Dzintara istaba

28

11:45

Reičela nopētīja veco viru, kas atvēra durvis. Viņš bija maza auguma, ar šauru seju un kuplu sudrabainu matu ērkuli. Krun­kaino zodu un kaklu klāja iesirmi rudi bardas rugāji. Viņš bija kalsns, āda krita baltuma, seja grumbaina kā valrieksts. Viņam bija vismaz astoņdesmit, un Reičela, ieraugot viņu, uzreiz atcere­jas tevu un ievēroja abu sirmgalvju pārsteidzošo līdzību.

Dana Čapajevs? Es esmu Reičela Katlere, Karola Borjas meita.

Vecais virs cieši ielūkojās viņas seja.

Es varu saskatīt jūsu acis un seja viņa vaibstus.

Reičela pasmaidīja.

Viņš ar to lepotos. Vai drīkstam ieiet?

Protams, atbildēja Čapajevs.

Reičela un Knolls iegāja neliela ja majiņa. Vienstava koka na­miņš bija apmests ar nodrupušu apmetumu. Tas bija pēdējais no šveiciešu stila namiņiem uz kokiem apauguša ceļa Kelheimas no­malē.

Kā jūs atradat manu maju? jautāja Čapajevs. Viņš angliski runaja daudz labak neka Reičelas tēvs.

Mes apjautajāmies pilsēta, kur jūs dzīvojat, viņa atbildēja.

Istaba bija majīga un silta, akmens pavārda sprēgāja uguns. Di­vas lampas apgaismoja ar pārklāju apsegto dīvānu, uz kura abi nā­cēji apsēdas. Čapajevs atlaidās veca koka šupuļkrēsla pretī viesiem. Gaisā vēdīja kanēļa un kafijas smarža. Vecais virs piedāvāja kadu atspirdzinājumu, bet viņi atteicas. Viņa iepazīstinaja mājas saimnie­ku ar Knollu un pastastija par tēva navi. Vecais virs bija satriekts, to dzirdot. Kadu bridi viņš sedeja klusēdams, ar asārām acis.

Viņš bija krietns cilvēks. Vislabakais.

Čapajeva kungs, es esmu ieradusies…

Dana. ludzu, sauciet mani par Danu.

Labi, Dana. Es esmu ieradusies saistība ar vēstulēm, kuras jūs ar manu tevu rakstījāt viens otram par Dzintara istabu. Es tās izlasīju. Tētis kaut ko rakstīja par noslēpumu, ko jūs abi kopīgi glabajat, bet esat jau pārāk veci, lai dotos parbaudit. Es ierados noskaidrot, ko tas nozīmē.

Kapec, bērns?

Tētim tas šķita svarīgi.

Vai viņš kādreiz runaja ar jums par to?

Viņš neko daudz nestastija par karu un par to, ko darīja pec tam.

Varbūt šādai klusēšanai bija savs iemesls.

Par to es nešaubos. Bet tagad teta vairs nav.

Čapajevs klusēja, raudzīdamies uguni. Par viņa vecīgo seju slī­dēja ēnas. Viņš pārāudzijas uz Knollu, kurš vērīgi pētīja namatē­vu. Reičela bija spiesta ieminēties par vēstulēm, un Knolls tam uz­reiz pieversa uzmanību. Tas nav nekāds brīnums, jo to viņa bija tīši noklusējusi. Droši vien velak sekos jautajumi.

Varbūt laiks ir pienācis, Čapajevs klusi ierunājās. Es jau domāju, kad tas būs. Varbūt tagad ir īstais bridis.

Reičela dzirdēja, ka Knolls satraukti ievelk elpu. Viņai par mu­guru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām vecais virs zina, kur paslēpta I >zintārā istaba?

Tads briesmonis, Erihs Kohs, nočukstēja Čapajevs.

Reičela nesaprata.

Kohs?

Prūsijas gauleiters, paskaidroja Knolls. Viens no Hitlera vietvalžiem. Kohs valdīja par Prūsiju un Ukrainu. Viņa uzde­vums bija izspiest no attiecīga reģiona katru pedejo tonnu labī­bas, katru unci tērauda un izkalpinat vergu darbaspēku līdz pē­dējam.

Vecais virs nopūtas.

Kohs mēdza teikt, ka tad, ja viņš atrastu ukraini, kas ir cie­nīgs sēdēt pie viņa galda, viņš to nošautu. Mums laikam vajadzē­tu but viņam pateicīgiem par šo brutalitati. Viņš spēja pārvērst četrdesmit miljonus ukraiņu, kuri sveica iebrucejus ka glābējus no Staļina, par kveliem patriotiem, kas ienīda vāciešus. Tas bija liels sasniegums.

Knolls neko neteica.

Čapajevs turpināja.

Pēc kārā Kohs vazaja aiz deguna krievus un vāciešus, iz­mantojot Dzintara istabu savas dzīvības saglabašanai. Mēs ar Ka­rolu vērojam šīs spēlītēs, bet neko neteicām.

Es nesaprotu, atzinās Reičela.

Knolls paskaidroja:

Pēc kārā Kohu tiesa ja Polijā un par kārā noziegumiem pie­sprieda nāves sodu. Taču padomju vārāsiestades vairākkart atli­ka soda izpildi. Viņš apgalvoja, ka zinot, kur atrodas Dzintara istaba. Tieši Kohs tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmajā gadā pa­vēlēja pārvest to no Ļeņingradas uz Kēnigsbergu. Viņš arī tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā pavēlēja evakuet to uz Rietu­miem. Kohs izmantoja šīs šķietamas zinašanas, lai paliktu dzīvs, zinot, ka, tikko viņš būs atklajis noslēpumu, krievi viņu nogali­nās.

Tagad Reičela sāka atcerēties, ka lasījusi par to teva sakratajos rakstos.

Tomēr galu gala viņš panaca gārāntiju, vai ne?

Sešdesmitajos gados, atbildēja Čapajevs. Bet tad šis muļ­ķis paziņoja, ka neatceroties precīzu slēptuvēs vietu. Kenigsbcrga tad bija pardeveta par Kaļiņingradu un iekļauta Padomju Sa­vienība. Kārā laika pilsēta bija sabombardeta drupas, tad padomju vārā visu nolīdzināja ar buldozeriem un uzcēla no jauna. No ve­cas pilsētas nekas nepalika pāri. Kohs uzvēla visu vainu padom­ju vārāsiestadēm. Teica, ka viņi esot iznicinājuši visus orientie­rus. Viņu vainas deļ viņš vairs neko nevarot atrast.

Patiesībā Kohs nezinaja neko, vai ne? jautāja Knolls.

Neko. Viņš bija tikai oportunists, kas cenšas glābt savu adu.

Tad sakiet, Dana, vai jūs atradat Dzintara istabu?

Čapajevs pamāja ar galvu.

Jūs to redzejat? jautāja Knolls.

Ne. Bet tā bija tur.

Kapec jūs to glabajat noslēpumā?

Staļins bija ļauns. Paša satana iemiesojums. Viņš izlaupīja Krievijas mantojumu, lai uzbuvētu Padomju pili.

Kas ta tada?

Milzīgs debesskrāpis Maskavas centra, paskaidroja Čapa­jevs. Un tam uz jumta viņš gribēja uzstādīt milzīgu Ļeņina pie­minekli. Vai vārāt iedomāties kaut ko tik drausmīgu? Mes ar Ka­rolu un visi pārējie vacam mākslas darbus Pasaules mākslās muzejam, kas arī bija paredzets šaja pilī. Ta butu Staļina davana pasaulei. Tas pats, ko Hitlers bija iecerejis Austrijā. Liels muzejs, pilns ar zagtiem mākslas darbiem. Paldies dievam, ka Staļins šo pili tā arī neuzcēla. Tas bija īsts neprāts. Pilnīga bezjēdzība. Un neviens nespēja šo maniaku apturēt. Pikai nave viņu nomierinaja. Vecais virs pašūpoja galvu. Mes ar Karolu nolēmām nepa­doties un neteikt ne vārda par to, ko atradam kalnos. Labak lai las paliek apslēpts visu acīm, nevis kalpo satanam.

Ka jūs atradāt Dzintara istabu? jautāja Reičela.

Pavisam nejauši. Karols satika kadu dzelzceļa strādnieku, kurš pievērsa musu uzmanību alam. Tās atradās krievu sektorā, kas velak kļuva par Austrumvāciju. Padomju vārā nozaga arī to, bet pret šo zādzību man nebija iebildumu. Kad Vacija apvieno­jas, notiek briesmu lietas. Kā jūs domājāt, Herr Knoll?

Es neizsaku nekādus politiskus uzskatus, biedri Capajev. Turklāt es esmu austrietis, nevis vācietis.

Savadi. Man šķita, ka saklausu jūsu runā bavariēšu akcentu.

-Tad jums ir dzirdīgas ausis jūsu gados.

Čapajevs pieversas Reičelai.

Tāda bija jūsu teva iesauka. Yxo. Auss. Ta viņu sauca Maut­hauzena. Viņš vienīgais visa bārāka prata vācu valodu.

-To es nezināju. Tēvs par nometni neko daudz nestastīja.

Čapajevs pamāja ar galvu.

Tas ir saprotams. Es pats arī vienā tada pavadīju kārā pēdē­jos menešus. Vecais virs cieši ieskatījās acis Knollam. Runājot par jūsu akcentu, Herr Knoll, es kādreiz to labi pratu atšķirt. Vācu valoda bija mana specialitāte.

jūsu angļu valoda arī ir laba.

Man ir talants uz valodam.

Jūsu toreizēja darbā noteikti bija nepieciešamas labas novē­rošanas un saziņas prasmes.

Reičela bija pārsteigta, vērojot spriedzi abu vīriešu starpā. Vi­ņi bija pilnīgi svešinieki, bet izturējās ta, it kā pazītu viens otru. Vai pareizāk sakot ienīstu viens otru. Taču šī ķildošanas aiz­kavēja svangakas lietas. Reičela jautāja:

Dana, vai vārāt mums pateikt, kur atrodas Dzintara istaba?

-Alās uz ziemeļiem no šejienes. Harca kalnos. Netālu no Vartbergas.

Nu jau jus, vecīt, runājāt ka Kohs, zobojas Knolls. Tās alas jau sen ir izslaucītas tīras.

Sīs ne. Sis atradās Austrumvacijas teritorija. Padomju valdī­ba tās sargāja. Nelaida nevienu klat. Alu tur ir daudz. Lai tas vi­sas pārmeklētu, vajadzētu gadu desmitus, un tas ir arī īsti labi­rinti. Nacisti daudzas alas mīnēja, bet pārejās piekrava pilnas ar munīciju. Tas ir viens no iemesliem, kapec mes ar Karolu nedevamies uz turieni pārbaudīt. Labak lai dzintars glabajas pazemē, neka uzsprāgst gaisa.

Knolls no bikšu aizmugures kabatas izvilka nelielu bloknotu un pildspalvu.

Uzzīmējiet karti.

Čapajevs dažas minūtes darbojas pie zīmējuma. Reičela un Knolls sēdēja, neko neteikdami. Klusumu partrauca tikai uguns spregašana un pildspalvas švīkstoņa uz papīra. Tad Čapajevs pa­sniedza bloknotu Knollam.

īsto alu var atrast pec saules, viņš paskaidroja. Alas mu­te ir vērsta tieši pret austrumiem. Kāds draugs, kas nesen apmek­lēja šo apvidu, stāstīja, ka alas ieeja tagad esot noslēgta ar dzelzs režģiem un ārpusē pielikts uzraksts BCR-65. Vācu vārāsiestādes vel nav pārbaudījušas, vai iekšā nav sprāgstvielu, tāpēc neviens neuzdrošinās tur ieiet. Vai vismaz tā esmu dzirdējis. Es uzzīmēju tuneļa plānu, cik labi vien varēju atcereties. Paša gala būs jārok. Bet pec dažām pedam atradīsiet dzelzs durvis, kas ved uz slēp­tuvi.

Knolls ieminējās:

jūs glabājāt šo noslēpumu gadu desmitiem. Bet tagad tik mie­rīgi atklajat diviem svešiniekiem.

Reičela nav svešiniece.

Ka jūs vārāt zināt, ka viņa nemelo?

Es skaidri saskatu viņa Karola vaibstus.

Bet par mani jūs nezināt neko. Un pat nepajautajat, kapec esmu ieradies.

Ja Reičela jūs atveda, man ar to pietiek. Es esmu vecs virs, Herr Knoll. Laika atlicis maz. Kadam ir jāuzzina šis noslēpums. Varbūt mums ar Karolu bija taisnība. Varbūt ne. Varbūt tur neka nav. Ejiet paši un paskatieties, lai zinātu droši. Čapajevs pieversas Reičelai. Ja tas ir viss, ko jūs velējāties, mans bērns, tad varbūt ļaujiet man atpūsties. Esmu noguris.

Labi, Dana, mēs iesim. Un paldies jums. Mēs pārliecināsi­mies, vai Dzintara istaba tur ir.

Vecais virs nopūtās.

Dariet ta, mans bērns. Dariet ta.

Ļoti labi, biedri, Suzanna krieviski uzslavēja, kad Čapa­jevs atvēra guļamistabas durvis. Veca vira viesi tikko bija aizgajuši, un viņa dzirdēja aizbraucam auto. Vai esat kādreiz domā­jis par aktiera karjeru? Kristiānu Knollu ir grūti piemuļķot. Bet jums tas izdevās lieliski. Es pati gandrīz jums noticēju.

Kā jūs zināt, ka Knolls dosies uz to alu?

Viņš ļoti grib iepriecināt jauno darba deveju. Viņš tā kāro at­rast Dzintara istabu, ka uzņemsies risku un parbaudis katru no­radi, arī tad, ja pats domas, ka tā ved strupceļa.

Bet ja nu viņš nojauš, ka tās ir lamatas?

Viņam nebūs nekada iemesla aizdomam, pateicoties jūsu iz­cilajai aktiermakslai.

Čapajeva skatiens pieversas mazdēlam, kas ar aizsietu muti sēdēja, piesiets pie ozolkoka krēsla blakus gultai.

Dargājam mazdēlam noteikti patika jūsu uzstašanas. Viņa noglāstīja bērna matus. Vai ne, Julius?

Zēns mēģināja atrauties un kaut ko nokunkstēja. Suzanna pa­cēla pie viņa galvas pistoli ar klusinātāju. Bērna acis bailes ieple­tās, redzot stobru tik tuvu.

Tas nav vajadzīgs, Čapajevs steidzīgi iebilda. Es izdarīju visu, ka jūs likāt. Uzzīmēju karti pareizi. Bez viltībām. Taču man sap sirds par Reičelu. Viņa neko tādu nav pelnījusi.

Nabaga Reičelai pašai vajadzēja padomāt, pirms iejaukties šajā pasākuma. Ta nav viņas cīņa, un viņai tur nav nekādas da­ļas. Vajadzēja likt to visu miera.

Vai mes varētu iet uz otru istabu? viņš ieminējās.

Ka vēlaties. Dargais Juliuss taču nekur neaizmuks. Vai ne, mazais?

Viņi iegāja blakus istaba. Vecais vīrs aizvēra guļamistabas dur­vis.

Zēns nav pelnījis navi, viņš klusi ierunājās.

jūs esat vērīgs, biedri Čapajev.

Nesauciet mani ta.

jūs nelepojaties ar savu padomju mantojumu?

Man nav padomju mantojuma. Es esmu baltkrievs. Pievie­nojos viņiem tikai ciņa pret Hitleru.

Bet jums nebija nekas pretī zagt mākslas darbus Staļina laba.

Ta bija to laiku kļūda. Ak dievs! Es glabaju noslēpumu piec­desmit gadus. Neteicu nevienam ne vārda. Vai jūs nevārāt to pie­ņemt un atstat manu mazdēlu dzīvu?

Suzanna neatbildeja.

jūs strādājāt Loringa laba, vai ne? viņš jautaja. Jozefs jau

noteikti ir miris. Tas droši vien ir vina dels Ernsts.

Tiešām jūs esat ļoti vērīgs, biedri.

Es zināju, ka reiz jūs atnaksiet. Ar to man bija jārēķinās. Bet zēnam par to visu nav nekādās daļas. Ļaujiet viņam dzīvot.

Viņš ir nevēlams liecinieks. Tapat kā jūs. Es izlasīju jūsu sārāksti ar Karolu Borju. Kāpēc jūs nevarejat likties mierā? Atstat visu aizmirstībai. Ar cik cilvekiem vēl jūs sārākstijaties? Mans dar­ba devejs negrib riskēt. Borjas vairs nav. Pārējo meklētāju ari. jūs esat atlicis pēdējais.

jūs nogalinajat Karolu, vai ne?

Patiesība ne. Knolls mani apsteidza.

Reičela to nezina?

Acīmredzot ne.

Nabaga bērns, viņai draud lielas briesmas.

Ka jau teicu, biedri, pati vainīga.

Es zinu, ka jūs mani nogalināsiet. Savā ziņa tas man būs pat atvieglojums. Bet, ludzu, neaiztieciet zēnu. Viņš nevares palī­dzēt jūs atrast. Viņš nesaprot krievu valodu. Nesaprata neko no visa, kas te tika runāts. Un šis noteikti nav jūsu īstais izskats. Zens nespēs palīdzēt policijai.

Jūs zināt, ka es to nevaru.

Viņš metas virsu savai mocītajai, bet muskuļi, kas kādreiz bija rūdīti, kāpjot kalnos un bēgot pa ēku jumtiem, tagad bija vecuma un slimību novārdzināti. Suzanna viegli izvainjas no bezcerīga uzbrukuma.

Tas gan ir lieki, biedri.

Sirmgalvis nokrita ceļos.

Ludzu, neaiztieciet viņu, es jūs lūdzu Jaunavas Marijas vārda. Viņam ir jādzīvo. Vecais virs noliecas uz priekšu un piespie­da seju pie grīdas. Nabaga Juliuss, viņš šņukstēja. Nabaga, nabaga Jūliuss.

Suzanna pielika ieroča stobru pie upura pakauša un apdomā­ja viņa lugumu.

Dosvidaņija, biedri.