Dzintara istaba

44

16:45

Pols vēroja, ka pedējie partneri atstāj zaļi. Veilends Makojs kat­ram uzsmaidīja, paspieda roku un apgalvoja, ka viss būs vien­kārši lieliski. Budigais virs šķita apmierinats. Tikšanas noritēja veiksmīgi. Gandrīz divas stundas viņi cīnījās ar jautajumu gūz­mu, radīja videoierakstus, izpušķoja atbildes ar romantiskiem mā­jieniem par nacistu alkatību un zudušiem dārgumiem, izmanto­jot vēsturi ka narkotiku, lai apslāpētu investoru ziņkārību.

Makojs pienaca pie viņa.

Vecais Grumers uzstājās tīri labi, vai ne? Pols, Makojs un Reičela bija palikuši vieni, jo visi partneri augšstava jau iekārto­jās savos numuros. Grumers pirms dažām minūtēm bija aizgājis.

Grumers tiešām runaja labi, piekrita Pols. Taču man īsti nepatīk ši novilcināšana.

Kas tad novilcina? Es gribu izrakt to otru ieeju, un ta var vest uz vel vienu telpu.

Reičela sārāuca pieri.

Vai to uzrada radars?

Nezinu ne suda, jūsu godība.

Reičela uzņēma šo izlecienu ar smaidu. Viņas sirds šķita atmaigusi pret Makoju, jo tā strupās manieres un asa mele nemaz i ik ļoti neatšķīrās no viņējam.

Rīt ar autobusiem aizvedīsim visu grupu uz izrakumu vietu un ļausim šiem pamielot acis, stastija Makojs. Ta mēs iegūsim vel dažas dienas. Varbūt ar otro ieeju mums paveiksies.

Kad pūcei aste ziedēs, iebilda Pols. Makoj, jums ir pro­blēmas. Mums jāsāk domāt par jūsu tiesisko stāvokli. Ka butu, ja es sazinatos ar savu firmu un pa faksu aizsutitu viņiem to jūsu vēstuli? Tiesašanās nodaļa varētu to papētīt.

Makojs nopūtas.

Un cik tas man izmaksas?

Iepriekšējais honorārs desmit tūkstoši. To mes atstradasim par divsimt piecdesmit dolāriem stunda. Pec tam rēķinot pēc stundām, jamaksā vienreiz mēnesī, jūs sedzat arī izdevumus.

Makojs dziļi ievilka elpu.

Ta nu mani piecdesmit taukšķi aiziet pa pieskari. Vismaz labi, ka es tos neiztērēju!

Pols iedomājās, vai nav pienācis laiks Makojam uzzināt par Grumeru. Vai parādīt viņam maku? Pastastīt par burtiem smil­tis? Varbūt Grumers jau iepriekš zināja, ka ši zale ir tukša, un tīši to noklusēja. Ko Grumers šorīt teica? Kaut ko par aizdomam, ka ši nav īstā telpa. Varbūt visu vainu var uzvelt viņam, citas valsts pilsonim, un pamatot visu ar attaisnojamu uzticēšanos. Ja nebutu Grumera, Makojs nesāktu šos izrakumus. Tada gadījuma partneri butu spiesti sūdzēt Grumeru Vacijas tiesās. Izmaksas sadārdzinātos, un varbūt tiesāties vispār vairs nebutu izdevīgi. Varbūt ar šadu manevru pietiktu, lai atvairītu vilku uzbrukumu.

Viņš ierunājās:

Man jums vēl kaut kas…

Makoja kungs! ieskrejis salona, iesaucas Grumers. Izra­kumu vieta noticis incidents.

Reičela nopētīja strādnieka galvu. Zem biezajiem, brūnajiem matiem bija sataustāms puns vistas olas lieluma. Viņa, Pols un Makojs bija iegājuši pazemes zālē.

Es stāvēju tur. Strādnieks noradīja uz arejo galeriju. Un pēkšņi acu priekša viss satumsa.

Tu neko neredzēji un nedzirdēji? noprasīja Makojs.

-Neko.

Pārējie strādnieki rosīgi nomainīja sašautas spuldzes gaismek­ļos. Viens no tiem jau atkal spīdēja. Reičela nopētīja notikuma vie­tu. Gaismekļi sašauti, galvena ja eja spuldzes sasistas, viens no auto brezenta pārsegiem sānos saplēsts.

Šis džeks laikam pielavijas man no mugurpuses, teica strādnieks, berzedams pakausi.

Ka tu zini, ka tas bija vīrietis? jautāja Makojs.

Es viņu redzeju, atbildēja cits strādnieks. Es biju šķūnī un parskatiju šī apvidus tuneļu karti. Redzēju, kā no šahtas iz­skrien sieviete ar ieroci roka. Tūlīt pec tam iznāca arī vīrietis. Viņi abi pazuda meža.

Vai tu skrēji viņiem pakaļ? noprasīja Makojs.

Pie velna, ne.

Kāda suda pēc ne?

jūs man maksājat par rakšanu, nevis par varoņdarbiem. Es gāju iekša šahtā. Tur bija tumšs kā ellē. Gāju atkal āra pec kaba­tas luktura. Un tad arī atradu Deniju guļam zeme galerijā.

Ka izskatījas tā sieviete? jautāja Pols.

Šķiet, laikam blonda. Maza auguma. Skrien atri kā zaķis.

Pols pamāja ar galvu.

Viņa pirms tam bija viesnīcā.

Makojs brīnījās.

-Kad?

Kamēr jūs un Grumers runājāt. Ienāca tikai uz bridi un uz­reiz pazuda.

Makojs saprata.

Pietiekami sasodīti ilgi, lai pārliecinātos, ka mes visi esam tur.

Ta izskatās, Pols piekrita. Man šķiet, ka tā bija tā pati sieviete, kas bija atnakusi pie manis uz biroju. Izskatas citādi, to­mēr kaut kas pazīstams viņa ir.

Jurista intuīcija? noprasīja Makojs.

Kaut kas uz to pusi.

Vai jūs ievērojat vīrieša izskatu? Reičela jautāja strādnie­kam.

Gārā auguma. Gaišiem matiem. Roka nazis.

Knolls, viņa secina ja.

Atkal atmiņa pazibēja naža asmens pazemes šahta.

Viņi ir šeit, Pol. Viņi abi.

Reičela jutās nemierīgi, kopa ar Polu kāpjot pa kāpnēm uz sa­vu otrā stāva numuru. Viņas pulkstenis rādija astoņi un desmit minūtes. Pols pirms kāda laika zvanīja Fricim Panikam, bet at­saucas automātiskais atbildetajs. Viņš atstāja ziņu par Knollu un sievieti, par savam aizdomam un lūdza inspektoru atzvanīt. Bet reģistratūra nekādu ziņu par zvaniem nebija.

Makojs uzstaja, lai viņi pavakariņo kopa ar partneriem. Reiče­lai nebija iebildumu jo vairāk cilvēku, jo labak. Viņa, Pols, Ma­kojs un Grumers bija sava starpa sadalījuši viesu grupu, un vi­sas sarunas risinājās tikai par izrakumiem un iespejamiem atradumiem. Bet viņa pati visu laiku lauzīja galvu par Knollu un mīklaino sievieti.

Tas bija grūti, viņa atziņas. Bija rūpīgi jāapsver katrs vārds, lai neviens nevaretu pārmest, ka esmu viņus maldinajusi. Varbūt ta nemaz nebija tik spoža doma?

Pols leni nogriezās ap stūri gaiteni uz viņu numura pusi.

Kur palicis tavs piedzīvojumu gars?

Tu esi cienījams jurists. Es esmu tiesnese. Makojs mums pie­lipis kā līmlente. Ja viņš tiešam ir piekrāpis šos cilvēkus, mūs var atzīt par līdzdalībniekiem. Tavs tēvs mēdza teikt: "Ja nevari skriet kopa ar lielajiem suņiem, lien atpakaļ zem lieveņa." Es esmu ga­tava līst apakša un paslēpties.

Pols sameklēja kabata numura atslēgu.

Es gan nedomāju, ka Makojs kadu piešmaucis. Jo vairak parlasu to vēstuli, jo vairak izskatas, ka ta ir neskaidra, nevis tīši blē­dīga. Turklāt es domāju, ka Makojs ir patiesi satriekts par šo ne­veiksmi. Toties Grumers par viņu gan es neesmu tik drošs.

Viņš atvēra durvis un iesledza griestu lampu.

Istaba bija kā īsts kaujas lauks. Atvilktnes izvilktas. Skapja dur­vis vaļa. Gultas matracis sagriezies šķībi, palagi līdz pusei no­rauti. Visas drēbes izsvaidītas pa grīdu.

Istabenes gan šeit pagalam nevīžīgas, noteica Pols.

Reičelai joki nebija ne prāta.

Tas tevi nemaz neuztrauc? Kāds ir parmeklejis šo istabu. Ak, velns, teta vēstules! Un tas maks, ko tu atradi.

Pols aizvēra durvis. Novilka jaku un izvilka kreklu no biksēm. Ap vēderu bija aplikta jostas somiņa.

Tos zagļiem būs grūti atrast.

Dievs žēlīgais! Es nekad vairs tev neparmetišu pārmērīgo kartības mīlestību. Tas bija sasodīti gudri darīts, Pol Katler.

Viņš atkal nolaida krekla malu uz leju.

Tava tēva vēstuļu kopijas ir biroja seifa tapat vien, katram gadījumam.

Tu paredzeji kaut ko tadu?

Viņš pārāustīja plecus.

Es nezināju, ko var sagaidīt. līkai gribēju but gatavs uz visu. Ja Knolls un tā sieviete ir šeit, viss var gadīties.

Varbūt mums vajadzētu taisīties projām no tā visa? Tagad pat tiesneša vēlēšanu kampaņa neliekas tik briesmīga. Markuss Netlzs salīdzinājumā ar šo lietu ir tīrais nieks.

Pols saglabāja mieru.

Manuprat, pienācis laiks kaut kam citam.

Reičela uzreiz saprata.

Piekrītu. Iesim uzmeklet Makoju.

Pols vēroja, ka Makojs dauzas pie durvīm. Reičela stāvēja viņam aiz muguras. Viņa niknumu bija vairojuši trīs lieli alus kausi.

Grumer! Atsledziet tas vella durvis! Makojs uzbļāva.

IXirvis atvērās.

Grumers joprojām bija ģerbies garpiedurkņu kreklā un bikses, kas viņam bija mugura vakariņu laika.

Kas noticis, Makoja kungs? Vai atkal negadījums?

Makojs iebrazas istaba, pagružot profesoru sāņus. Pols un Rei­čela sekoja viņam. Pie gultas dega divas naktslampas. Grumers laikam bija lasījis. Gultā bija nomesta atšķirta Polka grāmata an­gļu valoda "Holandiešu ietekme uz vācu renesanses laika glez­niecību". Makojs sagraba Grumeru aiz krekla un spēcīgi atsita pret sienu, nodrebinot gleznu rāmjus.

Es esmu Ziemeļkarolinas lauķis. Šobrīd mazliet iereibis Ziemeļkarolīnas lauķis. Varbūt jūs nezināt, ko tas nozīmē, bet es jums pateikšu tas nav nekas labs. Man ir nelaga oma, Grumer. Saso­dīti, sudīgi nelaga. Katlers stasta, ka jūs esot aizslaucījis kādus burtus smiltis. Kur ir bildes?

-Nesaprotu, par ko jūs runājāt.

Makojs atlaida tvērienu un spēcīgi iegāza ar dūri Grumeram pa vederu. Tas saliecas ka kabatas nazis, drudžaini kampdams gaisu.

Makojs atkal piecela viņu stāvus.

Mēģināsim vēlreiz. Kur ir bildes?

Grumers rīstījās pec elpas, klepoja, tomēr spēja norādīt uz gultu. Reičela pacēla grāmatu. Taja bija kaudzīte krasainu foto­grāfiju, kuras bija redzami skeleti un burti.

Makojs nogāza Grumeru uz paklaja un nopētīja fotogrāfijās.

Es gribu zināt, kapec, Grumer? Kāda velna pec?

Pols iedomājās, ka vajadzētu brīdināt klientu par pārmērīgu nežēlību, taču nosprieda, ka Grumers jau ir gatavs padoties. Tur­klāt Makojs droši vien nemaz neklausītos viņa padomus.

Beidzot Grumers ierunājas.

Naudas deļ, Makoja kungs.

Piecdesmit tūkstoši, ko es jums maksāju, bija par maz?

Grumers neatbildēja.

Ja negribat sakt klepot asinis, labāk izstāstiet man visu.

Grumers, šķiet, saprata mājienu.

Apmēram pirms meneša ar mani sazinajas kāds cilvēks…

Vārds!

Grumers ar pūlēm ievilka elpu.

Viņš nenosauca vārdu.

Makojs atkal pacēla duri.

Lūdzu… ta ir patiesība. Viņš nenosauca nekādu vārdu un runaja tikai pa telefonu. Teica, ka esot lasījis par manu piedalīša­nos šajos izrakumos, un piedavaja divdesmit tūkstošus eiro par informāciju. Man tas nelikās nekas briesmīgs. Viņš teica, ka ar mani sazinasies sieviete vārda Margarete.

-Un?

Es satikos ar viņu vakar vakarā.

Kurš parmekleja musu istabu viņa vai jūs? noprasīja Rei­čela.

Mes abi. Viņa mekleja jūsu teva vēstules.

Vai teica, kapec? noprasīja Makojs.

Nein. Bet, šķiet, es zinu. Grumers atkal bija atguvis elpu, bet viņa laba roka palika piespiesta pie vedera. Viņš atbalstijas pret sienu. Vai esat kaut ko dzirdējis par Retter der Verlorenen Antiojuitaten?

Ne, atbildēja Makojs. Apgaismojiet mani!

Tā ir deviņu cilvēku grupa. Viņu vārdi nav zināmi, bet viņi visi ir bagati mākslās mīļotāji. Viņi algo mākslās darbu mekletajus, savus personiskos aģentus. Galvenā šis apvienības taktikas viltība ir redzama jau tas nosaukumā "Zudušo senlietu atguveji". Viņi zog tikai tos mākslās darbus, kuri jau ir nozagti. Visi šie aģenti sacenšas par vērtīgāko ieguvumu. Ta ir sarežģīta un darga spēle, tomēr spēle.

Tuvāk pie lietas, uzruca Makojs.

Man šķiet, ka ši Margarete ir šada aģente. Viņa neko tadu neteica un nelika saprast, bet man liekas, ka esmu uzminējis pa­reizi.

Un kas ir Kristiāns Knolls? jautāja Reičela.

-Tāds pats. Viņi abi sacenšas, kaut ko meklejot.

Man atkal rodas vēlēšanas jūs kārtīgi iekaustīt, draudēja Makojs. Ka laba Margarete strada?

Tas ir tikai minējums, bet man šķiet, ka tas ir Ernsts Lorings.

Šis vārds piesaistīja Pola uzmanību, un viņš redzēja, ka arī Rei­čela ieklausas.

Cik esmu dzirdējis, ši kluba biedru vidu valda asa konku­rence. Pazudušu un atgustamu mākslās darbu ir tūkstošiem. Lie­lākā daļa no pēdēja kārā, bet daudzi nozagti no muzejiem un pri­vātām kolekcijām visas pasaules malās. Vispār tīri aspratīga doma. Apzagt zagļus. Kurš gan sūdzēsies?

Makojs piegāja tuvāk Grumeram.

Man sak pietrūkt pacietības. Beidzot, pie vella, runājiet par lietu!

Dzintara istaba, Grumers, smagi elsodams, izdvesa.

Reičela uzlika plaukstu Makojam uz pleca.

Ļaujiet viņam paskaidrot.

arī šis ir tikai mans pieņemums. Taču Dzintara istaba tika izvesta no Kenigsbergas laika no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim. To neviens precīzi nezina. Vēs­turēs dati ir neskaidri. Prūsijas gauleiters Erihs Kohs evakueja pa­neļus pēc Hitlera tieša rīkojuma. Taču Kohs bija Hermana Geringa protežē un bija pat uzticīgāks tam neka Hitleram. Geringa un Hitlera sāncensībā mākslās joma ir izsmeļoši dokumentēta. Gē­rings attaisnoja savu mākslās darbu vakšanu ar velmi izveidot nacionālas mākslās muzeju sava dzimtaja Karinhalle. Hitleram pienācās pirmās rokas tiesības uz visiem laupījumiem, bet dau­dzos gadījumos Gerings viņu apsteidza ar pašiem labakajiem ieguvumiem. Kad karš pieņemas spēka, Hitlers arvien vairak un vairāk parņema savā personiskā kontrole kauju gaitu, līdz ar to viņam atlika mazāk laika citam lietām. Taču Gērings joprojām va­rēja brīvi pārvietoties un vel dedzīgāk pieversās mākslās darbu vākšanai.

Kada, ellē, tam visam saistība ar mums? nesaprata Makojs.

Gerings gribēja iekļaut savā Karinhalles kolekcijā Dzintara istabu. Daži apgalvo, ka tieši viņš, nevis Hitlers pavēlēja evakuēt dzintaru no Kēnigsbergas. Viņš gribēja, lai Kohs paslēpj Dzintara paneļus drošība no krieviem, amerikaņiem un Hitlera. Taču val­da uzskats, ka Hitlers atklaja šo plānu un konfiscēja dārgumus, pirms tie nonaca Geringa rokas.

Tētim bija taisnība, Reičela klusi ieminējās.

Pols pārāudzijas uz viņu.

Par ko?

Viņš reiz man stastija par Dzintara istabu un Geringa inter­viju pēc kārā. Gerings pateica tikai to, ka Hitlers viņu apsteidza. Tad viņa izstastija visu par Mauthauzenu un četriem vācu kareiv­jiem, kas tika nosaldēti līdz nāvei.

Kur jūs to visu uzzinājāt? Pols noprasīja Grumeram. Ma­nam sievastevam bija daudz rakstu par Dzintara istabu, bet ne­vienā nav minēts nekas no ta visa, ko jūs tikko pastastijat. Viņš tīši neteica bijušajam sievastēvam, un Reičela viņu neizlaboja.

Tas nav nekāds brīnums, atbildēja Grumers. Rietumu iz­devumos Dzintara istabu reti piemin. Tikai nedaudzi vispār zi­na, kas ta ir. Turpretī vācu un krievu zinātnieki šo tematu peta jau sen. Tieši šo informāciju par Geringu esmu dzirdējis bieži, ti­kai vel nekad tadu aculiecinieka stāstu, ka pavēstīja Katleres kun­dze.

Makojs neatlaidas:

Kā tas viss attiecas uz musu izrakumiem?

Kada ziņu avota teikts, ka paneļi tika iekrauti trīs kravas ma­šīnas kaut kur uz rietumiem no Kenigsbergas pēc tam, kad 1 Iitlers bija tos konfiscējis. Sis mašīnas devas uz rietumiem un nekad vairs netika redzētas. Tam vajadzēja būt lielam un jaudīgam…

Kā Būssing NAG, Makojs viņu partrauca.

Grumers pamāja ar galvu.

Makojs atsēdās uz gultas malas.

Tie trīs kravas vāģi, ko mes atradam? Viņa skarbais tonis bija atmaidzis.

Pārāk liela sagadīšanas, vai jums ta nešķiet?

Bet tie kravas auto ir tukši, atgādināja Pols.

Tieši tā, atbildēja Grumers. Varbūt "Zudušo senlietu atguvēji" zina ko vairak. Varbūt tapec divi aģenti tik aktīvi ieinteresejušies par to visu.

Bet jūs nemaz droši nezināt, vai Knolls un ta sieviete vispār ir saistīti ar šo grupu, ieminējās Reičela.

Nē, Katleres kundze, nezinu. Taču Margarete neizskatas pēc neatkarīgas kolekcionares. jūs iepazināties ar Knolla kungu. Vai par viņu varētu teikt to pašu?

Knolls atteicas izpaust, ka laba viņš strādā.

Un tas viņu padārā vel aizdomigaku, secinaja Makojs.

Pols izvilka no jakas kabatas izrakumu vieta atrasto maku un

pasniedza to Grumeram.

Un kas ir ar to? Viņš pastastīja, kur to atradis.

Jūs atradat to, ko es meklēju, atzinās Grumers. Margarete pieprasīja informāciju par šo šahtu saistība ar laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada. Es pārmekleju visus piecus ske­letus, bet neko neatradu. Šis pierada, ka slēptuve pec kārā kāds bija ielauzies.

Tur iekša ir papīra gabals ar tekstu. Ko tas nozīmē?

Grumers ieskatijas vērīgāk.

Izskatas, ka ta ir kada atļauja vai licence. Izsniegta tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada piecpadsmitaja marta. Termiņš beidzas tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada piecpadsmita­ja martā.

Un Margarete gribēja to zināt? jautāja Makojs.

Grumers pamāja ar galvu.

Viņa bija ar mieru dāsni samaksat par informāciju.

Makojs ar plaukstu pieglauda matus. Dūšīgais virs izskatījas

pārguris. Grumers izmantoja šo bridi, lai paskaidrotu.

Makoja kungs, man nebija ne jausmas, ka tā slēptuvē ir tuk­ša. Kad izlauzāmies cauri, es biju tikpat satraukts kā jus. Taču signāli bija arvien nepārprotamāki. Nekādu sprāgstvielu, pat ne to atlieku. Šaura eja ved iekšā. Ne šahtai, ne zālei nav ne durvju, ne tērauda režģu. Un tie kravas auto. Tādiem nevajadzēja tur but.

ja vien tur kādreiz nebija arī sasodīta Dzintara istaba.

Tas tiesa.

Pastāstiet ko vairāk par ta laika notikumiem, Pols lūdza Grumeru.

Nav neka daudz, ko stāstīt. Ziņas vesta, ka Dzintara istabas paneļi tika iepakoti kastes un iekrauti trijās kravas mašīnas. Tās it ka devās uz dienvidiem, uz Berhesgartenu un drošu vietu Alpos.

Het Vācijā jau bija padomju un amerikaņu armijas. Vairs nebija, kur begt. Kravas mašīnas it ka tika paslēptas. Taču nekur nav zi­ņu, kur tieši. Varbūt ši slēptuvē bija raktuves Harca kalnos.

Jūs domājāt ja jau šī Margarete tik ļoti interesējas par Bor­jas vēstulēm un ir ieradusies šeit, ir jabut kādai saistībai ar Dzintara istabu? noprasīja Makojs.

Tas šķistu loģisks secinājums.

Pols jautaja:

Kapec jūs domājāt, ka viņas darba devejs ir Lorings?

Tas ir tikai minējums, ņemot par pamatu visu, ko gadu gaitā esmu lasījis un dzirdējis. Loringu ģimene vienmēr ir interesejusies un vel tagad interesejas par Dzintara istabu.

Reičelai nelika mieru kāds jautājums.

Kapec jūs izdzēsāt burtus? Vai arī par to Margarete jums sa­maksa ja?

Ne gluži. Viņa tikai lika saprast, ka pazemes telpa nedrīkst palikt nekādās norādes par laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektā gada.

Kapec tas bija tik svarīgi? jautāja Reičela.

Tiešām nezinu.

Ka viņa izskatas? noprasīja Pols.

Viņa ir tā pati sieviete, kuru jūs šodien jau pieminejat.

Vai saprotat, ka viņa varbūt nogalinaja Čapajevu un Reiče­las tēvu?

Un jūs man neteicat ne pušplēsta vārda! Makojs uzbļava Grumeram. Man vajadzētu jūs sadauzīt sūdu sūdos. Vai apjē­dzat, kādās ziepes es esmu iekļuvis, ja slēptuvē ir tukša? Un ta­gad vēl tas. Budigais vīrs izberzēja acis, cenzdamies nomieri­nāties, tad klusi apjautajas: Grumer, kad jums nakama tikšanās?

Viņa solīja piezvanīt.

Es gribu to uzzināt taja paša mirkli! Man pietiek! Vai sapratat?

Pilnīgi, atbildēja Grumers.

Makojs pieceļas un devas uz durvju pusi.

Klausiet gan, Grumer. Paziņojiet man uzreiz, kad tas sieviš­ķis piezvanīs.

Protams. Ka teiksiet.

Kad Pols atvēra viņu numura durvis, zvanīja telefons. Viņi iegāja, un Pols pacēla klausuli. Zvanīja Fricis Paniks. Pols atri izstastīja inspektoram visu līdz šim notikušo, arī to, ka sieviete un Knolls ir tuvuma vai vismaz bija pirms dažam stundām.

Rīt no paša rīta aizsutišu kādu vietējo policistu iztaujai visus lieciniekus.

jūs domājāt, ka tie abi vēl ir šeit?

-Ja Alfrēds Grumers nemelo, tad es teiktu, ka jā. Gul iet modri, Katlera kungs, un tiksimies rīt.

Pols nolika klausuli un apsēdās uz gultas malas.

Par ko tu doma? apjautajas Reičela, apsēzdamās blakus.

-Tu esi tiesnese. Vai Grumera teiktais izklausijas ticami?

Man ne. Het Makojs, šķiet, noticēja katram vārdam.

To nu es nezinu. Bet man ir tada sajūta, ka arī Makojs kaut ko noklusē. Nevaru neko pateikt droši, bet kaut kas viņam ir aiz ādas. Viņš tik uzmanīgi klausijas Grumera runas par Dzintara istabu. Bet tagad nav ko lauzīt galvu par to. Man nedod mieru Knolls un tā sieviete. Viņi kaut kur tepat klīst apkārt, un tas man nepatīk.

Reičela sēdēja viņam blakus uz gultas. Pola skatiens pievēr­sās viņas krūtīm zem pieguloša džempera ar augsto apkakli. Le­dus kārāliene? Tikai ne viņam. Pagajušaja nakti viņš juta sev lī­dzas sievietes auguma siltumu, neierastā tuvuma samulsinats. Kamēr viņa bija aizmigusi, viņš ieelpoja tas smaržu. Kādā bridi pulējas atcereties, ka bija pirms trim gadiem, kad viņi vel bija pre­cējušies un varēja mīlēties. Cik sirreāli viss izskatas! Apslēptie dārgumi. Slepkavas klīst apkārt. Un bijusi sieva gultā viņam bla­kus.

Varbūt tev bija taisnība jau no paša sakuma, Reičela ieru­nājās. Mes esam iepinušies pārāk dziļi un labāk butu pazust no šejienes. Mums jādomā par Marlu un Brentu. Viņa pārāu­dzijas uz Polu. Un par mums. Viņas plauksta pieskārās viņē­jai.

Ka to saprast?

Reičela viegli noskūpstīja viņu uz lupām. Viņš palika nekus­tīgi sēžam. Tad viņa apskava viņu un noskūpstīja jau uzstājīgāk.

Reičela, vai tu esi par to pārliecinātā? viņš jautaja, kad viņu lupas atkal atravas.

Nezinu, kāpēc es dažkart izturos tik naidīgi. Pol, tu esi labs cilvēks. Tu neesi pelnījis tās sirdssāpes, ko es tev esmu sagādā­jusi.

Viena pagale nedeg.

Atkal jau tu sāc! Vienmer uzņemies vainu. Vai nevari ļaut man kaut vienreiz uzņemties vainu?

Protams. Laipni lūdzu!

Es to gribu. Un gribu arī vel kaut ko.

Viņš ieraudzīja Reičelas skatienu, saprata to un uzreiz piecelās no gultas.

Tas ir kaut ka dīvaini. Mēs trīs gadus neesam bijuši kopa. Es esmu pie ta pieradis. Domāju, ka mums viss beidzies… šaja ziņā.

Pol, kaut vienreiz mūžā seko savam izjutām. Visu nevajag tik stingri plānot. Kas tad vainas vecajai, labajai iekārei?

Viņš cieši ieskatījās Reičelai acis.

Es gribu ko vairak.

Es ari.

Viņš piegāja pie loga, lai paglābtos no mulsinošā tuvuma, un pavēra plānos aizkarus, lai iegutu kaut nedaudz laika. Viss nori­sinājās pārāk ātri. Viņš raudzijas lejā uz ielu, domadams, cik sen jau ilgojās dzirdēt šos vārdus. Viņš toreiz pat neaizgāja uz laulī­bas šķiršanas tiesas sedi. Pēc vairākam stundām no faksa apārāta izslīdēja spriedums, un sekretāre, neteikdama ne vārda, nolika to uz viņa rakstamgalda. Pols atteicas uz to pat skatīties, sabur­zīja un nelasītu iesvieda papīrgrozā. Ka ar tiesneša pārākstu var pielikt punktu kaut kam tādam, kas ir tik labs un vērtīgs?

Viņš pagriezās atpakaļ.

Reičela izskatijas tik burvīgi, arī ar visiem vakardienas zilu­miem un skrambam. Viņi jau no paša sakuma bija it ka nesade­rīgs pāris. Bet viņš mīlēja savu sievu, un arī viņa mīlēja viņu. Vi­ņi bija dāvājuši dzīvību diviem berniem, kurus abi mīlēja no visas sirds. Vai tagad viņiem tiek dota vēl viena iespeja?

Viņš atkal pieversas logam un pulējas rast atbildes nakts tum­sā. Kad viņš jau gatavojas atgriezties gulta un padoties, viņš pa­manīja uz ielas kadu pazīstamu stāvu.

Alfrēdu Grumeru.

Doktora kungs soļoja droša un apņēmīga gaita, acīmredzot tik­ko iznācis pa "Gārni" galveno ieeju divus stāvus zemāk.

Grumers iet projām, viņš paziņoja.

Reičela pieleca no gultas un pienaca paskatities.

Viņš neteica, ka gatavojoties kaut kur iet.

Pols paķēra jaku un steidzas arā pa durvīm.

Varbūt Margarete piezvanīja. Es jau zināju, ka viņš melo.

Uz kurieni tu dodies?

Mēģini uzminēt!