Piezīmes par kaķiešu pilsētu

38

Māmiņa sadomāja par mani rūpēties, taču viņas ausīšanās un slepus skatīšanās kaitināja mani. Es vēlējos būt maiga pret viņu, bet jutu, ka brīžiem viņa ir neciešama. Viņa visur jaucās iekšā, īpaši naudas darīšanās. Viņas acis, kas bija jau zaudē­jušas seno spožumu, iedegās, tikai naudu ieraugot. Viesu priekšā viņa tēloja kalponi, bet, kad viņi maz maksāja, sāka lamāties. Tādos gadījumos es jutos pārāk nelāgi. Kaut gan ar to nodarbojos nau­das dēļ, tas tomēr nedod tiesības lamāties. Arī es pratu būt skarba, taču man bija savi paņēmieni, kuri nederdzās viesiem, bet māmiņas paņēmieni bija rupji, tie viegli aizkaitināja. Pelnot naudu, nav taču vērts aizkaitināt cilvēkus. Es balstījos uz saviem paņēmieniem, uz savu jaunību, toties māmiņai nauda aptumšoja visu. Starp citu, tā jau tam jābūt: viņa bija vecāka par mani. Droši vien pēc nedaudziem gadiem arī es būšu tāda pati, mana sirds būs kļu­vusi cieta kā nauda. Jā, māmiņa nevarēja lepoties ar godprātību. Dažreiz viņa izokšķerēja viesa port­feli vai pievāca platmales, cimdus, spieķus. Es bai­dījos no tračiem, bet māmiņa pārliecināti atrunājās: «Parauj jods, vienā gadā mēs kļūstam vecākas par desmit gadiem; kam būsim vajadzīgas, vecenes kļuvušas?» Piedzērušos viesi viņa izvilka laukā, aizstiepa uz nomaļāku vietiņu un tam novilka pat zābakus. Taču šie cilvēki, dīvaini gan, nenāca kār­tot ar mums rēķinus: viņi droši vien uzskatīja, ka tāda noskaidrošana vispirms var kaitēt viņiem pa­šiem. Varbūt atmiņas par tīkamiem mirkļiem viņiem neļāva nākt un celt troksni? Mēs nebaidījāmies no aizgājušajiem — viņi baidījās no mums.