Dzintara istaba

9

Herca pils, Vācija

19:54

Knolls raudzijas ārā pa logu. Viņa guļamistaba atradas pils rietumu torņa augstākajā stava. Pils piederēja viņa darba dēvē­jam Francim P'elneram. Tā bija deviņpadsmitaja gadsimta celta vi­duslaiku citadeles kopija. Oriģināls tika izlaupīts un nodedzināts līdz pamatiem tūkstoš sešsimt astoņdesmit devitaja gada franču iebrukuma laika Vacija.

Herca jeb Sirds pils bija piemerots nosaukums, jo cietoksnis atradas gandrīz paša apvienotas Vacijas centra. Franča tēvs Mār­tiņš iegādājās pili un apkartejo mežu pec Pirmā pasaules kārā, kad iepriekšējais īpašnieks bija izdarījis nepareizu izvēli, atbal­stot ķeizaru. Knolla guļamistabā, kas bija viņa mājoklis nu jau vienpadsmit gadus, savulaik mitinājās pils pārvaldnieks. Ta bija plaša, savrupa un ar savu vannasistabu. Aiz loga pletās iespai­dīgs skats zaļas pļavas, Rothāras mežainas augstienes un duļ­ķaina F.dera, kas plūda uz austrumiem uz. Kaseli. Pārvaldnieks loj.i diendienā kalpojis Felneram vecakajam divdesmit gadus un I >< v saimnieka nāves nodzīvoja tikai nedēju. Knolls bija dzirdējis urnas, ka viņus esot saistījušas ne tikai darba attiecības, bet viņš nepievērsa baumam ne mazako uzmanību.

Viņš bija noguris. Divi pedejie mēneši tiešam bija prasījuši daudz speķa. Ilgs ceļojums uz Āfriku, pec tam atrs skrējiens cau­ri Italijai un visbeidzot Krievija. Viņš bija nogājis tālu ceļu no il/ivokļa ar trim guļamistabam valstij piederošā daudzstavu na­ma trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Minhenes, kas bija vi­ņa mājas līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Viņa tevs bija fabri­kas strādnieks, māte mūzikas skolotāja. Atmiņas par mati vienmer sildīja sirdi. Viņa bija grieķiete un iepazinas ar tevu kārā laika. Viņš vienmēr sauca mati vārda par Amaru, kas grieķu va­loda ļoti piemēroti nozīmē "negaistoša". No mātēs viņš bija man­tojis augsto pieri, plāno degunu un neremdināmo ziņkāri. Mate bija viņam ieaudzinājusi zināšanu alkas un nosaukusi par Kris­tiānu, jo pati visu mužu bija ļoti dievbijīga.

Tēvs viņam ieaudzinaja vīrišķību, taču ka īsts muļķis iedvesa arī spēju dusmoties, ļakobs Knolls cīnījās Hitlera armija ka pār­liecināts nacists. Palika uzticīgs reiham līdz pat beigām. Viņš bija lads cilvēks, kuru gnīti milet, bet tikpat gmti arī neievērot.

Knolls pagrieza muguru logam un pārāudzijas uz naktsgal­diņu pie gultas ar baldahīnu.

Redzamākajā vietā gulēja gramata "1 litlera labpratigie ben­des". Ta bija piesaistījusi viņa uzmanību pirms diviem mēnešiem. Viena no veselas virknes pēdējā laika izdoto gramatu par vācie­šiem kārā laika. Kā tik daudzi pieļava tadu barbarismu, ko uzsā­ka tikai nedaudzi? Vai viņi bija labpratigi kārā dalībnieki, ka pie­ņem gramatas autors? Grūti spriest par visiem, bet viņa tevs noteikti bija tads. Naids viņu saindēja atri. Ka narkotikas. Kādus I litlera vārdus viņš tik bieži citēja? Es eju pa ceļu, ko man norada Providence, tik pārliecināti ka mēnessērdzīgais.

Un tieši ta Hitlers arī darīja līdz pat savai krišanai. arī Jakobs Knolls nomira vientuļš un rugtuma pārņemts, divpadsmit gadus pec tam, kad diabēts bija novedis kapa Amaru.

Astoņpadsmitgadigais Knolls bija palicis viens, bet tad, patei­coties savam izcilajam IQ, ieguva stipendiju Minhenes universi­tāte. Viņš vienmer bija aizravies ar humanitārājam zinātnēm un pedeja studiju gada izpelnījās stipendiju mākslās vēsturēs studi­jām Kembridža. Viņš ka uzjautrinošu atcerējās to vasaru, kad uz neilgu laiku bija iesaistījies kada neonacisma piekritēju grupēju­ma. Tajos laikos šadas grupas nebija tik skaļas ka tagad, jo Vaci­jas valdība tas bija aizliegusi. Taču viņu dīvainais pasaules uz­skats Knollu neinteresēja. Ne toreiz, ne tagad. Naids arī ne. Šadas emocijas un uzskati bija neizdevīgi un traucējoši.

Sevišķi tad, kad viņš atklaja krāsaino sieviešu valdzinājumu.

Viņš pavadīja Kembridžā tikai gadu, tad pameta studijas un saka strādāt Londonā Nordstern mākslās darbu apdrošinašanas sabiedrība par prasību speciālistu. Viņš atcerejas, cik atri izpelnī­jās ievērību savas aprindas, kad bija atguvis holandiešu vecmeis­tārā gleznu, kas tika uzskatīta par bezcerīgi zaudētu. Zagļi pie­zvanīja un pieprasīja divdesmit miljonu mārciņu izpirkumu, pretēja gadījuma draudot sadedzinat gleznu. Viņš vel joprojām atcerejas šausmas priekšniecības sejas, kad viņš vienaldzīgi at­teica zagļiem, lai tik dedzina. Taču viņi to nedarīja. To viņš jau bija paredzējis. Un pec meneša viņš atguva gleznu, kad vainīgie, izmisuma pārņemti, meģinaja pārdot to atpakaļ īpašniekam.

Ari citi panakumi bija tikpat viegli.

Atrasti no Bostonas muzeja nozagti trīssimt miljonus dolāru vērti vecmeistaru darbi. AtgUts divpadsmit miljonus dolāru vērts Žana batista Udn darbs, kas nozagts no privātās kolekcijas An­glijas ziemeļos. Divi apbrīnojami Tērnera darbi no Londonas Teita galerijas atrasti kada noplukušā Parīzes dzīvokli.

Ar Franci Felneru viņš iepazinas pirms vienpadsmit gadiem, k.id Nordstern aizsūtīja viņu inventarizēt Felnera kolekciju. Ka ik­viens rūpīgs kolekcionārs Felners apdrošinaja sabiedrībai zināmā­kus sava īpašuma esošos mākslās darbus tos, kuri dažkart pārā­di jas Firopas vai Amerikas specializētajos mākslās žurnālos. Šada publicitate gan nodrošinaja viņa reputāciju, gan arī pamudinaja melna tirgus darboņus piedāvāt viņam īpaši vērtīgus dārgumus. fēlners pārvilinaja Knollu no Nordstern, piedāvājot dāsnu atalgo­jumi, istabu Herca pili un satraukumu, zogot dažus pasaulvēsturiskus mākslās šedevrus. Viņš bija apveltīts ar īstu meklētāja talan­tu un ar patiesu prieku dzina pēdas vērtībām, ko citi ar milzīgam pūlēm centas noslēpt. arī meklējumu gaitas satiktas sievietes bija valdzinošas. Bet visvairak viņam patika nogalinat. Vai tas bija tē­va mantojums? Gmti spriest. Vai viņš bija slims? Emocionāls krop­lis? Vai nav vienalga? Protams. Dzīve bija laba.

Sasodīti laba.

Viņš atkapas no loga un iegāja vannasistaba. Senlaicīgais lo­dziņš virs tualetes poda bija atvērts, un vess vakārā vējš žaveja nesenās dušas atstato mitrumu no flīzēm. Viņš ieskatījās spoguli. Pēdējās paris nedēļas lietota bruņa matu krasa bija izmazgāju­sies, arī uzacis atkal bija gaišas. Viņš pārāsti nemedza maskēties, bet šoreiz bija nospriedis, ka apstakļi to prasa. Mazgādamies viņš bija noskuvies, un iedegusi seja bija gluda un tīra. Viņa seja vel joprojām bija pašpārliecinātā izteiksme, godīga vira tels ar skaid­ri izteiktu gaumi un stingru pārliecību. Viņš uzpilinaja uz kakla mazliet odekolona, noslaucījās dvieli un uzvilka smokingu.

Guļamistaba uz naktsgaldiņa iezvanijas telefons. Šķērsojis is­tabu, Viņš atbildēja pirms treša zvana.

Es gaidu, paziņoja sievietes balss.

Un pacietība nav tava stipra puse?

Ne pārāk.

Es eju.

Knolls kapa lejā pa vītņu kāpnēm. Šaurie akmens pakapieni vijas pulksteņa rādītāju virzienā, atdarinot viduslaiku tradīcijas, kas apgrutinaja iebrucēju labroču ciņu ar pils aizstāvjiem. Pils komplekss bija milzīgs. Astoņos ar pusbaļķiem apdarinatos ma­sīvos torņos atradas vismaz, simt telpu. Fasādes rotaja sīkrūšu un mansarda logi, pa kuriem paveras krāšņi skati uz mežainajām ielejām. Torņi bija izvietoti astoņstura veida ap plašu iekšejo pa­galmu. Tos savienoja četras zāles, un eku vainagoja stāvs šīfera jumts, kas liecināja par Vācijas bargājam ziemām.

Kāpņu pakaje viņš pagriežas un pa akmens plāksnēm izlik­tiem gaiteņiem devās uz kapelu. Virs galvas slejas augsti, velveti griesti. Pie sienam rindojās kaujas cirvji, šķēpi, piķi, bruņutērpi un ķiveres ar sejsegiem visi īsti kolekcionāru dārgumi. Viņš pats bija no kadas sievietes Luksemburga iegādājies vislielāko bruņu kolekcijas eksponātu gandrīz astoņas pēdas gani bruņinieka figuru. Sienas rotāja flāmu gobelēni, visi oriģināli. Apgaismojums bija maigs un neuzbāzīgs, telpas siltas un sausas.

Tālākajā gala durvju arka veda uz krusta eju. Viņš izgāja ārā un pa apjumto eju devas uz pīlāriem rotātām durvīm. Viņa tuvo­šanos modri vēroja trīs pils fasāde iekaltas akmens sejas. Tas bija saglabajušas no sākotnējās septiņpadsmitā gadsimta celtnes, un nebija zināms, kam tas pieder, bet kada leģenda vēstīja, ka tas ir galvenais pils būvmeistars un divi viņa mācekļi nogalināti un iemūrēti siena, lai nekad vairs nevaretu uzbuvet līdzīgu celtni.

Viņš tuvojās Svēta Toma kapelai. Interesants nosaukums, ja ta padoma šads vārds bija ne tikai augustiniešu mukām, kurš pirms septiņsimt gadiem dibinaja netālo klosteri, bet arī vecā Mar­tina Felnera pils pārvaldniekam.

Viņš pagrūda smagas ozolkoka durvis.

Viņa gaidīja centralaja eja, tieši aiz zeltīta režģa, kas atdalīja priekštelpu no sešiem ozolkoka soliem. Kvēlspuldžu lampas ap­gaismoja melni zeltaino rokoko altari telpas dziļumā, atstajot sie­vieti ena. Vitrāžu logi un mazie apaļie lodziņi pa labi un pa krei­si bija tumši. Bruņinieku ģerboņi vitrāžās slīga ēnas, gaidīdami pirmos rīta saules starus, kas tos atdzīvinās. Šeit reti notika lūg­šanas. Kapela tagad bija kļuvusi par izstāžu zāli zeltītiem relik­viju šķirstiņiem. Felnera kolekcija bija viena no bagātīgākajām pa­saule, pārspējot daudzas Eiropas katedrales.

Viņš uzsmaidīja sievietei.

Trīsdesmit četrus gadus veca Monika Felnere bija viņa darba deveja vecaka meita. Slaido, graciozo augumu un melnīgsnējo adas krasu viņa bija mantojusi no matēs libānietes, ko viņas tēvs pirms četrdesmit gadiem bija kaislīgi iemīlējis. Taču veco Marti­nu dela izvēle nepavisam neiepriecināja, viņš piespieda to šķir­ties no sievas un aizsūtīt to atpakaļ uz 1 ibanu, atstajot divus bēr­nus Vacija. Viņš bieži bija iedomājies, ka Monikas vēso, atturīgo, gandrīz nepieejamo izturēšanos izraisījusi toreizējā izšķiršana no mātes. Taču par to viņa nekad nemedza runāt, un viņš arī zinaja, ka nejautas. Viņa ka vienmēr stavēja lepni, un tumšie, cirtainie mati brīvi slīga uz pleciem. Viņas lupas rotājās tikko manams smaids. Viņa bija ģerbusies pelekbruna brokāta žaketē un šauros šifona svārkos ar šķēlumu līdz pat slaidajiem, stingrajiem gur­niem. Pēc vecaka braļa pārāgras nāves pirms diviem gadiem vi­ņa bija Felnera bagatibu vienīga mantiniece. Viņas vārds nozīmē­ja "dievbijīga". Tas gan bija stipri talu no viņas būtības.

Aizslēdz! viņa pavēlēja.

Viņš nospieda durvju aizbīdņa sviru.

Viņa lepni soļoja pretī, kurpju papēžiem klaudzot uz senajam marmora grīdas plāksnēm. Knolls sagaidīja viņu pie atvērtajiem režģu nožogojuma vārtiņiem. Tieši zem viņas kajam bija viņas vectēva kapa plāksne ar gludaja, pelekaja marmora iekaltu uzrak­stu MARTINS FELNERS, 1868.-1941. Veca vira pēdējā vēlēšanas bija tikt apglabatam viņa mīļotājā pili. Pēdējā atdusas vieta viņam līdzas nebija sievas. Blakus atdusejas pils pārvaldnieks, un arī viņa vārds bija iekalts kapa plāksne.

Monika pamanīja viņa skatienu.

Nabaga vectevs. Tik spēcīgs biznesā, bet tik vārgs sava gārā. Tajos laikos droši vien bija grūti but gejam.

Varbūt tas ir iedzimts?

Diez vai. l ai gan man jaatzist, ka sieviete reizem var sagadat patīkamu dažadibu.

Tavs tevs gan to negribētu dzirdēt.

Man šķiet, ka pašlaik viņam butu vienalga. Tagad viņš dus­mojas uz tevi. Viņam ir Romas avīze. Par Pjetro Kaproni nāvi rak­stīts pirmāja lappuse.

-Taču viņš dabūja savu sērkociņu kārbiņu.

Viņa pasmaidīja.

Un tu doma, ka panakumi attaisno visu?

Hsmu pārliecinājies, ka tie ir vislabakais darba gārāntijas no­drošinājums.

Vakar sava ziņojuma tu nepieminēji Kaproni nogalinašanu.

Tās šķita mazsvarīgs sīkums.

-Tikai tu spejapgalvot, ka naža dūriens krūtis ir mazsvarīgs. Tēvs grib ar tevi runāt. Viņš gaida.

Ta jau es domāju.

Šķiet, ka tas tevi nemaz neuztrauc.

Vai vajadzētu?

Monika cieši ieskatījās viņam acis.

Tu esi īsts maita, Kristian.

Viņš apjauta, ka Monikai nepiemīt teva izsmalcinātība, bet di­vas iezīmes viņiem bija kopīgas abi bija auksti un mērķtiecīgi. Avīzes tika aprakstītas viņas dēkas te ar vienu, te citu vīrieti, un izteikti minējumi, kurš tad beidzot viņu apprecēs un tiks pie milzu bagatibas. Taču Knolls zināja, ka neviens un nekad nespēs valdīt par Moniku. Felners dažus pēdējos gadus rūpīgi skoloja meitu un gatavoja viņu teva komunikāciju impērijas parņemšanai kopa ar Ivigatigajām kolekcijām. Viņš zinaja, ka ši diena neizbēgami pie­nāks un visai drīz. Viņa bija studējusi ārpus Vācijas Anglijā un Savienotājās Valstis, reizē iegūstot arī vel asaku meli un valdonigakas manieres. Taču arī bagatiba un lutinašana nebija īpaši iz­daiļojušas viņas raksturu.

Viņa pasniedzas un pataustīja Knolla smokinga labo piedur­kni.

Šoreiz, dunča nav?

Vai vajadzēja?

Viņa piespiedās tuvāk.

Fs varu but diezgan bīstama.

Viņš apskava sievieti. Viņu lupas sakļavas, viņas mele nepai ietigi ielaužas viņa mute. Viņš izbaudīja viņas garšu un priecā­jas par kaisli, ko sieviete viņam tik labpratigi davaja. Atraudamas viņa iekoda viņam apakšlūpa. Viņš sajuta asiņu garšu.

Ja, vari gan. Viņš pieskārās brūcei ar kabatas lakatiņu.

Viņa pasniedzas un atvilka viņa bikšu rāvējslēdzēju.

Man šķiet, tu teici, ka Felnera kungs gaida mani.

l aika diezgan. Viņa nospieda Knollu uz. grīdas, tieši uz vectēva kapa plāksnes. Un man nav apakšveļas.