Eragons

50. NODAĻA Meklējot atbildes

ŠEIT strupi noteica plikgalvains virs. Viņš atkapas, turēdams nazi stingri piespiestu zem Murtaga zoda, C^tad pagriezās pa labi un pazuda aiz arkveida durvīm. Karavīri piesardzīgi viņiem sekoja, paturēdami acīs Eragonu un Safīru. Zirgus aizveda uz citu tuneli.

Samulsis par notikumu gaitu, Eragons sekoja Murtagam. Viņš palūkojās uz Safīru, lai pārliecinātos, ka Arja vēl aizvien ir piesieta tai uz muguras. Viņai jāsaņem pretinde, jauneklis izmisis domāja, zinot, ka skilnabraga šajā pašā brīdī turpina savu nāvējošo iedarbību.

Puisis steidzās pa pēdām plikgalvainajam vīram cauri ark­veida durvīm un tālāk pa šauru gaiteni. Karavīri bija notē­mējuši ieročus un turēja viņu uz grauda. Viņi paskrēja garām īpatnēja dzīvnieka izbāznim ar biezām spalvām. Gaitenis strauji pagriezās pa kreisi un tad atkal pa labi. Atvērās durvis, un viņi iegāja tukšā istabā, kas bija pietiekami liela, lai pat Safīra tajā brīvi kustētos. Durvīm aizveroties, noskanēja sauss klikšķis, kam sekoja skaļš slēdzenes krakšķis.

Eragons lēni aplūkoja apkārtni, cieši sažņaudzis Zaroku rokā. Sienas, grīda un griesti bija veidoti no balta, pulēta marmora, tajā kā dzīslām izvagotā pienstikla spogulī atspīdēja ienākušo spocīgās ēnas. Katrā stūrī karājās neparasta izskata lampas. Mums ir ievainota… Plikgalvainā vīra asais rokas mājiens aprāva viņa sakāmo.

- Klusē! Lai ko tu gribi teikt, jāgaida, līdz tevi pārbau­dīs. Viņš aizstūma Murtagu pie viena no kareivjiem, kas piespieda zobenu viņam pie kakla. Plikgalvainais vīrs klusi sasita rokas.

- Noņemiet ieročus un atslidiniet pie manis!

Rūķis nosēja Murtaga zobenu un nometa uz zemes ar skaļu blīkšķi.

Eragons negribīgi atraisīja Zaroku un nolika uz grīdas. Blakus zobenam viņš novietoja stopu ar maksti un pastūma uz karavīru pusi.

- Tagad ej nost no sava pūķa un lēni nāc uz manu pusi, pavēlēja plikgalvainais vīrs.

Eragons samulsis paspēra dažus soļus uz priekšu. Kad viņš bija jarda attālumā, vīrs sacīja:

- Apstājies! Tagad noņem aizsargmūri savām domām un ļauj man pārbaudīt tavas atmiņas. Ja tu kaut ko mēģināsi noslēpt no manis, es to paņemšu ar varu… un tu sajuksi prātā. Ja tu nepadosies, tavu draugu nogalinās.

- Kāpēc? Eragons šausmās sastinga.

- Lai pārliecinātos, ka tu nekalpo Galbatoriksam, tur­klāt lai noskaidrotu, kāpēc simtiem urgļu laužas mūsu dur­vīs, norūca plikgalvis. Viņa tuvu stāvošās ačeles šaudījās no vienas puses uz otru. Neviens nedrīkst ienākt Farthendurā nepārbaudīts.

- Nav laika. Mums nepieciešams dziednieks! Eragons iebilda.

- Klusu! vīrs ieaurojās, sažņaudzot drēbes ar saviem tie­vajiem pirkstiem. Tavām runām nav nekādas jēgas tu neesi izgājis pārbaudi!

- Bet viņa taču mirst! Eragons nikni atcirta, norādīdams uz Arju. Viņiem draudēja briesmas, tomēr nevarēja pieļaut, ka Arja iet bojā vilcināšanās dēļ.

- Būs vien jāpagaida! Neviens nedrīkst iziet no šīs istabas, līdz nebūs atklāta patiesība. Ja vien tu vēlies…

Rūķis, kas bija izglābis Eragonu no ezera, izlēca priekšā.

- Egraz Karn, vai tu esi akls? Vai tu neredzi, ka pūķa mu­gurā ir elfa? Mēs nedrīkstam kavēties, ja viņai draud briesmas. Ažihads un karalis noraus mums galvu, ja ļausim viņai mirt!

Vīrs dusmās samiedza acis. Vēl pēc mirkļa viņš sašļuka un laipni sacīja:

- Protams, Orik, mēs negribam, lai kaut kas tāds notik­tu. Viņš noklikšķināja pirkstus un norādīja uz Arju.

- Noceliet viņu no pūķa!

Divi karavīri iebāza zobenus makstī un lēnām tuvojās Satīrai, kas cieši raudzījās uz viņiem.

- Ātrāk, ātrāk!

Vīri atraisīja seglu saites un nolaida elfu uz grīdas. Viens no vīriem ieskatījās viņai sejā un noskaldīja:

- Tā ir pūķa olas vedēja Arja!

- Ko? iesaucās plikgalvainais vīrs. Rūķa Orika acis pār­steigumā iepletās. Plikgalvis uzmeta tēraudcietu skatienu Era­gonam un stingri noskaldīja:

- Tev vēl daudz kas būs jāpaskaidro.

Eragons paskatījās uz viņu tikpat cieši un sacīja:

- Viņu cietumā saindēja ar skilnabragu. Šobrīd viņu var glābt tikai Tunivoras nektārs.

Plikgalvainā vīra seja kļuva cieta kā akmens. Viņš stāvēja nekustīgi, vienīgi lūpas ik pa brīdim savilkās.

- Labi. Aizvediet elfu pie dziedniekiem un pasakiet, kas viņai nepieciešams. Sargājiet viņu, kamēr ceremonija tiks pabeigta. Pēc tam man jums padomā jauni rīkojumi.

Karavīri palocījās un iznesa Arju no istabas. Eragons ska­tījās, kā viņi aiziet, gribēdams doties līdzi. Plikgalvainā vīra skarbā balss atkal atgrieza jaunekli īstenībā:

- Mēs esam zaudējuši daudz laika. Sagatavojies pārbaudei.

Eragons negribēja, ka šis baisais plikgalvis lien viņa prātā

un rakņājas slēptākajās domās un jūtās, taču viņš apzinājās, ka pretoties ir bezjēdzīgi. Gaisotne telpā bija saspīlēta. Murtaga skatiens svilināja viņa pieri. Beidzot puisis nolieca galvu un sacīja:

- Esmu gatavs.

- Labi, tad…

Piepeši Oriks viņu strupi pārtrauca:

- Tu labāk nenodari viņam neko ļaunu, Ergaz Karn, citādi karalim būs tev kas sakāms.

Plikgalvainais vīrs aizkaitināts palūkojās uz rūķi, tad smī­nēdams apskatīja Eragonu.

- Tikai tad, ja viņš pretosies.

Viņš nolieca galvu un pačukstēja dažus vārdus.

Eragons noelsās no sāpēm un šoka, kad prāta zonde iecirtās domās. Acāboli gandrīz izsprāga no dobumiem, un viņš auto­mātiski sāka veidot barjeras apkārt savai apziņai. Uzbrukums bija negaidīti spēcīgs.

Nedari tā! Safīra kliedza. Viņas domas pievienojās Eragona domām un sniedza atbalstu. Tu riskē ar Murtaga dzīvību! Eragons saminstinājās, sakoda zobus un piespieda sevi noņemt aizsargmūri, atsedzot savas domas plēsonīgai pārbaudei. Plik­galvainais vīrs izskatījās vīlies. Viņa uzbrukums pastiprinājās. Spēks, kas plūda no veča prāta, šķita kaitīgs un slimīgs tajā jautās kaut kas pilnīgi nepieņemams.

Viņš grib, lai cīnos! Eragons kliedza, kad viņam pāršalca jauns sāpju vilnis. Pēc mirkļa sāpes norima, lai vietā nāktu nāka­mais vilnis. Safīra darīja, ko varēja, lai palīdzētu remdēt sāpes, tomēr arī viņa nespēja tās pilnībā bloķēt.

Dod visu, ko viņš grib, viņa aši sacīja, tomēr sargā visu citu. Es tev palīdzēšu. Viņa spēks nav salīdzināms ar manējo. Es no viņa jau aizsargāju pat mūsu vārdus.

Tad kādēļ man aizvien sāp ?

Sāpes nāk no tevis paša.

Eragons samiedza acis, kad, dzenoties pēc informācijas, zonde urbās dziļāk, kā nagla triekdamās galvaskausā. Plikgalvainais vīrs aizrakās līdz bērnības atmiņām un sāka ložņāt pa tām. Viņam tās nav vajadzīgas dzen viņu no tām ārā! Eragons nikni rūca.

Es to nevaru, neapdraudot tevi pašu, Safira sacīja. Varu noslēpt no viņa dažas lietas, tomēr tas jādara, pirms viņš tās sasniedz. Domā ātri un pasaki, ko gribi noslēpt!

Par spīti sāpēm, Eragons centās koncentrēties. Viņš auļoja cauri savām atmiņām, sākot ar brīdi, kad atrada Safiras olu. Jauneklis noslēpa dažas sarunas ar Bromu, to skaitā arī senās valodas vārdus, kurus bija apguvis. Ceļojumus cauri Palankāras ielejai, Jazuakai, Daretai un Tērmai viņš neaiztika. Tomēr viņš lūdza Safiru noslēpt Andželas un Solembuma pareģojumus. No laupīšanas Tērmā viņš uzreiz pārlēca pie Broma nāves, tad cietuma Gileadā un beidzot pie Murtaga atzīšanās.

Eragons gribēja noslēpt arī to, taču Safira neļāva. Vārdeniem ir tiesības zināt, kam viņi sniedz patvērumu, jo sevišķi ja tas ir Atkritēja dēls!

Vienkārši izdari to, viņš, sakodis zobus, sacīja, pārciešot vēl vienu moku vilni. Es neatklāšu, kas viņš ir, jo sevišķi šim vīram.

Tas nāks gaismā, tiklīdz pārlūkos Murtaga atmiņas, Safira asi noteica.

Vienkārši dari.

Kad pati svarīgākā informācija bija noslēpta, Eragonam nekas cits neatlika, kā vien gaidīt, kad plikgalvis beigs pār­baudi. Jauneklis jutās tā, it kā viņam mauktu nagus ar knaib­lēm. Viss viņa ķermenis bija sasprindzis, zobi cieši sakosti. Ada bija karsta, un lejup pa kaklu tecēja sviedri. Puisis izjuta katru mokošo sāpju sekundi, un garās minūtes vilkās tik lēni.

Plikgalvainais vīrs gausi rāpās cauri Eragona pieredzei kā dzelkšņaina vīnstīga pretī saulei. Viņš uzmanīgi, domu pa domai izritināja vairākas lietas, kuras, kā Eragonam likās, nemaz nebija svarīgas, piemēram, atmiņas par viņa māti Selēnu, tur­klāt izskatījās, ka vīrs vilcinās ar nolūku lai paildzinātu viņas dēla ciešanas. Plikgalvis ilgu laiku pētīja Eragona atmiņas par razakiem un vēlāk arī par Ēnu. Tikai tad, kad jaunekļa piedzī­vojumi bija izvētīti sprīdi pa sprīdim, vecais vīrs devās prom no Eragona domām.

Zonde izslīdēja no prāta kā skabarga. Eragons nodrebēja, salīgojās un nogāzās uz grīdas. Pēdējā mirklī viņu satvēra spē­cīgas rokas un lēni noguldīja uz vēsā marmora grīdas. Zēns aiz muguras izdzirdēja iesaucamies Oriku:

- Tu aizgāji par tālu! Viņš nebija tik spēcīgs, lai to izturētu!

- Viņš izdzīvos. Un ar to pilnīgi pietiek, mocītājs strupi attrauca.

Atskanēja nikns ņurdiens: Ko tad tu atradi?

Klusums.

- Nu, vai viņam var uzticēties vai ne?

Vecais vīrs lēnām nobubināja:

- Viņš… nav jūsu ienaidnieks.

Istabā atskanēja skaļas atvieglojuma nopūtas.

Eragona plakstiņi atsprāga vaļā. Viņš piesardzīgi pieslējās stāvus.

- Lēnām, lēnām, Oriks sacīja, aplikdams spēcīgu roku zē­nam ap pleciem un palīdzēdams tikt kājās. Eragons grīļojās un nikni lūrēja uz plikgalvaino vīru. Safiras rīklē atskanēja dobjš rūciens.

Plikgalvis tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņš pagrie­zās pret Murtagu, pret kuru vēl aizvien bija pavērsts kails zobens. Tagad tava kārta.

Murtags sastinga un pakratīja galvu. Zobens viegli iešķēla viņa kaklu. No brūces sāka pilēt asinis. Nē.

- Tevi te neuzņems, ja tu atteiksies.

- Eragons tika atzīts par uzticamu, tādēļ jūs nevarat man draudēt, ka viņu nogalināsiet, lai iespaidotu manu lēmumu. Tā kā jūs to nevarat, es neatklāšu savu prātu, lai ko jūs teiktu vai darītu.

Saverkšķījis lūpas smīnā un saraucis sarus, kas laikam bija uzacis, plikgalvainais vīrs noteica: Un kā ar tavu dzīvību? Es varu tev to atņemt.

- Šiem draudiem nebūtu nekādas jēgas, Murtags attrauca akmenscietā balsī, kurā skanēja nesalaužama pārliecība.

Vecais virs nikni iekliedzās: Tev nav izvēles! Viņš pa­spēra soli uz priekšu un uzlika uz Murtaga pieres savu plaukstu. Murtags sastinga, un viņa seja dusmās sasala, dūres savilkās un kakla muskuļi uzpampa. Acīmredzot viņš cīnījās pret uzbru­kumu ar visu savu spēku. Saniknots un sašutis plikgalvainais vīrs atieza zobus; viņa pirksti nežēlīgi ieurbās Murtaga plecos.

Eragons aiz līdzjūtības nodrebēja, saprotot, kāda cīņa starp abiem risinājās. Vai tu viņam nevari palīdzēt?

Nē, Safira klusi atbildēja. Viņš nevienam neļauj ieskatīties savā prātā.

Oriks drūmi skatījās uz abu cīņu. Ilf carnz orodūm! viņš nomurmināja, tad metās uz priekšu un iekliedzās: Pietiek! Rūķis sagrāba plikgalvainā vīra roku un atrāva to nost no Murtaga ar milzu spēku, kas nemaz neatbilda viņa augumam.

Vecais vīrs aizstreipuļoja prom un nikni metās virsū Orikam.

- Kā tu uzdrošinies! viņš auroja. Tu apšaubi mani kā komandieri vispirms tu atvēri vārtus bez atļaujas un tagad vēl šis pārkāpums! Tu esi rīkojies nekaunīgi un nodevīgi. Vai domā, ka tavs karalis tevi tagad aizsargās?

Oriks aizsvilās: Tu viņiem ļautu aiziet bojā! Ja es kaut mirkli vilcinātos, urgļi nogalinātu viņus! Viņš norādīja uz Murtagu, kas smagi elpoja. Mums nav tiesību spīdzināt viņu, lai iegūtu informāciju! Ažihads to nepieļautu. Tu pārbaudīji Jātnieku un atzini par nevainīgu. Turklāt viņi atveda Arju.

- Vai tu viņam ļausi ienākt, neejot cauri pārbaudījumam? Vai tu esi tik dumjš un ļausi viņam mūs visus apdraudēt? plikgal­vis pieprasīja paskaidrojumus. Viņš samiedza acis kā zebiekste, tik tikko valdīdams niknumu. Izskatījās, ka viņš ir gatavs rūķi saraut gabalos.

- Vai viņš spēj izmantot maģiju?

- Tas ir…

- Vai viņš spēj? Oriks rēca, un viņa dobjā balss atbalsojās tukšajā telpā. Piepeši no plikgalvainā vīra sejas nozuda visas emocijas. Viņš sažņaudza rokas aiz muguras.

-Nē.

- No kā tad tu baidies? Viņš nespēj izbēgt un nevar mūs visus noburt, jo sevišķi, ja tavas spējas ir tik lielas, kā tu pats apgalvo. Taču neklausies mani pajautā Ažihada viedokli.

Plikgalvainais vīrs kādu brīdi blenza uz Oriku ar neizdibi­nāmu sejas izteiksmi, tad paraudzījās griestos un aizvēra acis. Plecos iegūla savāds stingums, tomēr viņa lūpas kustējās, neizdvešot ne skaņu. Bālajā ādā virs acīm izlocījās dziļa rieva, un viņa pirksti savilkās, it kā tie žņaugtu neredzama ienaidnieka rīkli. Viņš tā stāvēja vairākas minūtes iesaistīts nedzirdamā sarunā.

Kad vīra acis atvērās, viņš nepievērsa Orikam nekādu uzma­nību un uzbrēca kareivjiem: Ejiet! Nonācis pie durvju ailes, viņš pagriezās pret Eragonu.

- Tā kā man neizdevās pabeigt pārbaudi, tu un… tavs draugs paliksiet šeit visu nakti. Ja viņš grasīsies bēgt, viņu nogalinās.

Izteicis šos vārdus, plikgalvis pagriezās uz papēža un devās ārā no istabas bālais galvaskauss šķita vēl blāvāks lāpu gaismā.

- Paldies, Eragons nočukstēja Orikam.

Rūķis norūca: Parūpēšos, lai jums atnes kaut ko ēdamu. Viņš nočukstēja dažus vārdus un devās prom, galvu grozīdams. Aizvēris durvis, viņš aizšāva tām priekšā bultu.

Eragons apsēdās, juzdams pilnīgu spēku izsīkumu no die­nas notikumiem un smagā ceļojuma. Viņa plakstiņi bija smagi. Satīra apsēdās jauneklim blakus. Mums jābūt uzmanīgiem. Liekas, ka mums šeit ir tikpat daudz ienaidnieku kā Impērijā. Pārāk noguris, lai runātu, viņš pamāja ar galvu.

Murtags stiklainām acīm un pilnīgi bez spēka atspiedās pret tālāko sienu un lēnām noslīdēja uz spīdīgās grīdas. Viņš piespieda piedurkni pie kakla, no kura vēl aizvien sūcās asinis.

- Vai ar tevi viss kārtībā? Eragons vaicāja. Murtags pakra­tīja galvu. Vai viņš kaut ko izdabūja no tevis?

-Nē.

- Kā tev izdevās neielaist viņu prātā? Plikgalvja domu spēks bija tik varens.

- Es esmu… esmu labi apmācīts, Murtags ar rūgtumu balsī paskaidroja.

Telpā iestājās klusums. Eragona skatienu piesaistīja viens no svečturiem, kas karājās stūrī. Puiša domas neskaidri klejoja, līdz viņš izmeta:

- Es nepateicu, kas tu esi.

Murtags atviegloti pamāja ar galvu. Paldies, ka nenodevi mani.

- Viņi tevi nepazina. -Nē.

- Un tu vēl aizvien apgalvo, ka esi Morzana dēls.

- Jā, viņš nopūtās.

Eragons sāka runāt, taču aprāvās, kad sajuta karstu šķid­rumu nopakšķam uz rokas. Viņš palūkojās lejā un pārsteigts ieraudzīja tumšu asins lāsi uz savas ādas. Tā bija notecējusi no Safiras spārna. Es piemirsu! Tu esi ievainota! viņš iesaucās, ar pūlēm piesliedamies kājās. Labāk es tevi sadziedēšu.

Uzmanies! Kad esi noguris, viegli pieļaut kādu kļūdu.

Zinu. Safira izpleta spārnu un izklāja uz grīdas. Murtags skatījās, kā Eragons pārvilka ar plaukstu pāri plānajai, zilajai spārna membrānai un sacīja: Waise heill, katru reizi, kad atklāja kādu bultas radītu caurumu. Laimīgā kārtā visus ievai­nojumus arī uz pūķa deguna bija samērā viegli izārstēt.

Pabeidzis dziedināšanu, Eragons atslīga pret Safiru un smagi elsoja. Viņš juta, kā pūķa lielā sirds dauzās dzīvīgā ritmā.

- Ceru, ka viņi drīz atnesīs kaut ko ēdamu, Murtags sacīja.

Eragons paraustīja plecus viņš jutās pārāk noguris, lai

justu izsalkumu. Puisis sakrustoja rokas, juzdamies savādi bez Zaroka ierastā smaguma pie sāna. Kāpēc tu esi šeit?

- Ko tu gribi zināt?

-Ja tu tiešām esi Morzana dēls, Galbatorikss neļautu tev brīvi klaiņot pa Alagēziju. Kā tev izdevās uz savu roku atrast razakus? Kāpēc es nekad neesmu dzirdējis, ka kādam no Atkritējiem ir bijuši bērni? Un ko tu dari šeit? viņš jau gandrīz kliedza.

Murtags pārbrauca roku pār seju. Tas ir garš stāsts.

- Mēs jau nekur nesteidzamies, Eragons attrauca.

- Pārāk vēla stunda sarunām.

- Rīt mums varbūt nebūs laika.

Murtags apkampa ar rokām kājas un uzlika zodu uz ceļga­liem, viņš šūpojās no viena sāna uz otru un skatījās grīdā.

- Nav tā… viņš sacīja un tad pārtrauca pats sevi, es ne­gribu apstāties… tādēļ iekārtojies ērtāk. Mans stāsts nebūs īss.

Eragons atspiedās pret Safīru un pamāja ar galvu. Pūķis abus cieši vēroja.

Murtags no sākuma stomījās, bet jau drīz balss atguva pār­liecināto toni:

- Cik man zināms… es esmu vienīgais bērns, kas piedzimis kādam no trīspadsmit Kalpotājiem jeb Atkritējiem, kā viņus dēvē. Varbūt ir vēl kādi citi, jo trīspadsmit Kalpotāji mācēja noslēpt visu, ko gribēja, tomēr par šādu iespēju es šaubos; savu šaubu iemeslus izklāstīšu vēlāk.

Mani vecāki satikās mazā ciematiņā es tā arī neuzzināju, kur tas notika, kamēr mans tēvs ceļoja karaļa norīkojumā. Morzans izrādīja manai mātei nelielus uzmanības apliecināju­mus triks, lai iegūtu viņas uzticību. Kad viņš devās prom, arī mana māte posās līdzi. Kādu laiku viņi kopā ceļoja, un, kā jau mēdz notikt, viņa no sirds iemīlēja manu tēvu. Morzans prie­cājās par to, jo tagad viņš varēja likt mocīties nabaga sievietei daudz izsmalcinātākos veidos, tēvs saprata, ka ieguvis kalpo­tāju, kas nekad viņu nenodos.

Kad Morzans atgriezās Galbatoriksa galmā, mana māte kļuva par ieroci, uz kuru viņš paļāvās visvairāk. Tēvs izman­toja viņu dažādu slepenu ziņu nogādei un iemācīja arī maģijas pamatzināšanas. Viņš darīja, ko varēja, lai aizsargātu māti no pārējiem trīspadsmit Kalpotājiem, ne jau jūtu dēļ, bet gan tādēļ, ka tie manu māti izmantotu pret pašu Morzanu, ja rastos tāda iespēja… Tā turpinājās trīs gadus, līdz mana māte kļuva grūta.

Murtags apklusa uz brīdi, virpinādams pirkstos matu šķip­snu, tad turpināja stāstīt, sasprindzis aiz uztraukuma:

- Mans tēvs bija viltīgs vīrs un ātri vien saprata, ka grūtnie­cība apdraud gan viņu pašu, gan arī manu māti, nemaz neru­nājot par bērnu, tas ir, mani. Tādēļ nakts aizsegā viņš aizveda māti no pils uz savu cietoksni. Tiklīdz viņi turp nonāca, tēvs nobūra savu īpašumu, lai tajā neviens nespētu ieiet, izņemot dažus rūpīgi izmeklētus kalpus. Tādā veidā mātes stāvokli izde­vās noslēpt no visiem, izņemot Galbatoriksu.

Valdnieks zināja savu trīspadsmit Kalpotāju pašus lielākos dzīves noslēpumus: sazvērestības, strīdus un kas vēl jo sva­rīgāk viņu domas. Viņam sagādāja prieku noraudzīties, kā Atkritēji cīnās cits ar citu, un viņš bieži vien palīdzēja vienam vai otram sava prieka pēc. Tomēr kaut kāda iemesla pēc viņš nekad neatklāja manu esamību.

Es piedzimu noliktajā laikā, un mani uzreiz nodeva aukles un zīdītājas uzraudzībā, lai mana māte varētu atgriezties pie Morzana sāniem. Viņai nebija izvēles. Morzans ļāva apciemot mani ik pēc dažiem mēnešiem, taču ikdienā mūs turēja atšķir­tībā vienu no otra. Pagāja vēl trīs gadi, un es ieguvu to… rētu uz muguras. Murtags brīdi apdomāja teikto, pirms turpināja savu stāstu.

- Es tā būtu audzis līdz pat vīra gadu sasniegšanai, ja vien Morzanu neizsauktu medīt Safiras olu. Tiklīdz viņš devās prom, mana māte pazuda no pils. Neviens nezina, kurp un kāpēc viņa devās. Valdnieks mēģināja sievietei sadzīt pēdas, tomēr viņa vīri nespēja viņu atrast Morzans manu māti bija kārtīgi apmācījis.

Ap to laiku, kad piedzimu, no trīspadsmit Kalpotājiem starp dzīvajiem bija vairs tikai pieci. Kad Morzans devās prom, to skaits bija sarucis līdz trijiem. Kad viņš Gileadā stājās pretī Bromam, Morzans bija palicis vienīgais. Atkritēji bija aizgājuši bojā dažādos veidos: pašnāvība, uzbrukums no slēpņa, maģijas pārdozēšana… tomēr galvenokārt tas bija vārdenu roku darbs. Esmu dzirdējis, ka karalis niknumā ārdījies šo zaudējumu dēļ.

Tomēr, vēl pirms ziņas par Morzana un pārējo Atkritēju nāvi nonāca līdz mums, atgriezās mana māte. Kopš viņas pazušanas bija pagājuši daudzi mēneši. Viņas veselība bija sabeigta, it kā māte būtu cietusi no ilgstošas slimības, un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk. Pēc divām nedēļām viņa nomira.

- Kas notika pēc tam? Eragons mudināja.

Murtags paraustīja plecus. Es izaugu. Valdnieks aizveda mani uz pili un nokārtoja manu audzināšanu. Bet visā visu­mā viņš lika mani mierā.

- Kāpēc tad tu devies prom?

Murtags skaļā balsī iesmējās. Drīzāk jau aizbēgu. Pirms manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas valdnieks pasauca mani vakariņās. Šī ziņa pārsteidza mani, jo es vienmēr biju turējies tālāk no galma dzīves un reti tikos ar pašu karali. Mēs bijām runājuši arī iepriekš, tomēr vienmēr turpat klāt bija diž­ciltīgo galminieku dzirdīgās ausis.

Es pieņēmu viņa piedāvājumu bez vārda runas, apzināda­mies, ka nebūtu prātīgi no tā atteikties. Maltīte bija bagātīga, taču vina melnās acis nenovērsa no manis savu skatu. Vina

j »

skatiens bija mulsinošs likās, ka viņš mēģina atrast manā sejā kādu noslēpumu. Es nezināju, ko domāt, un visiem spēkiem centos turpināt pieklājīgu sarunu, taču karalis atteicās runāt, un drīz vien es šiem pūliņiem atmetu ar roku.

Kad pabeidzām maltīti, viņš beidzot sāka runāt. Tu nekad neesi dzirdējis viņa balsi, tādēļ man ir grūti attēlot, kāda tā ir. Viņa vārdi aizrāva tie lija manās ausīs kā čūskas salde­nie čuksti. Pārliecinošāku un draudīgāku vīru par viņu es vēl nekad nebiju sastapis. Viņš radīja vīziju Impērijas tēlu, kādu pats to iedomājās. Visur slietos skaistas pilsētas, kurās dzīvotu diži karavīri, mākslinieki, mūziķi un filozofi. Urgļi galu galā tiktu izskausti. Impērija plestos uz visām pusēm un nonāktu līdz visiem četriem Alagēzijas stūriem. Zeme zeltu un plauktu, tomēr pats pārsteidzošākais atgrieztos Jātnieki Galbatoriksa žēlīgā vadībā.

Es klausījos viņa vārdošanā stundām ilgi. Kad viņš pār­trauca savu runu, es dedzīgi apvaicājos, kādā veidā varēs atjau­not Jātnieku vienību, ja visas pūķu olas bija iznīcinātas. Tad Galbatorikss apklusa un domīgi lūkojās manī. Ilgu laiku viņš nebilda ne vārda, bet tad pastiepa roku un sacīja: Ak, mana drauga dēls, vai tu kalposi man, kamēr es radīšu šo paradīzi?

- Lai arī es zināju vēsturi kā Galbatorikss un mans tēvs tika pie varas, sapnis, kuru viņš bija uzbūris, šķita pārāk vili­nošs, lai no tā atteiktos. Mani pārņēma degsme, un es kvēli solīju valdniekam savu uzticību. Priecīgs par panākumiem, Galbatorikss deva man savu svētību, tad sūtīja mani prom, sacīdams: Es tevi pasaukšu, kad radīsies vajadzība.

- Pagāja vairāki mēneši, līdz viņš patiešām mani izsauca. Kad pienāca ziņa, mani atkal pārņēma degsme un kvēla vēlēša­nās doties šajā misijā. Mēs abi satikāmies tāpat kā pirmo reizi, tomēr šoreiz viņš nebija tik apburošs un patīkams. Vārdeni bija tikko iznīcinājuši trīs vienības dienvidos, un viņa niknums virda pāri malām. Briesmīgā balsī valdnieks norīkoja mani stāties vienības priekšgalā un doties iznīcināt Kantosu, kurā, pēc jau­nākajām ziņām, slēpās dumpinieki. Kad es vaicāju, kas mums būtu jādara ar pilsētas iedzīvotājiem un kā mēs zināsim, kuri no viņiem ir vainīgi notikušajā, valdnieks iekliedzās: Viņi visi ir nodevēji! Nosvilini visus un iemīci viņu pelnus dubļos! Viņš turpināja trakot, lādēdams savus ienaidniekus un aprakstīdams, kā viņš izskaudīs no šīs zemes ikvienu, kas tam vēl ļaunu.

Viņa balss tonis tik ļoti atšķīrās no tā, ko dzirdēju pirms tam. Sapratu, ka viņam nepiemīt nedz žēlsirdība, nedz arī tālredzība, lai iegūtu ļaužu uzticību, un ka Galbatorikss valdījis ar rupju spēku, ļaujot vaļu tikai savām kaislībām. Tajā brīdī es nolēmu uz visiem laikiem bēgt no viņa un Urūbaenas.

Tiklīdz šķīros no Galbatoriksa, mēs abi ar Tornaku manu uzticamo kalpotāju sagatavojāmies bēgšanai. Mēs devāmies prom tajā pašā naktī, tomēr kaut kādā veidā Galbatorikss bija paredzējis šo gājienu, jo ārpus vārtiem mūs gaidīja karavīri. Ak šausmas mans zobens kļuva asiņains, zibsnījot turp un šurp blāvajā lāpu gaismā. Mēs pieveicām vīrus… taču kaujas laikā Tornaku nogalināja.

Vienatnē un bēdu sagrauzts, es bēgu pie sena drauga, kas sniedza man pajumti savā īpašumā. Kamēr es slēpos, uzmanīgi ieklausījos visās baumās, cenšoties paredzēt Galbatoriksa rīcību un plānot savu nākotni. Līdz manām ausīm nonāca runas, ka razaki ir norīkoti kādu notvert vai nogalināt. Atceroties, ko karalis izdomājis par Jātniekiem, nolēmu atrast un izsekot razakus, gadījumā, ja tiem izdosies atklāt pūķi. Un tad es uz­gāju jūs… vairāk noslēpumu man nav.

Mēs vēl aizvien nezinām, vai viņš saka taisnību, Safīra brī­dināja.

Tā ir, Eragons attrauca, taču kādēļ viņam vajadzētu melot?

Varbūt viņš ir traks.

Šaubos. Eragons pārvilka pirkstu pāri Safiras cietajām zvī­ņām, lūkojoties, kā tajās atspīd gaisma.

- Kāpēc tu nepievienojies vārdeniem? Kādu laiku viņi tev neuzticēsies, taču, tiklīdz tu pierādīsi savu uzticību, viņi pret tevi izturēsies ar cieņu. Un vai viņi kaut kādā ziņā nav tavi sabiedrotie? Viņi tiecas izbeigt karaļa valdīšanu. Vai tad arī tu to negribi?

- Vai man tev viss ir jāizklāj kā uz delnas? Murtags nopra­sīja. Es negribu, lai Galbatorikss uzzinātu, kur es esmu, un lai izplatītos ļaužu runas, ka esmu pievienojies viņa ienaid­niekiem ko es nekad neesmu darījis. Šie, viņš meklēja īsto vārdu, dumpinieki cenšas ne tikai gāzt karaļa varu, bet arī iznīcināt Impēriju… un es negribu, lai tas notiktu. Tas sētu tikai postu un anarhiju. Karalis ir traks, jā, bet sistēma pati par sevi darbojas. Kas attiecas uz vārdenu cieņas iegūšanu hā! Tiklīdz viņi atklās, kas es esmu, sāks izturēties kā pret noziedznieku vai vēl ļaunāk. Un ne jau tas vien arī uz tevi kritīs aizdomas, jo mēs ceļojām kopā!

Viņam taisnība, Safira piekrita.

Eragons neņēma vērā pūķa teikto. Nav jau tik ļauni! viņš sacīja, cenzdamies izklausīties jautrs. Murtags izsmejoši novīpsnāja un skatījās sāņus. Esmu pārliecināts, ka viņi nebūs… Viņš apklusa, jo pavērās durvis. Pa spraugu ieslidināja divus traukus. Tiem sekoja maizes kukulis un jēlas gaļas gabals, tad durvis atkal aizcirtās.

- Beidzot! Murtags noņurdēja un ķērās pie ēdiena. Viņš pasvieda gaļu Safīrai, kas to notvēra gaisā un norija veselu. Tad viņš pārplēsa maizi un pusi pasniedza Eragonam, paņēma savu bļodu un apsēdās stūrī.

Abi klusēdami ēda. Murtags vienā rāvienā iztukšoja trauku un paziņoja: Es eju gulēt. Nolicis bļodu uz grīdas, viņš netei­ca vairs ne vārda.

- Arlabunakti, novēlēja Eragons. Viņš nogūlās blakus Safīrai, paliekot rokas zem galvas. Pūķis apvija savu garo kaklu viņam apkārt un kā kaķis apritināja asti ap abiem, noliekot savu galvu blakus Eragonam. Safiras spārns pletās virs zēna kā zila telts, un Eragonu apņēma tumsa.

Arlabunakti, mazais.

Tikko manāms smaids parādījās Eragonam uz lūpām, taču viņš jau bija aizmidzis.