Piezīmes par kaķiešu pilsētu

39

Man šķita, ka tas nemaz nav tik grūti. Un es ne­kļūdījos. Es drīz atradu to, ko meklēju. Tas bija skaists, visumā krietns cilvēks, vīrišķīgi parobusts, vārdu sakot, visai bīstams vīrietis. Tieši tāds, kāds man vajadzīgs. Viņš tūlīt pieprasīja visu. Kaislību uzliesmojumā viņš grasījās mani saplosīt. Es sa­ņēmu visu, kā man trūka, un man atkal gribējās ar viņu sastapties. Viņš mani iemācīja pa īstam izrau­dāties un no sirds izsmieties. Viņš bija mežonīgs kā tīģeris, ar viņu es nepazinu mierīgus brīžus. Viņam patika, kad es, visa trīcot, biju gatava sadegt kar­stās liesmās. Bet, kad es atjēdzos, tīksmei tūlīt pie- jaucās klāt rūgtums. Viņš spēja mani atgrūst, tad atkal apmīļot. No mīlas reiba galva. Es biju kā pus- nesamaņā — uz dzīvības un nāves robežas. Dzīvoju kā sapnī, visa pasaule šķita piebērta sarkanām pu­ķēm. Beidzot es sapratu, kas ir mīlestība — jutek­liska, skarba, stipra, pašaizliedzīga.