Dzintara istaba

47

23:50

Suzanna steidzas leja no kalna atpakaļ uz pilsētu. Pa ceļam vi­ņa paskrēja gārām trim vēlīnu pastaigu cienītajiem, nepieveršot tiem nekādu uzmanību. Pašlaik viņas vienīga doma bija atgriezties "Geblerā", paķert mantas un pazust. Viņai tūlīt bija jātiek drošība aiz Čehijas robežas, Lukovas pili vismaz līdz brīdim, kad Lorings un Felners atrisinās šo jautājumu ka viena kluba biedri.

Knolla pēkšņa pārādīšanas parsteidza viņu nesagatavotu. Šis maitasgabals ir neatlaidīgs, tas nu jaatzīst. Viņa nolēma vismaz trešoreiz vairs nepieļaut kļudu, novērtējot viņu par zemu. Ja Knolls bija Stodā, tad viņai bija jātiek projām no valsts.

Kalna pakaje nokļuvusi uz ielas, viņa rikšiem metās uz vies­nīcu.

Cik labi, ka viņa jau bija sakravajusi mantas. Viss bija sagata­vots aizbraukšanai, un viņa jau iepriekš bija nolēmusi doties pro­jām tūlīt pec tam, kad būs parūpējusies par Alfrēdu Grumeru. Ielu apgaismoja mazak laternu neka līdz šim, bet viesnīcas ieeja bija labi saredzama. Viņa iegāja vestibila. Nakts klerks aiz letes sparī­gi klabinaja datora taustiņus un pat nepacela skatienu. Nokļuvusi sava numura, viņa uzmeta pleca ceļasomu un nosvieda uz gultas dažus eiro pat vairāk, neka nepieciešams rēķina ap­maksai. Izrakstīšanas formalitatem nebija laika.

Viņa uz mirkli apstājas, lai atvilktu elpu. Varbūt Knolls nezina, kur viņa apmetusies. Stoda ir liela pilsēta ar daudzām viesnīcām. Ne, viņa nosprieda. Viņš lieliski zina, kur viņa ir apmetusies, un varbūt pašlaik ir ceļa uz šejieni. Viņa atcerejas abatijas terasi. Knolls devās vajat to, kurš bija paslēpies baznīca. Šis svešinieks sagadāja raizes arī viņai. Bet viņa taču neiesvieda nazi Grumeram krūtīs. Tas, ko šis nezinamais okšķeris redzeja vai dzirdēja, bija dnzak Knolla, nevis viņas problēma.

Suzanna ceļasoma samekleja jaunu Sauer aptveri un ievietoja to. Pec tam ielika ieroci kabata. Lejā viņa atri šķērsoja vestibilu un izgāja pa ārdurvīm. Pārāudzijas pa labi, tad pa kreisi. Knolls bija simt jardu attāluma un naca tieši uz viņas pusi. Pamanījis Suzannu, viņš saka skriet. Viņa metas uz priekšu, pa tukšu šķersielu un ap stūri. Turpināja skriet un aši vēl divreiz nogriezās ap stūri. Varbūt izdosies aizbēgt no Knolla šaja labirintā, kur visas senas mājas izskatijas vienādās.

Viņa apstajas, smagi elpodama.

Aiz muguras atbalsojas soļi.

Tuvojās.

Uz viņas pusi.

Knollam elpojot, sausajā gaisa cēlas gārāiņu mākonīši. Viņš bija paspējis gandrīz īstaja brīdi. Vel mirkli ātrāk, un viņš butu notvēris to mauku.

Viņš nogriezās ap stūri un apstajas.

Klusums.

Interesanti.

Cieši satvēris rokā ieroci, viņš piesardzīgi spēra soli uz priek­šu. Vakar tūrisma biroja iegādataja kartē viņš bija izpētījis vecpil­sētas ģeogrāfiju. Ēkas bija apvienotas kvartālos, kurus atdalīja šau­ras bruģētas ielas un vel šaurākas šķersieliņas. Itin visur rēgojās stāvi jumti, mansarda logi un mitoloģiskiem radījumiem rotātās arkades. Šajos līdzīgo senatnes liecību labirintos bija viegli ap­maldīties. Taču viņš lieliski zinaja, kur ir novietots Danceres pe­lēkais Porsche. Viņš vakar izlūkgājiena laikā to atrada, zinadams, ka viņa noteikti turēs savu atro braucamo tuvuma un gatavībā.

Ta nu viņš devas uz autostāvvietās pusi, pirms brīža dzirdēto skrejošo soļu virziena.

Pēkšņi viņš apstajas.

Joprojām klusums.

Soļu klaudzoņa uz bruģa vairs nebija dzirdama.

Viņš uzmanīgi spēra soli uz priekšu un nogriezās ap stūri. Iela priekšā bija ka taisna līnija, un vienīgā gaisma spīdēja talākaja galā. Pusceļā pārādijas krustojums. Pa labi šķērsieliņa stiepās kā­dus trīsdesmit metrus un izbeidzas pie tādām ka veikala sētas dur­vīm. Pa labi no tām stavēja neliels melns atkritumu konteiners, pa kreisi BMW. Tā bija tikai tāda akla šķērsieliņa. Viņš piegāja un parbaudija auto. Aizslēgts. Pacēla konteinera vaku. Tikai ve­cas avīzes un daži atkritumu maisi, kas oda pec sapuvušam zivīm. Viņš pārāustīja ēkas durvju rokturus. Aizslēgtas.

Viņš ar ieroci roka izgāja uz galvenās ielas un pagriežas pa labi.

Suzanna nogaidīja veselas piecas minūtes, līdz izlīda no BMW apakšas. Viņa izrausās no slēptuves, priecādamas par savu ma­zo augumu. Tomēr ieroci viņa visu laiku turēja gatavība katram gadījumam. Taču Knolls nepalukojas zem auto, tikai pārliecinā­jās, ka tā durvis ir aizslēgtas un ieliņa tukša.

Viņa izņēma ceļasomu no atkritumu konteinera, kur bija to pa­slēpusi zem vecam avīzēm. Tagad adas soma bija piesukusies ar sapuvušu zivju smaku. Viņa ielika Sauer kabata un nolēma iet pec auto pa citu ceļu vai varbūt pat atstat to un no rīta iznomāt citu. Kad šis jautajums tiks nokārtots, viņa vienmēr varēs atgriezties pēc sava Porsche. Aģenta pienākums bija izpildīt darba devēja uz­devumus, nevis improvizēt. Lai gan Lorings bija devis viņai at­ļauju rīkoties pec saviem ieskatiem, konflikts ar Knollu saasinajas un pieauga risks piesaistīt lieku uzmanību. Un arī nogalinat pretinieku izrādījās grūtāk, neka viņa bija domājusi.

Viņa apstājās šķersiela pirms krustojuma un vēl bridi ieklausījās.

Soļi nebija dzirdami.

Viņa izskrēja uz ielas un pagriežas pa kreisi, nevis pa labi ka Knolls.

Pēkšņi no kadas tumšas durvju ailes izšāvās dūre un iegāza viņai pa pieri. Kakls atliecas atpakaļ, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa no sāpēm uz mirkli sastinga, tad uzbrucēja roka sažņaudza viņas kaklu. Viņa juta, kā tas viņu paceļ no zemes un triec pret mitru mūra sienu. Kristiānā Knolla ziemeļnieciskajā seja parādijas atbaidošs smaids.

Par kadu muļķi tu mani uzskati? Knolls noprasīja, pielie­cies viņai tuvu klat.

Kristian, izbeidz! Vai mes nevārām salīgt mieru? Es taču aba­tijā teicu iesim uz tavu viesnīcas istabu. Atceries Franciju? Tas bija jautri.

Kas ir tik svarīgs, ka tev mani janogalina? Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk.

Ja es pateikšu, vai atlaidīsi mani?

Suzanna, man nav tada noskaņojuma. Man ir dota atļauja rīkoties pec sava prata, un tu jau zini, kas man visvairak ir pa pratam.

Janovilcina laiks, viņa nodoma ja.

Kas tur baznīcā bija?

Katleru paris. Viņi šķiet nopietni aizravušies. Vai apgaismosi mani?

Ka lai es zinu?

Manuprāt, tu zini daudz vairak, neka esi ar mieru izpaust. -

Viņš sažņaudza kaklu vel ciešāk.

Labi, labi, Kristian. Ta ir Dzintara istaba.

Un kas ir ar to?

Ta bija ta pazemes zale, kur Hitlers bija paslēpis dzintaru. Man bija par to jāpārliecinās, tapec arī esmu šeit.

Par ko jāpārliecinās?

Tu zini, kada ir Loringa interese. Viņš meklē Dzintara ista­bu, tapat ka Felners. Mums tikai ir pieejama tada informācijā, kā­dās jums nav.

Un ta butu?

Tu zini, ka es nedrīkstu teikt. Tas nav godīgi.

Bet uzspridzināt mani ir godīgi? Suzanna, kas notiek? Šie vairs nav pārāstie meklejumi.

Es tev atlīdzinašu. Iesim uz tavu viesnīcas istabu. Un pec tam parunasim. Es apsolu.

Pašlaik man nav noskaņojuma mīlas priekiem.

Tomēr viņas vardi iedarbojas. Tveriens ap kaklu atslaba tieši tik daudz, lai ļautu viņai atrauties no sienas un no visa spēka triekt ar celi pretiniekam kajstarpe.

Knolls sāpes saļima

Viņa vēlreiz iespēra viņam starp kajam, ar zabaka purngalu pa plaukstām, kas bija aizsegušas vārīgo vietu. Vīrietis nogāzās uz bruģakmeņiem, un Suzanna metas skriet pa ielu.

Knolla kajstarpi sažņaudza neciešamas sāpes. Acis saskrēja asārās. Atkal tā mauka izspruka! Veikla ka kaķene. Viņš tikai uz mirkli palaida roku vaļīgak, tikai, lai satvertu drošāk. Bet viņai ar to pietika, lai mestos uzbrukuma.

Sasodīts!

Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja Danceri pazudam tumsā. Kajstarpe sāpēja. Viņš tikko spēja paelpot, bet izšaut varbūt tomēr varēs. Viņš pasniedzas kabata pēc pistoles, bet tad pardomāja. Nevajag.

Viņš atriebsies naidniecei rīt.