Eragons

23. NODAĻA Ceļa dziesma

Nākamajā dienā, kad abi jāja blakus, Eragons uzdeva Bromam jautājumu: Kā izskatās jūra?

- Laikam jau iepriekš esi dzirdējis stāstus par jūru? Broms apvaicājās.

- Jā, bet kāda tā īsti izskatās?

Broma acis kļuva sapņainas, it kā to priekšā plūstu citiem neredzamas brīnumainas ainas.

- Jūra līdzinās emociju iemiesojumam. Jūra prot mīlēt, ienīst un raudāt. Tā neļauj sevi savaldīt ar vārdiem un noslau­ka visus kavēkļus savā ceļā. Lai ko tu stāstītu par jūru, aizvien paliek kaut kas nepateikts. Vai atceries manu stāstu par to, kā elfi atceļoja uz šo zemi pāri jūrai?

-Jā.

- Kaut arī viņi tagad dzīvo tālu prom no krasta, viņu dvē­selē mīt liela kaislība un apsēstība ar jūru. Viļņu bangas, sāļā jūras gaisa smarža elfus ir dziļi iespaidojusi un iedvesmojusi viņu skaistākās dziesmas. Es varu tev nodziedāt vienu, ja vēlies klausīties.

- Jā, es gribu, Eragons ieinteresēts teica.

Broms nokremšļojās un sacīja: Es to pārtulkošu no senās valodas tik labi, cik vien spēšu. Tulkojums nebūs pilnīgs, taču ceru, ka tev radīsies priekšstats, kā varētu skanēt senā valo­da. Viņš pievilka Ledusliesmas grožus, lai apstātos, un aiz­vēra acis. Kādu brīdi viņš klusēja un tad sāka dziedāt klusi un melodiski:

Ak, mainīgā valdzinātāja zem debesu zilgmes,

Tavs mirdzošais plašums tā vilina mani, vilina mani.

Un es airētu tajā mūžam, airētu mūžam…

Taču elfu meita,

Kas vilina mani, vilina mani,

Sien manu sirdi ar lilijbaltu plīvuru,

Ko nesaraut mūžam, tik jūra to spēj.

Tā mūžam es klīstu starp mežiem un viļņiem…

Vārdi atbalsojās Eragona sirdī.

- Dziesma ir daudz garāka. Es nodziedāju tikai pirmo pan­tiņu. Tas ir divu mīlētāju Akalamha un Nuadas skumjais stāsts. Viņus izšķīra jaunekļa neremdināmās ilgas pēc jūras. Elfi uzskata, ka šajā stāstā ir apslēpta dziļa jēga.

- Dziesma patiesi ir skaista, Eragons piebilda.

Kad viņi apmetās uz naktsguļu, Kore jau bija redzama pie apvāršņa kā smalka robota līnija.

Nonākuši pie Kores kalnu pakājes, ceļinieki pagriezās un devās garām kalniem uz dienvidiem. Eragons priecājās atkal būt kalnu tuvumā tie patīkami iežogoja pasauli. Pēc trim die­nām viņi nonāca pie plata ceļa, ko izvagoja ratu riteņi.

- Šis ir galvenais ceļš starp galvaspilsētu Urūbaenu un Tērmu, Broms ierunājās. Tirgoņi to ir ļoti iecienījuši un bieži izmanto. Mums jābūt piesardzīgākiem. Tagad nav pats rosīgā­kais gadalaiks tirdzniecībai, taču dažus cilvēkus mēs noteikti satiksim.

Dienas ritēja uz priekšu raiti, bet viņi vēl aizvien jāja gar Kori un meklēja kalnu pāreju. Eragons nevarēja sūdzēties par garlaicību. Kad viņš nemācījās elfu valodu, tad klausījās, kā jākopj Safīra, vai arī vingrinājās maģijas mākslā. Eragons jau zināja, kā nogalināt medījumu ar maģijas palīdzību, tādēļ viņam atlika laiks citām lietām. Viņš turēja uz plaukstas nelielu akmeni un meta ar to medījumam. Viņš vienmēr trāpīja. Un Eragona pūļu rezultāts katru vakaru grozījās uz iesma virs ugunskura.

Pēc vakariņām Broms un Eragons cīnījās ar zobeniem un daž­reiz arī ar dūrēm.

Garās dienas un spraigais darbs nodzina ikvienu tauku drusku no Eragona ķermeņa. Viņa rokas kļuva dzīslainas un iedegusi āda izliecās zem muskuļiem. Mani viss kļūst cietāks, viņš sausi secināja.

Kad viņi beidzot nonāca līdz kalnu pārejai, Eragons ierau­dzīja, ka no tās iztek upe un šķērso ceļu.

- Tā ir Toarka, Broms paskaidroja. Mēs tai sekosim līdz pašai jūrai.

- Kādā veidā? Eragons smējās. Tā taču plūst no Kores. Tā nevar nonākt līdz okeānam, ja vien nemet lokus pati ap sevi.

Broms pagrieza gredzenu pirkstā.

- Kalnu pašā viducī atrodas Voadarkas ezers. No tā izplūst divas upes, un abas tiek dēvētas par Toarku. Tagad mēs redzam to upi, kura izplūst no ezera austrumu puses. Tā tek uz dienvi­diem un met līkumus cauri krūmājam, līdz nonāk Leonas ezerā. Otra upe plūst uz jūru.

Pēc divām dienām viņi nonāca pie klintsradzes, no kuras pavērās plašs skats uz pauguraini, kas tālumā kļuva līdzenāka. Eragons saprata, ka tieši tur ir jūra, un novaidējās vien par daudzajām jūdzēm, kas vēl bija jāšķērso. Broms, norādot ar pirkstu uz kaut ko tālu lejā, teica:

- Tur lejā uz ziemeļiem atrodas Tērma. Tā ir sena pilsēta. Tieši tur esot piestājuši elfi, lai izkāptu Alagēzijā. Tās pilsētas mūri nekad nav krituši un aizsargi nekad nav uzvarēti.

Viņš paskubināja Ledusliesmu, un viņi devās prom no klints­radzes.

Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nokāpa līdz kalnu pakājei un beidzot bija tikuši pāri Korei, otrā pusē mežiem klātā zeme ātri vien kļuva līdzena. Safira lidoja zemu virs zemes, jo vairs nebija kalnu, aiz kuriem noslēpties, tādēļ viņa slēpnim izman­toja katru ieplaku vai pauguru.

Izkļuvuši no meža, viņi manīja pārmaiņas. Zeme te bija kūdraina un noaugusi ar viršiem, kuros grima kājas. Sūnas klāja katru akmeni un zaru, tās veidoja zaļus rakstus uz zemes. Tur, kur zirgu pakavi bija dziļāk iegrimuši zemē, uzreiz vei­dojās mazi ezeriņi zeme bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Drīz vien Eragonu un Bromu no galvas līdz kājām klāja dubļu šļaksti.

- Kāpēc viss ir tik zaļš? taujāja Eragons. Vai tad viņiem šeit ziemas nav?

- Ir, taču ziema nav barga. Migla vāliem nāk no jūras, sals šeit netiek klāt, un viss turas zaļš. Dažiem tas patīk, taču man liekas garlaicīgi un nomācoši.

Kad pienāca vakars, viņi izveidoja nometni sausākajā vietā, ko spēja atrast. Kamēr abi ēda, Broms ierunājās:

- Tev būtu jājāj ar Kadoku, līdz nonāksim Tērmā. Kad nu esam tikuši ārā no Kores, mēs aizvien biežāk satiksim citus ceļotājus, un būs labāk, ja jāsi kopā ar mani. Vecs vīrs, kas ceļo vienatnē, var izraisīt aizdomas. Ja būsim kopā, nevienam nera­dīsies jautājumi. Turklāt es negribu piepeši ierasties pilsētā ar tevi pie sāniem. Var gadīties, ka no pilsētniekiem kāds mani ceļā būs saticis vienu pašu.

- Vai mēs sauksimies savos īstajos vārdos? Eragons gribēja zināt.

Broms brīdi padomāja. Mēs nespēsim maldināt Džeodu. Viņš zina manu vārdu, un domāju, ka uzticēšu viņam arī tavē­jo. Taču visiem citiem es būšu Nīls, bet tu būsi mans brāļadēls Jūens. Ja kādam no mums mēle samežģīsies un nosauks otra īsto vārdu, nekas īpašs nenotiks, taču es negribu, lai mūsu vārdi kādam paliek prātā. Cilvēkiem ir neciešams ieradums atcerēties to, ko nevajag.