Eragons

16. NODAĻA Terinsforda

Rīts atausa pelēks, un pūta griezīgs vējš. Mežs bija mie­rīgs. Pēc vieglām brokastīm Broms un Eragons nodzēsa ugunskuru, pacilāja saiņus un gatavojās doties prom. Eragons piekāra stopu un bultu maku pie saiņa, kur to viegli varēja satvert. Safirai uzlika seglus, jo viņai tie bija jānes, kamēr abi kājāmgājēji iegūs zirgus. Eragons saudzīgi piesēja Zaroku pie pūķa muguras, viņš negribēja nest papildu smagu­mu. Turklāt viņa rokās zobens nebūtu nekas vairāk kā runga.

Kazenājs Eragonam radīja drošības izjūtu, taču ārpus tā viņa kustībās parādījās nedrošība. Safira pacēlās spārnos un riņķoja virs viņu galvām. Koki kļuva retāki, tuvojoties fermai.

Reiz es atkal redzēšu šo vietu, Eragons iekšēji nosolījās, skatoties uz sagrautajām ēkām. Nevar būt, ka es dodos mūžīgā trimdā. Kādu dienu es atgriezīšos… Atliecis plecus, viņš stājās pretī dienvidiem un svešajām zemēm, kas tur atradās.

Kamēr viņi gāja kājām, Safira devās uz rietumiem kalnu virzienā un nozuda skatienam. Eragons jutās nelāgi, redzot viņu aizlidojam. Pat tagad, kad neviena cita apkārtnē nav, viņi nevarēja kopā pavadīt dienas. Viņai bija jāslēpjas, jo tuvumā varēja parādīties kāds ceļotājs.

Razaku pēdas kūstošajā sniegā bija tik tikko manāmas, taču Fļragons par to neraizējās. Maz ticams, ka viņi bija novirzījušies no ceļa, pa kuru bija visvieglāk tikt ārā no ielejas. Taču, līdzko ceļš izveda ārpus ielejas, tas sazarojās dažādos virzienos. Tur būtu grūti noskaidrot, kuru atzarojumu razaki izvēlējušies.

Viņi ceļoja klusēdami, cenzdamies nezaudēt ātrumu. Vietās, kur kreveles bija pārplīsušas, Eragona kājas turpināja asiņot. Lai novērstu domas no sāpēm, viņš jautāja:

- Ko tad pūķi īsti spēj darīt? Tu sacīji, ka zini kaut ko par viņu spējām.

Broms smējās, un safīrs viņa gredzenā zibsnīja, kad viņš pamāja ar roku.

- Diemžēl tas ir pavisam maz salīdzinājumā ar to, ko es vēlē­tos zināt. Cilvēki ir mēģinājuši atbildēt uz tavu jautājumu gad­simtiem ilgi, tādēļ ņem vērā, ka viss, ko stāstīšu, pašā pamatā nav pilnīgs. Pūķi vienmēr ir bijuši noslēpumaini radījumi, taču, iespējams, bez kāda īpaša iemesla.

Pirms es patiešām spēšu atbildēt uz tavu jautājumu, tev nepieciešamas pamatzināšanas par pūķiem. Nav viegli sākt tik sarežģītu tēmu no vidus, nezinot pamatu, uz kura tā balstās. Es sākšu ar pūķu dzīves ciklu, un, ja tas vēl neapniks, tad tur­pināsim ar nākamo.

Broms izskaidroja, kāds ir pūķu riesta laiks un kas bija nepieciešams, lai pūķis izšķiltos no olas.

- Redzi, viņš klāstīja, kad pūķis izdēj olu, mazulis iekš­pusē ir gatavs šķilties. Tomēr reizēm tas pat vairākus gadus gaida īstos apstākļus. Kad pūķi dzīvoja brīvā vaļā, šos apstākļus parasti noteica pārtikas daudzums. Tomēr, tiklīdz viņi izveidoja savienību ar elfiem, noteikts olu daudzums, parasti ne vairāk kā viena vai divas, katru gadu tika iedots Jātniekiem. Šīs olas vai drīzāk mazuļi to iekšienē, nešķīlās, kamēr viņu tuvumā nenonāca tas Jātnieks, kam bija jākļūst par šā pūķa pārinieku. Taču nav zināms, kādā veidā pūķi to sajuta. Ļaudis mēdza stā­ties rindā, lai pieskartos olai, cerot, ka varētu kļūt par izredzēto.

- Tu gribi sacīt, ka Safira varēja arī neizšķilties pēc tam, kad es pieskāros olai? Eragons pārjautāja.

- Pilnīgi iespējams, ja tu viņai nebūtu paticis.

Puisis jutās pagodināts, ka no visiem ļaudīm Alagēzijā Safira izvēlējusies tieši viņu. Eragons prātoja, cik ilgu laiku viņa bija gaidījusi, un tad noskurinājās no domas par atrašanos olas iek­šienē, tumsas ieskautam.

Broms turpināja savu stāstu. Viņš skaidroja, ko un kad pūķi ēd. Pilnīgi pieaudzis, mazkustīgs pūķis bez pārtikas varēja iztikt mēnešiem ilgi, taču riesta laikā tiem bija jāēd katru nedēļu. Daži augi dziedēja viņu slimības, bet citi izraisīja tās. Bija vairāki veidi, kā rūpēties par viņu nagiem un tīrīt zvīņas.

Viņš izklāstīja paņēmienus, kā aizstāvēties, ja uzbrūk pūķa Jātnieks, ja ej kājām vai esi zirga vai pūķa mugurā, un kā sākt cīņu ar šādu uzbrucēju. Pūķu vēderi bija klāti bruņām, bet paduses ne. Eragons nemitīgi pārtrauca viņu ar jautājumiem, un Broms šķita priecīgs par tiem. Šādi runājot, stundas aiztraucās nemanāmi.

Pienāca vakars, un viņi jau bija tuvu Terinsfordai. Kad debe­sis satumsa, abi sāka raudzīties pēc apmetnes vietas. Eragons jautāja:

- Kas bija tas Jātnieks, kam piederēja Zaroks?

- Dižs karotājs, atbildēja Broms, kuru ļoti bijājās viņa laikabiedri. Viņam piederēja liela vara.

- Kā viņu sauca?

- Neteikšu.

Eragons uzstājīgi gribēja zināt Jātnieka vārdu, taču Broms bija nelokāms.

- Es negribu atstāt tevi neziņā gluži pretēji, taču dažas zināšanas būtu bīstamas un novērstu tevi no mērķa. Man nav nekāda iemesla satraukt tevi ar šādām lietām, līdz tev būs laiks un spēks, lai tiktu ar tām galā. Es tikai gribu pasargāt no tiem, kas vēlas tevi izmantot ļauniem mērķiem.

Eragons nikni palūrēja uz viņu.

- Zini ko, man liekas, ka tev tikai patīk runāt mīklās. Es gandrīz jau esmu nolēmis pamest tevi, lai tās mani netraucētu. Ja gribi kaut ko sacīt, tad saki, nevis danco riņķī ar miglainiem izteikumiem!

- Esi mierīgs. Viss tiks pateikts īstajā brīdī, Broms uzma­nīgi piebilda. Eragons noņurdēja, nebūdams pārliecināts.

Viņi atrada ērtu vietu, kur pārlaist nakti, un izveidoja ap­metni. Safīra viņiem piebiedrojās, kad vakariņas jau bija gandrīz gatavas. Vai tev radās brīdis, lai pamedītu ? vaicāja Eragons.

Viņa uzjautrināta nošņaukājās. Ja jūs abi būtu vēl lēnāki, man būtu laiks aizlidot pāri jūrai un atpakaļ, un arī tad es neatpaliktu no jums.

Tāpēc jau nav jāaizvaino. Turklāt mēs virzīsimies uz priekšu ātrāk, tiklīdz tiksim pie zirgiem.

Viņa izpūta dūmu mākuli. Varbūt, bet vai tas būs gana ātri, lai noķertu razakus? Viņi mums ir vairākas dienas un daudzas jūdzes priekšā. Un viņiem varētu būt aizdomas, ka esam tiem uz pēdām. Viņi nemaz nesagrautu māju tik iespaidīgi, ja vien negribētu tevi izaicināt sekot viņiem.

Es nezinu, Eragons satraucies atbildēja. Safīra saritinājās blakus, un viņš atspiedās pret pūķa vēderu, priecādamies par siltumu. Broms apsēdās ugunskura pretējā pusē, drāzdams divus garus mietus. Pēkšņi viņš meta ar vienu Eragonam; jauneklis nedomājot to noķēra, kad tas lidoja pāri sprakšķošajām liesmām.

- Aizsargājies! uzkliedza Broms, celdamies kājās.

Eragons paskatījās uz mietu savās rokās un pamanīja, ka tas

ir ļoti līdzīgs zobenam. Broms gribēja cīnīties? Kādas tad veca­jam vīram ir izredzes? Ja viņš grib spēlēt šo spēlīti, lai tā būtu, taču, ja Broms cer sakaut mani, viņu gaida pārsteigums.

Viņš piecēlās, kad Broms meta loku ap ugunskuru. Viņi uz brīdi nostājās viens otram pretī, tad Broms uzbruka, vēzējot savu mietu. Eragons centās aizkavēt uzbrukumu, bet bija par lēnu. Jauneklis iekaucās, kad Broms iesita viņam pa ribām, un aizstreipuļoja prom.

Nedomādams viņš metās uz priekšu, taču Broms viegli atvairīja sitienu. Eragons ar māņu kustību meta nūju Broma galvas virzienā, tad pēdējā brīdī centās iesist viņam pa sānu. Nometnē noskanēja vien, kad abi mieti atsitās viens pret otru.

- Ā, tu mānies labi! iesaucās Broms, acīm mirdzot. Viņa roka ātri pašāvās, un Eragonam galvaskausa labajā pusē uzlies­moja sāpes. Viņš apdullis nokrita zemē kā maiss.

Auksta ūdens šalts atgrieza Eragonam samaņu, un viņš pie­cēlās sēdus, spļaudams ūdeni. Viņa galva džinkstēja, un uz sejas bija redzamas sarecējušas asinis. Broms stāvēja viņam blakus ar kastroli pilnu ar kausētu sniega ūdeni.

- Tev tā nevajadzēja darīt, Eragons nikni sacīja, mēģinā­dams pieslieties kājās. Viņam reiba galva un kājas grīļojās.

Broms sarauca uzacis.

- Ak tā? īsts ienaidnieks nesitīs maigi, un es arī ne. Vai man būtu jāatbalsta tava… neziņa, lai tu justos labāk? Es tā nedomāju. Viņš paņēma mietu, ko Eragons bija nometis, un pasniedza. Aizsargājies!

Eragons truli raudzījās uz koka gabalu un papurināja galvu.

- Aizmirsti man jau bija gana. Jauneklis pagriezās prom un paklupa, kad sajuta belzienu pa muguru. Viņš rūkdams apmetās riņķī.

- Nekad negriez muguru ienaidniekam! strupi atcirta Broms, tad pameta viņam nūju un uzbruka. Eragons atkāpās apkārt ugunskuram, izvairoties no straujā uzbrukuma.

- Ievelc rokas. Turi ceļgalus kopā, kliedza Broms. Viņš tur­pināja sniegt pamācības, tad apstājās, lai Eragonam parādītu, kā precīzi veikt kādu noteiktu kustību.

- Izdari vēlreiz, bet šoreiz nesteidzies! Viņi palēnināti apguva vairākus kustību veidus, pirms atgriezās pie niknās sacensības. Eragons ātri apguva cīņas mākslu, taču, lai arī kā centās, viņš nevarēja atsist vairāk kā dažus Broma cirtienus.

Kad viņi beidza cīņu, Eragons nokrita uz segas un vaidēja. Viņam sāpēja visas maliņas Broms ar savu mietu nebija sau­dzīgs. No Safiras rīkles izlauzās garš, klepojošs rēciens, un viņa savieba lūpu, līdz kļuva redzama lielisku zobu rinda.

Kas tev kaiš? viņš aizkaitināts vaicāja.

Nekas, viņa atbildēja. Jautri skatīties, ka tādu jaunuli kā tu sakauj vecs vīrs. Viņa atkal norēcās, un Eragons nosarka, saprazdams, ka pūķis smejas. Cenzdamies saglabāt kaut kādas cieņas paliekas, viņš nogūlās uz viena sāna un aizmiga.

Nākamajā dienā jauneklis jutās vēl sliktāk. Viņa rokas klāja nobrāzumi, un sāpes visās malās apgrūtināja kustības. Broms paskatījās pāri brokastu biezputrai un nosmīkņāja.

- Kā jūties?

Eragons noņurdēja un ķērās pie brokastīm.

Dodoties ceļā, viņi uzņēma ātru gaitu, lai Terinsfordā no­nāktu vēl pirms pusdienlaika. Pēc pirmās jūdzes ceļš kļuva platāks, un tālumā abi ieraudzīja dūmus.

- Labāk saki Safīrai, lai lido tālāk un gaida mūs Terinsfordas otrā galā, sacīja Broms. Šeit viņai jāpiesargājas, citādi cilvēki var to pamanīt.

- Kāpēc tu pats viņai to nepasaki? Eragons izaicinoši prasīja.

- Pieņemts uzskatīt, ka runāšana ar svešu pūķi liecina par sliktu uzvedību.

- Kārvahallā tev tas nesagādāja grūtības.

Broma lūpas savilkās smaidā.

- Es darīju to, kas man bija jādara.

Eragons uzmeta Bromam drūmu skatienu un darīja, kā viņš bija teicis. Brīdinājums Safīrai: Esi piesardzīga, Impērijas kalpotāji var būt noslēpušies jebkur.

Kad grambas ceļā kļuva dziļākas, Eragons pamanīja vairā­kus pēdu nospiedumus. Zemnieku saimniecības ceļa malā lie­cināja, ka Terinsfordā vairs nav tālu. Pilsētiņa bija lielāka par Kārvahallu, taču haotiska mājas bija celtas juku jukām.

- Kāds juceklis, sacīja Eragons. Viņš neredzēja Demptona dzirnavas. Baldors un Albriks ap šo laiku jau ir satikuši Roranu. Jebkurā gadījumā Eragons nekāroja satikt savu brālēnu.

- Jā, neglīta gan, piekrita Broms.

Anoras plūdums atdalīja viņus no pilsētas, un upes krastus savienoja varens tilts. Kad viņi pienāca tam tuvāk, no krūmiem izlīda gluma paskata vīrelis un aizšķērsoja gājējiem ceļu. Viņa krekls bija pārāk īss, un netīrais vēders vēlās pāri auklas jos­tai. Zobi aiz sasprēgājušām lūpām atgādināja drūpošus kapak­meņus.

- Jūs var šite pat piestāt. Šis i mans tilts. Maksā ķešā, un tiks pāri.

- Cik jāmaksā? Broms apvaicājās samiernieciskā balsī. Viņš izvilka maciņu, un tilta sargs atplauka.

- Piecas kronas, viņš sacīja, atšiepdams lūpas platā smai­dā. Eragons vārījās dusmās par pārmērīgo cenu un jau iekarsis gribēja iebilst, tomēr Broms apklusināja viņu ar ašu skatienu. Vecais vīrs bez vārda runas pasniedza monētas. Vīrs tās ielika maisiņā, kas karājās tam pie jostas.

- Paldiesiņš, vīrelis sacīja mēdīgā balsī un pagāja nost no ceļa.

Sperot soli, Broms paklupa un satvēra tilta sarga roku, lai noturētos.

- Skaties, kur ej, noņurdēja netīrais vīrelis, pavirzīdamies sāņus.

- Piedodiet, Broms atvainojās un turpināja ceļu pāri tiltam kopā ar Eragonu.

- Kāpēc tu nekaulējies? Viņš tev trīs ādas novilka! Eragons iesaucās, kad abi bija jau tālu prom. Varbūt viņam nemaz nepieder tas tilts. Mēs varētu viņu pastumt malā.

- Iespējams, Broms piekrita.

- Tad kāpēc viņam maksāt?

- Tāpēc, ka tu nevari strīdēties ar visiem pasaules muļķiem. Vienkāršāk ļaut, lai notiek pēc viņu prāta, un tad apvest ap stūri, kad šie zaudējuši modrību. Broms pavēra plaukstu, un saulē iemirdzējās vesela riekšava monētu.

- Tu nogriezi viņam maku! Eragons neticīgi noelsās.

Broms pamiedza aci un ielika naudu kabatā.

- Un tajā bija briesmīgi daudz monētu. Viņam nevajadzēja glabāt visu naudu vienuviet. Pēkšņi no upes otra krasta atska­nēja sāpīgs kauciens. Es teiktu, ka mūsu draugs tikko atklājis savu zaudējumu. Ja redzi kādu sargkareivi, dod man ziņu.

Viņš satvēra maza žeņķa plecu, kas skrēja starp mājām, un vaicāja:

- Vai zini, kur mēs varētu nopirkt zirgus? Bērns skatījās viņā nopietnām acīm, tad norādīja uz lielu stalli gandrīz otrā Terinsfordas galā.

- Paldies, Broms pateicās un pasniedza sīku monētu.

Staļļa abas lielās durvis bija vaļā, pavērdamas skatam divas

garas zirgu rindas. Tālākā siena bija nokārta ar segliem, iejūgu un citām zirglietām. Muskuļains vīrs stāvēja tālākajā galā un sukāja baltu ērzeli. Viņš pacēla roku un pamāja, lai nācēji iet iekšā.

Kad viņi pienāca tuvāk, Broms atzinīgi piebilda:

- Skaists dzīvnieks.

-Jā, ir gan. Viņu sauc Ledusliesma. Mani Haberts. Haberts pasniedza raupju plaukstu un dedzīgi paspieda roku gan Eragonam, gan Bromam. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš gaidīja, kad abi teiks savu vārdu. Kad nācēji neturpināja, viņš jautāja:

- Kā varu palīdzēt?

Broms pamāja ar galvu.

- Mums vajag divus zirgus ar visām zirglietām. Zirgiem jābūt ātriem un izturīgiem, mēs gatavojamies daudz ceļot.

Haberts domāja īsu brīdi.

- Man nav daudz tādu dzīvnieku, un tie, kas man ir, nav lēti. Ērzelis nemierīgi kārpījās, bet īpašnieks to ar dažiem glāstiem nomierināja.

- Cena nav šķērslis. Es ņemšu labāko, kas jums ir, sacīja Broms. Haberts pamāja un klusēdams piesēja ērzeli pie steliņģa. Viņš piegāja pie sienas un sāka ņemt nost seglus un citas zirg­lietas. Drīz vien izauga divas vienādas kaudzes. Tad viņš nogāja gar steliņģu rindu un izveda divus rumakus. Viens bija bērs, bet otrs salns. Bērais zirgs raustījās pie pavadas.

- Viņam ir raksturs, taču spēcīga roka varēs to novaldīt, sacīja Haberts, nododams pavadu Bromam.

Broms ļāva zirgam apošņāt savu roku, un tas atļāva pakasīt kaklu.

- Mēs ņemsim šo, viņš sacīja un uzmeta aci sainim. Taču par otru es neesmu drošs.

- Viņam ir labas kājas.

- Hmm… Ko jūs prasītu par Ledusliesmu?

Haberts maigi uzlūkoja ērzeli.

- Es negribu to pārdot. Viņš ir labākais, ko man jebkad izde­vies izaudzēt, cerēju turēt to kā vaislinieku.

- Ja jūs būtu ar mieru šķirties no viņa, cik man tas varētu maksāt? turpināja Broms.

Eragons mēģināja uzlikt bērim roku tāpat kā Broms, taču ērzelis metās sāņus. Viņš acumirklī mēģināja sazināties ar viņu domās, lai nomierinātu zirgu, tomēr pārsteigumā sastinga, kad pieskārās dzīvnieka apziņai. Saikne nebija tik skaidra vai izteikta kā ar Safiru, taču viņš spēja sazināties ar bēri līdz noteiktam līmenim. Beidzot zirgam izdevās ieskaidrot, ka Eragons ir draugs. Zirgs nomierinājās un paskatījās uz viņu ar brūnām, mitrām acīm.

Haberts ņēma talkā pirkstus, lai parādītu galējo pirkuma summu.

- Divi simti kronu, un ne mazāk, viņš sacīja, apmierinā­ti smaidīdams un būdams pārliecināts, ka neviens tik daudz nemaksātu. Broms klusējot atvēra zuteni un noskaitīja naudu.

- Vai ar to pietiks? viņš vaicāja.

Haberts ilgu brīdi klusēdams skatījās te uz naudu, te atkal uz Ledusliesmu. Tad nopūtās.

- Viņš ir jūsu, taču es daru pāri savai sirdij.

- Es izturēšos pret zirgu, it kā tā ciltstēvs būtu bijis Gildintors dižākais no visu laiku ērzeļiem, sacīja Broms.

- Jūsu vārdi mani iepriecina, atbildēja Haberts, viegli palocīdams galvu. Viņš palīdzēja tiem apseglot zirgus. Kad abi jau bija gatavi doties prom, Haberts piebilda:

- Ardievu. Ledusliesmas dēļ es ceru, ka nelaime jums nestā­sies ceļā.

- Nebīstieties, es viņu labi sargāšu, solīja Broms, jau doda­mies prom.

- Ņem, viņš padeva Ledusliesmas pavadu Eragonam, dodies uz Terinsfordas tālo galu un gaidi mani.

- Kāpēc? Eragons gribēja zināt, taču Broms jau bija prom. Puisis pārskaities devās prom no Terinsfordas ar diviem zirgiem un iekārtojās aiz ceļa. Dienvidos viņš ieraudzīja dūmakainas Utgarda virsotnes aprises, tas tupēja ielejas galā kā gigantisks milzis. Tā smaile caurdūra mākoņus un pacēlās skatienam nesa­sniedzamā augstumā, izceldamās starp pārējiem mazākajiem kalniem, kas to apjoza. Eragonam mati pakausī sacēlās stāvus no kalna tumšā, ļaunu vēstošā paskata.

Broms atgriezās pēc īsa brīža un pamājis lika Eragonam sekot. Viņi gāja, līdz Terinsfordā pazuda aiz kokiem. Tad Broms sacīja:

- Razaki pilnīgi noteikti gājuši pa šo ceļu. Iespējams, viņi piestāja šeit, lai nopirktu zirgus, tāpat kā mēs to darījām. Es atradu vīru, kas tos bija redzējis. Viņš tos aprakstīja, ik pa lai­kam drebot pie visām miesām, un sacīja, ka šie aizauļojuši no Terinsfordas kā dēmoni, kas bēg no svēta vīra.

- Viņi atstājuši diezgan pamatīgu iespaidu.

- Tā ir gan.

Eragons paplikšķināja zirgu.

- Kad mēs bijām stallī, es netīšām pieskāros bēra prātam. Nezināju, ka tas ir iespējams.

Broms sarauca pieri.

- Tas ir diezgan neparasti tādam jaunulim, ka tev piemīt šādas spējas. Lielākai daļai Jātnieku vajadzēja mācīties gadiem ilgi, lai apgūtu sazināšanos ar vēl kādu, izņemot savu pūķi.

Kamēr vecais vīrs apskatīja Ledusliesmu, viņa seja bija domīga. Tad viņš sacīja:

- Paņem visu no sava saiņa, ieliec seglu somās un piesien saini augšpusē. Eragons darīja, kā likts, kamēr Broms apseg­loja Ledusliesmu.

Eragons šaubīdamies aplūkoja bēri. Tas bija mazāks par Safīru, un kādu brīdi zēns sevī prātoja, vai tas spēs viņu panest.

Nopūties viņš lempīgi ierausās seglos. Viņš bija jājis tikai ar neapseglotu zirgu īsus ceļa gabalus.

- Vai ar manām kājām notiks tas pats, kas pēc jāšanas uz Safiras? viņš apvaicājās.

- Kā tu jūties tagad?

- Diezgan labi, bet ilgstoša jāšana varētu atkal uzplēst brūces.

- Mēs pārāk nesteigsimies, Broms apsolīja. Viņš deva dažus norādījumus Eragonam, un abi līgani uzsāka ceļu. Drīz vien lauku ainava sāka mainīties un apstrādātu lauku vietā nāca mežonīgs apvidus. Kazenāji un nezāļu puduri vijās gar ceļu, bet rožu krūmi brīdi pa brīdim aizķēra viņu drēbes. No zemes slējās lieli akmeņi pelēki abu klātbūtnes liecinieki. Visapkārt jautās nelabvēlīgums, naidīgums, it kā pat šejienes daba tikai paciestu miera traucētājus.

Virs viņiem, katru brīdi augdams lielāks, slējās Utgards tā klinšainās kraujas bija dziļi izvagotas ar sniegainiem kanjo­niem. Kalna melnais akmens iesūca gaismu kā sūklis un meta ēnu uz plašu apkārtni. Starp Utgardu un kalnu grēdu, kas vei­doja Palankāras ielejas austrumu pusi, bija dziļa plaisa. Tā bija vienīgā īstā izeja no ielejas. Viņu ceļš veda turp.

Zirgu pakavi skali klabēja pa granti, un, tuvojoties Utgarda pakājei, ceļš pārvērtās par šauru taciņu. Eragons paskatījās uz virsotni, kas vīdēja virs viņiem, un pārsteigts ieraudzīja tur uzslietu torni. Bruņu tornis bija gandrīz sadrupis un ļoti nolaists, taču aizvien vēl sargāja ieleju.

- Kas tas ir? zēns jautāja, norādot uz torni.

Broms pat nepalūkojās augšup, skumji un ar rūgtumu balsī sakot:

- Jātnieku priekšpostenis tas pastāvējis kopš Jātnieku vienības izveidošanas. Vraels aizbēga tieši uz turieni, bet nodevības dēļ tika atrasts, un Galbatorikss viņu sakāva. Kad Vraels krita, šī vieta tika nolādēta. Šo bastionu sauca Edoksils Neuzvaramais -, jo kalns ir tik stāvs, ka neviens to nespēj sasniegt, ja vien nelido. Pēc Vraela nāves tautā iegājās Utgarda vārds, taču tam ir arī cits nosaukums Ristvakbaens jeb Bēdu mītne. Un tikai tā to dēvēja visi Jātnieki, līdz pēdējais no viņiem tika nogalināts pēc karaļa pavēles.

Eragons apbrīnā nespēja atraut acis. Taustāms Jātnieku slavas pierādījums pussagruvis, bet tas bija laikazoba darbs. Pirmoreiz viņam ienāca prātā, cik sen tas bija noticis, Jātnieki un viņu varonīgais laikmets. Un kopš bērnības iemantotā cieņa pret tradīcijām un varoņdarbiem no jauna saviļņoja viņa dvēseli.

Viņi ceļoja ap Utgardu ilgas stundas. Klints veidoja milzīgu sienu labajā pusē, kad viņi iejāja plaisā, kas sadalīja klinšu grēdu. Eragons pacēlās kājās kāpšļos, tik nepacietīgi viņš gri­bēja ieraudzīt, kas atradās aiz Palankāras ielejas, taču nekas īpašs vēl nebija saskatāms. Kādu brīdi viņi jāja pa krauju taku, kas vijās pāri kalnam un ieplakai līdzās Anorai. Kad saule jau bija nolaidusies zemu aiz viņu mugurām, ceļinieki sāka doties kalnup un pēkšņi aiz kokiem pavīdēja pārsteidzošs plašums.

Eragons pārsteigumā noelsās. Abās pusēs atradās kalni, bet zem tiem klājās milzīgs līdzenums, kas stiepās līdz pat apvār­snim, skarot debesu malu tālumā. Līdzenums bija viendabīgā aizsargkrāsas tonī garā zāle bija sažuvusi. Pūkaini mākoņi, niknu vēju dzīti, skrēja pāri galvām.

Tagad viņš saprata, kāpēc Broms uzstāja, ka jāpērk zirgi. Šādus attālumus kājām viņi ietu nedēļām, bet varbūt arī mēne­šiem ilgi. Tālu augšā viņš redzēja riņķojam Safiru, tik augstu, ka pūķi viegli varēja sajaukt ar putnu.

- Gaidīsim līdz rītam, tad kāpsim lejā, sacīja Broms. Tas aizņems lielāko dienas daļu, tāpēc apmetīsimies tepat.

- Cik tālu ir līdz līdzenuma otram galam? vēl aizvien būdams ielejas plašuma varā, jautāja Eragons.

- Divas trīs dienas, varbūt pat divas nedēļas viss atkarīgs no virziena, kurā dosimies. Izņemot klejotājciltis, kas klīst pa šo līdzenuma pusi, tas ir gandrīz pilnībā neapdzīvots tāpat kā Hadaraka tuksnesis austrumos. Tāpēc mēs ceļā neredzēsim daudz apmetņu. Taču dienvidos līdzenums ir auglīgāks un arī apdzīvotāks.

Ceļinieki novirzījās no takas un nokāpa līdz Anorai. Kad viņi noņēma zirgiem seglus, Broms pamāja uz bēra pusi.

- Tev jādod vārds savam zirgam.

Eragons apsvēra šo domu, kamēr sapina kājas savam bērim.

- Nu, man nenāk prātā nekas tik cienīgs kā Ledusliesma, tomēr ceru, ka arī mans vārds derēs.

Viņš uzlika roku uz bēra muguras un sacīja:

- Saukšu tevi par Kadoku. Tas bija mana vectēva vārds, tādēļ nes to godam. Broms atzinīgi pamāja, taču Eragons jutās nedaudz muļķīgi.

Kad Safira nolaidās, viņš apvaicājās: Kā izskatās līdze­nums?

Vienmuļš. Te ir tikai truši un krūmāji uz visām pusēm.

Pēc vakariņām Broms piecēlās un uzbrēca:

- Ķer! Eragonam tik tikko pietika laika, lai paceltu roku un sagrābtu koka mietu, pirms tas trāpīja viņam pa galvu. Viņš novaidējās vien, kad ieraudzīja vēl vienu paštaisītu zobenu.

- Atkal jau, viņš žēlojās. Broms tikai pasmaidīja un pa­māja ar roku. Eragons negribīgi pieslējās kājās. Viņi virpuļoja apmetnē, koka zobenu klakšķu pavadījumā, līdz zēns atkāpās ar smeldzošu roku.

Mācības nebija tik ilgas kā iepriekšējās, taču ar šo laiku pie­tika, lai Eragons tiktu pie jauniem nobrāzumiem un zilumiem. Kad viņi beidza cīkstēties, jauneklis riebumā nometa nūju un aizgāja prom no ugunskura, lai apkoptu savus ievainojumus.