Dzintara istaba

49

Nebra, Vācija

14:10

Knolls klusēdams sēdēja mazā viesnīcas istabiņa un doma ja par die Retter der Verlorenen Antiijuitaten Zudušo senlietu atguvejiem. Tic bija deviņi no Eiropas visbagātākajiem vīriem. Daudzi bija rūpnieki, bet pašreizejo biedru vidu bija arī divi finansisti, viens liels zemes īpašnieks un viens zinātņu doktors. Cilvēki, ku­riem nebija nekādās citas nodarbošanas kā vien zagtu mākslās darbu meklešana visa pasaulē. Vairākums viņu bija plaši pazīs­tami privātkolekcionāri ar dažādam gaumēm. Vecmeistari. Mūs­dienu maksla. Impresionisti. Āfrikas maksla. Viktorijas laikmets. Sirrealisti. Neolīta laikmets. Tieši dažadība bija šī kluba pievilcī­bas pamata. Ta arī noteica attiecīgā kluba biedra aģenta darbības lauku. Pārāsti šo ietekmes zonu robežas netika pārkāptās. Daž­kārt kluba biedri izaicinaja viens otru uz sacensibam, kurš pir­mais atradis kādu noteiktu mākslās darbu. Sacīkstes par atraku ziņu ievākšanu un mākslās darba iegušanu, prieks atrast kaut ko tadu, kas tika uzskatīts par zudušu uz mūžiem. īsi sakot, šis klubs bija emociju izlādes vieta. Iespēja bagatiem ļaudīm īstenot savu sāncensībās garu, kas nepazina robežas.

Bet tas bija normāli. Viņš pats arī neatzina nekādās robežas, un tas viņam patika.

Viņš atcerējās pagajuša meneša tikšanos.

Kluba saieti notika ikreiz kāda cita dalībnieka īpašuma, kas atradas visdažādākajas vietas no Kopenhāgenas līdz Neapo­lei. Saskaņā ar tradīciju katra saietā tika pārādīts kāds jauniegu­vums, vislabak tieši namatēva aģenta atradums. Dažkart tas ne­bija iespējams, un parejie kluba biedri pieteicās celt priekšā kaut ko no savas puses, bet Knolls zinaja, ka ikviens no šiem vīriem alka palepoties ar kaut ko īpašu, kad bija viņa karta uzņemt vie­sus. Arī Lorings. Ta bija viena no kluba biedru asās konkurences izpausmēm.

Pagajušajā mēnesī bija Felnera kārta. Visi deviņi kluba biedri bija ieradušies I Ierca pilī, bet aģenti varēja atbrīvoties tikai seši. Tas nebija nekas nepārāsts, jo meklejumi bija daudz svarigaki ne­ka pieklājības vizīte cita aģenta atraduma prezentācijā. Taču daž­kart šadu prombūtni varēja izskaidrot arī ar skaudību. Knolls pie­ņema, ka tieši tapec Suzanna Dancere nebija ieradusies uz pasākumu. Nakamāja mēnesi būs Loringa karta uzņemt viesus, un Knolls plānoja atbildēt ar to pašu un boikotēt tikšanos Lukovas pilī. Žel, protams, jo viņš ar Loringu labi sapratās. Lorings vairakkart apveltīja viņu ar davanam pateicībā par viņa atrasta­jiem mākslas darbiem, kas nonāca čeha privatkolekcijā. Kluba biedri bieži apmainījās ar mākslās darbiem vai pārdeva tos cits citam. Tika rīkotas arī izsoles. Mākslās darbi, kuri interesēja visus, tika piedāvāti izsole ikmēneša saieta laika, lai pārdevējs iegutu naudu nakamajiem ieguvumiem, bet šis darbs, kas viņam pašam nebija tik svarīgs, paliktu kada cita kluba biedra rokas.

Viss bija tik kārtīgi, tik civilizēti.

Kāpēc tad Suzanna Dancere pēkšņi bija sadomajusi mainīt no­teikumus?

Kāpēc viņa mēģināja Knollu nogalināt?

Viņa pārdomās partrauca klauvējiens pie durvīm. Viņš gaidī­ja jau divas stundas pec atbraukšanas no Stodas uz rietumiem, uz Nebru mazu ciematiņu gandrīz pusceļa uz Herca pili. Viņš pieceļas un atvēra durvis. Monika uzreiz ienaca istaba. Viņu pa­vadīja saldu citronu smaržas mākonis. Knolls aizvēra un aizslē­dza durvis aiz viņas.

Monika nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

Grūta nakts, Kristian?

Man nav tada noskaņojuma.

Monika atkrita gultā un pacēla vienu kaju, paverot džinsos iespileto kājstarpi.

Tada noskaņojuma arī nav, viņš piebilda. Viņu vel jopro­jām mocīja sāpes pec Danceres speriena, bet par to viņš, protams, neteiks ne vārda.

Kas tad tāds noticis, lai man butu jabrauc šurp satikties ar tevi? Monika noprasīja. Un kapec tur nedrīkst iesaistīt tevu?

Knolls pastāstīja par notikumiem abatija, par Grumeru un se­košanu Dancerei pa visu pilsētu. Taču par pedejo tikšanos uz ielas viņš noklusēja, tikai piebilda: Dancere aizmuka, pirms paguvu tikt viņai klat, bet viņa piemineja Dzintara istabu. Viņa teica, ka tieši taja pazemes zālē Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektaja gada paslēpa paneļus.

Tu viņai tici?

Par to viņš bija lauzījis galvu visu dienu.

-Ja.

Kapec tu viņai nesekoji?

Tas nav vajadzīgs. Viņa devās atpakaļ uz Lukovas pili.

Ka tu zini?

Mes cīnāmies jau gadiem ilgi.

Lorings vakar no rīta atkal zvanīja. Ka jau tu lūdzi, tevs teica,

ka nav saņēmis no tevis nekādās zinas.

/ /

Tapec arī Dancere tik atklati grozījās pa Stodu.

Monika vengi pētīja Knollu.

Ko tu tagad domā dant?

Man vajadzīga atļauja ielauzties Lukovas pilī. Man jāiekļūst 1 .oringa slepenaja valstībā.

Tu zini, ko tēvs par to teiktu.

Ja, to viņš zinaja. Kluba noteikumi stingri aizliedza pārkāpt citu biedru privātīpašuma robežas. Pēc katra jaunieguvuma izrā­dīšanas nevienam vairs nebija jazina ta atrašanas vieta. Šo no­slēpumainību palīdzēja saglabat arī tas, ko kluba biedri cits par citu zinaja. Kluba noteikumi aizliedza arī izpaust ieguves avo­tus, ja pats konkrēta mākslas darba ieguvējs nevēlējās tos atklāt. Šī slepenība aizsargāja ne tikai kluba biedrus, bet arī to aģentus, nodrošinot, ka tie droši varēs arī turpmāk ievākt ziņas no noderī­giem ziņu avotiem. Privatums bija visas šis apvienības veiksmī­gas pastavēšanas pamata, dodot iespeju līdzīgiem cilvēkiem ar līdzīgu gaumi sagadat prieku sev un parejiem. Kluba biedru māj­vietu neaizskārāmība bija svēta, un par tas pārkāpumu draudēja tūlītēja izslēgšana.

Kas ir? viņš noprasīja. Nesatraucies! Vai tad tu tagad ne­esi noteicēja?

Kristian, man jāzina, kapec.

Tas ir kas vairak, neka tikai vienkāršā mākslās darbu meklē­šana. Lorings jau ir pārkāpis kluba noteikumus, ļaujot Dancerei mēģināt mani nogalinat. Un ne vienreiz vien. Es gribu zināt, ka­pec, un domāju, ka atbildi atradīšu Loringa pilī.

Viņš cerēja, ka ir pareizi novērtējis Moniku. Viņa bija lepna un augstpratiga. Teva vakardienas iejaukšanas viņu, protams, aiz­vainoja. Šadas dusmas var nomākt veselo sapratu, un viņa tie­šam nelika Knollam vilties.

Sasodīts, tas tiesa! Es arī gribu zināt, kas tai maukai un ve­cajam sakarnim aiz adas. Tēvs doma, ka mes to visu tikai iedo­mājāmies, ka tas ir kaut kāds pārpratums. Viņš gribēja apspries­ties ar Loringu, pastastīt visu patiesību, bet es viņu atrunāju. Es piekritu. Dari to.

Viņš ieraudzīja sievietes acis alkatīgu izteiksmi. Sacensības gars viņu ļoti uzbudinaja.

Es došos uz turieni jau šodien. Iesaku mums vairs nesazinaties, kamēr nebūšu iekļuvis tur un izkļuvis ārā. Ja mani pieķers, esmu pat ar mieru uzņemties vainu. Es rīkojos pats uz savu gal­vu, un tu neko nezini.

Monika pasmaidīja.

Cik cēli, mans bruņiniek! Tagad nac šurp un parādi, cik ļoti esi pēc manis noilgojies!

Pols vēroja, ka Fricis Paniks iesoļo "Gārni" restorānā un uz­reiz dodas pie viņa un Reičelas galdiņa. Inspektors apsēdas un izstāstīja visu, ko līdz šim bija uzzinājis.

Mes parbaudijam visas viesnīcas un noskaidrojam, ka vīrie­tis, kura izskats atbilst Knolla aprakstam, bija reģistrējies turpat pāri ielai, "Kristinenhofā". Sieviete, kas atbilst šis Suzannas ap rakstam, bija reģistrējusies mazliet talak taja paša iela "Geblerā". Acīmredzot abi velējās but tuvuma.

Vai jūs zināt ko vairak par Knollu? jautāja Pols.

Paniks papurinaja galvu.

Diemžēl viņš ir mīklaina persona. Interpolam par viņu neka nav, un bez pirkstu nospiedumu identificēšanas mums nav ne­kādas iespejas uzzināt ko vairak. Mēs nezinām viņa biogrāfiju un pat dzīvesvietu ne. Par dzīvokli Vīne viņš Katleres kundzei acīm­redzot sameloja. Drošības labad es liku parbaudīt informāciju. Bet nekas neliecina par to, ka viņš dzīvotu Austrija.

Viņam taču ir pase, ieminējās Reičela.

Droši vien pat vairakas, un visas ar izdomātiem vārdiem. Tāds cilvēks kā viņš negribes reģistrēt valdības iestādēs savu īsto vardu.

Un sieviete? jautāja Reičela.

Par viņu mes zinām vēl mazāk. Čapajeva slepkavības nozie­guma vieta nebija atstātas nekādās pēdas. Upuris mira no devi­ņu milimetru kalibra ieroča šāvienā tuva attaluma. Tas liecina par zināmu neželibu.

Pols pastāstīja Panikam par Zudušo senlietu atguvējiem un Grumera teoriju par Knollu un sievieti.

Neko neesmu dzirdējis par šadu organizāciju, bet apjautā­šos. Loringa vārds gan man ir zināms. Viņa rūpnīcās tiek ražoti vislabākie šaujamieroči Eiropa. Viņam pieder arī lielas teraudlie­tuves. Viens no bagatakajiem lielrūpniekiem Eiropa.

Mēs gatavojamies braukt pie Ernsta Loringa, paziņoja Rei­čela.

Paniks ziņkāri palūkojas viņā.

Un kāds butu šī apmeklējuma mērķis?

Reičela pastāstīja, ko viņi uzzināja no Makoja par Rafalu Doļinski un Dzintara istabu.

Makojs domā, ka Lorings kaut ko zina par paneļiem, varbūt par manu tēvu, Čapajevu un…

Katlera kunga vecākiem? jautāja Paniks.

Varbūt, atbildēja Pols.

Atvainojiet, bet vai jums nešķiet, ka šis jautājums jarisina at­tiecīgājam iestādēm? Šķiet, ka risks arvien vairak pieaug.

Dzīvē riski ir ik uz soļa, atteica Pols.

Dažus ir vērts uzņemties. Citi ir muļķīgi.

Mes domājām, ka šo ir vērts uzņemties, atbildēja Reičela.

Čehijas policija nav īpaši atsaucīga, paskaidroja Paniks. Varu iedomāties, ka Loringam ir pietiekami daudz paziņu Ties­lietu ministrija, lai pamatīgi apgrutinatu oficiālu ziņu ievakšanu.

Lai gan Čehijas Republika vairs nav komunistiska valsts, noslē­pumainības atliekas joprojām saglabajas. Atbildes uz musu de­partamenta oficiālajiem informācijās pieprasījumiem bieži tiek pārmērīgi novilcinātās.

Vai gribat, lai mes butu jūsu acis un ausis? jautāja Reičela.

Tada doma man ienaca prāta. jūs esat privātpersonās, kas ieradušas personiska jautājuma. Ja uzzināsiet kaut ko tādu, kas ļautu man rīkoties oficiāli, vēl jo labak.

Pols nevarēja nepiebilst:

Bet man šķita, jūs teicat, ka mes uzņemamies parmengu risku.

Panika skatiens bija nopietns.

Tā arī ir, Katlera kungs.

Suzanna stavēja uz savas guļamistabas balkona. Vēlas pēc­pusdienas saule kvēloja sarkano apelsīnu krasa un maigi sildīja viņas adu. Lukovas pilī viņa jutās drošība un speķa pilna. Mui­žas zemes īpašumi pletās judzem talu; senos laikos, kad šeit dzī­voja Bohemijas prinči, apkartejos mežos bija daudz medījumu brieži un lāči, ko drīkstēja šaut tikai augstmaņi. Kādreiz šajos me­žainajos apvidos bija arī mazi ciematiņi, kur mitinājās akmeņlauži, mūrnieki, galdnieki un kalēji, kad tie strādaja pili. Šie muri ti­ka būvēti divsimt gadus, bet sabiedrotie sabombardeja tos drupas nepilnas stundas laika. Bet Loringu ģimene atjaunoja pili visa tās kādreizējā godībā.

Suzanna raudzījās par šalcošajam koku galotnēm, ērti iekār­tojusies plašajā balkona ar skatu uz dienvidaustrumiem, ļaujo­ties vieglas vēja pūsmas svaigumam. Ciematiņu vairs nebija, to vietā bija uzceltas atsevišķas nelielas mājiņās, kuras jau vairakās paaudzēs dzīvoja Loringu kalpotaji. Sulaiņiem, dārzniekiem, is­tabenēm, pavariem un šoferiem allaž tika nodrošināta mājvietā. Pavisam bija ap piecdesmit ģimenēm, visas pastavigi dzīvoja mui­žas teritorija un bērni pārāsti mantoja vecāku darbus. I .oringi bija godīgi un dāsni darba devēji, bet ārpus Lukovas pils sienam dzīve bija visai skarba. Tapec nav nekāds brīnums, ja kalpotaji palika sava darba visu mūžu.

Ari viņas tevs bija viens no Loringu ģimenes algotiem darbi­niekiem, talantīgs mākslas vesturnieks ar brīvdomigu raksturu. Gadu pirms meitas piedzimšanas viņš kļuva par Loringa otro aģentu. Kad Suzannai bija tikai trīs gadi, viņas māte negaidīti no­mira. Lorings un viņas tevs bieži pieminēja Suzannas māti un vienmer slavēja un cildina ja viņu. Laikam viņa tiešām bija brī­nišķīga sieviete. Kamēr tevs ceļoja pa pasauli, meklējot mākslās darbus, Suzannas mate stradāja par mājskolotāju abiem Loringa deliem. Viņi bija daudz vecāki par Suzannu, un viņa ar tiem neiedraudzejas. Kad viņa bija pusaudze, abi puiši devas studēt uni­versitātē un uzsaka patstāvīgu dzīvi. Lukovas pilī viņi iegriezās reti. Neviens no viņiem neko nezina ja par klubu un teva aizrau­šanos ar mākslu. Tas bija Suzannas un viņas labdārā kopīgais noslēpums.

Suzannas mīlestība uz mākslu visvairak satuvinaja viņu ar ve­co viru. Piedāvājums stāties tēva vieta tika izteikts nākamāja die­nā pec viņa bērēm. Viņa bija pārsteigtā. Nobijusies. Nedroša. Taču Loringam nebija ne mazako šaubu par viņas pratu vai apņēmī­bu, un tieši ši nesatricināma pārliecībā iedvesmoja Suzannu un palīdzēja gūt panakumus. Het tagad, viena stavedama saule, vi­ņa apjauta, ka dažu pēdējo dienu laika riskējusi pārāk daudz. Kristiāns Knolls bija tads pretinieks, ko nedrīkstēja novērtēt par zemu. Viņš labi zinaja par viņas slepkavības mēģinājumiem. Viņa šo tipu divreiz nostādīja muļķa loma. Vienreiz šahta, otrreiz iesperot pa kājstarpi. Vel nekad līdz šim mākslās darbu meklē­jumos viņai nebija jaķeras pie tik galejiem līdzekļiem. Šads speles paversiens viņai nepatika, bet viņa saprata, ka tas ir nepieciešams. Un tomēr šis jauta jums būs jāatrisina. Loringam būs jaruna ar Franci Felneru un jāpanak kada vienošanās.

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

Viņa iegāja guļamistaba un atvēra durvis. Viens no sulaiņiem paziņoja:

Pan Loring si preje vās vidct. Ve studovne.

Lorings gaidīja viņu sava kabinetā.

Tas labi, Suzanna arī vēlējās ar viņu parunat.

Kabinets bija divus stāvus zemāk, pils pirmā stāva ziemeļrie­tumu galā. Suzannai tas vienmer izskatijas pēc mednieku istabas, jo tā sienas rotāja briežu ragi, griestu gleznojumos dižojas Bohēmijas kārāļu ģerboņi ar dzīvnieku atteliem. Pie vienas sienas le­pojas milzīga eļļas glezna, kura satriecoši reālistiski bija attēlotas musketes, medījumu somas, šķēpi un šaujampulvera ragi.

Kad viņa ienaca, Lorings jau bija ērti iekārtojies uz dīvāna.

Nac šurp, bērns, viņš čehu valodā aicinaja.

Suzanna apsēdās viņam līdzās.

Es ilgi un pamatīgi apdomāju tavu ziņojumu un sapratu, ka tev ir taisnība kaut kas ir jadārā. Ta ala Stoda pavisam noteikti ir īsta vieta. Es domāju, ka to nekad neatradīs, bet tagad laikam tas ir noticis.

Kā tu vari but tik pārliecināts?

Nevaru. Bet, spriežot pec tam skopajam ziņām, ko tevs man pavēstīja pirms nāves, viss pārsteidzoši atbilst. Kravas mašīnas, līķi, aizsprostota ieeja.

Tur vairs nekas nedraud, Suzanna bez aplinkiem paziņoja.

Vai tiešam, mīļa?

Saka darboties viņas analītiskais prāts.

Grumers, Borja un Čapajevs ir miruši. Katleri ir tikai amatie­ri. Lai gan Reičela Katlere sprādzienā palika dzīva, tas nav tik svarīgi. Viņa zina tikai to, kas bija rakstīts teva vēstulēs, bet tas nav daudz. Tikai tadas neskaidras atsauces, ko var viegli atmest.

Tu teici, ka viņas virs ir Stoda, kopā ar Makoja grupu.

Bet uz šejieni neved nekādas pēdas. Amatieriem neko daudz izspiegot neizdosies, tapat ka līdz šim.

Felners, Monika un Kristiāns nav amatieri. Baidos, ka mes esam pārāk uzkurinājuši viņu ziņkāri.

Suzanna zinaja par Loringa pēdējo dienu sarunam ar Felneru, kuras tas acīmredzot meloja, apgalvodams, ka neko nezinot par Knolla gaitām.

Piekritu. Tie noteikti kaut ko perina. Bet to tu pats vari no­kārtot ar panu Felneru saruna aci pret aci.

Lorings smagi pieceļas no dīvāna.

Drahā tas ir tik grūti. Man atlikuši tikai daži gadi…

Negribu to dzirdēt, Suzanna steidzīgi iebilda. Tev ir laba veselība. Vel daudz darbīgu gadu priekšā.

Man ir septiņdesmit septiņi. Skaties patiesībai acis.

Doma par veca vira navi biedeja Suzannu. Kad nomira mate, viņa bija pārāk maza, lai īsti izjustu šo zaudējumu. Teva nāves izraisītās sāpes vel tagad bija baismīgi skaidra atmiņā. Velreiz zaudēt cilvēku, kurš ir tikpat tuvs ka tevs, butu vēl mokošak.

-Abi mani dēli ir krietni cilvēki. Viņi labi vada ģimenes uzņē­mumus. Un pec manas nāves tie visi piederes viņiem. Tadas ir viņu tiesības. Lorings pieversas Suzannai. Nauda ir tik caur­spīdīga. Protams, tas pelnīšana sagādā prieku. Taču ta ir tik vieg­li vairojama, ja to saprātīgi iegulda un parvalda. Miljardu pelnī­šanai nav vajadzīgas īpašas prasmes. Ši ģimene ir tam spilgts piemērs. Lielākā daļa musu bagatibas tika sapelnīta pirms div­simt gadiem un pēc tam tikai nodota no paaudzes paaudze.

Manuprāt, tu pienācīgi nenovērtē savu un teva prasmīgo va­dību divu pasaules karu laika.

Politika dažkart tiešam traucē, bet vienmer atrodas kāds drošs patvērums, kur ieguldīt naudu. Mums tāds bija Amerika.

Lorings atkal pienāca un apsēdas uz dīvana malas. Tapat kā viss šaja istaba, viņš smaržoja pēc rūgtas tabakas.

Turpretī maksla, drahā, ir daudz plūstošākā. Tā mainas tā­pat ka mēs, pielāgojās laika gārām tapat ka mes. Darbam, ko pirms piecsimt gadiem uzskatīja par šedevru, no šodienas viedokļa var­būt vairs nav vērtības.

Un tomēr pārsteidzošā kārtā daži mākslas veidi pārdzīvo ga­du tūkstošus. Un tieši tas, mīļa, mani sajūsmina. Tu saproti šo sajusmu. Tu proti to novērtēt. Un tapec tu mana dzīvē esi ienesu­si daudz prieka. Lai gan tavas dzīslas nerit manas asinis, tev, bez šaubam, ir radniecīga dvesele. Tu esi mana meita dvēseles rad­niecības ziņā.

Ari Suzanna pati vienmēr bija jutusi to pašu. Loringa sieva no­mira pirms gandrīz divdesmit gadiem. Tas nebija nekas pēkšņs vai negaidīts. Mokoša cīņa ar vezi viņu pamazam noveda kapā. Abi deli jau sen atstājuši teva maju. Vienīgais prieks veca vīra dzī­ve bija mākslās darbi, dārzkopībā un kokapstrade. Taču vecuma nespēks arvien vairak apgrūtinaja šīs nodarbes. Lai gan viņš bija miljardieris, kas dzīvo cietoksnim līdzīgā pili un viņa vardu pa­zīst visa Eiropā, tomēr sava ziņa viņa bija vienīgais gaismas sta­riņš vecā vira dzīvē.

Es vienmēr esmu jutusies kā tava meita.

Kad manis vairs nebūs, gribu, lai tu manto Lukovas pili.

Suzanna neko neatbild eja.

Es tev atstāšu arī simt piecdesmit miljonus eiro, lai tu varētu uzturēt īpašumu, kā arī visu savu mākslās kolekciju gan oficiā­lo, gan privāto. Protams, privātās kolekcijas apjoms ir zināms ti­kai mums abiem. Esmu arī atstājis rīkojumus, ka tu mantosi ma­nu dalību kluba. Ta pieder man, un es varu ar to rīkoties, ka gribu. Un es vēlos, lai tu statos mana vietā.

Tas jau bija par daudz. Viņa ar pulem ierunājās:

Bet ka tad tavi deli? Viņi ir tavi likumīgie mantinieki.

Un viņi saņems manas bagatības lielāko daļu. Ši pils, mākslas darbi un nauda ne tuvu nav viss mans īpašums. Es to apspriedu arī ar abiem dēliem, un viņiem nav nekādu iebil­dumu.

Nezinu pat, ko teikt.

Saki, ka ļausi man lepoties un saglabasi visu, ka pienakas.

Par to nav šaubu.

Vecais virs pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu.

Es vienmer esmu lepojies ar tevi. Tik laba meita. Viņš uz bridi apklusa. Bet tagad mums japaveic vel viens pēdējais darbs, lai nosargatu to, ko ar tādam pulem esam ieguvuši.

Suzanna saprata. Viņa to zinaja jau visu dienu. So problēmu atrisinat varēja tikai šadi.

Lorings piecēlās, piegāja pie rakstamgalda, pacēla klausuli un mierīgi sastadija numuru. Kad atskanēja atbilde no Ilerca pils, viņš ierunājas:

Sveiks, Franci, ka juties šovakar?

Tad viņš bridi klusēja, klausīdamies Felnera atbildi. Viņa se­jas izteiksme bija nomāktā. Suzanna zinaja, ka viņš jutas. Felners viņam bija ne tikai konkurents, bet arī sens draugs.

Un tomēr tas bija jadārā.

Franci, man noteikti ar tevi jaruna. Tas ir ļoti svarīgi… Ne, es labprat aizsūtītu tev pretī savu lidmašīnu un aprunatos jau šo­vakar. Diemžel es nevam atstat Čehiju. Lidmašīna var but pie te­vis pec stundas, bet ap pusnakti aizvedis atpakaļ… Ja, ludzu, pa­ņem līdzi Moniku tas attiecas arī uz viņu un Kristiānu… Ak ta, joprojām nekādu ziņu? Žēl gan. Lidmašīna būs tava lidlaukā pussešos. Nu tad drīz tiksimies.

Lorings nolika klausuli un nopūtas.

-Žēl gan. Francis turpina spēlēt teātri līdz pat beigām.