Eragons

18. NODAĻA Atklājums Jazuakā

Lai arī vētras laikā ceļiniekiem bija izdevies papildināt ūdens maisus, pēdējo lāsi viņi izdzēra no rīta.

Ceru, ka mēs dodamies pareizā virzienā, Eragons bilda, savīstījis tukšo ūdens maisu, jo mums klāsies slikti, ja šodien netiksim līdz Jazuakai.

Taču Broms neizrādīja ne mazākās šaubas.

- Esmu mērojis šo ceļu arī agrāk. Jazuaka parādīsies vēl pirms krēslas.

Eragons neticīgi iesmējās.

- Varbūt tu redzi kaut ko tādu, kas man nav zināms. Kā tu vari būt tik pārliecināts, ja viss daudzu jūdžu apkārtnē izskatās pilnīgi vienāds?

- Es vados nevis pēc zemes, bet gan pēc saules un zvaig­znēm. Tās mūs neaizvedīs sāņus. Nāc! Dosimies ceļā. Muļķīgi spriest par likstām, kuru nav. Mēs drīz ieraudzīsim Jazuaku.

Bromam bija taisnība. Pirmā pilsētiņu pamanīja Safira, taču tikai dienas otrajā pusē arī pārējie to ieraudzīja kā tumšu pakalnu pie apvāršņa. Tomēr Jazuaka vēl aizvien bija diezgan tālu pilsētu varēja saskatīt tikai tādēļ, ka viņi atradās līdze­numā. Kad ceļinieki piejāja tuvāk, katrā pilsētiņas pusē viņi redzēja tumšu līniju, kas izzuda tālumā.

- Ninoras upe, Broms norādīja uz to.

Eragons pievilka grožus, lai apstādinātu Kadoku.

- Safīru pamanīs, ja viņa paliks kopā ar mums. Vai viņai būtu jānoslēpjas, kad dosimies uz Jazuaku?

Broms pakasīja zodu un paskatījās uz pilsētiņu.

- Vai redzi to upes ieloku? Saki, lai viņa mūs gaida tur. Tas ir gana tālu no Jazuakas, lai neviens viņu neatrastu, un arī tik tuvu, lai viņa nepazustu. Mēs dosimies uz pilsētu, dabūsim, ko mums vajag, un atkal satiksimies ar viņu.

Man tas nepatīk, Safira sacīja, kad Eragons izklāstīja plānu. Mani kaitina, ka visu laiku jāslēpjas kā noziedzniekam.

Tu zini, kas notiktu, ja mūs atklātu. Pūķis noņurdēja, taču pakļāvās un devās prom, lidojot zemu virs zemes.

Viņi turpināja ceļu ātrā gaitā, tiekdamies ātrāk atrast mal­tīti un ūdeni. Pilsētiņā viņi ieraudzīja vairākus dučus dūmu strūkliņu paceļamies no māju skursteņiem, taču uz ielām nevie­nu nemanīja. Pilsētu ieskāva neparasts klusums. Kā sarunājuši abi apstājās pie pirmās mājas. Eragons strupi bilda:

- Neviens suns nerej. -Nē.

- Tomēr tas neko nenozīmē.

- …Nē.

Eragons uz brīdi apklusa.

- Kādam mūs jau vajadzēja ieraudzīt. -Jā.

- Kāpēc tad neviens nav iznācis?

Broms, samiedzis acis, skatījās saulē.

- Varbūt baidās.

- Varētu būt, piekrita Eragons. Viņš kādu mirkli klusēja. Un ja nu tas ir slazds? Varbūt razaki mūs gaida.

- Mums nepieciešama pārtika un ūdens.

- Ir taču Ninora.

- Vajadzīga arī pārtika.

- Taisnība. Eragons palūkojās apkārt. Tātad ejam iekšā?

Broms paraustīja grožus.

Jā, bet ne kā muļķi. Tā ir galvenā ieeja Jazuakā. Ja vispār ierīkots slēpnis, tas ir pavisam netālu. Neviens negaidīs mūs ierodamies no citas puses.

- Tātad ejam no sāniem? vaicāja Eragons. Broms pamāja ar galvu un izvilka zobenu, turot kailo asmeni pie sāniem. Eragons uzvilka stopu un turēja gatavībā bultu.

Viņi klusiem soļiem jāja ap pilsētas mūriem un piesardzīgi iekļuva tajā iekšā. Ielas bija tukšas, un tikai maza lapsa aiz­šāvās garām, kad viņi pierikšoja tuvāk. Mājas bija tumšas, un ceļiniekus pārņēma ļaunas priekšnojautas, kad tie ieraudzīja izdauzītus logus. Daudzas durvis karājās salauztās eņģēs. Zirgi satraukti bolīja acis. Eragona plauksta ieniezējās, taču viņš turējās pretī vēlmei to pakasīt. Kad abi ierikšoja pilsētas centrā, viņš ciešāk sažņaudza savu stopu.

- Dievi augstie! viņš nočukstēja bāls kā krīts.

Acu priekšā bija kaudzē samesti nogalinātu cilvēku līķi sastinguši, ar sāpju izteiksmi sejā. Viņu drēbes bija izmirkušas asinīs, un sadangātā zeme piesūkusies ar tām. Noslepkavotie vīrieši gulēja virs sievietēm, kuras bija mēģinājuši pasargāt. Mātes vēl aizvien turēja apskāvienos bērnus, bet mīlnieki, kas bija mēģinājuši viens otru aizklāt, gulēja mūžīgā nāves apskā­vienā. Visus bija caururbušas melnas bultas. Slepkavas nebija žēlojuši ne jaunus, ne vecus. Taču pats briesmīgākais bija dze­loņains šķēps virs augumu kalna, kura galā bija uzdurts balts bērna ķermenītis.

Eragona acis aizmigloja asaras, un viņš mēģināja novērst skatienu, taču mirušo sejas nelaida to vaļā. Zēns cieši ielūkojās viņu pavērtajās acīs un domāja, cik viegli ievainojama ir cilvēka dzīve. Kāda nozīme mūsu dzīvei, ja tā var beigties šādi ? Viņu pārņēma bezcerības vilnis, bija grūti elpot.

Krauklis nolaidās no debesīm kā melna ēna un uzmetās uz šķēpa. Tas pacēla galvu un rūpīgi aplūkoja bērna ķermenīti.

- Nē, tu neuzdrošināsies, nošņācās Eragons, atvilkdams stopa stiegru un palaizdams bultu ar skaļu trinkšķi. Krauklis nokrita ar bultu krūtīs, spalvas vien paputēja. Eragons ielika stopā nākamo bultu, taču sajuta nelabumu un izvēmās, pārlie­cies pār Kadoka sānu.

Broms paplikšķināja viņam pa muguru. Kad Eragons atgu­vās, Broms iejūtīgi pajautāja:

- Vai tu gribi mani sagaidīt aiz Jazuakas mūriem?

- Nē, es palikšu, vārgi atteica Eragons un noslaucīja muti. Viņš vairījās uzlūkot pastrādātos briesmu darbus. Kas to varē­ja izdarīt… Viņš nevarēja dabūt vārdus pār lūpām.

Broms pielieca galvu.

- Tie, kam patīk citu cilvēku ciešanas un sāpes. Tiem ir dažādas sejas un mainīgs izskats, taču tos dēvē tikai vienā vārdā: ļaunums. To nevar izprast. Vienīgais, kas ir mūsu spē­kos, apraudāt un godāt mirušos.

Viņš nolēca no Ledusliesmas un apgāja apkārt, uzmanīgi izlūkodams nomīņāto zemi.

- Razaki devušies cauri šejienei, viņš lēnām sacīja, taču tas nav viņu roku darbs. To ir paveikuši urgļi šķēps ir viņu darinājums. Urgļu bars gājis cauri pilsētai iespējams, to ir bijis vesels simts. Dīvaini, es zinu tikai dažus gadījumus, kad šie pulcējušies tādos… Viņš pietupās un cītīgi izpētīja pēdas nospiedumu. Nolamājies viņš metās atpakaļ pie Ledusliesmas un uzlēca tam mugurā.

- Jāj prom! viņš, sakniebis lūpas, nošņācās, dzīdams Ledus­liesmu uz priekšu. Urgļi ir tepat! Eragons iedzina pie­šus Kadokam sānos. Zirgs palēcās uz priekšu un metās aiz Ledusliesmas. Viņi auļoja garām mājām un bija jau gandrīz tikuši cauri pilsētai, kad Eragona plauksta atkal ieniezējās. Viņš pamanīja nelielu kustību labajā pusē, un piepeši milzu dūre izsita jaunekli no segliem. Eragons pārlidoja pāri Kadokam un atsitās pret sienu, instinktīvi pieturēdamies pie sava stopa. Elsodams aiz sāpēm un pārsteiguma, viņš piecēlās stāvus, sa­tvēris sānu.

Urglis slējās virs viņa, glūnīgi lūrēdams uz zēnu. Monstrs bija garš, trekns un platāks par durvju aili pelēku ādu un dzeltenīgām cūkas acīm. Rokas un krūtis izspīlēja muskuļi, pat krūšu bruņas bija urglim par mazu. Galvu sedza dzelzs cepure, no kuras pie deniņiem abās pusēs spraucās ārā auna ragi. Varenā roka turēja īsu, bīstamu zobenu.

Eragons aiz milzeņa stāva ieraudzīja, kā Broms sāka jāt uz viņa pusi, bet to apturēja otrs tikpat milzīgs urglis, kam rokās bija āva.

Muļķi, bēdz! Broms kliedza Eragonam, dodamies pretī ienaidniekam. Urglis, kas stāvēja pretī Eragonam, ierēcās un atvēzējās ar zobenu. Jauneklis atlēca, izbiedēti iekliedzoties, un ierocis nosvilpa viņam gar vaigu. Viņš apsviedās riņķī un, sirdij mežonīgi dauzoties, metās uz Jazuakas centru.

Urglis sekoja, smagajiem zābakiem klaudzot. Eragons izmi­sīgi sauca Safiru, tad no visa spēka centās skriet vēl ātrāk. Urglis mina viņam uz papēžiem, zēna izmisīgie pūliņi neko nelīdzēja. Lielie ilkņi atiezās rēcienam. Urglis jau gandrīz bija viņu panācis, kad Eragons tomēr spēja uzvilkt stopu un, uz mir­kli apstājies, nomērķēja un izšāva. Urglis pastiepa roku un no­ķēra lidojošo bultu savā vairogā. Monstrs pietuvojās Eragonam, pirms viņš varēja izšaut otrreiz, un abi cīnīdamies nokrita zemē. Saķērušies ar rokām un kājām, viņi aizripoja pa zemi.

Eragonam pēkšņi brīnumainā kārtā izdevās pielēkt kājās, viņš skrēja atpakaļ pie Broma, kas, sēžot seglos, apmainījās nikniem cirtieniem ar savu ienaidnieku. Kur ir pārējie urgļi? Eragons izmi­sīgi domāja. Vai šie ir vienīgie Jazuakā palikušie ? Pēkšņi atska­nēja skaļš cirtiens, un Ledusliesma zviegdams atkāpās. Broms saliecās seglos, asinis straumē plūda no rokas. Urglis aiz viņa iegaudojās uzvaras priekā un pacēla āvu nāvējošam cirtienam.

Eragons apdullinoši iekliedzās, ar galvu ietriecoties urglī. Monstrs pārsteigts apstājās, tad pagriezās pret jaunekli un atvēzēja āvu. Eragons izvairījās no cirtiena un iedzina nagus urgļa sānā, atstājot asiņojošas brūces. Urgļa vieplis niknumā sašķiebās. Tas atkal cirta, taču netrāpīja; Eragons paspēja atlēkt sāņus un skrēja uz priekšu pa aleju.

Eragons sakopoja visus spēkus, lai aizvestu urgļus prom no Broma. Viņš ieslīdēja šaurā ieliņā starp divām mājām un spēji apstājās, ieraugot, ka nonācis strupceļā. Viņš mēģināja izkļūt, taču urgļi jau bija aizstājušies priekšā ieejai. Viņi tuvojās, zākā­dami Eragonu savās čerkstošajās balsīs. Puiša skatiens šaudījās no vienas puses uz otru, meklēdams izeju, taču veltīgi.

Kad viņš stājās pretī urgļiem, acu priekšā aizslīdēja mirušie pilsētnieki, kas bija sakrauti kaudzē ap šķēpu, un nevainīgais bērns, kas nekad nekļūs pieaudzis. Domājot par viņu likteni, svilinošs, nikns spēks ielija katrā Eragona ķermeņa šūnā. Viņš gribēja vairāk nekā tikai taisnīgumu. Viss viņa būtībā pretojās nāvei tam, ka viņš varētu tā vienkārši mirt. Spēks auga arvien lielāks, līdz jauneklis juta, ka eksplodēs, ja tūlīt neradīs tam pielietojumu.

Viņš izslējās taisns, visas bailes bija zudušas. Viņš līgani pacēla stopu. Urgļi smējās un katram gadījumam aizsedza sevi ar vairogiem. Eragons skatījās pāri stopam, kā bija darījis jau simtiem reižu, un nomērķēja bultu. Viņā kūsāja gandrīz neiz­turama enerģija. Viņam tā bija jāatbrīvo vai arī tā aprīs viņu pašu. Piepeši viņam, nemaz to negribot, paspruka pār lūpām vārds. Viņš izšāva, kliegdams: Brisingr!

Bulta šņākdama aiztraucās pa gaisu, degdama zilās ugu­nīs. Tā trāpīja pirmajam urglim tieši pierē, un gaisā atskanēja sprādziens. No monstra galvas izšāvās eksplozijas vilnis, acu­mirklī nogalinot arī otru urgli. Eragons nepaguva aizbēgt, kad sprādziens sasniedza arī viņu. Taču vilnis izgāja viņam cauri, nenodarīdams neko ļaunu un sašķīzdams pret māju sienām.

Eragons elsodams stāvēja. Ievilkdams elpu, viņš paskatījās uz savu ledaino plaukstu. Gedwēy ignasia kvēloja kā balts, karsts metāls. Kamēr viņš skatījās, zīme atkal atguva iepriek­šējo apveidu. Eragons sažņaudza dūri, un viņa ķermenim pār­šalca pārguruma vilnis. Viņa spēki bija pilnīgi izsīkuši, it kā viņš vairākas dienas nebūtu ēdis. Eragona ceļi ieliecās, un viņš saļima pret sienu.