Dzintara istaba

42

Stoda

13:45

Viesnīcas "Gārni" lepnais salons bija pilns. Pols stāvēja malā blakus Reičelai, gaidīdams, ka risināsies šī drāma. Ja vien interjers spētu palīdzēt, tad šīs zāles iekārtojums noteikti butu labvēlīgs Veilendam Makojam. Ozolkoka paneļu sienas rotāja senas Vācijas kar­tes biezos rāmjos. Svinīgo gaisotni papildinaja mirdzoša misiņa lus­tra, pulēti senlaicīgi krēsli un krāšņs austrumniecisks paklājs.

Krēslos apsēdas piecdesmit seši cilvēki ar izbrīna un noguru­ma izteiksmi sejās. Viņi tika atvesti ar autobusiem no Frankfur­tes, kur pirms četrām stundām bija nolaidusies viņu lidmašīna. Viņu vecums bija no mazliet pāri trīsdesmit līdz apmēram seš­desmit pieciem gadiem. arī adas krāsa bija dažāda. Lielais vairā­kums bija baltie, vēl arī divi paveci melnadaini pāri un viens ja­pāņu pāris. Visi šķita satraukti un nepacietīgi.

Makojs un Grumers staveja garās telpas galā kopā ar pieciem izrakumu darbiniekiem. Uz metala statīva bija novietots televizors ar videomagnetofonu. Zāles beigās sēdēja divi nopietna izskata vīrieši ar piezīmju bloknotiem rokas, laikam reportieri. Makojs ne­gribēja laist tos iekšā, bet tie abi novicinaja ZDF vācu ziņu aģen­tūras apliecības un uzstaja, ka veļas palikt.

Uzmanieties, ko sakat, Pols bridinaja Makoju.

Esiet sveicināti, partneri, Makojs ierunājās, smaidīdams ka televīzijas evaņģēlists. Sarunu murdoņa apklusa.

Ārpusē jūs gaida kafija, sula un maizītes. Es zinu, ka jūs esat mērojuši talu ceļu un esat noguruši. Lidojuma nogurums ir bries­mīgs, vai ne? Bet es nešaubos, ka jūs noteikti arī degat nepacietī­bā uzzināt, ka mums sokas.

Šo uzrunu bez aplinkiem bija ieteicis Pols. Makojs pats vēlējās mazliet novilcināt laiku, bet Pols iebilda, ka tas tikai izraisītu aiz­domas.

Runājiet laipni un mierīgi, viņš piekodinaja. Un nekā­dus "velnus" un "sudus" katra vārda gala, ka es dzirdēju vakar, sapratāt? Makojs nerimās apgalvot, ka viņš ir labi audzinats un skolots un prot tikt galā ar ļaužu pūļiem.

Es zinu, ka jums visiem neliek mieru viens jautajums. Vai mes esam kaut ko atraduši? Ne, vēl ne. Bet vakar mes krietni pa­virzījāmies uz priekšu. Viņš noradīja uz Grumeru. Tas ir dok­tora kungs Alfrēds Grumers, Maincas universitātes mākslās vēs­turēs profesors. Doktora kungs ir mūsu ekspedīcijas eksperts. Ļaušu viņam paskaidrot, kas noticis.

Grumers paspēra soli uz priekšu, lieliski iejuties vecīga profe­sora teļa vilnas tvida žaketē, velveta biksēs un ar adītu kaklasaiti ap kaklu. Viņš staveja, iebāzis labo roku bikšu kabata, bet kreiso brīvi nolaidis gar sāniem. Ar labsirdīgu smaidu sejā viņš paziņoja:

Iesākuma mazliet pastastīšu par šis ekspedīcijas priekšvēs­turi.

Mākslas darbu laupīšanai ir senas tradīcijas. Grieķi un romieši ikreiz atņēma iekaroto zemju iedzīvotajiem visus vērtīgākos īpašumus. Krustneši četrpadsmita ja un piecpadsmita ja gadsimta laupīja visa Austrumeiropa un Vidējos Austrumos. Viņu laupīju­mi vel joprojām rotā Rietumeiropas baznīcas un katedrāles.

Septiņpadsmitaja gadsimta parādījās smalkaks zagšanas pa­ņēmiens. Pēc zaudējuma karā lielas kārāliskas kolekcijas mu­zeju tajos laikos vel nebija tika nopirktas, nevis nozagtas. Viens piemers. Kad tūkstoš septiņsimt piecdesmit septitaja gada cārā ar­mija okupēja Berlīni, Fridriha II kolekcijas netika aiztiktas. To aiz­skaršana tiktu atzīta par barbarismu pat krievu vidu, kurus eiro­pieši uzskatīja par barbariem.

Iespējams, vislielākais visu laiku laupītājs bija Napoleons. Va­cijas, Spanijas un Italijas muzeji tika iztukšoti, lai varētu piepil­dīt I.uvru. Pēc Vaterlo kaujas, Vīnes kongresā tūkstoš astoņsimt piecpadsmitaja gada Francijai pavēlēja atdot nozagtos mākslās darbus. Daļa tika atdota, bet daudzi palika Francijas īpašuma un vel šodien ir apskatami Parīzē.

Pols ar apbrīnu vēroja Grumeru. Viņš bija gluži ka skolotājs klases priekšā. Klausitaji, šķiet, uzņēma viņa stāstījumu ar sajusmu.

-Jusu prezidents Linkolns Amerikas Pilsoņu kārā laikā izde­va rīkojumu, kas pavēlēja aizsargat Dienvidu štatu klasiskos māk­slās darbus, bibliotēkas, zinātniskās kolekcijas un vērtīgos instru­mentus. Briseles konference tūkstoš astoņsimt septiņdesmit ceturtaja gada tika izvirzīts līdzīgs priekšlikums. Krievijas cars Nikolajs II pat ieteica vēl stingrākus aizsardzības pasākumus, kas tika apstiprināti Tlaga tūkstoš deviņsimt septitaja gada, taču di­vos sekojošajos pasaules karos šie likumi neko daudz nelīdzēja.

Hitlers pilnībā ignorēja Hagas konvenciju un atdarinaja Napo­leonu. Nacisti izveidoja veselu administratīvu departamentu, kas nodarbojas tikai ar zādzībām. Hitlers gribēja uzbūvēt milzīgu izstāžu pili Fūhrermuseum ar visbagātīgāko mākslās kolekciju pasaule. To viņš nolēma celt sava dzimtaja pilsēta Linčā, Austrija.

Viņš šo plānu nosauca par Sonderauftrag Linz. Linčas speciālo mi­siju. Sim muzejam bija jākļūst par Treša reiha sirdi, izveidotu pec paša Hitlera projekta.

Grumers uz mirkli apklusa, it ka lai ļautu klausītajiem aptvert dzirdēto.

Taču Hitlera laupīšanai bija pavisam cits mērķis. Ta kalpoja ienaidnieka morala noskaņojuma graušanai, un tas īpaši attiecas uz Krieviju, kur cārā pilis Ļeņingradas tuvuma tika izpostītas tieši vietejo iedzīvotāju acu priekša. Kopš gotu un vandaļu laikiem Ei­ropa nebija pieredzējusi tik cinisku uzbrukumu cilveces kultūrai. Muzeji visā Vacija, visvairak Berlīne, bija pilni ar salaupītajiem mākslas darbiem. Pašas kārā beigas, kad krievi un amerikāņi ne­novēršami tuvojas, no Berlīnes uz dienvidiem, uz Harca kalniem tika evakuēts vilciena sastāvs ar mākslās darbiem. Uz šejieni, uz šo reģionu, kur mēs pašlaik atrodamies.

Televizora ekrana parādijas plaša kalnu masīva panorama. Grumers ar talvadibas pulti apturēja attēlu mežaina apvidu.

Nacistiem patika slēpt bagatibas pazeme. Harca kalni, kas pašlaik ir mums apkart, tika izmantoti bieži, jo tajos ir Berlīnei tuvākās apakšzemes slēptuvēs. To pierada pēckārā atradumu pie­mēri. Šeit tika paslēpta Vācijas valsts kase, ka arī vairāk neka mil­jons gramatu, visdažadakas gleznas un skulpturas. Bet laikam visdīvainākais atradums tika uziets netālu no šejienes. Amerikā­ņu kareivju vienība ziņoja, ka atraduši svaigi muretu ķieģeļu sie­nu, gandrīz divus metrus biezu, piecsimt metru dziļuma kalna iekšiene. Siena tika nojaukta, un aiz tas viņus sagaidīja aizslēg­tas tērauda durvis.

Pols vēroja klausītāju sejas. Viņi šķita ka apburti. Viņš pats ari.

-Aiz durvīm amerikaņi atrada četrus milzīgus zārkus. Viens bija rotāts ar vainagu un nacistu simboliem, un uz sāna bija uz­raksts "Ādolfs Hitlers". Trīs parejie zārki bija apklati ar vācu ar­mijas pulku karogiem, lika atrasts arī dārgakmeņiem rotāts scep­teris un lode, divi kroņi un zobeni. Tas viss izskatijas pēc svētnī­cas vai teatra dekorācijas. Tas bija Hitlera kapenes. Taču diemžēl viņa paša tur nebija. Zārkos bija feldmaršala fon Hindenburga, viņa sievas, Fridriha Lielā un Fridriha Vilhelma I mirstīgas atlie­kas.

Grumers nospieda pults pogu un atkal iedarbinaja videoattelu. Tagad kamera pārvietojās pazemes zāles iekšiene. Makojs no rīta bija vēlreiz iegriezies izrakumu vieta un no jauna uzņēmis vakar uzfilmēto materiālu, izveidojot samontētu filmu, lai ne­daudz aizkavētu partnerus. Tagad Grumers ar šis videofilmas pa­līdzību stastija par rakšanu, par trim kravas auto un pieciem līķiem. Piecdesmit seši acu pāri bija ka piekalti pie ekrana.

šo kravas automobiļu atrašana ir svarīgs sasniegums. Acīm­redzot uz šejieni tika atvests kaut kas ļoti vērtīgs. Kravas automo­biļi bija dārga manta, un, ja jau trīs tika pamesti pazeme, tas no­zīmēja, ka uz spoles bija liktas īpaši lielas vērtības. Pieci līķi vel vairak papildina šo noslēpumu.

Ko jūs atradat tajas kravas mašīnas? atskanēja pirmais klausitaju jautajums.

Makojs paspēra soli uz priekšu.

Tas bija tukšas.

Tukšas? iesaucas vairakas balsis reizē.

Tieši ta. Visas trīs kravas kastes bija ka izslaucītas. Makojs pamāja Grumeram, un tas uzlika vel vienu videokaseti.

Tas nav nekas nepārāsts, Grumers piebilda.

Fkrana atkal parādījās attēls ta pazemes zāles daļa, kas tīši nebija iekļauta pirmāja kasete.

Šeit redzama pazemes zāles otra ieeja. Grumers norādīja uz ekrānu. Mēs pieņemam, ka aiz tas var būt vel viena telpa. Un tagad mes raksim uz turieni.

ļus teicat, ka kravas auto ir tukši, iebilda kāds pavecs vī­rietis.

Pols saprata, ka tagad sāksies visgrūtākais. Jautājumi. Realitate. Taču viņi bija visu izrunājuši, viņš un Reičela bija sagatavo­juši Makoju ka liecinieku pirms stingras nopratinašanas. Pols at­balstīja stratēģiju, kas paredzeja pieņemumu, ka var but vēl viena telpa. Varbūt bija ari. Ko var zināt? Tas vismaz nomierinās part­nerus uz dažam dienam, līdz Makojs izurbsies cauri otrai ieejai un pārliecināsies pats.

Makojs labi atvairīja uzbrukumus, atbildot uz katru jautāju­mu izsmeļoši un ar smaidu. lXišīgais virs bija teicis taisnību. Viņš tiešam prata tikt galā ar ļaužu pūļiem. Pola skatiens visu laiku slīdēja pa plašo salonu, cenšoties novērtēt katra klausitaja reak­ciju.

Pagaidām viss mierīgi.

Lielāka daļa investoru šķita apmierināti ar izskaidrojumu.

Viņš ievēroja, ka telpas dziļuma pa divviru durvīm, kas ved uz vestibilu, ieslīdeja kada sieviete. Viņa bija maza auguma, ar gaišiem matiem līdz pleciem. Viņa palika stavam ena, kas slēpa viņas seju. Taču viņas izskats šķita pazīstams.

Mans juridiskais pārstāvis ir Pols Katlers, paziņoja Ma­kojs.

Pols pagriezās, dzirdot savu vārdu.

Katlera kungs palīdzēs doktoram Grumera kungam un man gadījumā, ja izrakumu vieta radīsies kadi juridiski sarežģījumi. Mes gan nedomājām, ka tadi būs, tomēr Katlera kungs, jurists no Atlantas, laipni atvēlēja mums savu laiku.

Pols uzsmaidīja klausītajiem, juzdamies neērti pec šāda pie­teikuma, bet nespedams neko piebilst. Parādījies publikai, viņš at­kal pārāudzijas uz durvju pusi.

Sieviete bija pazudusi.