Dzintara istaba

8

Sanktpeterburga, Krievija

10:50

Taksometrs strauji nobremzēja, un Knolls izkāpa uz rosīga Ņevas prospekta, pasniedzis šoferim divas divdesmit dolāru bank­notes. Viņš nobrīnījās, kas gan noticis ar rubli. Tas bija kļuvis par bezvērtīgu papireli. Krievijas valdība jau pirms daudziem gadiem bargi aizliedza lietot dolārus, draudot pat ar cietumsodu, taču šo­feris par to nemaz nebedaja kari pieprasīja samaksu, iegrūda banknotes kabata un tūdaļ pat brauca talak.

Lidmašīna no Insbrukas pirms stundas bija nolaidusies Pulkovo lidosta. Sērkociņu kārbiņu viņš nakti bija nosūtījis no Ins­brukas uz Vāciju kopa ar ziņojumu par veiksmīgu iznākumu Ziemeļitālija. Pirms atgriešanas Vacija viņam vel bija jāveic pēdējais uzdevums.

Prospekts bija ļaužu un mašīnu pārpilns. Viņš nopētīja Kaz.aņas kaledrales zaļo kupolu otra ielas puse, tad pievērsa skatienu talak pa labi vīdošajai Admiralitātes zeltītajai torņa smailei, ko daļēji ai/sedza rīta migla. Viņš iztēlojās šo bulvāri senajos laikos, kad visi brauca ar zirgiem un nakti arestētas prostitūtas tīri no­slaucīja bruģakmeņus. Ko Pēteris I lielais šodien teiktu par savu "logu uz Eiropu"? Piecus kilometrus gārās rosīgas ielas malas rin­dojas universālveikali, kinoteātri, restorāni, muzeji, veikali, māk­slās saloni un kafejnīcas. Grezni izrotātos, neona reklāmām iz­gaismotos kioskos pārdeva visu no gramatam līdz saldējumam -, slavējot straujo kapitalisma attīstību. Ka Somersets Moems to rak­sturoja? Noputējis, netīrs un noplucis.

Tagad vairs ne, viņš nodoma ja.

Tikai pateicoties parmaiņam, viņš vispār varēja ierasties Sankt­peterburga. Tikai pavisam nesen arī ārzemniekiem tika atļauts iz­skatīt vecos padomju laika vēsturēs dokumentus. Viņš šogad jau divas reizes bijis šaja pilsēta vienreiz pirms sešiem, otrreiz pirms diviem mēnešiem, abas reizes uz to pašu Sanktpeterburgas arhīvu. Tagad viņš taja iegāja trešo reizi.

Ta bija piecstāvu eka ar raupja akmens fasādi, kas bija nokvē­pusi no auto izplūdes gāzēm. Pirmāja stava rosīgi darbojas Sankt­peterburgas Komercbankas filiāle un Aeroflot Krievijas nacionala aviosabiedrība. Otro, trešo un piekto stāvu aizņēma nopietnas valdības iestādes Vizu un arvalstu pilsoņu reģistrācijās depar­taments, Eksporta kontrole un reģionāla Lauksaimniecības minis­trija. Ceturtais stāvs pilnība bija atvēlēts arhīvam. Vienam no dau­dzajiem, kas bija izmētāti pa visu valsti. Tur drošība glabajas liecības par septiņdesmit pieciem komunistu valdīšanas gadiem.

Jeļcins ar Krievijas Arhīvu komitejas starpniecību bija padarī­jis šos dokumentus pieejamus visai pasaulei, lai zinātnieki palī­dzētu viņam nest tauta antikomunisma vesti. Vispār jau gudrs gā­jiens. Nebija nekādās vajadzības veikt tīrīšanu partijas rindas, sēdināt ļaudis gulagos vai parrakstīt vēsturi, ka to darīja Hruščovs un Brežņevs. Tikai jāļauj vēsturniekiem pašiem atklat neskai­tāmās zvērības, zagšanu un spiegošanu noslēpumus, kas gadu desmitiem slēpušies zem trūdoša papīra tonnām ar izbalējušu tinti iedvesmotie raksti labak par katru propagandu kalpos pašreizejai valsts iekartai.

Viņš uzkapa pa melnam metala kapnem uz ceturto stāvu.

Kāpnes bija šauras īsti padomiska stila, norādot zinošam cil­vēkam, tadam ka viņš, ka ēka ir celta pec revolūcijas. Vakar viņš hija piezvanījis no Itālijas un noskaidrojis, ka šodien arhīvs būs atvērts līdz. pieciem diena. Viņš bija apmeklējis ne tikai šo, bet vel arī četrus citus arhīvus Krievijas dienvidos. Šis bija sava ziņa uni­kāls, jo te bija pieejams kopēšanas apārāts.

Ceturtaja stava aiz nobružātam durvīm atradas smacīga tel­pa, kur no svaiga gaisa trukuma lobījās nost bali zaļa sienu kra­sa Griestu nebija tikai azbesta apvalkos ievietotas caurules, un t auruļvadi stiepās krustam šķērsam zem piektā stava betona pār­segumā. Savada vieta it ka tik vērtīgu dokumentu glabašanai.

Viņš aizsojoja pa netīro flīžu grīdu un tuvojas vienīgājam rak­stāmgaldam šaja telpa. Viņu sagaidīja tas pats ierēdnis ar plāniem brūniem matiem un zirdzisku seju. Viņš jau iepriekšeja reize bija nospriedis, ka šis virs ir noslēgta rakstura, mazvērtības komplek­su mocīts jaunlaiku Krievijas birokrāts. Tipiski. Nekādās lielas at­šķirības no viņa padomjlaiku kolēģiem.

Dobrij deņ, viņš smaidot sveicinaja.

1 abdien, atbildēja ierēdnis.

Man jaapskata dokumenti, viņš krieviski paziņoja.

Kuri? šo jautājumu pavadīja kaitinošs smaids un ta pati sejas izteiksme, kas bija palikusi atmiņa no iepriekšeja apmeklē­juma.

jūs noteikti mani atceraties.

Es jau domāju, ka jūsu seja šķiet pazīstama. Komisijas reģis­tri, vai ne?

Ieredņa mēģinājums tēlot kautrīgo bija neveiksmīgs.

līa. Komisijas reģistri.

Vai vēlaties, lai es jums tos atnesu?

Ņft. Es zinu, kur tie atrodas. Bet paldies jums par laipnību.

Viņš atvainojas un pazuda starp metala plauktiem, kas bija

stāvgrūdām piekrauti ar trūdošam kartona kastēm, kas smacīgaja gaisa izplatīja putekļu un pelejuma smaku. Viņš zinaja, ka tur ir visdažādākie reģistri gan pārpalikumi no tuvu esošas Ermitažas, gan saglabtie pec ugunsgrēka netalaja vietējā Zinātņu aka­dēmija. Viņš labi atcerējās šo negadījumu. "Mušu kulturas Čer­nobiļa" tā šo katastrofu dēvēja padomju prese. Taču viņš šaubijas, vai tiešam tas bija tikai negadījums bez. ļauna nodoma. Padomju Savienība lietas vienmer mēdza pazust tieši visizdevīgā­kajā bridi, un arī jaunlaiku Krievija nekas daudz nebija mainījies.

Viņš nopētīja plauktus, pulēdamies atcerēties, kur iepriekšējā reize pārtraucis meklējumus, l ai rūpīgi izpētītu visu, būtu vaja­dzīgi gadi, bet viņš bija īpaši ieverojis divas kastes. Iepriekšeja rei­ze viņš nepaspeja saki to apskati, jo arhīvs tika slēgts atrak par godu Starptautiskajai sieviešu dienai.

Viņš atrada abas kasies, nocēla tas no plaukta un novietoja uz viena no vienkāršajiem koka galdiem. Apmēram metru platas un gārās kastes bija smagas katra svēra kādus divdesmit vai trīs­desmit kilogramus. Ierēdnis vel sēdēja sava postenī pie arhīva dur­vīm. Viņš saprata, ka drīz vien šis nekaunīgais muļķis atvilksies šurp, lai izspiegotu, ko apmeklētājs peta šoreiz.

Uz augšējas kastes vaka bija uzraksts ar slāvu burtiem: VAI ,STS ĀRKĀRTAS KOMISMA VĀCIJ FAŠISTU OKUPANTU UN TO LĪDZDALĪBNIEKU NOZIEGUMU UN TO NODARĪTO KAITĒļUMU PADOMU) SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS PILSOŅIEM, KOLEKTĪVAIĀM SAIMNIECĪBĀM. SABIEDRISKAIĀM ORGANIZĀC1IĀM. VALSTS UZŅĒMUMIEM UN IESTĀDĒM REĢISTRĒŠANAI UN IZMEKLĒŠANAI.

Viņš labi zinaja par šo Komisiju. Ta tika izveidota tūkstoš de­viņsimt četrdesmit otraja gada, lai atrisinalu ar nacistu okupaciļii saistītas problēmas, un drīz vien uzsaka plašu darbību, gan izmeklējot Sarkanas armijas atbrīvotas koncentrācijas nometnes, gan novērtējot no padomju muzejiem nolaupītas mākslās vērtī­bas. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada ši komisija pār­vērtās par represiju mehānismu, kas sūtīja tūkstošiem gustekņu un nodevība apsūdzēto uz gulagiem. Tas bija viens no Staļina iz­gudrojumiem savas vārās saglabašanai, kas drīz vien jau apvie­noja tūkstošiem darbinieku, to skaita arī ceļojošos izmeklētājus, kas mekleja vāciešu nolaupītos mākslās darbus Rietumeiropa, Afnkas ziemeļos un Dienvidamerika.

Viņš apsēdas metala krēslā un sāka pa vienai lappusei pārci­lāt pirmās kastes dokumentus. Darbs ritēja gausi, jo materialu bi­ja daudz un visi rakstīti grūti lasāmajiem slavu burtiem. Kopuma pirmā kaste sagadaja vilšanos, jo taja bija galvenokārt tikai dažadu komisijas izmeklēšanu atskaišu kopsavilkumi. Bija pagājušas divas ilgas stundas, bet viņš nebija atradis neko ievērības cienigu. Tad viņš ķeras pie otras kastes, kura arī bija atskaišu kopsa­vilkumi. Kastes vidu viņš atrada kaudzīti izmeklētāju ziņojumu no meklējumu vietām. Tie bija mākslās darbu mekletaji, tapat ka viņš. Tikai Staļina un padomju valdības kalpība.

Viņš parlaida skatienu ziņojumiem.

Lielakoties tie bija neinteresanti vēstījumi par neveiksmīgiem meklējumiem un veltīgiem ceļojumiem. Taču bija arī dažas veik­smes atradumi, par kuriem aģenti vēstīja ar neslēptu lepnumu. I >ega "Konkordijas laukums", Gogēna "Divas masas". Van Cioga pēdējā glezna "balta māja nakti". Viņš pat pazina šo izmeklētāju vārdus. Sergejs Teļegins. Boriss Zernovs. Pjotrs Sabsals. Maksims Vološins. Viņš bija arī citos arhīvos lasījis viņu ziņojumus. Kaste bija ap simt ziņojumiem, visi sen jau aizmirsti un nevienam ne­vajadzīgi, izņemot tos, kuri vel joprojām mekleja.

Pagāja vel stunda, kuras laika ierēdnis trīs reizes atklīda pie viņa, izlikdamies, ka veļas palīdzēt. Viņš ikreiz atraidīja piedavājumu, nepacietīgi vēlēdamies tikt vaļa no kaitinoša maza vīre­ļa. īsi pirms pieciem viņš atrada zīmīti, kas bija adreseta Nikola­jam Šverņikam nežehgājam staļinistam, kas vadīja Arkartas ko­misiju. Bet ši zīmīte atšķiras no parejiem ziņojumiem. Ta nebija rakslila uz komisijas oficiālas veidlapas, uz tas nebija zīmoga. Ta bija rokraksta rakstīta personiska vēstule, datēta ar tūkstoš deviņ­simt četrdesmit sestā gada divdesmit sesto novembri. Melna tinte uz. plana papīra bija gandrīz izdzisusi.

Biedri Šverņik!

Ceru, ka šī vēsts atradīs Jūs pie labas veselības. Es apmeklēju Donnersbergu, bet nevarēju atrast nevienu no Gētes manuskrip­tiem, kuri it kā esot tur atradušies. Ievācot ziņas, protams, diskrē­ti, atklājās, ka iepriekšējie padomju izmeklētāji varbūt bija izve­duši šos manuskriptus tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada novembri. Iesaku vēlreiz pārbaudīt Zagorskas krājumus. Vakar ti­kos ar Yxo. Viņš ziņo par Loringa darbībām. Jūsu aizdomas bija pareizas. Harca raktuvēs vatākkārt ieradās dažādas strādnieku gru­pas, bet vietējais darbaspēks netika izmantots. Visus cilvēkus pār­vadāja Lorings. Varbūt tika atrasta un aizvesta Jantamāja komnata. Tagad nav iespējams par to spriest. Yxo seko citām norādēm Bohēmijā un nedējas laikā ziņos tieši Jums.

Dana Čapajevs

Pie šis senas vēstules bija piespraustas divas jaunākas papīra lapas, abas kserokopijas. Tie bija VOK informatīvie ziņojumi, abi rakstīti marta pirms septiņiem gadiem. Savadi, ka tie atrodas šeit, viņš nodomāja, tik nevērīgi nobāzti kopa ar piecdesmit un vairak gadus veciem oriģināliem. Viņš izlasīja pirmo krievu valoda dru­kāto zīmīti.

Ir apstiprināts, ka Yxo ir Karols Borja, kas savulaik no tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajam gadam stradāja Komisijā. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajā gadā ar toreizējās valdības .il ļauju emigrēja uz Savienotajām Valstīm. Mainīja vārdu uz Kārlu Beitsu. Pašreizējā adrese: sloksvuda avēnija 9b9, Atlanta, Džordžijas štats (Pultonas apgabals), ASV. Sazinājos ar viņu. No liedz jebkādu informāciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu atrast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atra fianās vietu. Lūdzu norādījumus, kā rīkoties Iālāk.

Daņas Čapajeva vārds viņam bija pazīstams. Šo veco krievu viņš bija meklējis pirms pieciem gadiem, bet neveiksmīgi tas bi­ja vienīgais starp dzīvajiem palikušais izmeklētājs, ko viņš nebija iztaujājis. Tagad izrādās, ka varbūt ir vel viens. Karols Borja, viņš arī Ka ris Beitss. Iesauka gan dīvaina. Krieviem laikam vispār pa­tīk dažadi šifrēti vardi. Vai tas ir drošības apsvērumu deļ? Grūti pateikt. Viņš bija redzējis tādus segvārdus ka Vilks, Melnais lacis, Ērglis un Modra acs. Bet Yxo? Auss. Tas bija kaut kas pavi­sam ērmots.

Viņš pieversas otrajai lapai vel vienam VDK ziņojumam krie­vu valodā par Karolu Borju. Tagad šim vīram butu astoņdesmit viens gads. Pec profesijas juvelieris, tagad pensija. Sieva mirusi pirms ceturtdaļgadsimta. Viņam ir meita, precējusies, dzīvo At­lanta, Džordžijas štata, un divi mazbērni. Protams, ši informācijā bija sešus gadus veca. Tomēr taja bija vismaz kadas ziņas par Ka­rolu Borju.

Viņš atkal ieskatijas tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada dokumenta. īpaši pievērsa uzmanību taja pieminētajam I.oringam. Jau otro reizi viņš atrod ziņojumos šo vardu. Tas nevareja but Ernsts Lorings. Pārāk jauns. Drīzāk viņa tevs Jozefs. Arvien nenoliedzamaks kļūst secinājums, ka arī Loringu ģimene sen jau ir uz pedam. Varbūt tomēr ceļojums uz Sanktpeterburgu nebūs bi­jis veltīgs. Divas tiešas atsauces uz laiitamāja kommta, īsts retums padomju dokumentos, un arī dažas jaunas ziņas.

Jauna norāde.

Auss.

Vai jūs drīz beigsiet?

Viņš pacēla skatienu. Ierēdnis raudzijas uz viņu. Interesanti, cik ilgi tas ķēms jau tur staveja?

Ir jau pāri pieciem, ierēdnis atgadinaja.

Es pat nepamanīju. Drīz beigšu.

Ieredņa skatiens pārslīdēja lappusei viņa rokā, cenšoties aiz­ķerties aiz kada vārda. Viņš it ka vienaldzīgi nolika lapu uz gal­da. Ierēdnis laikam saprata mājienu un atgriežas pie sava galda.

Viņš atsaka cilāt papīrus.

Interesanti gan, ka VDK pēkšņi pirms dažiem gadiem saka meklēt divus bijušos komisijas locekļus. Viņš bija domājis, ka Dzintara istabu parstaja meklet jau septiņdesmito gadu beigas. Vismaz tada bija oficiālā versija. No astoņdesmitajiem gadiem viņš bija atradis tikai dažas atsevišķas atsauces uz to. Un neka jaunāka, vismaz līdz šai dienai. Krievi nepadodas, tas nu jaatz.isl. Taču, zinot ieguvuma vērtību, tas ir saprotams. Viņš arī nepadevas. Viņš jau astoņus gadus sekoja norādēm. Iztaujāja vecus vīrus ar pabalejušu atmiņu un stīvam melem. Borisu Zernovu. Pjotru Sabsalu. Maksimu Vološinu. Tādus pašus meklētājus ka viņš, viņi visi mekleja to pašu. Taču neviens neko nezinaja. Var­būt ar Karolu Borju veiksies labak. Varbūt viņš zinas, kur ir Daņa Čapajevs. Viņš cereja, ka abi šie viri vel ir dzīvi. Noteikti ir vērts lidot uz Statiem, lai to noskaidrotu. Viņš vienreiz jau ir bijis At­lanta. Olimpiādes laika. Karsti un sutigi, bet iespaidīgi.

Viņš pārāudzījās apkart, lai redzētu, kur ir ierēdnis. Kaitino­šais vīrelis staveja piekrauto plauktu otra puse, čakli kartodams mapes. Viņš veikli salocīja trīs papīra lapas un iebaza kabata. Nenaca ne prata atstat norādes šeit, kur tas var atrast kāds cits ziņI arigais. Atlicis vieta abas kastes, viņš devas uz izeju. Ierēdnis gaidīja, turēdams durvis atvērtas.

Dobrij deņ, viņš atsveicinājās.

Visu labu arī jums.

Viņš izgāja, un aiz muguras uzreiz noklikšķēja slēdzene. Viņš iedomājās, ka tas muļķis tūlīt pat ziņos, kur pienakas, par viņa apmeklējumu un, protams, drīz vien saņems prēmiju par vērīgu­mu. Tas nebija svarīgi. Viņš bija priecīgs. Sajusminats. Viņš bija ieguvis jaunu noradi. Varbūt kaut ko noderīgu. Ceļu, pa kuru do­ties meklējumos. Varbūt pat ieguvumu.

Lielo ieguvumu.

Skrienot leja pa kapnem, ausīs skanēja ziņojumos lasītie vardi.

Junturmju komnuta.

Dzintara istaba.