Piezīmes par kaķiešu pilsētu

39

Māmiņai bija taisnība: vienā gadā mēs kļuvām vecākas par desmit gadiem. Pagāja divi trīs gadi, un es jutu, ka esmu mainījusies. Mana āda kļuva raupja, lūpas tapa pelēcīgas, apdzisušajās acīs pa­rādījās sarkanas dzīsliņas. Es cēlos vēlu, taču jutos kā sadauzīta. Es sapratu, ka apmeklētāji to ievēro — viņi tak nav akli; viņu pakāpeniski kļuva arvien ma­zāk. Es vēl vairāk centos izdabāt vīriešiem un vēl vairāk neieredzēju viņus, dažreiz to pat nespēju no­slēpt. Es noliesēju, muldēju niekus, pārstāju sevi apzināties. Mana mute pati no sevis melsa blēņas, it kā bez tā nevarētu dzīvot. Tagad tikai daži no iz­glītotajiem pievērsa man uzmanību, jo es biju zau­dējusi to valdzinājumu un bezrūpību, kuru dēļ viņi mani sauca par Putniņu — tas bija vienīgais poē­tiskais vārds, ko es dzirdēju no viņiem. Man vaja­dzēja tik raibi ģērbties, ka es drīzāk atgādināju fazānu nekā cilvēku — tikai tādā veidā varēju pie­saistīt vīriešus. Es mālēju lūpas asinssarkanā krāsā un kodu viesiem — tas viņos izraisīja sajūsmu.

Reizēm man šķita — es redzu savu nāvi. Ar katru saņemto juaņu manī kaut kas atmira. Nauda veicina dzīves pagarināšanu, taču paņēmiens, ar kuru es to ieguvu, gluži otrādi, saīsina dzīvi. Es redzēju savu nāvi, es to gaidīju. Domas par nāvi aizēnoja visu pārējo. Un par ko gan, taisnību sakot, domāt, ja reiz dzīve diendienā bija tāda? Māmiņa, lūk, ir mana ēna; labākajā gadījumā es kļūšu tāda pati kā viņa. Iztirgojusi savu miesu, es iegūšu vien sirmu matu ērkuli un melnu, krunkainu ādu. Tāds ir mans liktenis.