Dzintara istaba

26

Kēlheima, Vācija, sestdiena, 17. maijs, 8:05

Suzanna rīkojas zibenīgi. Vakar, izgājusi no Pola Katlera kabinela, viņa uzreiz lidoja uz Ņujorku, bet tur paspēja uz Concorde, kas pusseptiņos lidoja uz Parīzi. Tur viņa nokļuva īsi pec desmitiem va­kārā pēc vieteja laika, bet pēc tam Air France lidmašīna ap vieniem nakti nogadaja viņu Minhenē. Mazliet pagulējusi lidostas viesnīcā, viņa ar nomātu Audi traucas uz dienvidiem pa maģistrali E533, tais­ni līdz Oberhamergavai, pēc tam pa līkumainu šoseju uz rietumiem, u/ kalnu ezeru, ko sauca par Fērgena ezeru, austrumos no Fusenes.

Kēlheimas ciemats bija haotisks freskām rotātu māju sakopo­jums ar stāviem divslīpju jumtiem pie paša ezera austrumu krasla. Pilsētiņas centra lepojas baznīca ar smailu torni, tai apkart jut ekligs tirgus laukums. Ezera talakajā krastā vīdēja mežiem apaugušas kalnu nogāzes. Pelēcīgi zila ja ūdeni slīdēja dažas lai­vas ar baltam buram kā tauriņi viegla vēja pūsmā.

Viņa novietoja auto uz dienvidiem no baznīcas. Bruģētajā lau­kuma pulcējas tirgotāji, laikam gatavojas sestdienas rīta tirdzniecibai. Gaisu pildīja smags jēlas gaļas, milru dārzeņu un tabakas dūmu smārds. Viņa pastaigājas raibajā vasārās atputnieku puli. Bērni spēlējas skaļos bariņos. Taluma dunēja vesera sitieni. Vi­ņas uzmanību piesaistīja pavecs vīrs kada no stendiem ar sud­rabaini sirmiem matiem un ērgļa degunu. Viņš gandrīz varētu but Danas Čapajeva vienaudzis. Suzanna piegāja un aplūkoja viņa ābolus un ķiršus.

Skaisti augļi, viņa vāciski uzslavēja.

Paša audzēti, atbildēja vecais vīrs.

Suzanna nopirka trīs ābolus un uzsmaidīja tirgotājam, lai ieka­rotu viņa uzticību. Viņas izskats bija lieliski piemerots. Rudi blon­da parūka, bāla ada, gaišbrunas acis. Viņa bija palielinājusi krū­tis ar diviem arejiem silikona polsteriem. Nopolsterēja arī gurnus un sēžamvietu, aizpildot ar šo mākslīgo tauku kārtu divus izmērus lielākus džinsus. Maskēšanos papildināja rūtains flaneļa krekls un brūni kovboja zābaki. Acis aizsedza saulesbrilles, tumšas, bet ne tik ļoti, lai piesaistītu uzmanību. Vēlāk aculiecinie­ki noteikti atcerēsies druknu blondīni ar kuplam krūtīm.

Vai jūs zināt, kur dzīvo Dana Čapajevs? viņa beidzot ap­jauta jas. Viņš ir vecs virs. Kādreiz dzīvoja šeit. Viņš ir mana vec­tēva draugs. Es atvedu viņam dāvanu, bet pazaudēju karti, kur bija rakstīts, ka viņu atrast. Ciemata nokļuvu tikai laimīgas ne­jaušības pec.

Vecais virs pašūpoja galvu.

Kada paviršība, Fraulein.

Viņa pasmaidīja, pazemīgi uzņemot pārmetumu.

-Zinu. Tāda nu es esmu. Vienmer lidinos kā pa mākoņiem.

Es nezinu, kur dzīvo Čapajevs. Esmu no Neselvangas rietu­mos. Bet tūlīt sameklešu kadu vietējo.

Pirms Suzanna paguva viņu apturēt, vecais vīrs uzsauca kā­dām citam tirgotajam otrā laukuma puse. Viņa negribēja piesais­tīt saviem meklējumiem pārāk lielu uzmanību. Abi viri aprunajas

Iranciski, bet šo valodu viņa pārāk labi nesaprata. Taču dažus vārdus brīžiem varēja uztvert. Čapajevs. Ziemeļi. Trīs kilometri. I 'ie ezera.

Eduards pazīst Čapajevu. Teica, ka viņš dzīvojot ārpus pilse'las uz ziemeļiem. Tieši ezera krasta. Jābrauc pa to ceļu. Mazs mura namiņš ar skursteni.

Suzanna pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad vīrs otra lau­kuma puse iesaucas:

Julius! Jūlius!

Pieskrēja apmēram divpadsmit gadus vecs zens. Viņam bija gaišbruni mati un glīta seja. Tirgotājs aprunajas ar zēnu, tad pui­ka skrēja pie viņas. Aiz muguras piļu bars no ezera paceļas spār­nos pienaini blavajas rīta debesīs.

jūs meklējat Čapajevu? zens jautaja. Viņš ir mans vecU'vs. Es varu jums pārādīt ceļu.

Puiciskais skatiens pārslīdēja viņas krūtīm. Suzanna pasmai­dīja vēl saulainak.

Nu tad ejam.

Vīriešus var tik viegli aptīt ap pirkstu jebkurā vecuma.