Dzintara istaba

29

Vai jūs neizturējāties pret viņu pārāk skarbi? ieminējās Reičela.

Viņi traucas pa automaģistrali uz ziemeļiem, jau stundas brau­ciena attalumā no Kelheimas un Danas Čapajeva. Reičela sēdēja pie stūres, bet Knolls bija pieteicies pec brīža pārņemt vadību, kad viņi būs nonākuši uz Harca kalnu līkumainajiem ceļiem.

Viņš pacēla galvu no Čapajeva zīmētās kartes.

Reičela, jums jasaprot, ka es ar to nodarbojos jau daudzus gadus. Cilvēki melo daudz biežāk, neka saka patiesību. Čapajevs apgalvo, ka Dzintara istaba esot kada no Harca kalnu alam. Šī teorija ir izpētīta jau tūkstošiem reižu. Es tikai uzspiedu, lai pār­liecinātos, vai viņš nemelo.

Šķita, ka viņš saka patiesību.

Man tomēr negribas ticēt, ka pec visiem šiem gadiem dārgu­mi tā vienkārši gaida mūs tumša pazemes tuneļa gala.

Vai jūs pats neteicat, ka tur ir simtiem tuneļu un lielāka daļa nav izpētīti? Pārāk bīstami, vai ne?

Ja. Bet šis Čapajeva minētais apvidus man ir pazīstams. Es pats esmu pārmeklējis šis alas.

Reičela pastāstīja par Veilenda Makoja uzsākto ekspedīciju.

Stoda ir tikai četrdesmit kilometrus no tās vietas, kur mes bū­sim, teica Knolls. Tur arī ir daudz alu, un visas it ka esot pil­nas ar salaupītiem dārgumiem. Ja tic bagātību meklētājiem.

jūs neticat?

Es esmu pārliecinājies, ka viss, kam ir kada vērtība, jau kā­dām pieder. īstas medības notiek, meklejot šos ieguvējus. Jūs butu pārsteigtā, ja zinātu, cik daudz pazudušu vērtīgu mākslās darbu vienkārši stāv uz galdiņa kada guļamistabā vai kārājas pie sie­nas tikpat atklati kā lielveikala nopirkts Iets nieks. Cilvēki domā, ka laiks viņus pasarga. Taču ta nav. Sešdesmitajos gados kāds tū­rists lauku māja pie sienas atrada Mone gleznu. Mājas saimnieks bija to iemainījis pret mārciņu sviesta. Sadu stāstu, Reičela, ir bez­gala daudz.

Un ar to arī jūs nodarbojaties? Meklejat šadas izdevības?

Līdz ar citiem meklejumiem.

Viņi brauca talak. Apvidus kļuva līdzenāks, pec tam ceļš saka virzīties augšup, šķērsojot Vacijas centrālo daļu un tālāk stiepjo­ties uz ziemeļrietumiem kalnos. Reičela piestāja ceļa mala un pār­sēdās pasažieru sēdeklī. Knolls sēdas pie stūres un atkal izbrauca uz ceļa.

Šie ir Harca kalni. Vācijas vidienes tālākie ziemeļu kalni.

Šeit nebija tādu staltu, sniegotu virsotņu kā Alpos. Kalnu no­gāzes bija lēzenākās, virsotnes apaļas, apaugušas ar eglēm, diž­skābaržiem un riekstkokiem. Mazas ielejas un plašas aizās bija patvērušas pilsētiņas un ciemati. Tālumā vīdēja vel augstaku vir­sotņu silueti.

Tas man atgadina Apalaču kalnus, Reičela ieminejas.

Ši ir brāļu Grimmu valstība, atbildēja Knolls. Burvestību dzimtene. Viduslaikos šeit bija viens no pedejiem pagānisma pa­tvērumiem. Ļaudis ticēja, ka šeit mīt fejas, burves un goblini. Šaja apvidu it ka esot nošauts Vācijas pēdējais lacis un lūsis.

Te ir skaisti, jūsmoja Reičela.

Senos laikos te raka sudrabu, bet desmitaja gadsimta tas iz­beidzas. Tam sekoja zelts, svins, cinks un barija oksīds. Pēdējās raktuves slēdza pirms kārā, trīsdesmitajos gados. Lielākā daļa alu un tuneļu ir vecas raktuves. Nacisti tas veiksmīgi izmantoja sava laba. Lieliska slēptuvē no bombardēšanas un grūti ieņemama pre­tinieka kājniekiem.

Reičela vēroja līkumaino ceļu un domāja par Knolla pieminē­tajiem brāļiem Grimmiem. Viņai jau gandrīz šķita, ka tūlīt pārādisies zoss, kas dēj zelta olas, par diviem melniem akmeņiem pār­vērsti nežēlīgie brāļi vai muzikants raibajā tērpa, kas vilina sev līdzi žurkas un bērnus.

Pec stundas viņi nonāca Vartberga. Nelielo ciematu ieskava tumšs aizsargvalnis, ko vietām rotaja arkas un sargtorņi ar smai­liem jumtiem. Uzreiz bija redzams, ka arhitektūra ir atšķirīga ne­kā dienvidos. Kēlheimas sarkano jumtu un seno muru vieta šeit bija koka fasādes un pelēki šīfera jumti. Ziedu uz palodzēm un māju priekša bija mazak. Šeit nenoliedzami bija jūtams viduslai­ku kolorīts, tikai tas šķita attungaks, tads kā pieklusināts. Reiče­la nosprieda apmēram tāpat kā atšķirība starp Jaunangliju un talākajiem Amerikas dienvidu štatiem.

Knolls apturēja auto pie viesnīciņas ar interesantu nosauku­mu Goldene Kronē.

Zelta kronis, viņš paskaidroja un iegāja iekšā. Reičela gai­dīja ārpusē, vērodama rosīgo ielu. Bruģētās ielas abas puses vei­kalu skatlogos valdīja ierasta komercijas noskaņa. Knolls atgrie­žas pec dažam minūtēm.

Es noīrēju divus numurus nakšņošanai. Ir jau gandrīz pieci, un vel kadas piecas vai sešas stundas būs gaišs. Tomēr labāk do­simies kalnos no rīta. Nav ko steigties. Tā ir gaidījusi jau piecdes­mit gadus.

Seit tik ilgi vakaros ir gaišs?

Mēs esam pusceļa līdz polārājam lokam, un ir jau gandrīz vasārā.

Knolls izcēla no nomata auto abas ceļasomas.

Palīdzēšu jums iekārtoties, tad aiziešu nopirkt dažas vaja­dzīgas lietas. Pēc tam varēsim paēst vakariņas. Braucot šurp, es redzēju piemērotu krodziņu.

Tas butu jauki, viņa atbildēja.

Knolls atstaja Reičelu viņas numura. Iebraucot pilsētiņa, viņš bija pamanījis dzelteno telefona budiņu un tagad ātri soļoja at­pakaļ līdz aizsargmūrim. Viņam nepatika zvanīt no viesnīcu is­tabu telefoniem. Visi šie zvani tiek reģistrēti. arī mobilie tālruņi nav droši. Ātrām talsarunam vislabak noder maksas tālruņu bū­diņas nomaļas vietas. Viņš piezvanīja uz Herca pili.

Beidzot! Kas notiek? noprasīja Monika.

Cenšos atrast Dzintara istabu.

Kur tu esi?

Netālu.

Man nav tads noskaņojums, Kristian.

Harca kalnos. Vartberga. Viņš pastastīja par Reičelu Katleri, Danu Čapajevu un kalnu alām.

To mes jau esam dzirdējuši, atcirta Monika. Tie kalni ir ka skudru pūžņi, un neviens vel tur nenieka nav atradis.

Man ir karte. Kapec nepaskatīties?

Tu gribi izdrāzt to sievišķi, vai ne?

Tas man ienaca prātā.

Viņa jau pārāk daudz ir uzzinājusi, vai tev tā nešķiet?

Nekā būtiska. Man bija jāņem viņa līdzi, citas iespejas ne­bija. Nospriedu, ka Čapajevs labak būs ar mieru runāt ar Borjas meitu neka ar mani.

-Un?

Viņš bija atsaucīgs. Manuprat, pat pārāk.

Esi piesardzīgs ar to Katleri, bridinaja Monika.

Viņa domā, ka es meklēju Dzintara istabu. Neka vairāk. Man nav nekādās saistības ar viņas tēvu.

Vai tik tu nekļūsti sentimentāls, Kristian?

Diez vai. Viņš pastastīja par Suzannu Danceri un tikšanos Atlantā.

Lorings interesējas par musu darīšanām, pastastīja Moni­ka. Vakar tēvam ar viņu bija ilga telefona saruna. Viņš cenšas kaut ko izdibināt. Bet pārāk uzkrītoši.

Laipni lūgts spēlē.

Kristian, man izpriecas nav vajadzīgas. Man ir vajadzīga Dzintara istaba. Un tēvs uzskata, ka ši ir vislabaka norāde, kada jebkad bijusi.

Es gan neesmu tik pārliecināts.

Ka vienmer, pesimists. Kāpēc tu ta doma?

Kaut kas nav kartībā ar to Čapajevu. Grūti pateikt. Kaut kas.

Dodies uz raktuvēm, Kristian, un paskaties. Apmierini ziņ­kāri. Pēc tam izdrāz savu tiesnesiti un atkal ķeries pie darba.

Reičela no telefona blakus gultai piezvanīja AT&cT talsarunu operatoram un nosauca savas kredītkartes numuru. Pēc astoņiem signāliem atsaucās viņas mājas automatiskais atbildētājs un vi­ņas pašas balss lika atstāt ziņu.

Pol, es esmu Vacijas vidienē, Vartbcrgā. Viesnīcas nosaukums un numurs ir šads. Viņa pastāstīja par "Zelta kroni". Es pie­zvanīšu rit. Bučas berniem! Ata!

Viņa ieskatījās pulksteni. Pieci pecpusdienā. Atlanta vien­padsmit no rīta. Varbūt Pols aizvedis bērnus uz zoodārzu vai kino. Viņa priecājās, ka mazie palikuši Pola uzraudzībā. Žēl, ka viņi nevareja tikties katru dienu. Bērniem ir vajadzīgs tevs un arī viņi tēvam. Tas ir visbēdīgākais laulības šķiršana tiek izjaukta ģimene. Kad izjuka viņas laulība, viņa jau gadu bija pavadījusi tiesneses amata, izšķirot citus. Bieži, uzklausīdama liecības, ku­ras nemaz nevēlējās dzirdēt, viņa lauzīja galvu, kapec pari, ku­rus kādreiz vienojusi mīlestība, pēkšņi vairs nevar pateikt neko labu viens par otru. Vai naids ir nepieciešams šķiršanas priekš­noteikums? Neatņemama sastavdaļa? Viņa un Pols neienīda viens otru. Viņi mierīgi apsēdās, aprunajas, sadalīja īpašumus un no­lēma, ka butu vislabak berniem. Bet kāda izvele bija Polam? Viņa bija skaidri likusi saprast, ka laulībai ir beigas. Šis jautajums vairs nebija apspriežams. Viņš ļoti centas sievu atrunat, bet viņa bija stingri izlēmusi.

Cik reizes viņa bija uzdevusi sev šo jautājumu? Vai viņa rīkojās pareizi? Un cik reizes nonākusi pie viena un tā paša secinājuma?

Kas zina?

Ieradās Knolls, un viņa devas tam līdzi uz senu mura ēku kadreizeju viesnīciņu, kura esot uzņemtas filmas, bet tagad ierī­kots restorāns.

Ka jūs to visu zināt? viņa brīnījās.

Els apjautajos, kad pirmīt biju iegriezies uzzināt, cik ilgi tas ir atvērts.

Restorāna zale bija ka gotiskas akmens kapenes ar velvetiem griestiem, vitrāžu logiem un kaltas dzelzs lukturiem. Knolls no­radīja uz vienu no senlaicīgajiem koka galdiem pie tālākās sie­nas. Kopš ierašanas Vartbergā bija pagajušas divas stundas. Rei­čela bija atri nomazgājusies un pārģērbusies. Viņas pavadonis arī bija pārģērbies. Nomainījis džinsus un zabakus ar ērtam vilnas auduma biksēm, krāsainu džemperi un brūnām adas kurpēm.

Ko jūs darījāt, kad izgājāt no viesnīcas? Reičela jautāja, kad viņi bija apsedušies.

Nopirku dažas lietas, kas rit būs vajadzīgas. Lukturus, lāp­stu, griežamās knaibles, divas jakas. Kalnu alas būs auksti. Es šo­dien pamanīju, ka jums kājas puszābaciņi. Velciet tos arī rit būs vajadzīgi droši apavi.

Izskatas, it ka jums jau butu pieredze šādas lietās.

Esmu ar to nodarbojies. Bet mums jābūt piesardzīgiem. Bez atļaujas alas neviens nedrīkst iet. Vārāsiestādes neļauj tam pie­kļūt, lai cilvēki neuzskrien uz spridzekļiem.

Kā noprotu, mēs par atļaujām galvu nelauzīsim.

Nemaz. Tāpēc iepirkšanās ievilkās tik ilgi. Es iegādājos tas mantas pie dažādiem tirgotajiem, lai nepiesaistītu uzmanību.

Pienaca viesmīlis un pieņēma pasūtījumu. Knolls pasūtīja pudeli uzmundrinoša sarkanvīna ka apgalvoja viesmīlis, vīns bija vietējais.

Ka jums līdz šim patīk piedzīvojums? viņš apjautajas.

Labak nekā tiesas zale.

Viņa pārāudzijas apkart. Pie galdiņiem izklaidus sēdēja vēl kadi divdesmit cilvēki. Lielākoties divatā. Pie viena galdiņa čet­ratā.

Kā jūs domājāt vai mēs atradīsim to, ko meklējam?

Ļoti labi, viņš atbildēja.

Reičela apjuka.

Ka to saprast?

Nepieminet musu mērķi.

Es jau iedomājos, ka jūs negribēsiet afišēt mūsu nodomus.

Pareizi iedomājāties. Un es šaubos.

Joprojām neticat šorīt dzirdētajam?

Nav jau tā, ka neticētu. Tikai esmu to visu jau dzirdējis.

Bet ne no mana tēva.

Šis norādes mums nedeva jūsu tēvs.

-Jus vēl joprojām domājāt, ka Čapajevs meloja?

Viesmīlis atnesa vīnu un ēdienus. Knollam kupošu cūkgaļas gabalu, Reičelai ceptu cāli, abām porcijām piedevas kartupeļi un salati. Ātra apkalpošana viņu patīkami pārsteidza.

Varbūt es pataupīšu savu spriedumu līdz ritam, paziņoja Knolls. Neapsudzēšu veco viru, kamēr nav pierādījumu, ka jus, amerikaņi, sakāt.

Reičela pasmaidīja.

Manuprāt, tā ir laba doma.

Knolls noradīja uz šķīvjiem.

I.abak ēdīsim un parunāsim par kaut ko patikamaku.

Pec vakariņam viņi devās atpakaļ uz "Zelta kroni". Bija jau gandrīz desmit, bet debesīs vel vidēja gaismas atblazma, un va­kārā gaiss bija rams ka Džordžijas ziemeļos rudenī.

Man tomēr ir vēl kāds jautajums, Reičela ierunājās. Ja mes atradīsim Dzintara istabu, ko jūs darīsiet, ja Krievijas valdī­ba gribēs to sev?

Ir vairākas iespejas. Paneļi bija pamesti vairak neka piecdes­mit gadus. Tam noteikti būs kada nozīme. Turklāt varbūt krievi nemaz negrib tos atpakaļ. Viņi jau ir izveidojuši Dzintara istabas kopiju ar jaunu dzintaru un musdienu tehnoloģijām.

To es nezināju.

Istaba Katrīnas pili ir izveidota no jauna. Tas prasīja vairāk neka divdesmit gadus. Ta kā, Savienībai sabrūkot, Baltijas valstis atdalijas, dzintars bija jāpērk atklata tirgu. Tas izrādījās dārgi. Bet mecenāti ziedoja naudu. Ironiska karla vislielāko summu dāvāja kāds Vacijas rūpniecības koncerns.

Tad jau vēl jo vairak viņi varētu vēlēties atgūt paneļus. Ori­ģināli taču ir daudz vērtīgāki par kopijām.

Es gan šaubos. Dzintaram būs citada krasa un kvalitate. Vecos un jaunos gabalus nevar jaukt.

Tatad, ja paneļi tiks atrasti, tie nebūs labi saglabajušies?

Viņš papurinaja galvu.

Dzintars sākotnēji tika pielīmēts pie ozola masivkoka plāksnēm ar bišu vaska un koku sveķu maisījumu. Katrīnas pili nebija tadas temperatūras kontroles kā mūsdienās, koksne div­simt gadu laika te izpletās, te sarāvās, un dzintars pamazam kri­ta nost. Kad nacisti nolaupīja paneļus, kadi trīsdesmit procenti Dzintara jau bija nokrituši. Tiek pieņemts, ka transportēšanas lai­kā uz Kēnigsbergu pazuda vel kadi piecpadsmit. Tā ka tagad būs atlikusi tikai gabaliņu kaudze.

Kāds tad no tiem labums?

Knolls pasmaidīja.

Ir fotogrāfijas. Ja ir gabaliņi, tad nebūs grūti salikt kopā visu istabu. Es ceru, ka nacisti paneļus labi iepakoja, jo manu darba deveju neinterese atdarinājumi. Svarīgs ir tikai oriģināls.

Izklausas, ka viņš ir interesants cilvēks.

Knolls atkal pasmaidīja.

Labs mēģinājums… vēlreiz. Taču es neteicu viņš.

Viņi atgriežas viesnīca. Knolls pavadīja Reičelu līdz istabas durvīm.

Cik agri no rīta? viņa jautaja.

Izbrauksim pusastoņos. Reģistratūras klerks teica, ka brokas­tis var dabūt no septiņiem. Tās alas nav talu, kadi desmit kilo­metri.

Esmu jums pateicīga par visu, ko jūs mana laba darāt. Ne­maz nerunājot par dzīvības glabšanu.

Knolls viegli paklanījās.

Vienmer laipni.

Viņa pasmaidīja, to redzot.

jūs pieminējāt savu vīru, bet citu nevienu. Vai jūsu dzīve ir kāds vīrietis?

Šis jautājums naca tik pēkšņi. Un mazliet par atru.

Ne. Viņa uzreiz nožēloja šo atklato atbildi.

Jūsu sirds vel ilgojas pec bijuša vīra, vai ne?

Kas viņam par daļu! Tomēr nezin kāpēc viņa gribēja atbildēt.

Dažreiz.

Vai viņš to zina?

Dažreiz.

Cik ilgs laiks jau pagajis?

Kopš kā?

Kopš tu mīļojies ar vīrieti.

Viņa skatiens kavējas ilgāk, neka viņa bija gaidījusi. Šim vīrie­tim piemita laba intuīcija, un tas bija biedējoši.

Ne tik ilgs, lai es tagad liktos gulta ar pilnīgu svešinieku.

Knolls pasmaidīja.

Varbūt šis svešinieks varētu tev palīdzēt aizmirst?

Šaubos, vai tas man ir vajadzīgs. Bet paldies par piedāvāju­mu. Viņa atslēdza un atvēra durvis, tad atskatijas. Ši laikam ir pirmā reize, kad man izsaka šadu piedāvājumu.

Un noteikti nebūs pēdējā. Viņš nolieca galvu un pasmaidī­ja. Ar labu nakti, Reičela. Un viņš aizsoļoja uz kāpņu un sava numura pusi.

Bet kaut kas piesaistīja viņas uzmanību.

Apbrīnojami, ka atteikumi viņu vel vairak uzkurina.