Dzintara istaba

41

Herca pils

10:45

Knolls trieca savu stingro locekli arvien dziļāk. Monika bija nometusies četrrāpus ar muguru pret viņu, augstu izslējusi tvirto sēžamvietu, iespiedusi seju zoss dunu spilvena.

Uz priekšu, Kristian! Parādi, ko tas Džordžijas sievišķis ne­dabūja.

Viņš trieca vēl straujak, uz pieres izspiedās sviedri. Monika pasniedzas atpakaļ un saka viegli masēt viņa sēkliniekus. Viņa lieliski zināja, ka viņu apmierināt. Un tas Knollu mazliet biedeja Monika pārāk labi viņu pazina.

Viņš ar abam rokam satvēra sievietes tievo vidukli un pastū­ma viņas augumu uz priekšu. Viņa lavas ar prieku un iemurrajas ka kaķene pec veiksmīgam medībām. Pec brīža viņš juta, ka viņa sasniedz orgasmu, bauda dziļi novaidoties. Vel kadu brīdi dar­bojies, beidza arī viņš. Monika turpinaja masēt viņa sēkliniekus, uzsucot katru viņa baudas lasīti.

Nav slikti, viņš nodomāja. Nepavisam nav slikti.

Viņa atlaida tverienu. Viņš atrāvās un atlaidas gulta. Viņa uz vedera apgūlās līdzas. Smagi elpodams, viņš gaidīja, kad pāries pēdējās orgasma trīsas. Viņa ķermenis palika nekustīgs, jo viņš negribēja izradīt šai kucei, cik lielu prieku ta viņam sagadajusi.

Ir taču labak neka ar kadu pelēku peli juristi, ko?

Viņš pārāustīja plecus.

Nesanaca nomēģināt to mantu.

Un kada bija ta itāliešu mauķele, kuru tu uzšķērdi? Laba?

Viņš nobučoja gaisa paceltu īkšķi un rādītājpirkstu.

Mullissimo! Lai cik arī viņa prasītu, viņa ir tā vērta!

Un Suzanna Dancere?

Aizvainojums bija skaidri jūtams.

Tada greizsirdība tev nemaz nepiestāv.

Neglaimo sev!

Monika pieslējās uz elkoņa. Kad Knolls pirms pusstundas ieradas, viņa gaidīja viņa istaba. Līdz Herca pilij bija tikai stundas brauciens uz rietumiem no Stodas. Viņš bija atgriezies mājas pec turpmākiem rīkojumiem, nospriedis, ka saruna aci pret aci ar dar­ba devēju būs labaka par telefona zvaniem.

Kristian, es nesaprotu. Ko tu tajā Dancerē esi atradis? Tev taču patīk dzīves smalkakas baudas, kapec tad tāda salašņa, ko Lorings uzaudzinājis aiz žēlastības?

Tā salašņa, ka tev labpatīk viņu saukt, ar izcilību beigusi Pa­rīzes universitāti. Cik man zināms, viņa runā vismaz desmit va­lodas. Viņai ir laba izglītība mākslās joma, un viņa prot šaut ar pistoli ka īsts snaiperis. Tāpat viņa ir arī izskatīga un lieliska gul­ta. Jaatzīst, ka Suzannai piemīt dažas apbrīnojamas īpašības.

Piemeram, prasme apvest tevi ap stūri?

Viņš pasmaidīja.

Pie velna, tas jaatzīst. Bet atmaksa būs tiešam ellišķīga.

Kristian, neaizraujies ar personisku atriebību. Nežēlība pie­saista pārāk lielu uzmanību. Pasaule nav tikai tavs spēļu lau­kums.

Fs lieliski zinu savus pienākumus un robežas.

Monika pārāudzījās viņa ar blēdīgu smaidu, ko viņš necieta. Viņa šķita apņēmības pilna kārtīgi pamocīt viņu. Daudz vieglāk bija tad, kad Felners vadīja visu pasakumu. Tagad darba lietas bija sajauktas kopa ar izpriecām. Varbūt tas nemaz nav tik labi.

Tēvam tikšanas droši vien jau būs beigusies. Viņš lika mums iet uz viņa kabinetu.

Viņš piecelās no matrača.

Nu tad neliksim viņam gaidīt.

Viņš sekoja Monikai teva kabineta. Vecais vīrs sēdēja pie as­toņpadsmito gadsimta riekstkoka rakstāmgalda, ko pirms divdes­mit gadiem bija iegādājies Berlīne. Viņš kupinaja ziloņkaula pīpi Dzintara iemuti kārtējo retumu, kas savulaik piederejis Krievi­jas cārām Aleksandram II, bet tagad atgūts no kada zagļa Rumā­nijā.

Felners izskatijas noguris, bet Knolls cereja, ka viņiem vel būs lemts kadu laiku pavadīt kopā. Žēl butu viņu zaudēt. Viņam pietruktu tērzēšanas par klasisko literaturu un mākslu un strīdu par politiku. Herca pili pavadītajos gados viņš bija daudz iemācījies. Ieguvis praktiski noderīgu izglītību, ceļojot apkārt pa pasauli zu­dušu dārgumu meklējumos. Viņš prata novērtēt sagādato izdevī­bu, bija pateicīgs par šadu dzīvi un apņēmības pilns izpildīt visas veca vīra velmes līdz pat beigām.

Kristian! Prieks tevi atkal redzet. Sedies! Izstāsti visu, kas no­tika. Felnera balss bija moža, viņa seja staroja sirsnīgs smaids.

Knolls un Monika apsēdas. Viņš pastāstīja, ko bija uzzinājis par Danceri un par viņas tikšanos iepriekšejā vakārā ar kadu viru vārda Grumers.

Es viņu pazīstu, paziņoja Felners. Herr Doktor Alfrēds Grumers. Pērkams zinātnieks. Klīst no vienas universitātes uz ci­tu. Taču viņam ir pazīšanas valdības aprindas, un ar šo ietekmi viņš tirgojas. Nav nekāds pārsteigums, ka viņu izvēlējas tads cil­vēks ka Makojs.

Acīmredzot Grumers ir Danceres spiegs izrakumu vieta, secina ja Monika.

Es piekrītu, atbildēja Felners. Un Grumers nemaz tur ne­iesaistītos, ja nebutu peļņas izredžu. Tas var but pat interesan­tāk, neka šķita sākuma. Ernsts ir ļoti iededzies. Viņš man šorīt at­kal zvanīja un taujaja. It ka būtu noraizējies par tavu veselību, Kristian. Es teicu, ka mēs jau vairakas dienas neesam saņēmuši ziņas no tevis.

Tas viss, bez šaubam, atbilst sistēmai, noteica Knolls.

Kadai sistēmai? jautāja Monika.

Felners uzsmaidīja meitai.

Liebling, varbūt pienācis laiks tev uzzināt visu. Kā tu doma, Kristian?

Monika šķita apjukusi. Knollam tas patika. Tai kucei jasaprot, ka viņa nezina visu.

Felners atvēra kadu atvilktni un izņēma biezu mapi.

Mes ar Kristiānu tam sekojam jau daudzus gadus. Viņš izklaja uz rakstamgalda dažadus avīžu izgriezumus un žurnālu rakstus.

Pirmais mums zinamais nāves gadījums bija tūkstoš deviņ­simt piecdesmit septitaja gadā. Vācu reportieris, kas stradaja vie­na no manam Hamburgas avīzēm. Viņš ieradas lūgt interviju. Es piekritu, viņš bija pārsteidzoši labi informēts, bet pec nedēļas vi­ņu Berlīne notrieca autobuss. Aculiecinieki zvērēja, ka viņu kāds pagrūda.

Nākamais nāves gadījums bija pēc diviem gadiem. Vel viens reportieris. Itālietis. Kāds auto nogrūda viņu no kalnu ceļa. Vel divas nāves tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā narkotiku pār­dozēšana un neveiksmīga laupīšana. No tūkstoš deviņsimt seš­desmita līdz tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajam gadam vēl du­cis gadījumu dažādās Eiropas malās. Reportieri. Apdrošināšanas detektīvi. Policijas izmeklētāji. Dažadas nāves no šķietamam pašnavibam līdz trim atklatam slepkavibam.

Meitiņ, visi šie cilvēki mekleja Dzintara istabu. Kristiānā priekšgājēji, divi mani iepriekšējie aģenti, uzmanīgi sekoja preses ziņām. Tika rūpīgi izpētīts viss, kas varētu but ar to saistīts. Sep­tiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šie incidenti apsīka. Ti­kai seši mums zināmi gadījumi divdesmit gadu laikā. Pēdējais bi­ja pirms trim gadiem poļu reportieris gāja boja sprādzienā pazeme. Viņš pārāudzijas uz Moniku. Nezinu īsto vietu, bet netālu no tas šahtas, kur gadijas Kristiānā ķibele.

Varu saderēt, ka ta bija tā pati šahta, teica Knolls.

Savadi gan, vai ne? Kristiāns Sanktpeterburga atrod kadu vardu Karols Borja. Drīz vien šis virs tiek nogalinats, un viņa kādreizējais kolēģis ari. JJebling, mes ar Kristiānu sen jau domā­jam, ka Lorings zina par Dzintara istabu daudz vairāk, neka pats ir ar mieru atzīt.

Viņa tēvam ļoti patika dzintars, ieminejās Monika. Vi­ņam ari.

-Jozefs bija noslēgta rakstura cilvēks. Daudz attungaks nekā Ernsts. Grūti bija uzminēt, ko viņš doma. Mes daudzkart runā­jām par Dzintara istabu. Reiz es pat piedāvāju sadarbību pla­šus kopīgus paneļu meklējumus -, bet viņš nepiekrita. Teica, ka ta butu laika un naudas izšķērdēšana. Bet kaut kas viņa atteiku­mos man nelika mieru. Ta nu es sāku vakt materiālus, parbaudot visas ziņas, ko varēju. Ievēroju, ka ir pārāk daudz nāves gadīju­mu, pārāk daudz sakritību, lai tās butu nejaušības. Tagad Suzan­na mēģina nogalinat Kristiānu. Un maksa miljonu eiro par infor­māciju no izrakumu vietas. Felners pašūpoja galvu. Es gribētu teikt, ka pēdas, kuras mes atzinām par bezcerīgam, sāk rādīties arvien daudzsološākas.

Monika noradīja uz izgriezumiem uz rakstamgalda.

Tu doma, ka visi šie cilvēki tika noslepkavoti?

Vai ir kāds cits loģisks izskaidrojums? Felners atjautaja.

Monika piegāja tuvāk un pāršķirstīja rakstus.

Ar Borju mēs bijām tikuši uz īstajam pēdām, vai ne?

Tā varētu teikt, piekrita Knolls. Lai gan neesmu pārlieci­nāts. Taču ar to pietika, lai Suzanna nogalinatu Čapajevu un mē­ģinātu likvidēt mani.

Ta izrakumu vieta varētu but svarīga, secinaja Felners. Manuprat, treniņu laiks beidzies. Kristian, es tev dodu atļauju risināt šo situāciju pec saviem ieskatiem.

Monika izbrīnā pārāudzijas uz tevu.

Es domāju, ka tagad es esmu noteiceja.

Felners pasmaidīja.

Atvēli vecam vīram vel pēdējo prieciņu. Mes ar Kristiānu strādājam pie šiem meklejumiem jau gadiem ilgi. Man ir tāda no­jauta, ka varbūt esam tikuši tuvāk. Liebling, es ludzu atļauju iejaukties tava valdīšana.

Monika samocīti pasmaidīja, protams, nepriecādamās par to. Taču ko viņa varēja teikt, nodoma ja Knolls. Viņa nekad nebija at­klāti iebildusi tēvam, lai gan aiz muguras pukojas par veca vira bezgalīgo pacietību. Felners bija audzinats veco tradīciju gārā, kas noteica, ka vīrieši pelna naudu, bet sievietes laiž pasaulē bērnus. Viņš parvaldija finanšu impēriju, kas dominēja Eiropas komuni­kāciju tirgū. Viņam klanijas politiķi un lielrūpnieki. Bet viņa sie­va un vienīgais dels bija miruši, un Monika bija pēdējā Felneru dzimtas atvase. Tā nu viņš bija spiests uzaudzinat šo sievieti vī­rišķīgā gārā. Par laimi, viņa bija izturīga. Un gudra.

Protams, tevs. Dari, ka velies.

Felners pasniedzas un satvēra meitas roku.

Es zinu, ka tu to nesaproti. Bet pateicos tev par piekāpību.

Knolls nespeja novaldīties.

Tas ir kaut kas jauns.

Monika uzmeta viņam bargu skatienu.

Felners klusi iesmejas.

Tev taisnība, Kristian. Tu viņu labi pazīsti. Jūs abi būsiet lie­liska komanda.

Monika atkal apsēdas.

Felners turpinaja:

Kristian, atgriezies Stodā un noskaidro, kas tur notiek. Tiec gala ar Suzannu, ka pats vēlies. Es gribu pirms nāves uzzināt par Dzintara istabu labas vai sliktas ziņas. Ja tev rodas šaubas, atce­ries to šahtu un savus divdesmit miljonus eiro.

Viņš piecēlās.

Vari man ticēt, es arī neaizmirsīšu.