Dzintara istaba

25

Atlanta, Džordžijas štats

12:35

Pols bija noraizejies. Viņš pat neaizgāja pusdienas un palika birojā, ceredams, ka Reičela piezvanīs. Vacija jau bija pāri pusseptiņiem vakārā. Viņa ieminējās, ka varbūt pirms došanās uz Kelheimu vienu nakti paliks Minhene. Tāpēc viņš nebija pārliecināts, vai Reičela zvanīs šodien vai rīt, kad būs nokļuvusi dienvidos, Alpos, vai vispār nekad.

Reičela bija drosmīga, uzstājīga un neatlaidīga. Vienmer tada bijusi. Neatkarīgais raksturs palīdzēja viņai but labai tiesnesei. Taču tas neļava citiem viņu tuvāk iepazīt un iemīlēt. Nebija viegli iegūt draugus. Taču sirds dziļumos viņa bija laba un sirsnīga. Pols to zinaja. Diemžēl viņi abi nevarēja sadzīvot, gluži kā suns ar kaķi. Bet vai tiešām ta bija? Viņiem abiem klusas vakariņas mā­jās patika labāk neka pārpildīts restorāns. Nomāta videofilma la­bak neka kinoteātra apmeklējums. Pecpusdiena kopa ar berniem zoodārzā īsta pārādīze salīdzina juma ar vakārā uzdzīvi kluba vai barā. Pols zinaja, ka Reičela smagi pārdzīvo teva navi. Viņai ar Ievu bija ļoti ciešas attiecības, sevišķi pec šķiršanas. Karols ta cenlas savest viņus atkal kopā.

Kas bija rakstīts veca vira atvadu vēstule?

Varbūt dod Polam vēl vienu iespēju.

Taču tas bija veltīgi. Reičela bija pārliecinātā, ka viņiem jādzīvo atsevišķi. Viņa atraidīja katru salabšanas mēģinājumu. Varbūt bija pienācis laiks paklausīt viņai un likties miera. Bet kaut kas tomēr nebija laga. Viņa nemaz negāja sabiedrība. Joprojām uzticējās Po­lam un paļāvas uz viņu. Un cik daudziem šķirtiem vīriem ir biju­šas sievas mājas atslēgas? Un kopīgas tiesības uz īpašumu? Un vel arī kopīgs vērtspapīru konts? Reičela ne reizi nebija ieminēju­sies par viņu Merrill Lynch konta slēgšanu, viņš pēdējos trīs gadus to parvaldija, un viņa ne reizi nebija apšaubījusi viņa lēmumus.

Viņš raudzijas uz telefonu. Kapec Reičela nezvana? Kas no­liek? Viņu it ka meklejot kāds vīrietis Kristiāns Knolls. Varbūt viņš ir bīstams. Varbūt ne. Visu, ko viņš zināja, bija pavēstījusi diezgan pievilcīga brunete ar mirdzošām brūnam acīm un glītam kajam. Džo Maijersa. Viņa bija mierīga un savaldīga, uz jautāju­miem atbildēja atri un konkrēti. Gandrīz vai šķita, ka viņa nojauš I 'ola bažas par Reičelu, šaubas, kas viņu maca attiecība par šo braucienu uz Vāciju. Viņš pateica mazliet par daudz, un tas vi­ņam sagadaja raizes. Reičelai nevajadzeja braukt uz Vāciju. Par lo Pols bija pārliecināts. Viņai nevajag jaukties Dzintara istabas meklējumos, un diez vai Dana Čapajevs vēl ir dzīvs.

Viņš pasniedzās pāri rakstāmgaldam un paņēma bijuša sie­vastēva vēstules. Atrada atvadu vēstuli Reičelai un ieskatijas lap­puses vidu.

Vai atradām? Varbūt. Mēs ta arī nedevāmies parbaudīt. Tajos laikos mūs pārāk daudzi novēroja, bet, kad beidzot bijām nonākuši uz pēdām, mēs abi apjautām, ka padomju vārā ir daudz ļaunāka par vāciešiem. Tā nu mēs atstājām Dzintara istabu miera. Mēs ar Danu nozvērējāmies, ka nekad neizpaudīsim to, ko zinām vai var­būt tikai iedomājāmies, ka zinām. Tikai tad, kad Jensijs pieteicās ne­uzkrītoši ievākt ziņas, pārbaudīt informāciju, ko es savulaik uzska­tīju par ticamu, es apvaicājos vēlreiz. Pēdējā ceļojuma uz Itāliju viņam bija kaut kas jānoskaidro. Vai tas lidmašīnas sprādziens bija saistīts ar viņa jautājumu vai ar kaut ko citu, mēs nekad neuzzinā­sim. Es zinu tikai to, ka Dzintara istabas meklējumi izrādījušies bīs­tami.

Palasījis mazliet talak, viņš atrada vēl vienu brīdinājumu:

Tikai nekad, nekad un neparko nedoma par Dzintara istabu. Atceries stāstu par Taetontu un Heliādu asarām. Apdomā viņa god­kāri un viņu bēdas.

Pols bija daudz lasījis klasisko literaturu, bet šo stāstu nevareja atcerēties. Toreiz, pirms trim dienām, kad viņš pie ēdamistabas galda apjautajas par to Reičelai, viņa atbildēja izvairīgi.

Viņš ķērās pie datora un atvēra internetu. Meklešanas pro­grammas logā ierakstīja "Faetonts un Heliadas". Tika atrastas kā­das simt lapas. Viņš uz labu laimi ieskatijas dažas. Vislabaka iz­rādījās trešā "Edītes Hamiltones mītiska pasaule". Viņš parlaida tai skatienu, līdz atrada stāstu par Faetontu un bibliogrāfiju, kur bija noradīts, ka tas ir fragments no Ovidija "Metamorfozēm".

Viņš izlasīja stāstu. Tas bija spilgts un pravietisks.

Faetonts, Saules dieva Hēlija ārlaulības dels, beidzot atrada sa­vu tēvu. Vainas apziņas mocītais Saules dievs apsolīja dēlam iz­pildīt vienu viņa vēlēšanos, un jauneklis uzreiz pieprasīja iespeju uz vienu dienu nokļūt teva vieta un izbraukt ar saules ratiem par debess jumu no rītausmas līdz rietam. Tēvs saprata, cik neprā­tīgā ir šī vēlme, un centās delu atrunat, bet veltīgi. Ta nu Hēlijs i/pildija dela vēlēšanos, taču brīdinaja viņu, ka saules rati ir gruli novaldāmi. Taču tas neuzklausīja viņa vārdus. Viņš tikai jūs­moja, iztēlodamies sevi brīnumskaistajos ratos, vadot zirgus, ku­rus pat Zevs nespēja savaldīt.

Taču, pacelies gaisā, Faetonts atri saprata, ka teva brīdinājumi bija pamatoti, un nespeja novaldīt ratus. Zirgi uzšāvās augstu debesīs, pec tam metas lejup, tik tuvu zemei, ka pasaule uzliesmoja. Zevam nebija citas iespejas kā vien raidīt zibeni, kas iznīcināja ratus un nogalināja Faetontu. Viņš iekrita noslēpumainajā Ēridanas upe, un tās Ūdeņi apdzēsa liesmas, kas plosīja viņa ķer­meni. Najadas, žēlodamas drosmīgo jaunekli, apglabaja viņu. Faelonta masas Fleliādas, Hēlija meitas, naca sērot pie viņa kapa. Viņu bedu aizkustināts, Zevs pārvērta viņas par priedem, kas leja .īsārās Ēridanas krastā.

Viņš izlasīja ekrana stasta pēdējās rindiņas:

KUR SĒROJOT TAM MŪŽAM ASĀRĀS RIT STRAUMĒ,

KATRA ASĀRĀ, IEKRĪTOT ŪDENĪ, NOMIRDZ

SPOŽS DZINTARA GRAUDS.

Viņš uzreiz atcerejas Ovidija "Metamorfozes" Borjas gramatu plaukta. Karols centās brīdināt Reičelu, bet viņa negribēja klausī­ties. Tapat ka Faetonts, viņa aiztraucās muļķīgajos meklejumos, neapzinoties briesmas un neizvērtējot riskus. Vai Kristiāns Knolls kļus par viņas Zevu? Un satrieks viņu ar zibeni?

Viņš atkal pieversās telefonam. Zvani, sasodīts!

Ko viņš varēja darīt?

Neko. Palikt ar bērniem, pieskatīt tos un gaidīt, kad Reičela at­griezīsies no sava veltīga skrejiena. Viņš varētu piezvanīt polici­jai un varbūt sazinaties arī ar Vacijas vārāsiestādēm. Bet, ja izrā­dīsies, ka Kristiāns Knolls ir tikai ziņkārīgs detektīvs, Reičela būs nikna. Panikas cēlējs Pols, viņa teiks.

Bet to viņš negribēja dzirdēt.

Taču bija arī trešā iespeja. Vispievilcīgākā. Viņš ieskatijas pulk­stenī. Bez desmit minūtēm divi pēcpusdienā. Vacija bez desmit minūtēm astoņi vakārā. Viņš pasniedzas pec tālruņu kataloga, samekleja numuru un piezvanīja uz aviolīniju Delta. Atsaucās biļešu rezervēšanas dienests.

Man vajadzīgs reiss šovakar no Atlantas uz Minheni.