Dzintara istaba

20

Trešdiena, 14. maijs, 10:25

Reičela ar lielu piespiešanos pieceļas no gultas un saģērba bēr­nus. Aizveda tos uz skolu, bet pati negribīgi devas uz tiesu na­mu. Viņa nebija bijusi sava kabineta kopš piektdienas, jo pirm­dienu un otrdienu bija paņēmusi brīvu.

Visu rīta celienu sekretāre centas atvieglot Reičelai dzīvi, at­raidot traucetajus, pāradresējot zvanus, uzklausot advokatus un tiesnešus. Šonedeļ bija paredzeta civillietu iztiesašana ar zverinatajiem, taču visas sedes steigšus tika pārceltas. Pirms stundas Reičela piezvanīja uz Atlantas policijas departamentu un lūdza atsūtīt pie viņas kādu detektīvu no slepkavību izmeklēšanas no­daļas. Policija Reičela nebija pārāk labi ieredzēta. Nezin kapec visi uzskatīja ja jau viņa ir tik stingra tiesnese, tad vienmer arī iz­lems policijas interesēs. Taču viņas spriedumus drīzāk varētu rak­sturot ka labvēligakus aizstavibai. Liberāli tā tos mēdza devet policistu biedrībā un presē. Nodevēju šādi viņu slepus zākājot daudzi narkotiku apkarošanas nodaļas detektīvi. Bet Reičelu tas neuztrauca. Konstitūcijas uzdevums ir aizsargat cilvēkus. Polici­jai jadarbojas savu pilnvaru robežas, nevis pārsniedzot tas. Viņas uzdevums bija raudzīties, lai likums vienmēr tiktu ieverots. Tēvs viņai daudzkārt bija atgadinājis: kad vārā nostada sevi augstāk par likumu, draud tirānijā.

Un viņš gan to zinaja tik labi kā neviens.

Tiesnese Katlere, telefona skaļruni atskanēja sekretāres balss. Pārāsti viņas uzruna ja viena otru par Reičelu un Semiju, bet svešu cilvēku klātbūtnē tika lietota oficiālā uzruna tiesnese.

Ieradies leitnants Bārlovs no Atlantas policijas. Pec jūsu izsau­kuma.

Reičela aši nosusināja acis ar salveti. Asārās bija saskrējušas acis, raugoties uz tēva fotogrāfiju. Viņa piecēlās un nogludinaja kokvilnas svārkus un blūzi.

Koka paneļu durvis atveras, un iesoļoja kalsns virs ar melniem, rirtainiem matiem. Aizvēris aiz sevis durvis, viņš nosauca savu vardu.

Maiks Bārlovs no slepkavību izmeklēšanas nodaļas.

Atkal atguvusi profesionālo savaldību, Reičela aicinaja viņu

apsesties.

Paldies, ka atnacat, leitnant.

Nekādu problēmu. Musu departaments vienmēr cenšas pa­līdzēt tiesai.

Taču kaut kas šķita aizdomīgs. Viņa balss tonis bija kaitinoši sirsnīgs, gandrīz augstpratigs.

Pēc jūsu zvana es iepazinos ar ziņojumu par jūsu teva navi. l/saku jums lidzjutību. Šķiet, tas bija traģisks nelaimes gadījums.

Mans tēvs bija gluži patstāvīgs. Vadīja auto. Viņam nebija nekādu nopietnu veselības traucējumu, un pa tam kapnem viņš kapa gadiem ilgi bez mazakajam grūtībām.

Un ko jūs ar to gribat teikt?

leitnanta tonis sāka viņu kaitinat arvien vairak.

Un kā jūs domājāt?

-Tiesnese, es sapratu. Taču nekas neliecina par noziegumu.

Leitnant, viņš parcieta nacistu koncentrācijas nometni. Ne­šaubos, ka pa kāpnēm viņš spēja nokāpt.

Bārlovu tas nepārliecināja.

-Ziņojumā teikts, ka nekas nav pazudis. Viņa naudas maks bija uz kumodes. Televizors, stereosistema, videomagnetofons visi savās vietas. Durvis nebija aizslēgtas. Nav nekādu ielauša­nas pedu. Kas ta par laupīšanu?

Mans tevs vienmer atstāja durvis neaizslēgtas.

Ta nav gudra rīcība, taču neizskatās, ka šad i viņš butu pa­steidzinājis savu navi. Saprotiet, es piekritu, ka slepkavība var but arī bez laupīšanas, taču nekas neliecina, ka viņa nāves brīdī mā­jā būtu bijis vēl kāds.

Reičela gribēja zināt.

Vai jūsu ļaudis parmekleja maju?

Man teica, ka viņi esot palūkojušies apkart. Ne pārāk smal­ki. Izskatijas, ka nav nekādās vajadzības. Intereses pec kā jums šķiet, kāds varēja būt slepkavības motīvs? Vai jūsu tēvam bija ienaidnieki?

Reičela neatbildēja. Viņa uzdeva nakamo jautajumu:

Ko teica tiesu medicīnas eksperts?

Salauzts kakls. Kritiena rezultātā. Nekādu citu savainojumu, izņemot zilumus uz rokām un kajam, ko arī izraisījis kritiens. Tatad, tiesnese, kas jums liek domāt, ka jūsu teva nave nebija nega­dījums?

Reičela apdomāja iespeju pastāstīt viņam par mapi ledusska­pi, par Danu Čapajevu, par Dzintara istabu un Pola vecākiem. Taču šis augstpratigais ēzelis bija tik negribīgi atnācis pie viņas, un šads stāsts viņam izklausīsies pēc sazvērestības teorijas. Šim ķēmam bija taisnība. Nebija nekādu pierādījumu, ka tēvs tika no­grūsts pa kāpnēm. Neka tada, kas saistītu viņa navi ar "Dzintara istabas lāstu", kā to dēvēja daži avīžnieki. Nu un tad, ka viņas levs interesejas par šo tēmu? Viņš mīlēja mākslu. Kādreiz ta bija viņa ikdienas darbs. Kas tur sevišķs, ja viņš savā bibliotēka lasīja rakstus, dažus no tiem paslēpa ledusskapī, darbistaba uz galda izklāja Vacijas karti un izradīja lielu interesi par kādu piedzīvo­jumu mekletāju, kurš devas uz Vāciju veikt izrakumus sen aiz­mirstās alās? Pārāk neticami to visu saistīt ar slepkavību. Varbūt Polam taisnība. Viņa nolēma šim policistam neko neizpaust.

Nekas, leitnant. Jums pilnīga taisnība. Tikai traģisks kritiens. Paldies, ka atnacāt.

Reičela sadrumusi sēdēja kabinetā un atcerejas, kā toreiz, kad viņai bija sešpadsmit gadu, tēvs pirmoreiz pastāstīja viņai par Mauthauzenu. Kā krievi un holandieši strādaja akmeņlauztuves nesa smagus akmens bluķus augšā pa gārām, šauram kāpnēm uz nometni, kur citi ieslodzītie kala no tiem ķieģeļus.

Taču ebreji nebija tik veiksmīgi. Viņus vācieši katru dienu me­ta no klintīm karjera tapat vien, prieka pēc. Viņu kliedzieni atbal­sojas visapkārt, bet sargi slēdza derības, cik reizes krītošais ķer­menis atsitīsies pret akmeņiem, līdz apklusis uz mūžiem. Vēlāk gan, ka paskaidroja tēvs, esesiešiem bija jāizbeidz ši mētāšana, jo ta pārāk traucēja darbu.

Ne jau tāpēc, ka cilvēki tika nogalinati, viņa atcerejas teva vār­dus. Tikai tāpēc, ka tas aizkavēja darbu.

Tā bija viena no retajam reizēm, kad tevs apraudajas un viņa ari. Mate bija pastāstījusi Reičelai, ko tevs bija pārcietis kārā lai­ka un ko darījis pec tam, bet viņš pats šo laiku gandrīz nepiemi­nēja. Viņa allaž ievēroja izsmērēto tetovējumu uz teva kreisās ro­kas un gaidīja, kad viņš pastastis par to.

Viņi mus piespieda skriet virsū elektriskajam žogam. Daži to darīja labprātīgi, jo nespeja vairs paciest spīdzināšanu. Citus nošāva, pakārā vai iedūra šļirces adatu sirdī. Gāze parādījās vēlāk.

Reičela jautāja tēvam, cik daudz cilvēku gāja boja Mauthauzena. Viņš nevilcinādamies atbildēja, ka sešdesmit procenti no div­simt tūkstošiem ieslodzīto nekad vairs neizkļuva no šis briesmu vietas. Viņš tur nokļuva tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta ga­da aprīlī. Drīz pēc tam ieradās Ungarijas ebreji, kas tika apkauti ka upurjēri. Viņš pats palīdzēja nest līķus no gāzes kameras uz krāsni tas bija pārāsts ikdienas rituāls, gluži ka atkritumu iz­mešana, ka mēdza teikt sargi. Viņa atcerejas tēva stāstu par kādu nakti neilgi pirms kārā beigām, kad nometne iesoļoja Hermans Gērings pērļu pelēka uniformā.

Dzīvs ļaunuma iemiesojums, tēvs viņu nosauca.

Gērings pavēlēja noslepkavot četrus vāciešus, un viņas tēvs bi­ja viens no četru ieslodzīto grupas, kam vajadzēja liet ūdeni uz upuru kailajiem ķermeņiem, līdz tie nosala līdz nāvei. Gērings mierīgi staveja un vēroja, berzēdams rokās Dzintara gabaliņu, jo vēlējas kaut ko uzzināt par Dzintara istabu. Tēvs teica no vi­sām Mauthauzena pieredzētajam šausmām tieši ši nakts bija vi­ņam vismokošak iespiedusies atmiņa.

Un noteikusi viņa turpmākās dzīves gaitu.

Pēc kārā Nirnbergas pravas laika tevu aizsūtīja intervēt Gēringu cietuma.

Vai viņš tevi atcerejas? jautāja Reičela.

Mauthauzena mana seja viņam bija tukša vieta.

Taču spīdzināšanu Gērings atcerējās un izteica apbrīnu ka­reivju izturībai. Vācu pārākums, īsta audzināšana, viņš slavēja. Beidzot uzzinot visu par Mauthauzenu, Reičelas mīlestība pret tēvu pieauga desmitkārt. Viņš bija pārcietis neiedomājamas šaus­mas, ko izturēt un palikt dzīvam jau bija liels varoņdarbs. Tur­klāt saglabat veselo sapratu tas jau bija īsts brīnums.

Vientulība, sava kabineta klusuma Reičela atkal apraudajās. Šis brīnišķīgais cilvēks bija aizgājis. Viņa balss apklususi uz visiem laikiem, mīlestība palikusi tikai atmiņas. Pirmoreiz mūžā viņa bija palikusi viena. Visi vecāku radi bija gājuši boja kārā vai il/ivoja kaut kur talu Baltkrievija, drīzāk svešinieki, ar kuriem vi­ņu saistīja tikai geni. Vienīgie tuvinieki tagad bija abi viņas bērni. Viņa atcerejās, kā toreiz, pirms divdesmit četriem gadiem, beidzas saruna par Mauthauzenu.

Tēti, vai tu atradi to Dzintara istabu?

Tēvs skumji raudzījās viņai acīs. Reičela atkal nodomāja vai viņš vēlējas kaut ko teikt? Kaut ko tadu, kas viņai jazina. Vai arī viņai labak būtu to nezināt? Grūti pateikt. Un arī tēva vārdi neko nelīdzēja.

Neatradu, meitiņ.

Taču viņa balss skanēja līdzīgi ka tad, kad viņš pūlējās iestās­tīt, ka Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis un Zobu feja tiešām pastav. Tikai tukši vardi, kas nenaca no sirds. Tagad, izlasījusi teva sārāksti ar Danu Čapajevu un atvadu vēstuli viņai, Reičela bija pārliecinātā, ka tas vel nav viss. Tēvam bija kāds noslēpums, un, spriežot pec visa, viņš to glabaja ilgus gadus.

Bet tagad viņa vairs nebija.

Bija atlikusi tikai viena norāde.

Dana Čapajevs.

Un viņa zināja, kas jadārā.

Reičela izkāpa no lifta divdesmit treša ja stāvā un iegāja pa lep­nam durvīm ar uzrakstu "PRIDŽENS UN VUDVORTS". Ši juri­diska firma aizņēma visu divdesmit trešo un divdesmit ceturto stāvu biznesa augstceltne pilsētas centra, un testamentu nodaļa atradas divdesmit trešajā stava.

Pols saka strādāt šaja firma tūlīt pec juridiskās fakultates beig­šanas. Viņa vispirms strādāja apgabala prokurora birojā, tad pargāja uz kadu Atlantas firmu. Pec vienpadsmit mēnešiem viņi iepa­zinās un pec diviem gadiem apprecejās. Viņu attiecības veidojas tik lēni un nesteidzīgi, īsti raksturīgi Polam. Viņš ir tik uzmanīgs.

Apdomīgs. Baidās paļauties uz nejaušību, likteni vai riskēt ar ne­veiksmi. Precēties ierosinaja tieši viņa, un Pols ar prieku piekrita.

Viņš bija glīts vīrietis, vienmēr tads bijis. Nevis vīrišķīgi skarbs vai elegants ka dendijs, bet gluži vienkārši pievilcīgs. Un godīgs. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Taču viņa nelokāma uzti­cība tradicijam pamazam saka kaitinat. Kapec nevaretu laiku pa laikam mainīt svetdienas vakariņu ēdienkarti? Cepetis, kartupe­ļi, kukurūza, zirnīši, smalkmaizītes un ledus tēja. Katru svetdienu gadiem ilgi. Pols gan to nepieprasīja, taču savādi iedomāties, ka tada vienveidība viņu apmierina. Sakumā viņai patika vīra iepriekš paredzamais raksturs. Tas bija mierinoši. Tada pastaviga, paliekoša vērtība, kas piešķīra stabilitati viņas pasaulei. Bet kopdzīves beigas tas viss saka neciešami krist uz nerviem.

Bet kapec?

Vai tad ikdienība ir tik slikta?

Pols bija labs, godīgs, veiksmīgs cilvēks. Viņa lepojas ar Polu, lai gan nekad to neizteica skaļi. Viņš bija pirmais kandidats uz testamentu nodaļas vadītāja vietu. Nav slikti četrdesmit viena ga­da vecumā, turklāt zinot, ka savulaik viņš iestājās juridiskaja fa­kultate tikai ar otro mēģinājumu. Taču Pols labi zinaja testamen­tu likumus. Viņš tos pētīja nemitīgi, pievēršot uzmanību visam mazakajam niansēm, pat piedalijas likumdošanas komisiju dar­ba. Viņš bija atzīts speciālists šajā joma, un "Pridžens un Vudvorts" maksaja viņam pietiekami daudz, lai neļautu citai firmai viņu aizvilinat. Firma rīkojas ar tūkstošiem mantojumu, daudzi no tiem bija visai iespaidīgi, un liels nopelns tas panakumos bija Pola Katlera lietpratēja reputacijai.

Iegājusi pa durvīm, viņa pa gaiteņu labirintiem devās uz Pola kabinetu. Pirms iziešanas no sava kabineta Reičela piezvanīja Po­lam, un viņš jau gaidīja. Viņa iesoļoja tieši kabineta, aizvēra aiz sevis durvis un paziņoja:

Es braucu uz Vāciju.

pols pacēla skatienu.

-Ko?

Es skaidri pateicu. Braucu uz Vāciju.

Meklēt Čapajevu? Viņš droši vien ir miris. Ja jau neatbildēja 11/ tava tēva pedejo vēstuli.

Tētis zinaja par Dzintara istabu. Mans pienākums ir to parhaudit.

Tavs pienākums? Viņš satraukuma pacēla balsi. Tavs pie­nākums ir cienīt viņa pedejo velēšanos un nejaukties visa tajā liel.i. ļa vispār tur kaut kas bija, starp citu. Sasodīts, Reičela, tev ir (Vlrdesmit gadi. Kad tu beidzot kļūsi pieaugusi?

Viņa to uzklausīja pārsteidzoši mierīgi, lai gan pārāsti necieta šadas pamacibas.

Pol, es negribu strideties. Man tikai vajag, lai tu parūpētos p.»r bērniem. Vai varēsi?

īsti tava garā, Reičela. Pa galvu, pa kaklu. Dari pirmo, kas ienāk prātā. Nedomājot. Tikai aiziet!

Vai pieskatīsi bērnus?

Ja es atteiktos, vai tu paliktu?

Es zvanītu tavam brālim.

Pols atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme vēstīja par padošanos.

Tu vari apmesties musu mājā, Reičela ieteica. Tā bērniem būs labak. Viņi vēl ļoti pārdzīvo vecteva nāvi.

Viņi pārdzīvotu vel vairāk, ja zinātu, ko viņu mate pasākusi. IJn kā tad vēlēšanas? Līdz tam ir tikai nepilnas astoņas nedeļas, un tev ir divi konkurenti, kas par Markusa Netlza naudu raujas i ik spēdami, lai izspiestu tevi no speles.

Pie velna vēlēšanas! Lai Netlzs pats iet par sasodītu tiesnesi. Tas ir svarīgāks.

Kas tur svarīgāks? Mes pat nezinām, kas tas īsti ir. Un ka ar darbiem? Vai tu vari ta vienkārši piecelties un aiziet?

Šis bija labs trāpījums, taču viņa nedomāja padoties.

Galvenais tiesnesis sapratis. Es teicu viņam, ka man vaja­dzīgs laiks sērošanai. Divus gadus neesmu bijusi atvaļinajumā. Tagad varu izmantot uzkrājušos laiku.

Pols papurināja galvu.

Tu uz labu laimi dodies uz Bavāriju pie veca vira, kurš droši vien ir miris, meklēt kaut ko, kas droši vien ir zudis uz visiem laikiem. Tu taču neesi pirmā Dzintara istabas mekletāja. Cilvēki šim mērķim veltījuši visu savu dzīvi un ta arī neko nav atraduši.

Reičela pat nedomāja padoties.

Tētis zinaja kaut ko svarīgu. Es to jutu. Un varbūt tas Čapa­jevs arī zina.

Tu sapņo.

Bet tu esi vārgulis. Šo aso piezīmi viņa uzreiz nožēloja. Ne­vajag Polu sāpināt.

To es palaidīšu gar ausīm, jo zinu, ka tu esi satriekta, viņš lēni atbildēja.

Es rit pecpusdiena lidoju uz Minheni. Man vajag tēta vēs­tuļu un viņa sakrato rakstu kopijas.

Es tev tās ievedīšu pa ceļam uz mājām. Viņa balsi skanēja samierinašanas ar nenoveršamo.

Piezvanīšu no Vācijas un paziņošu, kur esmu apmetusies. Viņa devas uz durvīm. Rit iebrauc pec berniem pagarinatas die­nas grupā.

Reičela!

Viņa apstajās, bet nepagriežas atpakaļ.

Esi uzmanīga!

Viņa atvēra durvis un izgāja arā.