Eragons

47. NODAĻA Gribas sadursme

Kad pienāca rīts, Eragona vaigs bija jēls no berzēšanās pret Ledusliesmas kaklu un no iepriekšējās dienas kau­tiņa ar Murtagu viņam sāpēja visas maliņas. Abi pār­maiņus gulēja savos seglos visu nakti. Tas ļāva krietni apsteigt urgļu karavīrus, tomēr neviens no viņiem nezināja, vai izdosies pavisam atrauties no tiem. Zirgi bija pārguruši līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tomēr nerimstoši auļoja uz priekšu. Viņu dzīvība bija atkarīga no tā, cik noguruši bija monstri… un no tā, vai Eragona un Murtaga zirgi izdzīvos.

Beoru kalni meta milzīgas ēnas pār zemi, zagdami saulei siltumu. Uz ziemeļiem bija Hadaraka tuksnesis tieva, balta strēmele, tikpat spoža kā sniegs pusdienlaikā.

Man ir jāpaēd, Safīra sacīja. Pagājušas vairākas dienas, kopš pēdējo reizi biju medībās. Bads sažņaudzis manu vēderu. Ja sākšu tagad, varēšu noķert nelielai uzkodai dažus no tiem lēkšojošiem briežiem.

Eragons pasmaidīja par viņas pārspīlējumiem. Dodies medī­bās, ja vajag, taču atstāj Arju šeit.

Es ātri. Viņš nosēja elfu no pūķa vēdera un iecēla Ledus­liesmas seglos. Safīra aizlidoja prom, pazuzdama kalnu vir­zienā. Eragons skrēja blakus zirgam, lai pasargātu Arju no kritiena. Ne viņš, ne Murtags nepārtrauca klusumu. Urgļu dēļ vakardienas kautiņš vairs nenāca prātā, taču nobrāzumi nebija sadzijuši.

* * *

Pēc stundas Safira beidza medīt un paziņoja Eragonam par savu veikumu. Eragons priecājās, ka viņa drīz atgriezīsies. Pūķa prombūtnes laikā viņš vienmēr uztraucās.

Ceļotāji apstājās pie dīķa padzirdīt zirgus. Eragons mierīgi noplūca zāles stiebru un plucināja to, kamēr skatījās uz elfu. Viņa sapņošanu pārtrauca šķindošas skaņas, kas rodas, izvelkot zobenu no maksts. Viņš instinktīvi paķēra Zaroku un apsviedās apkārt, lūkodamies pēc ienaidnieka. Tas bija tikai Murtags, turēdams gatavībā savu garo zobenu. Viņš norādīja uz pakalnu priekšā, kur garš, brūnā apmetnī tērpies vīrs ar vāli sēdēja sar­kanbrūna zirga mugurā. Viņam aiz muguras zirgos sēdēja kādi divdesmit raitnieki. Neviens nekustējās.

- Vai tie varētu būt vārdeni? Murtags vaicāja.

Eragons slepeni uzvilka stopu.

- Arja sacīja, ka tie ir neskaitāmu līgu attālumā. Tā varētu būt sargu vienība.

- Jācer, ka tie nav bandīti. Murtags uzlēca Tornaka mugu­rā un sagatavoja savu stopu.

- Vai mēģināsim aizbēgt no viņiem? Eragons vaicāja, apseg­dams Arju ar segu. Raitnieki Arju noteikti jau bija ieraudzījuši, taču viņš gribēja noslēpt to, ka Arja ir elfa.

- No tā nebūtu nekāda labuma, Murtags sacīja, papurinot galvu. Tornaks un Ledusliesma ir labi kara zirgi, taču abi ir noguruši. Turklāt nav ātri skrējēji. Paskaties uz to vīru zir­giem gatavie auļotāji. Viņi mūs noķers, pirms būsim nojājuši pusjūdzi. Turklāt iespējams, ka viņiem ir kas svarīgs sakāms. Labāk pasaki Safīrai, lai ātrāk atgriežas.

Eragons to jau darīja. Viņš izklāstīja situāciju un pabrīdināja: Nerādies, ja vien nerodas tāda nepieciešamība. Mēs neesam Impērijā, taču es negribu, lai kāds par tevi uzzina.

Nedomā par to, sekoja viņas atbilde. Atceries, maģija tevi var pasargāt, kad ātrums un veiksme vairs nevar. Viņš sajuta, kā pūķis paceļas gaisā un steidzas pie viņiem, slīdēdams tuvu zemei.

Vīru grupa no pakalna raudzījās uz ceļotājiem.

Eragons nervozi sažņaudza Zaroku. Stieples apvītais roktu­ris droši gulēja zem viņa cimda. Jauneklis sacīja zemā balsī:

- Ja viņi mums uzbruks, es tos varētu aizbaidīt ar maģiju. Ja tas neiedarbosies, ir vēl ari Safira. Interesanti kā viņi reaģēs, ieraugot Jātnieku? Par viņu varenību klīst daudzi nostāsti… Varbūt ar to pietiks, lai izvairītos no kaujas.

- Pārāk nerēķinies ar to, Murtags apņēmīgi sacīja. Ja būs kauja, mums vienkārši jānogalina tik daudz viņējo, lai pārlieci­nātu, ka mēs neesam viņiem pa zobam.

Murtaga seja izskatījās līdzsvarota un apņēmīga.

Vadonis, kas jāja ar sarķi, pacēla vāli, liekot raitniekiem doties ceļotāju virzienā. Vīri kratīja šķēpus virs galvām un skaļi auroja, rikšodami arvien tuvāk. Viņiem pie sāniem karājās nodriskātas makstis. Ieroči bija sarūsējuši un aplipuši ar netīru­miem. Četri vīri izšāva bultas uz Eragonu un Murtagu.

Vadonis grieza vāli, un viņa vīri atbildēja ar kliedzieniem, ielencot Eragonu un Murtagu. Eragona lūpas savilkās. Viņš gandrīz palaida maģijas lādiņu viņu pūlī, tomēr atturēja sevi. Mēs vēl nezinām, ko viņi grib, viņš sev atgādināja, apvaldīdams nelāgās nojautas.

Kad Eragons un Murtags bija cieši aplenkti no visām pusēm, vadonis pieveda savu zirgu, sakrustoja rokas un kritiski nopē­tīja gūstekņus. Viņš sarauca uzacis.

- Nu, šie ir labāki nekā parastie atkritumi, ko atrodam! Vismaz šoreiz atradām veselīgus. Un šoreiz viņi nemaz nebija jāsašauj. Grīgs priecāsies!

Vīrs iesmējās.

Noklausoties vīra sacīto, Eragonam radās nelabas aizdomas. Safira…

- Paklau, jūs abi, vadonis iesāka, vērsdamies pie Eragona un Murtaga. Ja jūs būsiet tik laipni un noliksiet savus ieročus, mani vīri nepārvērtīs jūs dzīvos bultu makos.

Strēlnieki rēkdami pamāja. Vīrs atkal iesmējās.

Murtags vienīgi pacēla savu zobenu.

- Kas jūs esat un ko gribat? Mēs esam brīvi cilvēki, kas ceļo pa šo zemi. Jums nav tiesību mūs aizturēt.

- O, man ir visas tiesības, vīrs nicinoši izmeta. Un, kas attiecas uz manu vārdu, vergi neuzrunā savus kungus šādā tonī, ja vien viņi negrib dabūt sukas.

Eragons klusu nolamājās. Vergu mednieki! Atmiņā spilgti uzplaiksnīja Drasleonas izsolē redzētie cilvēki. Viņā uzvilnīja niknums. Puisis paraudzījās uz apkārt stāvošajiem vīriem ar naidu un riebumu.

Vadoņa sejā ievilkās rievas.

- Nometiet ieročus un padodieties!

Vergu mednieki saspringa, ledaini lūkojoties uz abiem, jo nedz Eragons, nedz Murtags nenolaida zobenu. Eragona plauksta notirpa. Viņš sadzirdēja nelielu čaboņu sev aiz mugu­ras un skaļas lamas. Pārsteigtais jauneklis apsviedās apkārt.

Viens no vergu tirgotājiem bija noņēmis segu no Arjas sejas. Viņš pārsteigumā palika pavērtu muti, tad iesaucās:

- Torkenbrand, šitais ir elfs!

Vīri sakustējās no pārsteiguma, bet vadonis aizveda savu zirgu līdz Ledusliesmai. Viņš palūkojās lejup uz Arju un iesvilpās.

- Nu, cikta' šī varētu maksāt? kāds gribēja zināt.

Torkenbrands kādu brīdi klusēja, tad izpleta rokas un sacīja:

- Mazākais? Veselus bagātību kalnus. Impērija maksās par viņu tīrā zeltā!

Vergu tirgoņi sajūsmā klaigāja un sita cits citam uz pleca. Eragona prātā atskanēja Satīras rēkoņa, kad viņa strauji apstā­jās tieši virs viņu galvām. Uzbrūc! viņš iesaucās. Taču ļauj bēgt, ja viņi skrien. Pūķis acumirklī salocīja spārnus un metās lejā. Eragons ātri pabrīdināja Murtagu. Tas acumirklī saprata. Ar spēcīgu elkoņa sitienu Murtags izsita vienu no vergu tirgoņiem no segliem un iespieda papēžus Tornakam sānos.

Kara zirgs, sapurinot krēpes, palēcās uz priekšu, sagriezās un pacēlās pakaļkājās. Murtags vicināja savu zobenu, tikmēr

Tornaks metās uz priekšu, iedzīdams priekškāju pakavus no segliem izsistā vergu tirgoņa mugurā. Vīrs kliedza sāpēs.

Pirms vergu tirgoņi saprata, kas notiek, Eragons izkļuva no kņadas un pacēla rokas, iedarbinot senās valodas vārdus. Indigo gaismas lode ietriecās zemē pašā kaujas vidū, sašķīzdama pilie­nu strūklakā, kas drīz izzuda kā rasa saulē. Safira nolaidās no debesīm mirkli vēlāk un nostājās viņam blakus. Viņa atvēra savus žokļus, izrādot masīvos ilkņus, un rēca.

- Redziet, Eragons mēģināja pārkliegt troksni, es esmu Jātnieks!

Viņš pacēla virs galvas Zaroku, tā sarkanais asmens zaigoja saules gaismā, un tad norādīja ar to vergu tirgoņiem.

- Bēdziet, ja gribat palikt dzīvi!

Vīri nesakarīgi klaigāja un rāpās cits citam pāri, steidzoties aizlaisties pēc iespējas ātrāk. Apjukumā Torkenbrandam deni­ņos iecirta ar šķēpu. Viņš apdullis nokrita zemē. Vīri skrēja garām savam nokritušajam vadonim, ko kājas nes, ik pa laikam uzmezdami šausmu pilnus skatienus Safīrai.

Vadonis uzrausās kājās. Asinis tecēja no viņa deniņiem un plūda pāri vaigam sarkanās tērcēs. Murtags nolēca no zirga un skrēja pie viņa ar augsti paceltu zobenu. Torkenbrands vārgi pacēla roku, it kā mēģinādams aizkavēt sitienu. Murtags uzmeta viņam ledainu skatu un vērsa zobenu pret Torkenbranda kaklu.

- Nē! Eragons kliedza, tomēr bija jau par vēlu.

Torkenbranda bezgalvainais rumpis nogāzās zemē, saceļot

putekļu mākoni. Viņa galva nokrita ar smagu būkšķi. Eragons dieba pie Murtaga, steidzīgi bērdams vārdus.

- Vai tev smadzenes atmiekšķējušās? viņš dusmās auroja. Kāpēc tu viņu nogalināji?

Murtags noslaucīja savu zobenu gar Torkenbranda apmetni. Tērauds atstāja uz tā netīru sliedi.

- Nesaprotu, kāpēc esi noskaities…

- Noskaities, Eragons uzsprāga, esmu krietni vairāk nekā noskaities! Vai tev nebija ienācis prātā, ka mēs viņu varētu vienkārši šeit atstāt un turpināt ceļu? Nē! Tu kļūsti par bendi un nocērt viņam galvu. Viņš bija neaizsargāts!

Murtags šķita samulsis par Eragona zvērojošām dusmām.

- Mēs nevarējām viņu atstāt dzīvajos viņš bija bīstams. Pārējie aizskrēja… bez zirga viņš nekur tālu netiktu. Es negri­bēju, lai urgļi viņu uziet un uzzina par Arju. Tādēļ es nodomā­ju…

- Nogalināt viņu? Eragons pārtrauca. Safira ziņkāri paoš­ņāja Torkenbranda galvu. Viņa mazliet pavēra muti, it kā vēlēdamās to apēst, bet tad laikam pārdomāja un piečāpoja pie Eragona sāna.

- Es vienkārši mēģinu palikt dzīvs, Murtags paziņoja,

- neviena svešinieka dzīve nav svarīgāka par manējo.

- Bet tu nevari attaisnot nepamatotu vardarbību. Kur ir tava līdzcietība? Eragons ierēcās, norādīdams uz galvu.

- Līdzcietība? Līdzcietība? Kādu līdzcietību es varu atļauties pret ienaidniekiem? Vai man būtu jāuztraucas, ka nodarīšu kādam sāpes, ja aizstāvēšu sevi? Ja es par to prātotu, būtu aizgājis bojā jau pirms daudziem gadiem! Tev jāgrib aizstāvēt pašam sevi un tos, kurus mīli, vienalga, ko tas maksā!

Eragons iedzina Zaroku atpakaļ makstī, nikni kratīdams galvu.

- Ar šāda veida domāšanu tu vari attaisnot jebkuru ļaunumu.

- Vai tev liekas, ka man tas patīk? Murtags iesaucās.

- Mana dzīve ir bijusi apdraudēta kopš dzimšanas brīža! Visas manas nomoda stundas esmu bijis spiests izvairīties no tādām vai citādām briesmām. Un miegs nekad nenāk viegli, jo es vien­mēr baidos, vai ieraudzīšu nākamo rītu. Ja vispār ir bijis laiks, kad jutos drošībā, iespējams, tas bija mātes vēderā, lai gan pār­lieku drošs arī tur nebiju! Tu nesaproti ja tu būtu dzīvojis ar šīm bailēm, tu apgūtu to pašu mācību, ko es: Neceri uz labāko!

- Viņš pamāja uz Torkenbranda rumpi. Viņš bija risks, ko es novērsu. Es atsakos nožēlot un netaisos mocīties par to, kas izdarīts un pagājis.

Eragons piegrūda savu seju pie Murtaga un sacīja:

- Tomēr tas nebija pareizi darīts!

Viņš piesēja Arju pie Safiras un uzrāpās Ledusliesmas mugurā.

- Uz priekšu! Murtags apveda Tornaku ap Torkenbranda augumu, kas gulēja asinīm pielietos putekļos.

Viņi auļoja uz priekšu tādā ātrumā, kas vēl pirms nedēļas šķita neiespējams; līgas kusa aiz muguras, it kā viņiem pie kājām būtu spārni. Viņi pagriezās uz dienvidiem starp diviem izplestiem Beoru kalnu atzariem. Tie izskatījās pēc spīlēm, kas tūlīt aizvērsies. No vienas virsotnes līdz otrai bija dienu ilgs gājiens. Tomēr attālums kalnu lieluma dēļ izskatījās daudz mazāks. Likās, ka viņi atrodas ielejā, kas radīta milžiem.

Kad viņi apstājās atpūsties, Eragons un Murtags paēda vakariņas klusējot un nepaceļot acu no savām bļodām. Pēc tam Eragons strupi izmeta:

- Es pirmais stāšos sardzē.

Murtags pamāja un nogūlās uz segas, uzgriezis Eragonam muguru.

Vai gribi parunāties? Safira vaicāja.

Ne tagad, Eragons nomurmināja. Ļauj man bridi padomāt; es esmu… apmulsis.

Viņa maigi pārtrauca domu saskarsmi un nočukstēja: Es tevi mīlu, mazais.

Un es tevi, viņš atbildēja. Pūķis saritinājās kamoliņā viņam blakus, sniedzot savu siltumu. Jauneklis nekustīgi sēdēja tumsā, cīnoties ar nemieru.