Dzintara istaba

5

Borja nogaidīja līdz nakamājai pusstundai, cerība, ka taja būs iepriekšējo ziņu atkartojumi. Un viņam nenācās vilties. Iņos ziņu bloka noslēguma tika pārādīts tas pats sižets par Veilenda Makoja nacistu bagātību meklējumiem l īarca kalnos.

Pēc divdesmit minūtēm, kad ieradās Pols, vecais virs joprojām domāja par to. Tagad viņš jau bija iekārtojies darbistaba un izklā­jis uz kafijas galdiņa Vacijas autoceļu karti. To viņš pirms dažiem gadiem bija nopircis lielveikala, lai nomainītu gadu desmitiem lietoto, nu jau novecojušo National Geographic karti.

Kur ir bērni? jautāja Pols.

laista dārzu.

Vai nebaidies par savu dārzu?

Borja pasmaidīja.

Tas bija izkaltis. Viņi neko ļaunu nenodarīs.

Pols atkrita klubkrēslā, atlaidis vaļīgak kaklasaiti un atpogajis krekla apkaklīti.

Vai meita tev pastastija, ka šorīt iesedināja kadu advokātu cietumā?

Korja pat nepacela galvu no kartes.

Vai viņš bija to pelnījis?

Varbūt. Taču viņai jakandide vēlēšanas, un šis advokats ir .il riebīgs. Ta viņa ar savu atro dabu reiz iekulsies nepatikšanas.

Borja pārāudzijas uz bijušo znotu.

Tapat ka Maija. Viena mirkli aizsvilstas dusmas ka traka.

Un neklausas neviena.

Tas arī viņai no matēs.

Pols pasmaidīja.

I )roši vien. Viņš noradīja uz karti. Ko tu tur dari?

Parbaudu kaut ko. Tikko redzeju CNN. Kāds virs apgalvo, I a I larca kalnos vel joprojām atrodas mākslās darbi.

Šorīt par to bija rakstīts USA Toduy. Man uzreiz iekrita acis. I ads virs no Ziemeļkarolinas, vārda Makojs. Cilvēki vel neliekas miera ar nacistu laupījuma meklēšanu. Piecdesmit gadi ir ilgs laiks trīssimt gadus vecam gleznam mitras šahtas. Butu īsts brī­nums, ja tas nebUtu galīgi sapelējušas.

Borja sārāuca pieri.

Pats labakais jau ir atrasts vai pazudis uz visiem laikiem.

Pu laikam zini visu par to.

Sirmgalvis pamāja ar galvu.

Ja, ir neliela pieredze. Viņš centas noslēpt savu interesi, bet nepacietība urdīja. Vai tu varētu man nopirkt to avīzi?

Nemaz, nav japerk. Ta ir mašīna. Tūlīt atnesīšu.

Pols izgāja pa galvenajam durvīm, bet taja paša bridi atveras sētas durvis un darbistaba ieskreja abi bērni.

jūsu tētis ir atbraucis, Borja teica Marlai.

Pols atgriezās, pasniedza Borjam avīzi un noprasīja berniem:

Vai noslīcinājāt tomātus?

Maza meitene iesmejas.

Ne, tēti. Viņa pavilka Polu aiz rokas. Nac apskatīt vecteva dārzeņus!

Pols pārāudzījās uz veco viru un pasmaidīja. Fs tūlīt nakšu. Tas raksts laikam ir piektaja lappuse. Borja nogaidīja, līdz Pols ar berniem iziet pa virtuves durvīm, tad sameklēja rakstu un izlasīja to rūpīgi vardu pa vārdam.

VĀCIEŠU BAGĀTĪBAS GAIDA?

Frena Dauninga, mūsu korespondente

Pagājuši piecdesmit divi gadi kopš dienas, kad nacistu konvoji Harca kalnos iebrauca tuneļos, kas bija speciāli izrakti mākslas darbu un citu Trešā reiha vērtīgo īpašumu slēpšanai. Sākotnēji alas tika iz­mantotas ieroču ražotņu un munīcijas noliktavu izvietošanai. Bet Ot­rā pasaules kārā pēdējās dienās tās lieliski noderēja salaupīto nacio­nālo bagātību noslēpšanai.

Pirms diviem gadiem Veilends Makojs bija sarīkojis ekspedīciju uz Heimkēlas alām Vācijā, netālu no Uftrugenas, meklējot divus zem biezas ģipša kārtas paslēptus dzelzceļa vagonus. Makojs atrada va­gonus un arī vairākas vecmeistaru gleznas, par kurām Francijas un Holandes valdības samaksāja viņam dāsnu atradēja atlīdzību.

Šoreiz Ziemelkarolīnas būvuzņēmējs, nekustamā īpašuma attīs­tītājs un amatieris dārgumu meklētājs Makojs cer uz lielāku ieguvu­mu. Viņš jau ir piedalījies četrās ekspedīcijās un cer, ka šī, kas sāk­sies nākamnedēļ, būs visveiksmīgākā.

"Padomājiet par to. Ir tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektais gads. lvienas puses uzbrūk krievi, no otras amerikāņi. Jūs esat kura­tors Berlīnes muzejā, kas piebāzts pilns ar visās iekarotajās valstīs nozagtiem mākslas darbiem. Jums ir tikai dažas stundas laika. Ko jūs krautu vilcienos izvešanai no pilsētas? Acīmredzot visvērtīgā­ko."

Makojs stāsta par vienu šādu vilcienu, kas Otrā pasaules kārā pē­dējās dienās atstāja Berlīni un devās uz dienvidiem, uz Vācijas vidieni un Harca kalniem. Par tā galamērķi nav nekādu ziņu, un Makojs cer,

ka vērtīgā krava paslēpta dažās alās, kuras tika atklātas tikai pagājušā gada rudenī. Par vilciena esamību viņu pārliecinājušas sarunas ar tā piekraušanā piedalījušos vācu kareivju radiniekiem. Šā gada sākumā Makojs ar speciāla grunts radārā palīdzību pārbaudīja jaunatrastās alas.

"Tur iekšā kaut kas ir," apgalvo Makojs. "Un pietiekami liels, lai varētu būt kravas konteineri vai kastes."

Makojs jau ir saņēmis Vācijas vārāsiestāžu atļauju veikt izrakumus. Viņš ir sajūsmā par iespēju meklēt šajā vietā, jo, cik viņam zināms, pirms viņa šajā apvidū vēl nekādi izrakumi nav veikti. Tā kā šis reģions savu­laik piederēja Austrumvācijai, tas gadu desmitiem nebija pieejams. Paš­reizējie Vācijas likumi noteic, ka Makojs drīkstēs paturēt tikai nelielu da­ļu no vērtībām, ko nepieprasīs to likumīgie īpašnieki. Taču Makoju tas neapbēdina. "Tas ir aizraujoši. Ko var zināt varbūt tajās klinšu alās paslēpta Dzintara istaba?"

Izrakumi būs grūts un ilgstošs darbs. Ekskavatori un buldozeri var sabojāt bagātības, tāpēc Makojs būs spiests urbt caurumus klin­šu bluķos un pēc tam sašķelt tos ķīmiski.

"Tas būs lēni un bīstami, taču noteikti ir tā vērts," viņš uzskata. "Nacisti lika gūstekņiem izrakt simtiem alu, kur tika glabāta munīci­ja drošībā no bombardēšanas. Arī tās alas, kurās paslēpti mākslas darbi, tika vairākkārt mīnētas. Mūsu uzdevums ir atrast īsto alu un droši iekļūt tajā."

Tehnika, septiņi darbinieki un televīzijas filmēšanas grupa jau gai­da Makoju Vācijā. Viņš gatavojas doties uz turieni nedēļas nogalē. Gandrīz miljons dolāru lielās izmaksas sedz privāti investori, cerībā uz ieguvuma daļu.

Makojs saka: "Tur pazemē kaut kas ir. Es esmu pārliecināts par to. Reiz kāds atradīs visas šīs bagātības. Kāpēc lai tas nebūtu es?"

Viņš pacēla skatienu no avīzes. Svēta Dievmāte! Vai tiešam tas bridis ir klāt? Un, ja ta, tad ko tur varēja darīt? Viņš jau bija vecs.

Raugoties patiesībai acis, jaatzist, ka viņš vairs neko daudz ne­spēja pasakt.

Atveras sētas puses durvis, un darbistaba ienaca Pols. borja nosvieda avīzi uz kafijas galdiņa.

Tu vel interesejies par visiem tiem mākslās darbiem? apjautajas Pols.

Vecs pārādums.

Butu jau aizraujoši pārākties tajos kalnos. Vācieši izmantoja alas ka noliktavas. Ko var zināt, kas tur paslēpts.

Tas Makojs piemin Dzintara istabu. Viņš pašūpoja galvu. Vel vienam neliek mieru pazudušie paneļi.

Pols pasmaidīja.

Bagātību vilinājums. Laba televīzijas sensācijā.

Es reiz redzēju tos Dzintara paneļus. Borja sajuta nepārvārāmu tieksmi runāt par to. Aizbraucu ar vilcienu no Minskas uz Ļeņingradu. Komunisti bija Katrīnas pili ierīkojuši muzeju. Es redzeju istabu visa tas krāšņuma. Viņš iepleta rokas. Desmit metrus gārās sienas. No tīra Dzintara. Ka milzu mozaīka. Un arī skaistie kokgriezumi un zeltījumi. Apbrīnojami.

Es esmu par to lasījis. Daudzi to uzskatīja par astoto pasau­les brīnumu.

Tur ieejot, juties ka pasaka. Dzintars ir ciets un spīdīgs ka ak­mens, bet nav auksts ka marmors. Vairak līdzinās kokam. Citronu, viskija, ķiršu krasa. Siltos toņos. Kā saules gaisma. Apbnnojami, ko visu senie meistari spēja paveikt. No Dzintara izgrieztas figūri­ņas, ziedi, gliemežvāki. Tik smalki ārābesku rotājumi. Viss no tīra Dzintara, viss roku darbs. Pirms tam nekas tads nebija radīts.

Nacisti tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmāja gada nozaga paneļus?

Borja pamāja ar galvu.

Nelietīgie laupitaji. Izpostīja visu. Pec tam tas viss pazuda līdz pat tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajam gadam. Viņš ļiii.i, ka atkal uzmācās dusmas, un, sapratis, ka pateicis jau patak daudz, mainīja sarunas tēmu. Tu teici, ka mana Reičela iese• linaja advokātu cietuma?

Pols atlaidas krēsla un sakrustoja potītes uz. ķeblīša.

Ledus kārāliene atkal uzdarbojas. Ta viņu sauc tiesu nama. Viņš nopūtas. Visi doma, ka man vienalga, ja jau esam šķīru­šies.

Bet tevi tas uztrauc?

Laikam gan.

Tu mili manu Reičelu?

Un bērnus ari. Dzīvokli tads klusums. Man viņu visu triju pietrūkst, Kari. Vai, pareizāk sakot, Karol. Pie ta vel būs jāpierod.

Mums abiem.

Atvaino, ka neatnacu uz tiesas sedi. Manas lietas izskatīša­na tika pārceltā vēlāk. Ar to advokatu, kuru Reičela iesedinaja.

Paldies tev par palīdzību lūguma sastadīšana.

Katra laika.

Vai zini, vecais virs ieminējās, acīm viltīgi ieziboties. Kopš šķiršanas viņa nav satikusies ne ar vienu vīrieti. Varbūt tapec vi­ii. i ir tik pikta? Pols uzreiz ieklausijas uzmanīgāk. Borja nosprie­da, ka sapratis to pareizi. Apgalvo, ka esot pārāk aizņemta. Bet es gan šaubos.

Bijušais znots neuzķeras uz šis ēsmas un tikai sedeja klusē­dams. Borja atkal pievērsa uzmanību kartei. Lec brīža viņš pazi­ņoja:

TBS kanala sakas Bruves spēle.

Pols pasniedzas pec pults un iesledza televizoru.

Sirmgalvis vairs nepieminēja Reičelu, bet visu spoles laiku ik pa brīdim ielūkojas karte. Ar gaiši zaļu krasu iezīmētie Harca kalni stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, tad pagriežas uz austrumiem, kur kādreiz bija robeža starp divām Vacijas valstīm. Pil­sētas bija apzīmētas ar melnu krasu. Getingene. Mindene. Osterdode. Vartberga. Stoda. Alas un tuneļi karte nebija pārādīti, bet viņš zinaja, ka tie tur ir. Simtiem. Kura ala bija īsta? Tagad jau grūti pateikt. Vai Veilends Makojs ir uz. pareiza ceļa?