Dzintara istaba

34

Varīberga, Vācija

20:45

Reičela iegāja restorānā un sekoja Polam pie galdiņa, ar bau­du ieelpodama vakārā gaisu, kam piejaucas krustnagliņu un ķip­loku smarža. Viņa jau jutās labāk un bija izbadējusies. Platais slimnīcas apsējs bija nomainīts ar nelielu pielīmetu marles saiti viena galvas pusē. Viņa bija ģērbusies platas bikses un krekla ar garām piedurknem, ko Pols bija nopircis vietēja veikala. Šorīt sa­plēstās drēbes vairs nebija derīgas.

Pirms divām stundām Pols palīdzēja viņai izrakstīties no slim­nīcas. Viņai nekas nopietns nekaiteja tikai puns uz galvas, ka arī daži skrapejumi un nobrazumi. Viņa apsolīja arstam dažas turpmākās dienas pavadīt mierīgi. Pols paziņoja, ka viņi tūdaļ pat lido atpakaļ uz Atlantu.

Pienaca viesmīlis, un Pols jautaja, kadu vīnu viņa veļas.

Varbūt kādu labu sarkanvīnu. Kaut ko no vietejam šķirnēm, viņa ieminejas, atceroties vakardienas vakariņas kopa ar Knollu.

Viesmīlis aizgāja.

Es piezvanīju uz aviokompāniju, stastija Pols. Rīt ir reiss no Frankfurtes. Paniks teica, ka palīdzes mums tikt līdz lidostai.

Kur ir inspektors?

Atgriezās Kelheima piedalīties Čapajeva slepkavības izmek­lēšana. Viņš atstāja telefona numuru.

Nespēju noticēt, ka visas manas mantas ir pazudušas.

Knolls acīmredzot negribeja atstāt nekādas norādes, pec ku­ram varētu tevi atrast.

Man viņš šķita tik patiess. Un pat simpātisks.

Pols laikam saklausīja viņas balsi emocijas.

Tev viņš patika?

Viņš bija interesants. Teica, ka esot mākslās kolekcionārs, kas meklē Dzintara istabu.

Un tas tev patīk?

Pol, izbeidz! Vai tev nešķiet, ka musu dzīve ir garlaicīga? Ti­kai darbs un mājas. Iedomājies! Ceļot pa visu pasauli, meklējot pazudušus mākslās darbus, tas taču ir aizraujoši.

Šis cilvēks atstaja tevi nomirt.

Viņas seja sastinga. Kā vienmer, kad Pols runaja tada toru.

Bet Minhene viņš izglaba man dzīvību.

Man vajadzēja braukt tev līdzi.

Neatceros, ka butu tevi aicinājusi. Viņas sapīkums pieņe­mas speķa. Kāpēc viņa vienmer tik atri sak dusmoties? Pols tikai cenšas palīdzēt.

Ne, tu mani neaicinaji. Tomēr man vajadzēja braukt līdzi.

Pola attieksme pret Knollu pārsteidza Reičelu. Grūti pateikt,

vai ta ir greizsirdība vai raizes.

Mums jālido atpakaļ, viņš atkartoja. Te vairs nav ko da­rīt. Man ir nemierīga sirds par bērniem. Visu laiku acu priekša Čapajeva līķis.

Tu doma, ka Čapajevu nogalināja tā sieviete, kas bija atnā­kusi pie tevis uz darbu?

Kas zina? Taču viņa noteikti zinaja, kur viņu meklēt, un pa­teicoties man.

Tagad, šķiet, bija īstais brīdis.

Pol, paliksim te.

-Ko?

Paliksim.

Reičela, vai tu vel neesi dabujusi mācību? Cilvēki tiek noga­lināti. Mums jātiek projām no šejienes, kamēr vel esam dzīvi. Tev šodien paveicās. Neizaicini veiksmi vēlreiz. Šis nav nekāds piedzīvojumu romāns. Ši ir īstenība. Un tava muļķība. Nacisti, krievi. Tas nav mums pa spēkam.

Pol, tētis noteikti kaut ko zinaja. Čapajevs ari. Musu pienā­kums viņu priekša ir vismaz mēģināt.

Ko mēģināt?

Viena norāde vēl ir palikusi. Atceries Veilendu Makoju? Knolls teica, ka Stoda nav talu no šejienes. Varbūt viņš ir ticis uz pedam. Tētis interesejas par to, ko šis Makojs dārā.

Reičela, liec tam visam mieru!

Ko gan tas var kaitēt?

To pašu tu teici par Čapajeva atrašanu.

Reičela atgrūda krēslu un piecēlās.

Tas nav godīgi, un tu to zini. Viņa pacēla balsi. Ja gribi lidot uz mājam, lido. Es gribu runāt ar Veilendu Makoju.

Daži apmekletaji pie galdiņiem pacēla galvas. Reičela cereja, ka neviens no tiem nesaprot angliski. Pola seja bija ierasta bezce­rības izteiksme. Viņš nekad īsti nespeja saprasties ar Reičelu. Tas bija viens no klupšanas akmeņiem viņu kopdzīvē. Impulsīva rī­cība bija sveša viņa būtībai. Viņš bija pieradis visu rūpīgi plānot. Pievērst uzmanību katrai detaļai. Viņš nebija sīkumains. Tikai rū­pīgs. Vai viņš sava mūžā kaut reizi bija rīkojies spontāni? Ja. Viņš atlidoja šurp, izlēmis par to burtiski viena mirkli. Un viņa cereja, ka tas kaut ko nozīme.

Reičela, apsedies, viņš klusi lūdza. Vai mēs kaut vienreiz vārām saprātīgi apspriesties?

Viņa apsēdas. Viņa gribēja, lai Pols arī paliek, taču lepnums neļava to atzīt.

Tev jārīko vēlēšanu kampaņa. Varbūt labāk velti savu ener­ģiju tai?

Pol, man tas ir jadārā. Kada nemaldīga nojauta liek man tur­pināt.

Reičela, pēdējo divu diennakšu laikā divi cilvēki ir uzradušies kā no gaisa, abi mekledami vienu un to pašu. Viens, iespejams, ir slepkava, bet otrs pietiekami cietsirdīgs, lai pamestu tevi droša nave. Karols ir miris. Čapajevs ari. Varbūt tavs tēvs ir no­slepkavots. Pirms šī ceļojuma tu izteici tādas aizdomas.

Es vel tagad ta domāju, un tas viss ir savstarpēji saistīts. Ne­maz nerunājot par taviem vecākiem. Varbūt viņi arī bija upuri.

Reičela gandrīz varēja sajust, kā darbojas Pola analītiskais prāts. Apsver visas iespējas. Cenšas izgudrot nakamo argumen­tu, lai pārliecinātu viņu atgriezties mājas.

Labi, viņš atbildēja. Aizbrauksim pie Makoja.

Tu nejoko?

Tas gan ir īsts neprāts. Taču es pat nedomāju atstat tevi šeit vienu.

Reičela pasniedzās un saspieda Pola plaukstu.

Tu sargāsi mani un es tevi. Labi?

Viņš pasmaidīja.

ļa, labi.

Tētis ar mums lepotos.

Tavs tevs droši vien kapa griežas otrādi. Mes nemaz neņe­mam vera viņa novēlējumus.

Pienaca viesmīlis ar vīna pudeli un piepildīja divas glazēs. Reičela pacēla savējo.

Lai veicas!

Viņš atbildēja ar to pašu:

Lai veicas!

Reičela iemalkoja vīnu, priecādamas, ka Pols paliek. Bet tad viņas atmiņa atkal uzplaiksnīja kāda aina. Kristiāns Knolls luk­tura gaisma mirkli pirms sprādzienā. Viņa roka pazibēja naža as­mens.

To viņa nepateica ne Polam, ne inspektoram Panikam. Nav grūti iedomāties, ka viņi to uzņemtu, sevišķi Pols.

Viņa pārāudzijas uz bijušo vīru, atcerejas tevu un Čapajevu, iedomājās par bērniem.

Vai viņa rīkojas pareizi?