Eragons

45. NODAĻA Hadaraka tuksnesis

Plašs kāpu klājiens pletās līdz pašam apvārsnim kā oke­āna viļņi. Vēja pūsmas grieza virpulī sarkanīgo smilšu zeltu. Nīkulīgi koki auga uz vietumis izkaisītiem maziem auglīgas zemes laukumiņiem, par kuriem jebkurš zemnieks teiktu, ka tā nav labībai piemērota. Tālumā slējās purpursarkanu klinšu grēdas. Draudīgajā tukšumā nemanīja nevienu dzīvnieku vienīgi putni laidelējās vēja plūsmās.

- Vai tu esi drošs, ka zirgiem tur būs pietiekami daudz pār­tikas? Eragons nomurmulēja.

- Vai redzi tās? Murtags norādīja uz klintīm. Tur apkārt aug zāle. Tā ir īsa un sīksta, taču zirgiem pietiks.

- Ceru, ka tev taisnība. Eragons miedza acis spilgtajā saulē. Pirms dodamies tālāk, atpūtīsimies. Mans prāts ir lēns kā gliemezis, un es tikko spēju pavilkt kājas.

Viņi atsēja elfu no Safiras, paēda un nolikās kāpas ēnā pasnaust. Kad Eragons iekārtojās smiltīs, pūķis saritinājās viņam blakus un izpleta spārnus virs gulētājiem. Šī ir neparas­ta vieta, viņa teica. Es varētu šeit pārlaist gadus un nemanīt to ritumu.

Eragons aizvēra acis. Šeit būtu labi lidot, viņš miegaini piekrita.

Ne jau tikai lidot man ir tāda sajūta, ka esmu radīta šim tuksnesim. Tajā ir man vajadzīgais plašums. Kalni, kuros varu atpūsties, un grūti pamanāms medījums, kam varu dzīties pa pēdām dienām ilgi. Un karstums! Aukstums man ir vienaldzīgs, taču šī spelte liek man justies dzīvai un enerģijas pilnai. Viņa pastiepa galvu pret debesīm, apmierināti izstaipīdamās.

Vai tev tiešām tuksnesis tik loti patīk? Eragons nomur­mināja. Jā.

Tad varbūt, kad visam pieliksim punktu, atgriezīsimies… Viņš runādams lēni grima miegā. Safīra priecājās par šādu iespēju dzīvot tuksnesī un maigi dūca, kamēr Eragons ar Murtagu atpūtās.

Tas bija ceturtās dienas rīts, kopš viņi bija devušies prom no Gileadas. Viņi jau bija nojājuši trīsdesmit piecas līgas [2] .

Viņi gulēja tikai tik ilgi, lai noskaidrotos prāts un zirgi atpūs­tos. Aizmugurē karavīri nebija dzirdami, tomēr tas nemazināja viņu apņēmību doties uz priekšu. Bēgļi zināja, ka Impērija nepārstās viņus meklēt visu laiku, kamēr vien viņi būs sasnie­dzami. Eragons sacīja:

- Ziņneši Galbatoriksam noteikti jau aiznesuši ziņas par manu bēgšanu. Domāju, ka viņš jau ir brīdinājis razakus, un katrā ziņā tie jau ir mums uz pēdām. Kāds laiciņš paies, iekams viņi mūs panāks, pat jādami lidojošo dzīvnieku mugurās, taču ik brīdi mums jābūt gataviem viņus sastapt.

Un šoreiz, kad viņi mūs atradīs, nebūs tik viegli mani iekalt važās, Safira sacīja.

Murtags pakasīja zodu.

- Ceru, ka pēc Buļļakores viņiem neizdosies mums sadzīt pēdas. Ar Ramras palīdzību mums izdevās izvairīties no vajā­tājiem. Ļoti iespējams, ka mūsu pēdas vairs neuzies.

- Mēs varam tikai cerēt uz to.

Eragons aplūkoja elfu, tomēr viņa vēl aizvien nebija sākusi atlabt.

- Es diez ko neticu veiksmei. Razaki var būt mums uz pēdām šajā pašā brīdī, kamēr runājam.

Ap saulrieta laiku viņi nonāca pie klintīm, kuras bija pama­nījuši no tālienes. Milzīgie akmens bluķi slējās virs ceļiniekiem, metot šauras ēnas. Pusjūdzes plašā apkārtnē nemanīja kāpas. Šķita, ka karstums triecās pret Eragonu ar taustāmu spēku, kad viņš nokāpa no Ledusliesmas muguras uz nocepinātās, sasprēgājušās zemes. Puiša seja un kakls bija apdeguši saulē, bet āda dega kā drudzī.

Kad viņi sapina zirgus un ļāva tiem pagrauzt sīko zāli, Murtags sāka kurināt ugunskuru.

- Cik lielu gabalu mēs nojājām? Eragons vaicāja, atsiedams elfu no Satīras.

- Es nezinu! Murtags atcirta. Viņa seja bija sarkana, acis asinīm pieplūdušas. Murtags pagrāba katlu un nolamājās.

- Mums nepietiek ūdens. Un zirgiem arī ir jādzer.

Karstums un sausums kaitināja arī Eragonu, taču viņš

savaldījās. Atved zirgus.

Safīra ar nagiem izraka bedri, Eragons aizvēra acis un iztei­ca buramvārdus. Kaut arī zeme bija sasprēgājusi, tajā bija gana daudz mitruma, lai izdzīvotu visi sīkie augi un izraktajā bedrē ūdens pildītos atkal un atkal.

Murtags piepildīja ūdens maisus, kad ūdens ieplūda bedrē, tad pagāja malā, lai zirgi varētu padzerties. Izslāpušie dzīvnieki aizgūtnēm tempa ūdeni. Eragonam vajadzēja izsaukt ūdeni no aizvien lielāka dziļuma, lai zirgi varētu dzesēt slāpes. Viņš bija tuvu spēku izsīkumam. Kad zirgi beidzot bija padzērušies, viņš sacīja Safīrai: Ja tu gribi dzert, dari to tagad. Viņas galva pārliecās jauneklim, un pūķis iedzēra divus lielus malkus. Ar to pietika.

Pirms ūdens aizplūda atpakaļ zemes dzīlēs, Eragons krietni padzērās un nolūkojās, kā pēdējās lāses iesūcas atpakaļ zemē. Turēt ūdeni virspusē bija daudz grūtāk, nekā viņš bija iedo­mājies. Taču tas vismaz man ir pa spēkam, viņš prātoja un uzjautrināts atcerējās, kādas mokas reiz sagādāja pat nieka oļa noturēšana gaisā.

Kad ceļinieki nākamajā dienā pamodās, viņi drebēja no auk­stuma. Smiltis sarkani vizēja rīta gaismā, un dūmaka debesīs aizklāja skatam apvārsni. Murtaga oma pēc gulēšanas nebija uzlabojusies, un Eragons atklāja, ka tā kļūst aizvien nelāgāka. Brokastu laikā jauneklis jautāja:

- Kā tev šķiet, vai mums vajadzēs daudz laika, lai šķērsotu tuksnesi?

Murtags drūmi palūrēja.

- Mēs šķērsosim tikai mazu tā daļu, tāpēc ceru, ka nevaja­dzēs vairāk kā divas trīs dienas.

- Bet paskaties, cik tālu jau mēs esam.

- Jā jau, jā, varbūt arī nevajadzēs tik daudz! Šobrīd es raizējos tikai par to, lai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā no Hadaraka. Tas, ko mēs darām, ir smagāk nekā tikai slaucīt no acīm smilšu graudus.

Viņi pabeidza maltīti, un Eragons devās pie elfas. Viņa gulē­ja kā mirusi, par dzīvību liecināja vienīgi vienmērīgā elpa.

- Kur tu esi ievainota? Eragons čukstēja un noņēma matu sprogu no viņas pieres. Kā tu vari tā gulēt un tomēr būt dzīva?

Viņam prātā parādījās elfas tēls cietuma cellē modrs un līdzsvarots. Satraukts viņš sāka elfu sagatavot ceļam, tad apseg­loja Ledusliesmu un ielēca seglos.

Kad viņi devās prom no apmetnes, pie apvāršņa parādījās tumši plankumi dūmakainajā gaisā nevarēja labi saskatīt to apveidus. Murtags domāja, ka tie ir kalni. Eragons nebija par to pārliecināts, taču nevarēja neko vairāk saskatīt.

Puiša domas aizņēma elfas nožēlojamais stāvoklis. Viņš bija pārliecināts, ka elfai vajag palīdzēt, citādi viņa mirs, taču Eragonam nebija ne jausmas, kas būtu darāms. Safira arī bija nobažījusies. Viņi stundām ilgi runāja par to, taču neviens no viņiem nezināja tik daudz par dziedināšanu, lai izārstētu elfu.

Dienas vidū ceļinieki apstājās īsam atpūtas brīdim. Kad viņi atkal devās ceļā, Eragons pamanīja, ka rīta dūmaka ir izzudusi un tālie lāsumi ieguvuši apveidus.

Tie vairs nebija neskaidri sarkanzili plankumi, bet gan skaidri iezīmēti un lieli, mežiem klāti pakalni. Gaiss virs tiem bija bālāks nekā ierastais zilums visas krāsas šķita kā nomaz­gātas no debesu apvāršņa līnijas, kas atradās virs kalnu virsot­nes un pletās uz apvāršņa abām pusēm.

Eragons cieši lūkojās uz šo parādību, bet, jo vairāk skatījās, jo mazāk saprata. Viņš samirkšķināja acis un papurināja galvu, domādams, ka tā ir tuksneša gaisa radīta mirāža. Tomēr, kad viņš atvēra acis, neizprotamā parādība bija turpat. Patiesībā baltums jau aizsedza pusi debess viņu priekšā. Skaidrs, kaut kas nebija kārtībā, un Eragons jau gribēja pievērst tam Murtaga un Safiras uzmanību, kad pēkšņi viņš saprata, ko redz.

Tas, kas, pēc viņa domām, izskatījās kā pakalni, patiesībā bija gigantisku kalnu pakāje, kas pletās simtiem jūdžu platumā. To pakājē bija biezi meži, kalnus pilnībā klāja sniegs un ledus. Tieši tādēļ Eragons bija maldīgi domājis, ka debesis ir baltas. Viņš atgāza galvu, mēģinādams saskatīt virsotnes, tomēr tās nebija redzamas. Kalni stiepās debesīs, līdz izzuda skatam. Šauras, izrobotas ielejas, kas gandrīz saskārās savā starpā, sadalīja kalnus ar milzīgām aizām. Viņu priekšā slējās cieta, zobaina siena, kas savienoja Alagēziju ar debesīm.

Tiem nav negala, ne malas, viņš pārsteigts nodomāja. Stāstos par Beoru kalniem vienmēr tika uzsvērta to varenība, tomēr viņš vienmēr bija uzskatījis šos izteikumus par pārspīlētiem izskais­tinājumiem. Tomēr tagad viņš redzēja, ka stāstītais ir patiesība.

Sajuzdama puiša izbrīnu un pārsteigumu, Safira arī vērsa skatienu turp, kur vērās Eragons. Pēc dažām sekundēm viņa ieraudzīja kalnus visā to diženumā. Es atkal jūtos kā mazulis. Salīdzinājumā ar tiem pat es jātos maziņa!

Mēs neesam tālu no tuksneša malas, Eragons sacīja. Mums vajadzēja tikai divas dienas, un mēs jau varam saskatīt tuks­neša otru malu un pat tālāk!

Safira uzvijās virs kāpām. Jā, taču, ņemot vērā šo kalnu lie­lumu, tie var būt vēl kādu piecdesmit līgu attālumā. Kad priekšā kaut kas tik milzīgs, attālumu ir grūti noteikt. Vai tie nevarētu būt lieliska slēptuve elfiem un vārdeniem ?

Tur var noslēpties ne tikai elfi un vārdeni, viņš sacīja. Tur var slēpties veselas tautas, Impērijai nezinot. Iedomājies dzīvi starp šie milžiem, kas slejas tev pāri! Viņš vedināja Ledusliesmu tuvāk Murtagam un smaidot rādīja uz kaut ko.

- Kas ir? Murtags noņurdēja, palūkojies apkārt.

- Ieskaties ciešāk, Eragons mudināja.

Murtags cieši vērās apvārsnī. Tad paraustīja plecus.

- Kas tur ir, es neko… vārdi sastinga viņam uz lūpām, un apakšžoklis izbrīnā atkārās. Murtags papurināja galvu un sacīja:

- Tas nav iespējams! Viņš tik cieši samiedza acis, ka acu kaktiņos izveidojās grumbiņas, tad atkal papurināja galvu. Es zināju, ka Beoru kalni ir milzīgi, taču ne jau tik gigantiski!

- Cerēsim, ka dzīvnieki, kas tur mīt, pēc lieluma neatbilst kalniem, Eragons piebilda.

Murtags pasmaidīja. Nebūtu slikti atrast kādu ēnainu vietu un dažas nedēļas palaiskoties. Man jau līdz kaklam šī bēgšana.

- Es arī esmu noguris, Eragons atzina, bet negribu apstā­ties, līdz elfa būs izdziedināta, citādi viņa nomirs.

- Neredzu, kā ceļa turpināšana varētu viņu izdziedināt, Murtags drūmi novilka, gulta viņai līdzētu vairāk nekā karāšanās augām dienām zem Satīras.

Eragons paraustīja plecus.

-Varbūt… Kad nonāksim kalnos, es viņu varētu aizvest uz Surdu ja tas nav pārlieku tālu. Tur jābūt kādam dziedniekam, kas varētu viņai palīdzēt, jo mēs to nevaram.

Murtags aizklāja acis ar plaukstu un raudzījās kalnos.

- Mēs par to varam parunāt vēlāk. Šobrīd mūsu mērķis ir Beoru kalni. Tur razakiem būs grūti mūs atrast un mēs būsim drošībā no Impērijas.

Tomēr arī dienas beigās viņi nebija nonākuši tuvāk Beoru kalniem, bet ainava bija krasi izmainījusies. No brīvi klīsto­šiem smilšu graudiem sārtā nokrāsā smiltis lēnām pārtapa par blīvu, gaiši brūnu zemi. Kāpu vietā parādījās cietzemes ielāpi ar nīkulīgiem augiem un dziļas grambas, kur krājās ūdens. Gaisu atvēsināja spirgtas vēsmas, nesot ilgi gaidīto atsvaidzinājumu. Zirgi sajuta klimata maiņu un steidzās uz priekšu.

Kad vakars nomainīja dienu, kalnu pakāje bija tikai līgas attālumā. Gazeļu bari lēkšoja cauri sulīgas zāles pļavām. Era­gons pamanīja, ka Safīra pavada dzīvniekus ar izsalkušu ska­tienu. Ceļotāji izveidoja apmetni pie upes, atviegloti uzelpojot, ka tikuši ārā no mokošā Hadaraka tuksneša.

l