atšķirīgi. Viņš iedomājās

par Murtaga rētu un nodrebinājās. Kā cilvēks var kaut ko tādu nodarīt savam bērnam ?

Safira pacēla galvu un samirkšķināja acis. Tad paošņāja gaisu un plati nožāvājās, raupjā mēle pašā galiņā sarullējās. Vai kaut kas noticis ? Eragons papurināja galvu. Ceru, ka viņi man iedos kārtīgi paēst, nevis tikai tādu našķi kā vakar. Es esmu gana izsalkusi, lai notiesātu govju baru.

Viņi tevi pabaros, Eragons pūķi mierināja.

Es viņiem to ieteiktu. Safira apsēdās pie durvīm un iekārto­jās uz gaidīšanu, astes galam nervozi raustoties. Eragons aizvē­ra acis un izbaudīja atpūtu. Kādu brīdi pasnaudis, viņš piecēlās un apgāja apkārt telpai. Garlaicības mākts, viņš nopētīja vienu no laternām. Tā bija veidota viengabalainas stikla lāses formā, kas bija aptuveni divreiz lielāka par citronu, un pildīta ar blāvu, zilu gaismu, kas nedz raustījās, nedz arī pazuda. Četras tievas metāla stieples apskāva stikla lāsi augšējā galā, veidojot nelielu āķi, bet apakšā sakusa kopā trīs glītās kājās. Kopumā laterna bija ļoti skaista.

Eragona meklējumus pārtrauca balsis ārpusē. Durvis pie­peši atvērās, un iekšā iesoļoja ducis karavīru. Pirmais vīrs apstulba, ieraugot Safiru. Kareivjiem sekoja Oriks un plikgalvis, kurš paziņoja:

- Jūs izsauc Ažihads, vārdenu vadonis! Ja jums ir jāpaēd, dariet to pa ceļam.

Eragons un Murtags stāvēja cieši kopā, uzmanīgi pētīdami vīru.

- Kur ir mūsu zirgi? Un vai es varu saņemt savu zobenu un stopu? Eragons gribēja zināt.

Plikgalvis nicīgi palūkojās uz viņu.

-Jūsu ieročus jums atdos, kad Ažihads uzskatīs to par nepieciešamu, ne ātrāk. Kas attiecas uz jūsu zirgiem tie jūs gaida tunelī. Tagad ejam!

Kad viņš pagriezās promiešanai, Eragons aši pajautāja:

- Kā Arja jūtas?

Plikgalvis vilcinājās un tad attrauca:

- Nezinu. Dziednieki vēl aizvien ir kopā ar viņu.

Viņš devās ārā no istabas kopā ar Oriku.

Viens no karavīriem sakustējās un teica: Ej tu pirmais.

Eragons devās cauri durvīm, Safīra un Murtags sekoja viņam. Gūstekņi atgriezās gaitenī, kuram gāja cauri iepriekšējā naktī, un redzēja to pašu spalvainā dzīvnieka izbāzni. Kad viņi nonāca pie milzīgā tuneļa, caur kuru pirmo reizi iegāja kalnā, plikgalvis ceļiniekus jau gaidīja, bet Oriks turēja rokās Tornaka un Ledusliesmas grožus.

- Jūs jāsiet pa vienam līdz pat tuneļa centram, plikgalvis norīkoja, ja mēģināsiet doties kaut kur citur, jūs apturēs. Kad Eragons sāka rāpties Safiras mugurā, plikgalvainais vīrs ieklie­dzās: Nē, jāj ar savu zirgu, iekams došu citus rīkojumus.

Eragons paraustīja plecus un paņēma Ledusliesmas grožus. Puisis ielēca seglos un vadīja Ledusliesmu priekšā Safīrai, sacī­dams: Esi tuvumā, gadījumā, ja man būs nepieciešama tava palīdzība.

Protams, viņa atbildēja.

Murtags uzlēca Tornaka mugurā tieši aiz Safiras. Plikgalvis nopētīja viņu mazo ierindu, tad pamāja karavīru pulciņam, kas sadalījās divās daļās un aplenca viņus. Apkārt Safīrai viņi izvei­doja lielu loku. Oriks un plikgalvis nostājās procesijas priekšgalā.

Vēlreiz palūkojies uz ceļiniekiem, plikgalvis divreiz sasita plaukstas un sāka doties uz priekšu. Eragons vieglītēm iebik­stīja Ledusliesmai sānos. Visa grupa virzījās kalna iekšienē. Kad zirgu pakavi atsitās pret cieto grīdu, tunelī noskanēja atbalsis. Nomaļās ejās skaņa pastiprinājās. Gludajās sienās reizēm bija saskatāmas durvis un vārti, tomēr tie vienmēr bija slēgti.

Eragons apbrīnoja milzīgo tuneli, kas bija izcirsts ar apbrī­nojamu māku, sienas, grīda un griesti bija veidoti ar nevai­nojamu precizitāti. Sienu stūri bija absolūti precīzi, un, ciktāl Eragons spēja noteikt, tuneļa platums visā garumā nemainījās ne par collu.

Kamēr viņi gāja uz priekšu, Eragona cerības satikt Ažihadu kļuva aizvien lielākas. Impērijas iedzīvotājiem vārdenu vado­nis bija mīklains tēls. Viņš nāca pie varas aptuveni pirms divdesmit gadiem un kopš tā laika turpināja niknu karu pret Galbatoriksu. Neviens nezināja, no kurienes viņš ieradies vai kā izskatās. Klīda nostāsti, ka viņš ir lielisks stratēģis un nežēlīgs karotājs. Ņemot vērā vadoņa reputāciju, Eragons raizējās, kā viņus uzņems. Tomēr Eragons zināja, ka Broms uzticējās vār­deniem, un šī doma mazināja viņa bailes.

Tikšanās ar Oriku atkal uzjundīja veselu virkni jautājumu. Tunelis nepārprotami bija rūķu roku darbs neviens cits to nevarētu izcirst ar tādu meistarību. Taču vai rūķi bija daļa no vārdeniem vai arī tikai sniedza tiem pajumti? Un kas bija tas karalis, kuru pieminēja Oriks? Vai tas bija Ažihads? Eragons noprata, ka vārdeni varēja slēpties pazemē, taču kā bija ar elfiem? Kur tie mitinājās?

Plikgalvis vadīja viņus cauri tunelim kādu stundu ne reizi nenovirzoties un nepagriežoties. Iespējams, mēs jau esam nogājuši veselu līgu, Eragons iedomājās. Varbūt viņi mūs ved cauri visam kalnam! Beidzot priekšā parādījās blāva gaisma. Puisis sasprindzināja acis un mēģināja noteikt, no kurienes tā nāca, tomēr vēl bija par tālu, lai atšķirtu kādas detaļas. Ejot uz priekšu, gaismas spīdēja aizvien spēcīgāk.

Drīz viņi ieraudzīja marmora kolonnas, rotātas ar rubīnu un ametistu vītnēm. Neskaitāmas lampas karājās starp kolon­nām, pielejot gaisu ar zaigojošu gaismu. Zelta ornamenti mir­dzēja pie kolonnu pamatnes kā lietus pavedieni. Pie griestiem rotājās kokā izgrebtas kraukļu galvas to knābji bija atvērti ķērcienam. Gaiteņa galā atradās divas masīvas melnas durvis, kuras izvagoja sudrabainas līnijas, izceļot septiņstaru kroni, kas pletās uz abām pusēm.

Plikgalvis apstājās un pacēla roku. Viņš pagriezās pret Era­gonu.

Tagad tu jāsi uz sava pūķa. Nemēģini lidot prom. Apkārtnē būs ļaudis, kas tevi pieskatīs, tādēļ atceries, kas tu esi.

Eragons nokāpa no Ledusliesmas un uzrāpās Safiras mugurā. Domāju, ka viņi grib mūs izrādīt, Safira sacīja, kad viņš iekār­tojās seglos.

Redzēsim. Es gribētu, lai tagad man būtu pie sāniem Zaroks, Eragons attrauca, piesprādzēdams kājas pie segliem.

Varbūt ir labāk, ka tev nav pie sāniem Morzana zobena, kad vārdeni tevi pirmoreiz ierauga.

Taisnība. Esmu gatavs, Eragons sacīja, izriezdams plecus.

- Labi, atbildēja plikgalvis. Viņi abi ar Oriku pagāja nost no Safiras un nostājās labi tālu, lai pūķis būtu priekšgalā.

- Tagad ej pie durvīm un, tiklīdz tās atvērsies, turpini iet pa ceļu. Ej lēnām.

Gatava? Eragons vaicāja.

Protams. Safira cienīgā solī piegāja pie durvīm. Viņas zvīņas gaismā mirdzēja, metot krāsainus zibšņus uz kolonnām. Era­gons dziļi ievilka krūtīs elpu, lai nomierinātu satraukto prātu.

Piepeši durvis, kas turējās neredzamās eņģēs, atsprāga vaļā. Pa durvīm tunelī ieplūda saules stari, apspīdot Safīru un Eragonu. Puisis uz mirkli kļuva akls viņš mirkšķināja un miedza acis. Kad beidzot skatiens pierada pie gaismas, Eragons noelsās pārsteigumā.

Viņi bija milzīga vulkāniskā krātera iekšienē. Tā sienas sašaurinājās līdz mazam robainam atvērumam, kas bija tik tālu augšā, ka Eragons nevarēja noteikt attālumu līdz augšai varēja būt vairāk nekā ducis līgu. No augšējā atvēruma plūda maigs gaismas kūlis, izgaismojot krātera centru, bet tā tālākie stūri grima mijkrēslī.

Krātera augšdaļa bija dūmakaini zila un šķita esam vismaz desmit jūdžu tālumā. Gigantiskas lāstekas simtiem pēdu res­nas un tūkstošiem pēdu garas karājās virs viņiem kā mirdzoši dunči. No savas iepriekšējās pieredzes ielejā Eragons zināja, ka neviens arī Safira ne nevarētu sasniegt to tālos galus. Tālākās krātera iekšējās sienas akmeni klāja sūnu un ķērpju mudžekļi.

Zēns nolaida skatienu un ieraudzīja platu bruģētu ceļu, kas sākās pie durvju sliekšņa. Ceļš veda uz krātera centru un bei­dzās pie balti sniegota kalna pamatnes, kas mirdzēja kā neslī­pēts dārgakmens, metot daudzkrāsainus zibšņus. Tas bija des­mit reižu mazāks par krāteri, kas slējās tam pāri, tomēr kalna nelielais izskats bija maldinošs tas bija augstāks par jūdzi.

Tunelis viņus bija izvedis cauri tikai vienai krātera sienai. Kamēr Eragons pārsteigts lūkojās apkārt, viņš izdzirdēja Oriku sakām:

Skaties vērīgi, cilvēk, Jātnieki šo vietu nav redzējuši vai­rāk nekā simts gadus. Atvērto smaili, zem kuras stāvam, sauc par Farthenduru pirms vairākiem tūkstošiem gadu to atklāja mūsu rases ciltstēvs Korgans, meklējot zeltu šajā kalnā. Un cen­trā stāv mūsu lielākais sasniegums Troņheimā pilsētkalns, kas uzcelts no vistīrākā marmora. Durvis nošņirkstēja apstājoties.

Pilsēta!

Tagad Eragons ieraudzīja pūli. Iepriekš viņš bija tā pār­ņemts, aplūkojot apkārtējās ainavas, ka nepamanīja milzīgu cilvēku pūli, kas bija sapulcējies pie tuneļa durvīm. Viņi stāvēja gar bruģakmens ceļu rūķi un cilvēki saspiedušies cieši kopā kā koki biezoknī.

Tur bija simtiem… tūkstošiem seju. Visu klātesošo acis cieši lūkojās Eragonā. Un neviens nebilda ne vārda.

Eragons cieši satvēra vienu no Safiras kakla radzēm. Viņš redzēja bērnus netīrās drēbēs, skarbus vīrus rētainām rokām, sievietes mājastērpos un druknus, sīkstus rūķus, kas virpināja pirkstos savu bārdu. Visiem bija saspringta sejas izteiksme it kā tuvumā būtu kāds plēsoņa, no kura nagiem nav cerību izbēgt.

Eragonam pār seju noripoja sviedru lāse, tomēr viņš neie­drošinājās to noslaucīt. Kas man būtu jādara? viņš drudžaini domāja.

Pasmaidi, pacel roku, dari jebko! Safira asi attrauca.

Eragons centās izspiest smaidu, taču viņa lūpas spēja tikai saviebties. Sakopojis visus spēkus, jauneklis parāva roku uz augšu un mazliet pamāja. Nesagaidījis nekādu atbildes reakciju, viņš mulsumā nosarka, nolaida roku un nokāra galvu.

Klusumu pārtrauca vientuļš sauciens. Kāds skaļi sita plauk­stas. Pūlis vēl brīdi vilcinājās, līdz piepeši nogranda mežonīgs sauciens un skaņas vilnis apņēma Eragonu.

Ļoti labi, plikgalvis norūca viņam aiz muguras. Tagad sāc iet.

Eragons stingrāk iesēdās seglos un jautri apvaicājās Safirai: Vai iesim? Viņa izlieca kaklu un devās uz priekšu. Kad viņi gāja garām pirmajai cilvēku rindai, pūķis skatījās uz abām pusēm un izpūta dūmu mākulīti. Ļaudis apklusa un atkāpās, tad atkal atsākās gaviles, un sanākušo aizrautība kļuva vēl lielāka.

Parādi sevi! Eragons izspieda caur zobiem. Safīra noraustī­ja astes galiņu un nepievērsa viņam uzmanību. Puisis ziņkāri raudzījās uz pūļa grūstīšanos un spiešanos, kamēr pūķis cienīgi gāja tam garām. Rūķu bija krietni vien vairāk nekā cilvēku… turklāt lielākā daļa sanākušo skatījās uz atnācējiem ar aizvaino­jumu. Daži pat uzgrieza muguru un devās prom ar akmenscietu sejas izteiksmi.

Šie cilvēki bija skarbi ļaudis. Visiem vīriešiem pie sāniem bija dunči, citi bija bruņojušies vēl nopietnāk. Sievietes stāvēja lepni, tomēr šķita, ka viņās jaušama slēpta nedrošība. Bērni un zīdaiņi skatījās uz Eragonu lielām acīm. Viņš pavisam skaidri juta, ka šie cilvēki piedzīvojuši grūtus laikus un darīs visu iespē­jamo, lai pasargātu sevi.

Vārdeni bija atraduši lielisku slēptuvi. Farthenduras sienas bija pārāk augstas, lai tām pārlaistos pūķis, un neviena armija nespētu izlauzties cauri ieejai arī tad, ja izdotos atrast slēptās durvis.

Pūlis viņiem sekoja cieši pa pēdām, tomēr pietiekami tālu, lai Safīra varētu brīvi kustējies. Pamazām ļaudis apklusa, visu acis vēl arvien bija pievērstas Eragonam. Viņš atskatījās un pamanīja nobālējušo Murtagu stīvi sēžam zirga mugurā.

Viesi un pūlis tuvojās kalna pilsētai, un Eragons ieraudzīja, ka Troņheimas baltais marmors bija ideāli noslīpēts un izvīts dažādos veidos, it kā to kāds būtu izlējis veidnē. To izraibi­nāja neskaitāmi apaļi lodziņi, izsmalcinātu grebumu ieskauti. Katrā logā bija iekārta krāsaina lampa, kas lēja maigu gaismu uz apkārtējiem akmeņiem. Nekur nebija redzami ne torņi, ne skursteņi. Nācējus sagaidīja divi trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi, kas sargāja milzīgus koka vārtus un bija iekalti dziļi Troņheimas pamatnē. Milzīgie stiprinājumi, kas balstīja spraišļotu velvi augstu virs galvas, meta ēnu uz durvīm.

Kad viņi nonāca pie Troņheimas, Safira apstājās un atska­tījās, vai plikgalvim nebūs kādi jauni norādījumi. Nekas netika sacīts, un viņa turpināja ceļu uz vārtiem. Sienas rotāja augstas, asinssarkanas jašmas kolonnas. Starp tām stāvēja nezināmu radījumu statujas, sasalušas mūžīgajā akmenī.

Neredzamas ķēdes lēnām pacēla gigantiskās sijas, un smagie vārti rībēdami atvērās. Ceļš četros stāvos veda taisnā ceļā uz Troņheimas centru. Augšējo triju līmeņu ceļi sazarojās vairākās nomaļās ejās, kas aizvijās nezināmās tālēs. Cilvēki bija sanākuši pulciņos zem eju arkām, lai palūkotos uz Eragonu un Safiru. Turpretī apakšējā stāva arkām bija masīvas durvis. Stāvus greznoja bagātīgi gobelēni, kuros bija attēloti varoņi un niknas kauju ainas.

Kad Safira iegāja zālē un turpināja ceļu tālāk, nācējiem ausīs nogranda gaviļu sauciens. Eragons pacēla roku, izraisot vēl vienu pūļa sveicienu, tomēr daudzi rūķi nepievienojās vis­pārējam priekam.

Veselu jūdzi plašā zāle beidzās ar arku, kurai abās pusēs bija melna oniksa kolonnas. Dzelteni cirkoni trīs reizes lielāki par vīru atradās pīlāru pašā galā, visā zālē zibsnīdami zeltainus gaismas kūļus. Safira iegāja pa durvīm, apstājās un izlieca kaklu, klusi dūkdama.

Viņi bija nonākuši apaļā telpā, kas diametrā, iespējams, bija tūkstoš pēdas, bet tās griesti nebija saskatāmi un sniedzās līdz pašai Troņheimas smailei. Sienās bija izcirstas arkas viena rinda katram pilsētkalna stāvam -, bet grīda veidota no pulēta halcedona, kurā bija iegravēts veseris, ko apjoza divpadsmit piecstaru zvaigznes tādas pašas kā uz Orika ķiveres.

No istabas varēja iziet uz četriem gaiteņiem ieskaitot to vienu, pa kuru viņi bija ienākuši, tas sadalīja Troņheimu četros rajonos. Gaiteņi bija pilnīgi vienādi, izņemot vienu, kas bija Eragonam tieši pretī. Šim gaitenim pa labi un pa kreisi bija izcirstas augstas arkas, no kurām lejā vijās vienādas kāpnes.

Griestus rotāja sārts zvaigznes formas gigantisks safīrs. Dārgakmens bija divdesmit jardus liels un gandrīz arī tikpat biezs. Tajā bija iekalts izplaukušas rozes veidols, un zieds izska­tījās kā īsts. Safīra malai bija apvīta plata laternu josta, kas meta gaismas kūļus uz visu apkārtni. Dejojošie gaismas stari dārgakmens iekšienē lika domāt par milzīgu aci, kas nolūkojās uz lejā stāvošajiem.

Eragons brīnījās pavērtu muti. Nekas no iepriekš redzētā nelīdzinājās šim skatam. Viņš nespēja noticēt, ka Troņheimu uzbūvējušas mirstīgas būtnes. Pilsētkalna priekšā nobālēja viss, ko viņš bija redzējis Impērijā. Puisis šaubījās, vai pat Urūbaena varēja sacensties ar pilsētkalnu skaistumā un vare­nībā. Troņheimā bija apbrīnojams rūķu varenības un sīkstuma piemineklis.

Plikgalvainais vīrs nostājās Safiras priekšā un sacīja:

Tagad tev būs jāiet kājām.

Kamēr viņš runāja, pūlī atskanēja daži svilpieni. Rūķis aizveda prom Tornaku un Ledusliesmu. Eragons nokāpa no Safiras muguras, taču palika pūķa tuvumā, kamēr plikgalvis visus veda pāri halcedona grīdai uz labās puses eju.

Gājēji turpināja ceļu pa gaiteni kādas pārsimts pēdas un tad iegāja mazākā gaitenītī. Sargi cieši turējās līdzās, lai gan eja bija šaura. Pēc četriem asiem pagriezieniem viņi nonāca pie masīvām ciedrkoka durvīm nomelnējušām no vecuma. Plikgalvis atstū­ma tās vaļā un ieveda visus iekšā, ārpusē atstājot vienīgi sargus.