Eragons

2. NODAĻA Palankāras ieleja

Nākamajā rītā saule uzausa, liesmodama dzelteni sārta. Gaiss bija spirgts, smaržīgs un ļoti auksts. Ledus klāja strautu krastus, bet mazās peļķes bija aizsalušas līdz dibenam. Iestiprinājies brokastīs ar biezputru, Eragons atgrie­zās ielejā un izpētīja izdegušo apvidu. Rīta gaisma neatklāja neko jaunu, tāpēc viņš devās mājup.

Meža zvēru taka bija tik tikko redzama un dažviet pat izzu­da skatam pavisam. Tā kā taku bija ieminuši meža iemītnieki, tā bieži vien meta cilpas un garus apkārtceļus. Tomēr arī ar šiem trūkumiem tas aizvien vēl bija īsākais ceļš, lai tiktu ārā no kalniem.

Kore bija vienīgā vieta, kuru karalis Galbatorikss nevarēja saukt par savu. Vēl nebija norimušas runas par to, kā puse no viņa armijas pazuda, tiklīdz iegāja senajā mežā. Tā vien šķita, ka pār to klājas neveiksmju un nelaimju mākonis. Lai arī koki Korē bija slaidi un debesis zaigoja spoži, reti kurš cilvēks, uzturoties tajā ilgāk, tika cauri sveikā. Eragons bija viens no šiem retajiem ne jau tāpēc, ka viņš būtu īpaši apdāvināts, vismaz tā viņam pašam šķita, bet gan tāpēc, ka viņam piemita neatslābstoša modrība un jutīgi refleksi. Viņš klejoja pa kalniem jau gadiem ilgi, tomēr aizvien tajos izturējās piesardzīgi. Ikreiz, kad viņš nodomāja, ka beidzot kalni ir atklājuši savus noslēpumus, notika kāds atgadī­jums, kas lika pārdomāt, piemēram, šā akmens parādīšanās.

Viņš mundri soļoja uz priekšu, un garās ceļa jūdzes pama­zām saruka. Vēlu vakarā viņš nonāca pie kraujas aizas malas.

Tālu lejā strauji tecēja Anora, traukdamās uz Palankāras ieleju. Simtiem mazu strautu spēcināta, upe kā varens spēks cīnījās ar klintīm un akmeņiem tās ceļā. Apkārtni piepildīja apslāpēta dārdoņa.

Jauneklis apmetās biezoknī netālu no aizas un pirms nakts­miera skatījās, kā uzlec mēness.

Nākamajās divās dienās kļuva aukstāks. Eragons ātri devās uz priekšu un tramīgos meža dzīvniekus tikpat kā neredzēja. Neilgi pēc pusdienām viņš ieraudzīja Igvaldas ūdenskritumu, kas apkārtni piepildīja ar apdullinošu tūkstošiem šļakstu troksni. Taka aizveda viņu līdz mitram klintsragam. Te upe drāzās garām, uzmezdama pati sevi gaisā un apšļakstīdama sūnainās klintis.

Viņa priekšā gulēja Palankāras ieleja, izplājusies kā izritinā­ta karte. Igvaldas ūdenskrituma lejasdaļa, kas atradās pusjūdzi zemāk, bija ielejas tālākais ziemeļu punkts. Netālu no ūdenskri­tuma atradās Kārvahalla brūnu ēku puduris. No skursteņiem cēlās balti dūmi, it kā izaicinādami apkārtnes mežonīgo dabu. Šajā augstumā saimniecības izskatījās kā sīki, četrstūraini ielāpi ne lielāki par jaunā zēna pirksta galu. Zeme ap tām bija dzeltenbrūna vai smilšu krāsā, un sakaltusi zāle šūpojās vējā. Anora plūda no ūdenskrituma uz Palankāras dienvidu galu, un upes viļņos atspīdēja lieli saules stari. Tālāk tā tecēja garām Terinsfordas ciemam un vientulīgajam Utgarda kalnam. Un viņš vēl zināja tikai to, ka upe pagriežas uz ziemeļiem un plūst uz jūru.

Mirkli atpūties, Eragons devās prom no klintsraga un sāka iet lejup pa taku, klupdams aiz noguruma un brīžiem pat klusi vaidēdams. Kad viņš sasniedza ieleju, visu klāja krēsla, saplūdinot krāsas un apveidus pelēkā masā. Kārvahallas gaismas mir­guļoja, un mājas meta garas ēnas. Palankāras ielejā bija tikai divas apmetnes: Terinsforda un Kārvahalla, un ieleju ieskāva skarba un skaista kalnu zeme. Šajā apvidū svešinieki iegriezās reti, vien reizēm ieklīda kāds tirgotājs vai mednieks.

Apmetnē bija duclgas baļķu mājas ar zemiem niedru vai salmu jumtiem. Dūmi mutuļodami nāca no skursteņiem, gaiss smaržoja pēc degošas malkas. Ēkām bija plaši lieveņi, kur ļaudis pulcējās parunāties un slēgt darījumus. Laiku pa laikam kāds logs kļuva spožāks, kad tika aizdegta svece vai lampa. Vakara gaisā skanēja skaļas vīru balsis, citur sievas dzenāja savus lauleņus, rājot par vēlo nākšanu mājās.

Eragons cilpoja starp mājām, dodamies uz miesnieka tirgo­tavu, plašu guļbūvi. Pāri galvai no skursteņa cēlās melni dūmi.

Viņš atvēra durvis. Plašā telpa bija silta, un to spoži apgais­moja lāpa pie akmens kamīna. Tālākajā galā pāri istabai stiepās tukša lete. Viss bija nevainojami tīrs, it kā saimnieks katru brīvu brīdi savāktu ikvienu puteklīti un uzslaucītu katru traipiņu. Aiz letes stāvēja miesnieks Sloans. Augumā nelielajam vīram mugu­rā bija kokvilnas krekls un garš, asinīm notašķīts virsvalks. Pie viņa jostas karājās iespaidīga nažu izlase. Vīra bakurētainajai sejai bija dzeltenīga nokrāsa, bet melnās acis raudzījās aizdo­mīgi. Sloans pulēja leti ar skrandainu lupatu.

Eragonam ienākot, Sloana mute saviebās.

- Tā, tā, dižais mednieks nolaidies līdz mums, pārējiem mirstīgajiem. Ko tad tev izdevās nomedīt šoreiz?

- Neko, Eragons strupi atbildēja. Sloans nekad viņam nebija paticis. Miesnieks pret jaunekli vienmēr izturējās nie­vājoši, it kā tas būtu netīrs. Sloans bija atraitnis, un šķita, ka viņš rūpējas tikai par vienu cilvēku par savu meitu Katrīnu, kuru dievināja.

- Es esmu pārsteigts, sacīja Sloans, lai gan pārsteigums bija tēlots. Viņš uzgrieza Eragonam muguru un kaut ko noka­sīja no sienas. Un tāpēc tu nāci šurp?

- Jā, Eragons neveikli atzinās.

-Ja tādas tās lietas, velc ārā naudu, Sloans paberzēja pirkstus, kamēr Eragons neveikli mīņājās un turpināja klusēt. Nu taču vai nu tev tā ir, vai .art tās nav. Kurš no abiem gadī­jumiem ir tavējais?

- Man patiesi nav naudas, bet man ir…

- Kā tas ir nav naudas? miesnieks viņu asi pārtrauca. Un tu vēl gribi nopirkt gaļu! Vai citi tirgotāji tāpat vien atdod savas preces? Vai man jāatdod gaļa par velti? Turklāt, viņš strupi sacīja, ir jau vēls. Atgriezies rīt ar naudu. Es jau veru durvis ciet.

Eragons nikni skatījās uz viņu. Es nevaru gaidīt līdz rītdie­nai, Sloan. Tev tomēr ir vērts aizkavēties es kaut ko atradu un droši vien varēšu tev samaksāt. Viņš ar plašu vēzienu izvilka akmeni un nolika uz saskrāpētās letes, kur tas uzmirdzēja kamīnā dejojošo liesmu gaismā.

- Visticamāk, tu esi to nozadzis, nomurmināja Sloans, pieliekdamies tuvāk un neslēpdams interesi.

Eragons palaida gar ausīm šo piebildi un jautāja: Vai ar to pietiks?

Sloans paņēma akmeni rokās un pasvārstīja to, novērtēdams svaru. Viņš pārvilka ar roku tā gludajam pulējumam un nopētīja balto dzīslojumu. Kā izskatījās, prātā pārlikdams akmens cenu, viņš nolika to atpakaļ. Tas ir skaists, taču cik tas maksā?

- Es nezinu, Eragons atzinās, tikai diez vai kāds būtu to pulējis, ja akmens būtu nevērtīgs.

- Tā varētu būt, pārspīlēti savaldīgi piekrita Sloans. Tomēr gribētos zināt, cik vērtīgs tas ir. Ja tu pats nejēdz, es iesaku atrast tirgoni, kas zina, vai arī pieņemt manu piedāvājumu trīs kronas.

- Tas ir nožēlojams darījums! Akmenim jābūt vismaz desmit reižu vērtīgākam, Eragons protestēja. Par trim kronām neva­rētu nopirkt gaļu pat vienas nedēļas iztikai, kur nu vēl visai garajai ziemai.

Sloans paraustīja plecus. Ja tev nepatīk mans piedāvā­jums, pagaidi, līdz ieradīsies tirgoņi. Un tagad ej, šī saruna mani ir nogurdinājusi.

Tirgoņi bija klīstoša sīktirgotāju, joku meistaru un stāst­nieku grupa, kas Kārvahallā ieradās katru pavasari un ziemu.

Šie vīri uzpirka visu, ko cieminiekiem un lauku saimniekiem bija izdevies izaudzēt vai uzmeistarot, un pārdeva viņiem to, kas bija nepieciešams, lai izdzīvotu vēl nākamo gadu: sēklas, lopus, audumus, arī cukuru un sāli.

Taču Eragons nevarēja gaidīt pavasari, līdz viņi ieradīsies; tas bija pārāk ilgi, viņa ģimenei gaļa bija nepieciešama jau tūlīt.

- Labi, es piekrītu, viņš atcirta.

- Lai iet, es atnesīšu tev gaļu. Mani jau nu gan tas īpaši nesatrauc, tomēr kur tu šo akmeni atradi?

- Divas diennaktis jāiet līdz tai vietai Korē…

- Un tagad vācies! Sloans pieprasīja, pastumjot malā ak­meni. Viņš nikni aizslāja līdz letes galam un sāka kasīt nazim piekaltušus asins traipus.

- Kāpēc? vaicāja Eragons. Viņš piegāja tuvāk akmenim, it kā sargājot to no Sloana dusmām.

- Es negribu pīties ar kaut ko tādu, ko tu atnes no tiem nolā­dētajiem kalniem! Vāc prom to savu raganu akmeni! Sloana roka pēkšņi paslīdēja, un viņš iegrieza ar nazi sev pirkstā, tomēr it kā nemaz nemanīja to. Miesnieks turpināja kasīt, notašķī­dams nazi ar svaigām asinīm.

- Tu atsakies man pārdot gaļu?

- Jā! Ja vien tu nemaksā skaidrā, Sloans norūca un ciešāk satvēra nazi, dodamies prom. Ej, iekams neesmu tev sadevis pa ādu!

Piepeši atsprāga vaļā ārdurvis. Eragons apmetās riņķī, saga­tavojies vēl kādām nepatikšanām. Ienāca smagnējs vīrs, vārdā Horsts. Sloana meita Katrīna, sešpadsmitgadīga meitene, nāca aiz viņa, apņēmīgi izslējusi zodu. Eragons bija pārsteigts, viņu ieraugot. Meitene parasti neiesaistījās strīdos, kas bieži gadījās viņas tēva skārnī. Sloans piesardzīgi paraudzījās uz ienācējiem un sāka apsūdzēt Eragonu. Viņš, ko tu neteiksi, negrib…

- Klusu! uzbrēca Horsts dārdošā balsī un nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Viņš bija Kārvahallas kalējs, par to liecināja viņa resnais kakls un skrandainā ādas skotele. Spēcīgās rokas bija kailas līdz pat elkoņiem, bet caur krekla apkakli bija redza­ma krietna daļa no matainajām, muskuļotajām krūtīm. Melna, nevienādi apgriezta bārda raucās un cilājās līdzi viņa žokļu muskuļiem. Sloan, ko tu šoreiz esi izdarījis?

- Neko. Viņš uzmeta Eragonam slepkavniecisku skatienu, tad sāka žēloties: Šis… puika ienāca un sāka kaulēties ar mani. Es lūdzu, lai viņš iet prom, bet šis nekustējās ne no vietas. Es pat piedraudēju viņam, bet tas necēla ne ausu! Šķita, ka Sloans sarūk augumā, kad skatījās uz Horstu.

- Vai tā ir taisnība? kalējs jautāja.

- Nē! atbildēja Eragons. Es viņam piedāvāju šo akmeni apmaiņā pret kādu mazumiņu gaļas, un viņš to pieņēma. Kad pateicu, ka atradu akmeni Korē, viņš atteicās tam pat pieskar­ties. Kāda starpība, no kurienes tas nācis?

Horsts ziņkārīgi paskatījās uz akmeni, tad atkal pievērsās miesniekam. Kāpēc tu netirgojies ar viņu, Sloan? Man pašam Kores vārds neiet pie dūšas, taču, ja runa ir par akmens vērtību, esmu gatavs likt ķīlā savu naudu.

Kādu brīdi jautājums palika bez atbildes. Tad Sloans nolaizī­ja lūpas un sacīja: Tas ir mans skārnis. Es te varu darīt visu, ko gribu.

Katrīna iznāca no Horsta aizsega un atmeta pār plecu savus kastaņbrūnos matus, tie novizēja kā kausēta vara strūkla. Tēvs, Eragons grib maksāt. Pārdod viņam gaļu, un tad mēs varēsim iet vakariņās.

Sloana acis bīstami samiedzās. Ej mājās, skuķi, tā nav tava darīšana… Es teicu: ej\ Katrīnas seja sastinga, un viņa izgāja no istabas saspringusi un neteikdama ne vārda.

Eragons neapmierināts skatījās, taču neiedrošinājās iejauk­ties. Horsts paraustīja bārdu un pieklājīgi sacīja: Labi, tu vari tirgoties ar mani. Cik daudz gaļas tu gribēji nopirkt, Eragon? Viņa vārdi atbalsojās visā telpā.

- Cik vien pietiktu naudas.

Horsts izvilka maku un sakrāva monētas kaudzē. Dod man labākos gaļas gabalus. Pārliecinies, lai to būtu gana daudz un Eragona soma būtu pilna. Miesnieks vilcinājās, un viņa ska­tiens šaudījās no Horsta uz Eragonu. Tu nerīkotos prātīgi, ja atteiktos man pārdot gaļu, Horsts piebilda.

Nikni lūrēdams, Sloans devās uz blakustelpu. Līdz viņiem nonāca neprātīgas ciršanas un tīšanas troksnis un lamuvārdi. Pēc vairākām gaidu pilnām minūtēm viņš atgriezās, nesdams kaudzi ietītas gaļas. Miesnieka sejā nepakustējās ne vaibsts, kad Horsts sniedza naudu. Sloans turpināja tīrīt nazi, izliekoties nevienu neredzam.

Horsts savāca gaļu un devās ārā. Eragons devās viņam pa pēdām, nesdams somu un akmeni. Saltais nakts gaiss uzvēdīja gājēju sejām, patīkami atsvaidzinādams pēc sasmakušā skārņa.

- Paldies, Horst. Tēvocis Garovs ļoti priecāsies.

Horsts klusiņām iesmējās. Nepateicies man. Man to gri­bējās izdarīt jau sen. Sloans ir negants nemiera cēlājs. Viņam nāks tikai par labu, ja viņš gūs pazemības mācību. Katrīna dzirdēja sarunu un atskrēja, lai pasauktu mani. Labi vien bija, ka atnācu, jūs abi jau bijāt gatavi uzsprāgt. Ķeza tikai tāda, ka es šaubos, vai nākamo reizi tevi vai kādu citu no tavas ģimenes šeit apkalpos pat tad, ja gribēsi maksāt skaidrā.

- Kāpēc viņš tā aizsvilās? Mēs nekad neesam bijuši lieli draugi, taču viņš vienmēr ir pieņēmis mūsu naudu. Un es nekad neesmu redzējis, ka viņš šādi izturētos pret Katrīnu, teica Eragons, atverot somu.

Horsts paraustīja plecus. Pajautā savam tēvocim. Viņš par to zina vairāk nekā es.

Eragons iestūķēja gaļu somā.

- Nu tad man ir vēl viens iemesls, lai steigtos mājās… lai atklātu šo noslēpumu. Ņem, tas pēc taisnības pieder tev. Viņš pastiepa akmeni.

Horsts iesmējās. Nē, paturi vien pats savu dīvaino akmeni. Kas attiecas uz samaksu, Albriks gatavojas braukt uz Feinsteru nākamajā pavasarī. Viņš grib kļūt par kalēju, un man būs vajadzīgs palīgs. Tu vari nākt un atstrādāt savu parādu brīvajā laikā.

Eragons zemu paklanījās, juzdamies ļoti apmierināts. Horstam bija divi dēli Albriks un Baldors, un abi strādāja viņa smēdē. Ieņemt Albrika vietu bija pagodinošs piedāvājums.

- Vēlreiz paldies tev! Es priecāšos strādāt kopā ar tevi. Viņš bija laimīgs, ka šādi var atlīdzināt Horstam. Viņa tēvocis nekad nebūtu pieņēmis žēlastības dāvanu. Tad Eragons atcerējās, ko viņa brālēns pateica pirms došanās medībās. Rorans gribēja, lai es nododu Katrīnai vēsti, tomēr, tā kā es to nedrīkstu, vai tu varētu to izdarīt?

- Protams.

- Viņš gribēja Katrīnai pateikt, ka ieradīsies pilsētā līdz ar tirgotāju atnākšanu un tad centīsies satikt viņu.

- Tas ir viss?

Eragons jutās nedaudz samulsis. Nē, Rorans gribēja, lai viņa zina, ka ir pati skaistākā meitene, ko jebkad redzējis, un ka viņš nedomā ne par vienu citu.

Horsta sejā parādījās plats smaids, un viņš piemiedza ar aci Eragonam.

- Tā lieta kļūst nopietna, vai ne tā?

- Jā, kungs! Eragons arī pasmaidīja un atbildēja: Vai jūs varētu viņai nodot arī manus pateicības vārdus? Viņa rīkojās ļoti jauki, aizstāvēdama mani pret savu tēvu. Es ceru, ka viņu par to nesodīs. Rorans būs nikns, ja es būšu ievilcis Katrīnu ķezā.

- Es tavā vietā par to neraizētos. Sloans nezina, ka viņa pasauca mani, tādēļ šaubos, vai viņš būs dusmīgs uz Katrīnu. Vai paliksi pie mums uz vakariņām?

- Diemžēl nevaru. Garovs mani jau gaida, sacīja Eragons, atsiedams saiņa galu. Viņš uzcēla to uz muguras un devās lejup pa taku, paceļot atvadām roku.

Smagais gaļas sainis gausināja gaitu, taču viņš ļoti vēlējās ātrāk nokļūt mājās un sparīgi pielika soli. Ciems un tā ugunis drīz vien palika aiz muguras. Mēness lēja pērļainu gaismu pār kalniem, peldinot laukus spokainā dienasgaismas atspulgā. Viss šķita izbalojis un vienmuļš.

Kad gājiens gandrīz bija galā, jauneklis nogriezās no ceļa, kas vijās tālāk uz dienvidiem. Uz paugura, ko slēpa sargājošo gobu ēnas, cauri garai zālei veda maza taciņa. Viņš uzkāpa pakalnā un ieraudzīja vāru gaismiņu, kas spīdēja no viņa mājas.

Mājai bija lubiņu jumts un ķieģeļu skurstenis. Dzegas karā­jās pāri balti nomazgātajām mājas sienām un meta ēnu uz zemi. Viena priekštelpas puse bija piekrauta ar iekuram sagatavotām malkas šķilām. Juku jukām sasviestie lauksaimniecības darba­rīki blīvējās otrā daļā.

Māja bija stāvējusi pamesta veselu pusgadsimtu, kad viņi pārvācās uz to pēc Garova sievas Marianas nāves. Tā atradās desmit jūdžu attālumā no Kārvahallas tālāk par jebkuru citu māju. Ļaudīm tik liels attālums šķita bīstams, jo nevarēja paļau­ties uz ciema iedzīvotāju palīdzību grūtos brīžos, taču Eragona tēvocis nebija pierunājams.

Simt pēdu tālāk no mājas tumši krāsotā kūtī mitinājās divi zirgi Birka un Brugs, turpat arī vistas un govs. Dažreiz kūtī mājoja arī cūka, taču šogad viņi nevarēja to atļauties. Starp abiem steliņģiem kā ķīlis iespiedās rati. Lauku malā cieši noau­gusi koku rinda slējās gar Anoras krastiem.

Kad zēns saguris nonāca pie mājas, viņš saskatīja vieglu kustību aiz loga. Tēvoc, tas esmu es, Eragons. Ielaid mani! Mazais slēģis uz kādu brīdi tika atrauts vaļā, un drīz jau arī durvis aicinoši pavērās.

Garovs stāvēja, ar rokām atspiedies pret durvju stenderi. Viņa drēbes karājās kā drāna uz koka karkasa. Kalsna, izbadē­jusies seja ar kvēlām acīm raudzījās no sirmojošu matu kodaļas. Garovs izskatījās pēc cilvēka, kuru jau sākuši iebalzamēt un tikai tad noskaidrojies, ka viņš taču vēl ir dzīvs.

Rorans guļ, tēvocis atbildēja Eragona vaicājošajam ska­tienam.

Lukturis lēja mirgojošu gaismu uz veca koka galda, kura šķiedras atgādināja milzīgu pirkstu nospiedumus. Blakus mal­kas plītij uz paštaisītām naglām karājās katli un pannas. Otras durvis vērās uz gaiteni, kas veda uz pārējo mājas daļu. Grīdas dēļus bija nopulējusi pēdu dimdoņa daudzu gadu garumā.

Eragons noņēma savu nastu un izvilka gaļu.

- Kas tas? Vai tu nopirki gaļu? Kur tu ņēmi naudu? tēvocis asi pajautāja, kad ieraudzīja ietītos saiņus.

Eragons ievilka elpu un tikai tad atbildēja:

- Nē, Horsts mums to nopirka.

- Tu viņam ļāvi maksāt? Es jau esmu sacījis, ka neiešu lūgt ēdienu. Ja mēs paši nevarēsim sevi pabarot, varam atkal pārcel­ties uz pilsētu. Tu nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad viņi jau sāks mums sūtīt savas vecās drēbes un visu laiku prašņāt, vai mēs spēsim pārlaist ziemu. Garova seja dusmās nobālēja.

- Tā nav žēlastības dāvana, Eragons atcirta. Horsts man ļāva atstrādāt parādu pavasarī. Viņam vajag palīgu, jo Albriks dodas prom.

- Pa kuru laiku tu grasies strādāt pie viņa? Vai tu domā atmest ar roku visiem saimniecības darbiem? galvu nokāris, jautāja Garovs.

Eragons pakabināja savu stopu un bultas uz āķa pie durvīm.

- Nezinu, kā es to paveikšu, viņš iekarsis sacīja. Turklāt es kaut ko atradu; tas varbūt maksā lielu naudu. Viņš nolika akmeni uz galda.

Garovs pieliecās pie tā, un viņa izsalkusi seja ieguva plēsonīgu izskatu, bet pirksti dīvaini noraustījās. Vai tu to atradi Korē?

- Jā, atbildēja Eragons. Viņš pastāstīja, kā tas noticis. Un ļaunākais ir tas, ka es pazaudēju savu labāko bultu. Drīz man būs jāuztaisa vēl dažas. Abi cieši skatījās uz akmeni. Laukā nolaidās krēsla.

- Kāds kalnos bija laiks? tēvocis taujāja, paceļot rokās akmeni. Viņa rokas to stingri satvēra, it kā baidoties, ka tas piepeši varētu pazust.

-Auksts, Eragons atbildēja. Sniega gan nebija, taču katru nakti uzkrita salnas. Garovs satraukti noklausījās ziņas. Rīt tev būs jāpalīdz Roranam novākt pēdējos miežus. Ja mēs pagūsim novākt arī ķirbjus, salnas ražai nekaitēs. Viņš atdeva akmeni Eragonam. Ņem un glabā to. Kad ieradīsies tirgoņi, mēģināsim noskaidrot tā vērtību. Iespējams, ka labāk ir to pār­dot. Jo mazāk saistīsimies ar maģiju, jo labāk… Kāpēc Horsts samaksāja par gaļu?

Vienā elpas vilcienā Eragons izstāstīja par savu strīdu ar Sloanu.

Es vienkārši nesaprotu, kas viņu tik ļoti sadusmoja.

Garovs paraustīja plecus. Sloana sieva Išmira gāja bojā Igvaldas ūdenskritumā, gadu pirms tava māte atveda tevi uz šejieni. Kopš tā laika viņš Kores tuvumā nerādās un negrib neko zināt par to. Taču tas nav iemesls noraidīt pircēju. Domāju, ka viņš gribēja sākt ar tevi ķīviņu.

Eragons aiz noguruma tik tikko varēja nostāvēt kājās. Viņš sacīja: Ir labi atkal būt mājās. Garova acis atmaiga, un viņš pamāja ar galvu. Eragons aizslāja uz savu istabu, pabāza akmeni zem gultas un nokrita uz matrača. Mājas. Pirmo reizi kopš daudzām dienām, kad viņš bija devies medībās, jauneklis pilnībā atslābinājās un iekrita miegā kā atvarā.