Dzintara istaba

7

Itālijas ziemeļrietumi

Trešdiena, 7. maijs, 1:34

Viņa tumšais treniņtērps, melnie adas cimdi un sporta apavi saplūda ar nakts tumsu. Slēpties palīdzēja pat īsi apgrieztie, brū­ni krāsotie mati un uzacis, ka arī tumsneja sejas ada. Pec divām Āfrikas ziemeļos pavadītam nedeļam ziemeļnieciska seja bija iedegusi.

Visapkart ka robainas amfiteatra sienas slejas drūmas kalnu virsotnes, tik tikko saskatamas pret tumšajam debesim. Austrum­puse spīdēja pilnmeness. Gaisā bija jaušams pavasārā dzestrums, kas pārvērtā to, iedvešot svaigumu un dzīvīgumu. Kalnos ne­skaidri atbalsojas attali pērkona dārdi.

Soļu troksni apslapēja salmu un lapu karta zem kajam, izstī­dzējušos kokus ieskava nīkulīgi krūmāji. Cauri lapotnei spīdēja meness, neskaidri apgaismojot ceļu. Viņš uzmanīgi spēra soļus, apspiežot velmi ieslēgt kabatas lukturīti, un ar vērīgājam acīm modri raudzijas apkart.

Pontsentmartinas ciemats atradas veselus desmit kilometrus uz dienvidiem. Vienīgais ceļš uz ziemeļiem bija līkumains lauku ceļš, kas vel četrdesmit kilometrus tālāk aizveda līdz Austrijas ro­bežai un Insbrukai. Vakar Venēcijas lidosta iznomātais BMVV gai­dīja koku puduri kilometra aiz muguras. Viņš bija nolēmis pec uzdevuma paveikšanas braukt uz ziemeļiem, uz, Insbruku, no ku­rienes rit, 8:35 Austrian Airlines lidmašīna nogādās viņu Sanktpeterburga, kur gaidīja citi darbi.

Visapkart valdīja klusums. Nebija dzirdami ne baznīcu zvani, ne auto motora rēkoņa uz automaģistrāles. Tikai senas ozolu, eg­ļu un lapegļu audzes uz. kalnu nogāzēm. Tumšajās ielejas pletās paparžu, sunu un savvaļas ziedu paklajs. Nav grūti saprast, kā­pēc da Vinči izvēlējas Dolomītu Alpus "Monas Lisas" fonam.

Mežs izbeidzās. Viņa priekša pletās zaļa pļava ar oranžiem liliju ziediem. Tālākajā gala slejas savrupnams ar pakavveidīgu piebraucamo ceļu tam priekša. Fkai bija divi stāvi, tas sarkano ķieģeļu sienas rotaja pelēki rombi. Viņš atcerejas šos akmeņus no iepriekšeja apmeklējuma tos, bez šaubam, bija mūrējuši meista­ri, kas mantojuši šo amatu no teviem un vecteviem.

Neviena no apmēram četrdesmit senlaicīgajiem logiem nespī­dēja gaisma. arī ozolkoka ārdurvis grima tumsa. Nebija ne sētas, ne suņu, ne sargu. Ne signalizācijas. Tikai plaša lauku muiža Italijas Alpos, kas pieder vientuļam rūpniekam, kurš jau gandrīz desmit gadus tikpat ka nenodarbojas ar biznesu.

Viņš zinaja, ka nama īpašnieks Pjetro Kaproni nakšņo otraja stava, kur vesela virkne istabu veido viņa apartamentus. Kaproni dzīvoja viens, viņam bija trīs kalpotaji, kas katru dienu mēroja ce­ļu uz darbu no Pontsentmartinas. Šonakt Kaproni uzņēma vieš­ņu. Kremkrasas Mercedes pie ārdurvīm varbūt vel bija silts pec brauciena no Venecijas. Viešņa bija viena no daudzām dargājam pērkamājam sievietēm. Tas dažkart šeit ieradas uz vienu nakti vai nedeļas nogali, par pūlēm saņemot krietnu samaksu no vīrieša, kurš var to atļauties. Šīvakārā apmeklejums bija īpaši saskaņots ar sievietes ierašanos, un viņš cerēja, ka ta spes novērst saimnie­ka uzmanību, ļaujot viņam atri iekļūt nama un izkļūt no ta.

Uz katra soļa zem kajam čirkstēja oļi, kamēr viņš šķērsoja pie­braucamo ceļu un nogriezās ap nama ziemeļaustrumu stūri. Flegantaja darza slejas akmens veranda, kur itāliešu stila kaltas dzelzs sētiņa norobežoja galdus un krēslus no zāliena. Mājai uz darza pusi bija lielas franču stikla durvis, kuram abas sledzenes bija aizslēgtas. Viņš iztaisnoja labo roku un pagrieza to. No no­stiprināšanas gredzena atdalījas duncis, noslīdēja pa apakšdel­mu, un nefrita rokturis ērti iegulas cimdotajā plauksta. Šads adas turētājs duncim bija viņa izgudrojums, īpaši izveidots atrai ieroča izņemšanai.

Viņš ietrieca asmeni durvju koka aploda. Viens pagrieziens, un aizbīdnis padevas. Viņš atkal paslēpa dunci piedurkne.

Iegājis salona ar augstiem, velvētiem griestiem, viņš klusi aiz­vēra aiz sevis stikla durvis. Viņam patika šis neoklasicisma inter­jers. Tālāko sienu rotaja divas etrusku vaz.es un glezna "Pompejas skats" īsts kolekcionāru dārgums. Pie divām korintiešu kolonnām slejas divi astoņpadsmita gadsimta gramatu skapji, ku­ru plaukti bija pilni ar seniem sejumiem. No iepriekšejā apmeklē­juma viņš atcerejas Gvičardini2 Storiu J'ltulia greznu izdevumu un Peatro Francese trīsdesmit sējumos. Abi šie izdevumi bija neizsa­kāmi vērtīgi.

Viņš klusi lavijas tumsa gārām mebelem, izgāja starp kolon­nām, tad apstajas fasādes vestibila un ieklausijas. Augšstāvā ne­bija dzirdama ne skaņa. Viņš uz pirkstgaliem spora soļus pa rak­staino marmora grīdu, uzmanoties, lai gumijas zoles neiečīkstētos. Viltus marmora paneļu sienas rotāja Neapoles gleznas. Virs gal­vas, tumsa, divu stāvu augstuma griestus balstīja kastaņkoka si­jas.

Viņš iegāja viesistaba.

Meklētais priekšmets atradas turpat acu priekša uz melnkoka galdiņa. Sērkociņu kārbiņā. Eaberže darbs. Sudrabs un zelts ar caurspīdīgu zemeņsārtu emalju, kas pārklājā gravētu viļņu fonu. Zelta apmali rotaja lapiņu raksts, īkšķa satveriena vieta izliekts safīrs. Uz kārbiņās bija iniciāļi ar slavu burtiem N. R. 1901. Ni­kolajs Romanovs. Nikolajs II. Pēdējais Krievijas cars.

Viņš izvilka no aizmugures kabatas filca maisiņu un pasnie­dzas pec kārbiņās.

Pēkšņi telpu parpludinaja spoža gaisma, griestu lustras kvēl­spuldžu spožums asi iedzela acis. Samiedzis tas, viņš pagriezās. Pjetro Kaproni ar ieroci roka staveja arka, kas veda uz vestibilu.

Buottusera3 , sinjor Knoll. Es jau jūs gaidīju.

Mirkšķinādams apžilbušās acis, viņš italiski atbildēja:

Es nezināju, ka jūs mani gaidat.

Kaproni ienāca viesistaba. Viņš bija neliela auguma, drukns virs, pāri piecdesmit gadiem, ar nedabiski melniem matiem. Viņš bija ģerbies ar jostu sajozta tumši zila frotē peldmeteli. Kajas bija basas.

jūsu iepriekšējās reizes pasaciņa nekam nedereja. Kristiāns Knolls, zinātnieks, mākslās vēsturnieks. Nu vai zināt! To var vieg­li parbaudit.

Kad acis aprada ar gaismu, viņš pasniedzas pec sērkociņu kār­biņās. Kaproni pacēla ieroci. Viņš atkapas un tēlota padevība pa­cēla rokas.

Es tikai vēlos pieskarties karbiņai.

Nu tad dariet to. Tikai leni.

Viņš pacēla dārgo mākslās darbu. Krievijas valdība to mekle jau kopš kārā laikiem. Ta piedereja pašam Nikolajam. Tūkstoš de­viņsimt četrdesmit ceturtajā gada nozagta no Pēterhofas netālu no Ļeņingradas. Kāds kareivis to vienkārši iebaza kabata ka suve­nīru piemiņai no Krievijas. Bet kadu suvenīru! Vienīgo pasaule. Atklātā tirgu tas cena tagad ir ap četrdesmit tūkstošiem ASV dolāru. Protams, ja kāds muļķis butu ar mieru to pārdot. "Skaists laupījums" ta laikam krievi sauc šadas lietas.

Ps nešaubos, ka jūs atri vien atbrīvotu to un nogādātu atpa­kaļ Krievija.

Viņš pasmaidīja.

Krievi paši arī nav labaki par zagļiem. Viņi grib atgūt savus dārgumus tikai tadeļ, lai pārdotu tos. Cik man zināms, viņiem trūkst naudas. I.aikam komunistu režīma sekas.

Mani mac ziņkāre. Kas jūs šurp atveda?

Šis telpas fotogrāfija, kura bija redzama sērkociņu kārbiņā. I s ierados, izlikdamies par mākslās vēsturnieku.

jūs noteicat kārbiņās īstumu īsaja apmeklējuma pirms diviem mēnešiem?

Es esmu šadu mākslās darbu eksperts. Sevišķi Eaberže. Viņš nolika kārbiņu uz galda. Jums vajadzēja pieņemt manu pirkša­nas piedāvājumu.

Parāk zema cena, pat par "skaistu laupījumu". Turklāt šai karbiņai ir arī sava sentimentālā vērtība. Mans tevs bija tas karei­vis, kurš iebāza kabata suvenīru, ka jūs to trāpīgi raksturojat.

Un jūs to tik nevērīgi izrādāt?

Nodomāju, ka pec piecdesmit gadiem ta nevienam vairs nav vajadzīga.

Jums vajadzētu uzmanīties ar apmeklētājiem un fotografē­šanu.

Kaproni pārāustīja plecus.

Te jau reti kāds nak.

Tikai jaunkundzes? Tadas ka ta, kas pašlaik ir augšstava?

bet viņas par tādiem mākslās darbiem neinteresejas.

Tikai par naudu?

Un baudu.

Viņš pasmaidīja un neuzkrītoši velreiz aptaustīja kārbiņu.

jūs esat bagats virs, Kaproni kungs. Ši villa ir īsts muzejs. Tas Obusonas gobelēns pie sienas ir neizsakami vērtīgs. Tie abi romiešu kapričo noteikti ir īsti kolekcionāru retumi. I lofs, vai ne? Deviņpadsmitais gadsimts?

Pareizi, Knolla kungs. Visu cieņu!

jūs taču varēsiet šķirties no šis kārbiņās?

Knolla kungs, man nepatīk zagļi. Un, ka jau teicu jūsu iepriekšējā apmeklējuma laika, šis mākslās darbs notiek pārdots. Kaproni noradīja ar ieroci. Tagad jums jāiet projām.

Viņš staveja un nekustejas.

Kada ķibele! jūs taču nevārāi iesaistīt policiju. Galu gala pie jums atrodas vērtīgs retums, ko Krievijas valdība ļoti veļas atgūt. Turklāt to ir nozadzis jūsu tēvs. Kas vel villa albilsl šai kategori­jai? Sekos jautajumi, izmeklēšana, publicitate. jūsu draugi Roma neko daudz nevares palīdzēt, jo visi jūs uzskatīs par zagli.

Jums ir paveicies, Knolla kungs, ka nevaru iesaistīt vārās­iestādes.

Viņš neuzkrītoši izslējās, tad pagrozīja labo roku. Tas bija ne­mānāms žests, ko gandrīz aizsedza gurns. Viņš vēroja, ka Kapro­ni neizlaiž no acīm kārbiņu, kas atradās viņa kreisaja roka. Dun­cis izslīdēja no maksts, leni virzījās lejup pa plato piedurkni, līdz iegula Iabaja plauksta.

Vai nepārdomāsiet, Kaproni kungs?

Nekad. Kaproni atkapas uz vestibila pusi un atkal pamāja ar ieroci. Uz turieni, Knolla kungs.

Cieši satvēris pirkstos dunča spalu, viņš pagrieza delnas locī­tavu uz priekšu. Viena veikla kustība, un nazis lidoja pāri istabai un ieduras Kaproni kailajas, spalvainajas krūtis, ritasvarku V vei­da izgriezuma. Vīrietis sagrīļojas, pārāudzijas lejup uz dunča spalu, tad gāzās uz. priekšu, izlaižot no rokam pistoli, kas nogra­bēja uz grīdas.

Viņš veikli ielika kārbiņu filca maisiņa, tad piegāja pie guloša līķa. Izvilka dunci un parbaudija pulsu. Neka. Pārsteidzoši. Ve»ais virs nomiris atri.

Viņš bija precīzi trāpījis mērķi.

Viņš ar mīksto halatu noslaucīja asinis no asmens, ieslidinaja dunci bikšu aizmugures kabata, tad uzkāpa pa kapnem otraja stā­vā arī tur vestibila sienas klaja viltus marmora paneļi, ko ik pec dažiem soļiem partrauca durvis, visas aizvērtas. Klusi sperdams soļus, viņš devas mājas dziļuma. Gaiteņa tālākajā gala gaidīja aizvērtas durvis.

Viņš nospieda rokturi un iegāja istaba.

IDivas marmora kolonnas ieskāva nišu, kur atradās milzīga gul­ta ar baldahīnu. Uz naktsgaldiņa dega naktslampa, un tas klusi­nāto gaismu atstaroja bagatigie riekstkoka un adas paneļi. Ši tie­šam bija bagata vira guļamistaba.

Uz gultas malas sēdēja kaila sieviete. Gari, izteiksmīgi sarka­ni krāsoti mati noslīga līdz kuplajam krūtīm, ieskaujot seju ar skaistam mandeļveidigam acīm. Smēķēdama tievu, melni dzelte­nu cigareti, viņa uzmeta vīrietim samulsušu skatienu.

Un kas jūs tads esat? viņa klusi ilaliski apjautājās.

Sinjora Kaproni draugs. Iegājis guļamistaba, viņš mierīgi aizvēra aiz sevis durvis.

Viņa izsmēķēja cigareti, piecēlās un piegāja tuvāk, ar gārājam, lievajam kajam sperot graciozus soļus.

ļus esat savadi ģerbies, lai butu draugs. Drīzāk izskataties pēc laupitaja.

Bet jūs tas, šķiet, neuztrauc.

Viņa pārāustīja plecus.

Savadi vīrieši ir mana ikdiena. Viņu velmes nav citādākās ka pārējiem. Viņa nopētīja svešinieku no galvas līdz kajam.

Jums acis ir viltīgs spīdums. Vācietis, vai ne?

Viņš neatbildēja.

Viņa paberzēja vīrieša rokas, ko sedza adas cimdi.

Spēcīgas. Viņa aptaustīja krūškurvi un plecus. Muskuļi. Tagad viņa bija tik tuvu, viņas krušu gali pieskārās viņa augumam. Kur ir sinjors?

-Aizkavējies. Viņš ieteica man izbaudīt jūsu sabiedrību. Viņa pieversa vīrietim alkatīgu skatienu.

Vai jums ir ladas pašas iespējas ka sinjoram?

Naudas ziņa vai citādi? Viņa pasmaidīja. Abējādi.

Viņš apskāva prostitūtu. Tūlīt redzēsim.