Dzintara istaba

24

Minhene, Vācija

16:35

Reičela bija pārsteigtā. Viņa vel nekad nebija bijusi alus kroga. Tautas mūzikas ansamblis ar trompetēm, bungām, akordeonu un govju zvaniņiem sacēla ellīgu troksni. Dzīrotāji bija sasēdušies pie gariem koka galdiem, un gaisu pildīja spēcīgs tabakas, desiņu un alus smārds. Nosvīduši viesmīļi ādas bikses un viesmīles kuplās kleitas čakli iznēsāja viesiem litra kannas ar tumšo alu. Maibock viņa dzirdēja, ka tā to sauc. Sezonai atbilstošs bruvejums, kas tiek pasniegts tikai šaja gadalaika, lai svinētu silta laika iestašanos.

Šķita, ka lielāka daļa no vismaz divsimt pārejiem kroga viesiem līksmo no sirds. Viņai alus nekad nebija garšojis, tas neatbilda Rei­čelas gaumei, tapec viņa pasūtīja kokakolu un ceptu cāli vakari­ņās. Alus krogu bija ieteicis viesnīcas reģistrators, mudinot labak izvēlēties to, nevis blakus esošo Hofbrauhaus, kur pulcējās tūristi.

Lidmašīna no Atlantas nolaidās no rīta, un viņa, neņemot vera allaž dzirdētos brīdinājumus, iznomāja auto, apmetas viesnīca un

Iik.is nosnausties. Uz Kēlheimu viņa brauks rit. Ta atradas sep­tiņdesmit kilometrus uz dienvidiem, pavisam tuvu Austrijai un Alpu kalniem, ja jau Dana Čapajevs bija gaidījis tik ilgi, viņš pa­gaidīs vēl vienu dienu protams, ja vispār viņš tur vēl ir atro­dams.

Vides maiņa naca Reičelai par labu, tikai bija dīvaini verot tel­pas velvju griestus un kroga apkalpotaju košos tērpus. Viņa līdz šim tikai vienreiz bija viesojusies Eiropa juristu konference Lon­dona pirms trim gadiem. Viņa vienmēr bija ar interesi skatījusies televīzijas raidījumus par Vāciju un sapņojusi kādreiz apmeklet šo valsti. Tagad viņa bija šeit.

Košļadama čaļa kumosu, viņa vēroja apkart notiekošo. Tas la­va viņai paglabties no domam par tevu, Dzintara istabu un Dā­ņu Čapajevu. Aizmirst Markusu Netlzu un gaidamās vēlēšanas. Varbūt Polam taisnība un viņa tikai bezjēdzīgi iznieko laiku. Ta« ii viņa jutas labāk, jau ieradusies šeit, un tas tomēr kaut ko nozī­mēja.

Viņa samaksa ja rēķinu ar lidosta iemainītajam eiro banknotēm un izgāja no kroga. Veļa pecpusdiena bija vesa un patīkama, ne­bija tik karsti ka Atlantā. Pavasārā saulē uz bruģa akmeņiem ro­tājās gaismas un ēnu raksti. Ielas drūzmējas tūkstošiem tūristu un veikalu apmekletaju, vecpilsetas eku arhitektūras nepārāstais mura, koka un ķieģeļu apvienojums radīja pasakainu viduslaiku t iemata iespaidu. Visas šis ieliņas bija atvēlētas gājējiem, braukt drīkstēja tikai daži preču piegādes kravas auto.

Viņa pagriezās pa kreisi un devās atpakaļ uz Marienplatz pu­si. Viesnīca atradas laukuma tālākajā gala. Laukuma bija pārti­kās tirgus, kur letes zem nojumēm bija bagatigi nokrautas ar lau­ku produktiem, gaļu un vietējās virtuves gardumiem. Pa kreisi pletās brīvdabas alus dārzs. Viņa kaut ko nedaudz atcerejās par Minheni. Kādreizējā Bavarijas galvaspilsēta, hercoga un elektora rezidence, mājvietā Vitelsbahu dzimtai, kas septiņsimt piecdesmit gadus valdīja šajā reģiona. Par to atgādinaja daudzas kārāliskas ēkas. Ka to nosauca Tomass Vulfs? Vacijas pārādīzes pieskāriens.

Viņa pagāja garām vairakam tūristu grupām ar franču, spāņu un japāņu valoda čalojošiem gidiem. Pretī pilsētas domei Reičela sastapa angļu grupu, kur gides runa skanēja koknejiešu akcents, ko viņa atcerejas no ceļojuma uz Londonu. Viņa nostājas grupas aizmugurē un ieklausijas stāstījuma, raugoties augšup uz vācu gaumē rotāto fasādi. Grupa leni virzījās pāri laukumam un apstajas pretējā pusē domes ēkas priekšā. Viņa sekoja un redzēja, ka gide ieskatās pulksteni. Lielā ciparnīca augstu pie sienas rā­dija bez divām minūtēm pieci.

Pēkšņi zvanu torņa logi atvēras un pārādījās divas rindas de­jojošu koši izkrāsotu vārā figuriņu. Laukumu pārpludināja mu­ziķa. Zvani noskandinaja piecas reizes, taluma tiem piebalsoja arī citi.

Tā ir Glockenspiel, gide stastija, pārkliedzot troksni. Ta skan tris reizes diena. Vienpadsmitos, divpadsmitos un piecos. Augšējās figūras attēlo turnīru, kas sešpadsmitajā gadsimta pa­vadīja Vacijas kārāļu kāzas. Apakšējas figūras rada mucinieku deju.

Košās figūriņas griezās deja līksmas bavariešu melodijas pa­vadījuma. Visi gārāmgajeji apstajas un, atgāzuši galvas, lūkojas augšup. Nav grūti iedomāties, kapec šī muziķa tiek spēlēta tikai trīsreiz dienā. Priekšnesums ilga divas minūtes, tad muziķa ap­klusa un laukuma atgriežas dzīvība. Tūristu grupa devas tālāk un šķērsoja vienu no mazajām ieliņām. Reičela vel mirkli uzka­vējās, vērojot, kā aizveras torņa logi, tad sekoja grupai pāri krus­tojumam.

Gaisu paršķēla griezīgs auto signāltaures ķērciens.

Viņa izbīli pārāudzijas pa kreisi.

Viņai tuvojas automobiļa priekšgals. Piecdesmit pēdas. Četr­desmit. Divdesmit. Viņas skatiens pieversas motora parsegam ar

Mercedes emblemu, pec tam gaismas plafonam ar taksometra ap­zīmējumu.

Desmit pēdas.

Signaltaure joprojām brēca. Vajadzēja kustēties, bet kajas ne­klausīja. Viņa sagatavojas neizbēgamājam un vēl paspēja iedomahes, kas būs sāpīgāks auto priekšgala trieciens vai kritiens uz I «ruģakmeņiem.

Nabaga Marla un Brents.

Un Pols. Mīļais Pols.

Kada roka apķeras ap kaklu un pārāva viņu atpakaļ.

Iekaucas bremzes. Taksometrs slīdēdams apstajas. No bruģa pacēlās degošas gumijas smaka.

Viņa pagriežas, lai redzētu savu glābēju. Vīrietis bija garš un slaids, ar kupliem gaišiem matiem uz iedegušas pieres. Glltaja, tumsnejā sejā lupas bija planas kā ar žileti iegrieztas. Viņš bija ģerbies kviešu krasas krekla no rievota auduma un rūtainas bik­ses.

Viss kartība? viņš angliski jautaja.

Atguvusies no sastinguma, viņa uzreiz saprata, cik tuvu nā­vei bija pirms mirkļa.

Ja, laikam.

Sapulcējās ļaudis. Taksometra vadītājs izkāpa, lai pārāudzi-

los.

Viņa nav cietusi, paziņoja glābējs. Tad viņš vel kaut ko pie­bilda vāciski, un cilvēki saka izklīst. Viņš vāciski kaut ko pateica arī šoferim, tas atbildēja, tad iesedas mašīnā un brauca projām.

Es teicu viņam, ka jūs neesat cietusi. Viņš atvainojas. Taču jūs tik pēkšņi uzradaties uz ielas.

Es domāju, ka te ir gajeju zona, paskaidroja Reičela. Ta­pec nemaz neskatījos, vai nebrauc mašīna.

Taksometri nedrīkst te braukt, taču kaut ka tie pamanas. Es par to atgadināju šoferim, un viņš uzreiz saprata, ka drošāk ir pazust.

Vajadzēja taču izlikt kadu zīmi vai kaut ko.

No Amerikas, vai ne? Amerika visur ir zīmes. Bet šeit ne.

Reičela saka nomierināties.

Paldies jums.

Smaidā nozibēja veselīgi, balti zobi.

Man bija tas prieks. Viņš pastiepa roku. Es esmu Kristi­āns Knolls.

Viņa satvēra vīrieša plaukstu.

Reičela Katlere. Cik labi, ka jūs bijāt šeit, Knolla kungs. Es tiešam neredzeju to taksi.

Varēja sanākt bēdīgi.

Viņa pasmaidīja.

Diezgan bēdīgi. Pēkšņi viņu pārņēma nevaidami drebuļi pārciestā šoka sekas.

Lūdzu, atļaujiet izmaksat jums kadu dzērienu, kas palīdzē­tu nomierināties.

Tas nav nepieciešams.

jūs trīcat. Vīns jums nāktu par labu.

Paldies par rūpēm, bet…

Ka atalgojumu man par pulem.

No ta bija grūti atteikties, tāpēc viņa piekrita.

Labi, kada vīna glazē varbūt tiešam noderēs.

Viņa sekoja Knollam uz kafejnīcu kadu četru kvartālu attalumā, kur tieši pāri ielai slējās lielas katedrales abi vārā torņi. Tieši uz bruģa bija sarindoti galdautiem apklāti galdiņi, pie kuriem sē­dēja ļaudis ar tumša alus krukam. Knolls pasūtīja sev alu, bet Rei­čelai glāzi Reinzemes vīna, gaišu, sausi rugtenu un gardu.

Knollam bija taisnība. Viņa bija parbijusies. Tik tuvu nāvei viņa vel līdz šim nebija bijusi. Cik savadas domas viņai tobrīd ienaca prata. Par Brentu un Marlu tas ir saprotams. Bet Pols? Viņa tiešam iedomājās par Polu, un uz mirkli iesmeldzās sirds.

Viņa iemalkoja vīnu, ļaujoties dzēriena un apkārtnes nomieri­nošajai iedarbībai.

Katleres kundze, man ir par kaut ko jaatzistas.

Sauciet mani par Reičelu.

Labi, Reičela.

Viņa iemalkoja vīnu.

Par ko jaatzistas?

Es jums sekoju.

Šie vārdi uzreiz piesaistīja viņas uzmanību. Viņa nolika vīna glāzi.

Ka to saprast?

Es jums sekoju. Kopš jūs atstajat Atlantu.

Viņa piecēlās no galdiņa.

Man šķiet, par to tūlīt jāziņo policijai.

Knolls palika mierīgi sēžot un iemalkoja alu.

Ka vēlaties, tas mani nebiede. Es tikai lūdzu, lai jūs mani vispirms uzklausat.

Viņa apdomāja šo lugumu. Viņi sedeja atklatā vieta, visapkart cilvēki. Aiz kalta metala sētiņas iela bija pilna ar veikalu ķemmēlajiem. Kas gan slikts var notikt, ja viņa uzklausīs Knollu? Viņa .itkal apsēdās.

Labi, Knolla kungs, jums ir piecas minūtes.

Knolls nolika alus kausu uz galdiņa.

Es šīs nedēļas sakumā biju aizlidojis uz Atlantu, lai satiktu jūsu tevu. Ieradies uzzināju par viņa navi. Vakar iegriezos jūsu biroja un uzzināju par jūsu ceļojumu. Es pat atstaju savu vārdu un tālruņa numuru. Vai sekretāre nenodeva jums manu ziņu?

Es neesmu zvanījusi uz biroju. Kas jums bija runajams ar manu tēvu?

Es mekleju Dzintara istabu un iedomājos, ka viņš varbūt va­rētu man palīdzēt.

Kapec jūs meklējat Dzintara istabu?

Mans darba devējs to meklē.

Un noteikti krievi ari.

Knolls pasmaidīja.

Tas tiesa. Taču pēc piecdesmit gadiem mes uzskatam, ka "at­radums pieder atradējam". Tas laikam ir amerikaņu teiciens.

Kā mans tēvs butu varējis jums palīdzēt?

Viņš pats daudzus gadus to meklēja. Dzintara istabas atra­šana padomju valdībai bija ļoti svarīga.

Tas bija pirms vairak nekā piecdesmit gadiem.

Ja gaidāmais ieguvums ir tik vērtīgs, laikam nav nekādas no­zīmes. Ja nu vienīgi tas padārā meklejumus vēl interesantākus.

Ka jūs atradat manu tevu?

Knolls iebāza roku kabata un pasniedza Reičelai dažas salo­cītas papīra lapas.

Tās es pagājušaja nedeļa uzgāju arhīvā Sanktpeterburga. Tajas ir norāde uz Atlantu. Ka redzēsiet, pirms dažiem gadiem viņu apmekleja VDK.

Reičela atlocīja lapas un saka lasīt. Mašīnraksta teksts bija ar slavu burtiem. Malā ar zilu tinti bija uzrakstīts tulkojums angļu valoda. Viņa uzreiz pamanīja pārākstu uz augšējas lapas. Dana Čapajevs. Viņa ievēroja arī VDK dokumentā rakstīto par viņas tevu:

Sazinājos ar viņu. Noliedz jebkādu informā­ciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņ­simt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu at­rast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atrašanās vietu.

Taču tevs ļoti labi zināja, kur dzīvo Čapajevs. Viņš ar to sārākstijas gadiem ilgi. Kapec viņš meloja? Un tevs neko viņai nav tei­cis par VDK aģenta apmeklējumu. Tāpat arī neko daudz par Dzinlārā istabu. Mazliet biedējoši bija iedomāties, ka VDK zina par vi­ņu, Marlu un Brentu. Viņa iedomājās nez ko vēl tevs noklusēja?

Diemžel man nebija iespejas parunāt ar jūsu tēvu, Knolls lurpinaja. Es ierados pārak veļu. Izsaku jums līdzjūtību par šo lielo zaudējumu.

Kad jūs ieradaties?

Pirmdien.

Un gaidījāt līdz vakardienai, lai ietu uz manu biroju?

Uzzināju par jūsu teva navi un negribeju traucēt tik smaga brīdī. Manas darīšanas var pagaidīt.

Saistība ar Čapajevu mazinaja viņas bažas. Varbūt šim cilvē­kam var ticēt, taču viņa atgādināja sev, ka nedrīkst vieglprātīgi uzticēties viņam. Galu galā, lai cik glīts un simpātisks Knolls nebutu, viņš tomēr ir svešinieks. Vēl ļaunak svešinieks sveša ze­me.

Vai jūs lidojat ar to pašu reisu?

Viņš pamāja ar galvu.

Pēdējā brīdi paspēju uz lidmašīnu.

Kāpēc jūs tik ilgi gaidijat, lai mani uzrunātu?

Nebiju pārliecināts par jūsu ceļojuma mērķi. Ja tas butu per­sonisks, es jums netraucētu. Ja butu kadā saistībā ar Dzintara is­tabu, tad es vērstos pie jums.

Knolla kungs, man nepatīk, ka man seko. Nepavisam nepa­tīk.

Viņš dziļi ieskatijas Reičelai acīs.

Varbūt šoreiz tas tomēr bija labi.

Viņai atmiņa atkal pazibēja taksometrs. Varbūt viņam taisnība?

Un sauciet mani par Kristiānu.

Viņa domas apsauca sevi. Nevajag izturēties tik naidīgi. Viņam taisnība. Šis vīrietis izglaba viņas dzīvību.

Labi. Lai butu Kristiāns.

Vai jūsu ceļojums ir saistīts ar Dzintara istabu?

Nezinu, vai vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu.

-Ja es jūs apdraudētu, butu vienkārši ļāvis taksim jūs sabraukt.

Vārds vieta, tomēr ar to vēl nepietiek.

Katleres kundze, es esmu profesionāls izmekletajs. Maksla ir mana specialitāte. Es runāju vāciski un labi pazīstu šo valsti. jūs varbūt esat lieliska tiesnese, taču droši vien iesaceja detektīva darba.

Reičela neatbildēja.

Man vajadzīga informācijā par Dzintara istabu, nekas vai­rāk. Es atklāju jums to, ko zinu. Ludzu no jums tikai to pašu.

Bet ja es atteikšos un iešu uz policiju?

Tad es vienkārši pazudīšu no skata, bet turpināšu verot jus, lai zinātu, ko jūs darāt. Tas nav nekas personisks. jūs esat norā­de, ko es veļos pilnība izpētīt. Es tikai nodomāju, ka mes varētu darboties kopa un ietaupīt laiku.

Knollam piemita kaut kas raupjš un bīstams, kas viņai patika. Viņa runas veids bija tiešs un skaidrs, balss pārliecinātā. Reičela vērīgi mekleja vīrieša seja kadu aizdomīgu zīmi, bet neko neatra­da. Tāpēc viņa pieņema ātru lēmumu, kā bija pieradusi tiesa.

Labi, Knolla kungs. Es esmu ieradusies sameklēt Danu Ča­pajevu. Acīmredzot šajā sārākstā minēts viņa vārds. Viņš dzīvo Kēlheimā.

Knolls pacēla kausu un iemalkoja alu.

Tas ir uz dienvidiem no šejienes, uz Alpu pusi, netālu no Austrijas. Es zinu to ciematu.

Viņš un mans tevs acīmredzot interesejas par Dzintara ista­bu. Un pat vairak, neka es to varēju iedomāties.

Kā jums šķiet, ko Čapajeva kungs varētu zināt?

Viņa nolēma pagaidam vel nepieminēt vēstules.

Neko vairak ka tikai to, ka viņi savulaik stradāja kopa, ka jūs droši vien jau zināt.

Ka jūs uzzinājāt viņa vārdu?

Viņa nolēma samelot.

Tēvs par viņu runāja gadiem ilgi. Viņi reiz bija labi draugi.

Katleres kundze, es jums varu ļoti noderēt.

Knolla kungs, godīgi sakot, es cerēju pavadīt kadu laiku vie­natne.

Es jūs pilnīgi saprotu. Atceros, ka bija, kad nomira mans tevs. Es jutos briesmīgi.

Tas izklausījas gluži patiesi, un viņa saklausīja Knolla balsī līdzjūtību. Tomēr viņš bija svešinieks.

Jums ir vajadzīga palīdzība. Ja šis Čapajevs kaut ko zina, es v.iru palīdzēt izmantot šo informāciju. Es daudz zinu par Dzintara istabu. Tas ir noderīgas zināšanas.

Reičela klusēja.

Kad jūs gatavojaties doties uz dienvidiem? jautāja Knolls.

Rīt no rīta, viņa pārāk ātri atbildēja.

Es jūs aizvedīšu.

Es neļautu saviem berniem sēsties svešas mašīnas. Kapec lai es pati to darītu?

Viņš pasmaidīja. Reičelai tas patika.

Es atklāti pateicu jūsu sekretārei savu vārdu un nodomus, las gan būtu neapdomīgi kadam, kurš gatavotos jums nodarīt ļaunu. Viņš iztukšoja alus kausu. Lai ka arī būtu, es jebkura gadījumā sekotu jums uz Kēlheimu.

Viņa atkal atri pieņema lēmumu. Tādu, kas parsteidza viņu pašu.

Nu labi. Kāpēc ne? Brauksim kopa. Es esmu apmetusies vies­nīca "Valdeks". Paris kvartalus uz to pusi.

Es otra ielas puse, "Elizabete".

Viņa pašūpoja galvu un pasmaidīja.

Nezin kāpēc tas mani nepārsteidz.

Knolls vēroja, ka Reičela Katlere pazūd puli.

Viss izdevās tīri labi.

Nosviedis uz galdiņa dažus eiro, viņš atstaja kafejnīcu. Vairā­kas reizes nogriezies, viņš vēlreiz šķērsoja laukumu. Garām pār­tikās tirgum, kur rosījās agrīni vakariņotāji un dzīrotāji, viņš de­vas uz Maksimiliana ielu elegantu bulvāri, kur lepojās muzeji, valdības iestādes un veikali. Pretī slejās pīlāriem rotata Nacionala teatra ieeja. Tas priekšā ap Bavārijas pirmā kārāļa Maksa Jozefa pieminekli staveja taksometru rinda, gaidot, kad beigsies agra vakārā izrāde. Šķērsojis ielu, viņš piegāja pie ceturtā auto rindā. Vadītajs stāvēja ārpusē, atspiedies pret savu mersedesu, sakrus­tojis rokas uz krūtīm.

Nu kā bija? šoferis vāciski noprasīja.

Ļoti labi.

Un pec tam es pārliecinoši notēloju?

Izcili. Viņš pasniedza šoferim eiro žūksni.

Vienmer prieks ar tevi sadarboties, Kristian.

Ar tevi ari, Erih.

Viņš labi pazina šo šoferi, jo, būdams Minhenē, bieži izmanto­ja viņa pakalpojumus. Viņš bija gan uzticams, gan uzpērkams, un tieši šadas īpašības Knolls meklēja visos savos aģentos.

Kļūsti sentimentāls, Kristian?

Ka tā?

Tu gribēji to sievišķi tikai izbiedēt, nevis nogalinat. Tas ne­maz nav tava gārā.

Knolls pasmaidīja.

Kas vel labāk var iekarot uzticēšanos ka bruņinieks, kas izglābj no nāves?

Gribi viņu izdrāzt, vai?

Knolls nevēlējās neko vairak teikt, taču gribēja paturēt šo node­rīgo viru arī turpmāk. Viņš pamāja ar galvu un piekrita:

Labs veids, kā iedabūt viņu gulta.

Šoferis pārskaitīja naudas zīmes.

Piecsimt eiro ir darga maksa par nokniebšanos.

Taču Knollam prata bija Dzintara istaba un desmit miljoni eiro, ko viņš par to saņems. Un, protams, arī Reičelas Katleres pievilcī­ba, kas bija palikusi atmiņā arī pec viņas aiziešanas. Ne pārak.