Dzintara istaba

EPILOGS

Sanktpēterburga, Krievija

16. septembris

Pols un Reičela staveja sānu kapelas priekša. Viņiem apkart bija Italijas marmors skaistos dzeltenos un jūras zaļos toņos ar Krievijas malahita rotājumiem. Rīta saules slīpie stari apspīdēja ar zeltainu mirdzumu milzīgo ikonostasu aiz priestera muguras.

Brents stāvēja pa kreisi no teva, Marla līdzas mātei. Patri­arhs svinīga balsi izteica laulības zvēresta vārdus, viņam piebal­soja koris. Tukšajā Svēta Izaka katedralē bija tikai kāzinieki un Veilends Makojs. Pola skatienu piesaistīja vitrāžās logs ikonu sie­nas vidu. Kristus pēc Augšāmcelšanas. Jauns sākums. Cik atbil­stoši, viņš nodomāja.

Priesteris beidza lasīt zvērestu un nolieca galvu, noslēdzot ce­remoniju.

Pols viegli noskūpstīja Reičelu un čukstēja:

Es tevi mīlu.

Es tevi ari, viņa atbildēja.

Katler, neslinko, dod buču kārtīgi! mudinaja Makojs.

Pols pasmaidīja, tad, paklausot šim padomam, noskūpstīja Rei­čelu kaislīgāk.

Teti! Marla māja ar roku, liekot saprast, ka pietiek.

Netrauce viņus, iebilda Brents.

Makojs panaca uz priekšu.

Gudrs puika. Kuram no jums viņš ir līdzīgs?

Pols pasmaidīja. Būdigais virs izskatījās neierasti uzvalka ar kaklasaiti. Makoja pleca ievainojums acīmredzot bija sadzijis. Arī viņš un Reičela bija saārstējuši savas brūces, un pēdējie trīs meneši pagāja ka traka karuselī.

Stundu pec Knolla nāves Reičela piezvanīja Fricim Panikam. Tas nekavējoties iesaistīja čehu policiju, bet pats ieradās Lukovas pilī rītausma, kopa ar Eiropola pārstāvjiem. Velak no rīta tika uz­aicināts Krievijas vēstnieks Čehija, bet Katrīnas pils un Ermitažas vadības pārstāvji atlidoja nākamāja pecpusdiena. Nakamajā rīta pēc tam ieradas speciālistu grupa no Carskoje Selo un nekavejoties ķeras pie Dzintara paneļu demontēšanas, lai vestu tos uz Sanktpeterburgu. Čehijas valdība pat nemeģinaja neko iebilst, uz­zinot par Ernsta Loringa noziedzīgājam darbibam.

Eiropola detektīvi atri atrada saikni ar Franci Felneru. Luko­vas pilī un Herca pili atrastie dokumenti apstiprinaja aizdomas par Zudušo senlietu atguvēju darbibam. Ta ka nebija mantinie­ku, kas pārņemtu Felnera īpašumu, iejaucās Vacijas valdība. Ti­ka atrasta Felnera privātā kolekcija, un jau pec dažām dienam de­tektīvi uzzina ja parejo kluba biedru vārdus. Viņu īpašumi tika pārmeklēti Eiropola mākslās darbu zādzību izmeklētāju vadība.

Atradumi bija pārsteidzoši.

Skulptūras, kokgriezumi, dārglietās, gleznas un zīmējumi galvenokart vecmeistaru darbi, kas tika uzskatīti par zudušiem uz visiem laikiem. Miljardiem vērti zagti mākslās darbi tika at­gūti burtiski pāris dienu laika. Bet, ta ka aģenti laupīja tikai jau kādreiz nozagtus mākslās darbus, to īpašumtiesību pieprasījumi labakaja gadījumā bija neskaidri, bet sliktākajā nepamatoti. Val­dības un privāto prasību skaits dažādu Eiropas valstu tiesās atri sasniedza tūkstošus. To bija tik daudz, ka Eiropas Savienības Par­laments piedāvāja politisku risinājumu, par galīgo šķīrējtiesnesi ieceļot Pasaules Tiesu. Kāds žurnālists, kas aprakstīja šos pasakumus, secina ja, ka tiesašanas varētu ieilgt gadu desmitiem un galarezultātā "vienīgie ieguveji būtu juristi".

Pārsteidzoša kārtā Toringu ģimenes izveidotā Dzintara ista­bas kopija bija tik precīza, ka rekonstruetie paneļi lieliski iekļā­vās savas vietas Katrīnas pilī. Sakuma bija iecere izstādīt šo at­gūto dzintaru kaut kur citur, atstajot restaurēto istabu neskartu. Bet vēsturiska mantojuma patrioti dedzīgi iebilda, ka Dzintaram jāatgriežas ta istajas mājās, ka to bija paredzējis Pēteris Lielais. Lai gan patiesībā Peterim pašam šie paneļi bija diezgan vienal­dzīgi, un šo istabu pasūtīja viņa meita imperatore Elizabete. Ta nu deviņdesmit dienas pec to atrašanas oriģinālās Dzintara ista­bas paneļi atkal rotaja Katrīnas pils pirmo stāvu.

Krievijas valdība, pateicība par šo atradumu, uzaicinaja Polu, Reičelu, viņu bērnus un Makoju uz istabas oficiālo atklāšanu un apmaksāja viņiem lidojumu. Pols un Reičela nolēma ši ceļojuma laika atkal salaulaties šoreiz pareizticīgo baznīca. Sakuma gan baznīca iebilda, neatbalstot šķiršanos, bet, kad viņi paskaidroja, ka viņi grib otrreiz precēties viens ar otru, baznīckungi piekrita. Ceremonija bija skaista. To viņi atcerēsies visu mužu.

Pols pateicas mācītājām un atkapas no altārā.

Tas bija jauki, priecājās Makojs. Labs veids, ka izbeigt visus tos sū…, tas ir, piedzīvojumus.

Reičela pasmaidīja.

Bērni tevi ierobežo?

Tikai manu vardu krājumu.

Viņi devas uz katedrales izejas pusi.

Katleru ģimene tagad dodas uz Minsku? noprasīja Makojs.

Pols pamāja ar galvu.

Vel viens pēdējais pienākums jāizpilda, tad uz mājām.

Pols zināja, ka Makojs bija ieradies Krievijā baudīt Krievijas

valdības pateicību par vērtīga dārgumā atgušanu. Atklašanas ce­remonijas laika dūšīgais vīrs nemitīgi smaidīja un dižojās kame­ru priekša, gozējoties preses uzmanības staros. Vakar vakārā viņš pat ar satelīta starpniecību piedalijas Lerija Kinga šova tiešraide, atbildot uz jautajumiem no visam pasaules malām. National Geographic gatavojas veidot stundu garu programmu par Dzintara istabu radīšanai visa pasaulē, un ar solīto naudu pietiktu inves­toru prasību apmierinašanai un jebkadai tiesvedībai saistība ar Stodas izrakumiem.

Viņi apstajās pie galvenajam durvīm.

Jūs abi, sargiet sevi, pavēlēja Makojs. Viņš noradīja uz berniem. Un viņus.

Reičela noskūpstīja viņu uz vaiga.

Vai es tev pateicu paldies par visu?

Tu butu manis deļ darījusi to pašu.

Diez vai.

Makojs pasmaidīja.

Vienmer laipni, jūsu godība.

Pols paspieda Makoja roku.

Sazvanīsimies, labi?

Gan jau man drīz atkal vajadzēs tavus pakalpojumus.

Tu taču negribi atkal kaut ko rakt? brīnījās Pols.

Makojs pārāustīja plecus.

Kas zina? Vel ir tik daudz apslēptu sū… bagatibu.

Vilciens atstaja Sanktpēterburgu pec divām stundām. Līdz Baltkrievijai bija piecu stundu brauciens uz dienvidiem caur bie­ziem mežiem un plašiem zilu linu laukiem. Bija pienācis rudens, un salnas nokrāsojušas koku lapas sarkanas, oranžas un dzelte­nas.

Krievijas vārāsiestādes bija sazinajušās ar Baltkrievijas amat­personām, lai palīdzētu visu nokārtot. Karola un Maijas Borju šķir­sti bija atvesti iepriekšēja diena, pēc īpašas vienošanas ar Delta Airlines. Reičela zinaja, ka viņas tēvs vēlējas tikt apglabāts dzim­tenē, bet viņa gribēja, lai abi vecāki butu kopā. Tagad viņi abi uz mūžiem atdusēsies Baltkrievijas zemē.

Šķirsti gaidīja Minskas dzelzceļa stacija. No turienes tos ar kravas auto aizveda uz gleznainu kapsētu četrdesmit kilometrus uz rietu­miem no galvaspilsētas, pec iespējas tuvāk Karola un Maijas Borju dzimtajai pusei. Katleru ģimene nomata mašīnā sekoja kravas auto. Viņus pavadīja ASV vēstnieks, kas gadā ja, lai viss norit netraucēti.

Privāto pārapbedīšanas ceremoniju vadīja pats Baltkrievijas patriarhs. Reičela, Pols, Marla un Brents stāvēja un klausijas svi­nīgos vārdus. Kad šķirsti tika nolaisti zemē, viegla vēja pūsma sašūpoja brūno zaļi.

Atvadieties no vectēva un vecmammas, Reičela mudinaja bērnus.

Viņa pasniedza katram zilu linu pušķīti. Bērni piegāja pie at­vērtajiem kapiem un iesvieda ziedus. Pols piegāja tuvāk un ap­skāva Reičelu. Viņas acis bija pilnas asārām. Viņa ievēroja miklumu arī Pola acīs. Viņi ne reizi nepiemineja to, kas toreiz notika Lukovas pili. Par laimi, Knolls ta arī neīstenoja savu neķītro no­domu. Pols viņu apturēja, riskējot ar dzīvību. Reičela mīlēja savu viru. Mācītājs šorīt bridinaja viņus, ka laulība tiek noslēgta uz visu mužu, pret to jāizturas nopietni, sevišķi tad, ja ir bērni.

Un viņam bija taisnība. Par to viņa bija pārliecinātā.

Viņa piegāja pie kapiem. No matēs viņa bija atvadījusies jau pirms gandrīz ceturtdaļgadsimta.

Ardievu, teti!

Pols nostājās viņai aiz muguras.

Ardievu, Karol. Dusi nu miera.

Viņi vel bridi pastaveja klusēdami, pec tam pateicas patriarham un devas uz auto. Virs galvas skaidraja pēcpusdie­nas gaisa lidinājās vanags. Uzpūta vējš, izkliedējot saules siltu­mu. Bērni aizskrēja pa priekšu uz vārtu pusi.

Atkal atpakaļ pie darba, ko? viņa teica Polam.

Laiks atgriezties realajā dzīvē.

Reičela jūlijā bija uzvarējusi vēlēšanās, lai gan nerīkoja gan­drīz nekādu kampaņu. Ar Dzintara istabas atrašanu saistīta sla­va palīdzēja viņai apsteigt abus pretiniekus. Markuss Netlzs cie­ta sakāvi, bet Reičela apciemoja kašķīgo juristu un salīga mieru ar viņu, jo turpmāk bija nolēmusi kļūt saticīgāka.

Tu domā, ka man japaliek tiesneses amata? viņa jautaja.

Tas ir tavs, nevis mans aicinājums.

Es tikai domāju, ka varbūt ta nav tik laba doma. Šis darbs prasa pārāk daudz uzmanības.

Tev jādārā tas, kas tev pašai patīk.

Es kādreiz domāju, ka tiesneses darbs man patīk, bet tagad vairs neesmu tik pārliecinātā.

Es zinu kādu firmu, kas ar lielāko prieku pieņemtu tiesāša­nas nodaļa bijušo Augstākās tiesas tiesnesi.

Ta taču nebūs "Pridžens un Vudvorts"?

Varbūt. Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.

Reičela aplika roku vīram ap vidukli, un viņi soļoja tālāk. Ko­pā ar viņu bija tik jauki. Kādu bridi viņi soļoja klusēdami, un Rei­čela izbaudīja šo piepildīta miera mirkli. Viņa iedomājās par nā­kotni, par bērniem un Polu. Varbūt tiešam visiem butu labāk, ja viņa atgrieztos pie advokates profesijas. "Pridžens un Vudvorts" butu lieliska darbavieta. Viņa pārāudzijas uz Polu un domās atkartoja viņa vārdus.

Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.

Ta nu viņa cieši apskāva viru un šoreiz nesaka strīdēties.