Dzintara istaba

13

Atlanta, Džordžijas Stats

Sestdiena, 10. maijs, 18:50

Karols borja iekārtojās atpūtas krēsla un atkal parlasija rak­stu, kura ieskatījās ikreiz, kad bija jaatsauc atmiņā detaļas. Tas bija žurnālā International Art Reviezv tūkstoš deviņsimt septiņdes­mit otra gada oktobra numurā. Viņš to bija atradis kada no regu­lārajiem Džordžijas štata bibliotēkas apmeklējumiem. Ārpus Krie­vijas un Vacijas prese neizradija lielu interesi par Dzintara istabu. Kopš kārā laika par to tikuši publicēti tikai kadi divdesmit raksti angļu valoda galvenokārt vēstures faktu atkartojumi vai sprie­delēšana par kārtējo teoriju un notikuša iespejamo versiju. Viņam patika raksta sākums Roberta brauninga citāts, ko viņš jau pirmāja lasīšanas reizē bija pasvītrojis ar zilu tinti: "Pēkšņi, ka jau medz. notikt ar retumiem, ta pazuda."

Šis novērojums precīzi atbilda I >/intārā istabai. Kopš tūkstoš deviņ­simt četrdesmit piektā gada neviens to nebija redzējis, un an tās vēs­ture vienmer bija saistīta ar politiskiem nemieriem, navi un intrigām.

Pirmais ieceres autors bija Prūsijas valdnieks Fridrihs I virs ar sarežģītu raksturu, viņš atteicas no vērtīgam balsstiesībām Svē­tas Romas impērijas imperatora vēlēšanas, lai iegutu pats savu mantojamu kārāļvalsti. Tūkstoš septiņsimt pirmāja gada viņš pa­sūtīja Dzintara paneļus kabinetam sava Sarlotenburgas pili. Frid­rihs jau tāpat katru dienu priecājās par Dzintara šaha figūrām, svečturiem un lustrām. Viņš tempa alu no Dzintara kausiem un smēķēja pīpes ar Dzintara iemuti. Kāpēc lai neierīkotu veselu tel­pu ar griezumiem rotātiem sienu paneļiem no grīdas līdz gries­tiem? Ta nu viņš uzdeva galma arhitektam Andreasam Šulteram radīt šo brīnumu.

Būvniecības darbs sākotnēji tika uzticēts dānim Gotfrīdam Volframam, bet tūkstoš septiņsimt septitaja gada viņu nomainīja i rnsts Šahts un Gotfrīds Turo. Vairak nekā četms gadus Šahts un Turo rūpīgi meklēja Baltijas jūras krastos visaugstakas kvalitates dzintaru. Gadsimtiem ilgi šaja piekraste jura izskaloja milzīgus daudzumus skaistā akmens, un Fridrihs pat apmācīja veselus ar­mijas pulkus tā vākšanā. Pēc tam katrs atrastais raupjais Dzintara gabals tika sagriezts piecus milimetrus planas plāksnītēs, no­spodrināts un sakarsēts, lai mainītu ta krasu. Pēc tam šie gabaliņi lika sastiprināti mozaīkas paneļos, attēlojot ziedus, krūšutēlus un heraldiskos simbolus. Katra paneli bija reljefi attēlots Prūsijas ģer­bonis ērglis profila ar kroni galva un pamatne katram pane­lim bija no sudraba, lai pastiprinātu la spīdumu.

Tūkstoš septiņsimt divpadsmitaja gada, kad istaba bija daļēji pabeigta, Krievijas cars Peteris l.ielais ieradas vizītē un apbrīnoja smalko mākslas darbu. Vēl pēc gada Fridrihs I nomira un tronī kapa viņa dēls Fridrihs Vilhelms I. Kā jau dēliem dažkārt mēdz but, Fridriha Vilhelma gaume bija gluži preteja tēvam. Viņš attei­cas vel vairāk tērēt kroņa naudu teva kaprīzei, lika izjaukt pane­ļus, iepakot un nolikt glabašana.

Tūkstoš septiņsimt sešpadsmitaja gada Fridrihs Vilhelms ar Pēteri I .ielo noslēdza Prūsijas Krievijas savienības līgumu pret Zviedriju. Par godu šim notikumam viņš ceremoniāli pasniedza cārām dāvana Dzintara paneļus. Nakama gada janvari tie tika aiz­vesti uz Sanktpeterburgu. Peteris, kuram vairak rupeja Krievijas kārā flotes izveidošana, nevis mākslās darbu kolekcionēšana, noglabaja tos noliktava. Taču pateicība viņš ka atbildes velti iedavinaja Fridriham Vilhelmam divsimt četrdesmit astoņus kareivjus, virpu un vīna kausu, ko pats bija izgatavojis. Kareivju vidu bija piecdesmit pieci auguma garākie gvardi, jo visiem bija zinama Prūsijas kārāļa sajūsma par staltiem kārāvīriem.

Pagāja trīsdesmit gadi, līdz Pētera meita imperatore Flizabete lika galma arhitektam Rastrelli uzstādīt Dzintara paneļus kabi­neta Ziemas pili Sanktpeterburga. Tūkstoš septiņsimt piecdesmit piektaja gada Elizabete lika pārvest paneļus uz vasārās rezidenci Carskoje Selo, trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem no Sanktpeter­burgas, un uzstādīt pilī, kas velak tika nosaukta par Katrīnas pili.

Un tieši tur Dzintara istaba atmirdzēja visa sava krāšņumā.

Turpmāko divdesmit gadu laikā sākotnejiem trīsdesmit sešiem kvadrātmetriem Dzintara paneļu tika pievienoti vel četrdesmit as­toņi kvadrātmetri, visi rotāti ar Romanovu dinastijas ģerboni un smalkiem griezumiem. Šis papildinājums bija nepieciešams, jo Katrīnas pils trīsdesmit pēdas augstas sienas slejas augstak neka telpa, kam paneļi sākotnēji bija paredzēti. Pat Prūsijas kārālis deva savu ieguldījumu šaja darba, aizsūtot davana ar Krievijas caru divgalvaino ērgli rotātu paneli. Pavisam tika izgatavoti astoņdesmit seši kvadrātmetri Dzintara, gatavas sienas rotāja fan­tastiskas figūriņas, ziedu vītnes, tulpes, rozes, gliemežvāki un monogrammas dažados mirdzoši brūnos, sarkanos, dzeltenos un oranžos krasu toņos. Rastrelli ierameja katru paneli reljefā ietvārā Luija XV stila, vertikāli atdalot tos ar šauru spoguļu pilastru pāriem, ko rotaja bronzas kandelabri un viss bija zel­tīts, lai pieskaņotu Dzintaram.

Četru paneļu centru rotaja smalkas Florences mozaīkas no pu­lētas jašmas un ahata, bet tos apņēma zeltīti bronzas ietvari. Šo krāšņumu papildinaja griestu gleznojums un smalks ozolkoka, kļavas, sandalkoka, rožkoka, riekstkoka un mahagonija parkets, kas greznībā neatpalika no Dzintara sienam.

Pieci Kenigsbergas meistari stradaja vaiga sviedros līdz tūk­stoš septiņsimt septiņdesmitajam gadam, kad tika paziņots, ka I >zintārā istaba ir gatava. Imperatore Elizabete ļoti priecājās un izvēlējas to ka iespaidigako telpu arvalstu vēstnieku uzņemša­nai. Ta kalpoja arī ka kunstkatneru Elizabetes un viņai sekojošo caru vērtīgāko retumu izstādīšanai. Līdz tūkstoš septiņsimt seš­desmit piektajam gadam šaja istaba jau bija sakrati septiņdesmit Dzintara priekšmeti lādes, svečturi, tabakdozes, šķīvīši, naži, dakšiņas, krucifiksi un tabernakuli. Tūkstoš septiņsimt astoņdesmitajā gada tiem pievienojās stūra galdiņš ar Dzintara inkrustacijam. Pēdējais jaunieguvums ieradas tūkstoš deviņsimt trispadsmitaja gada Dzintara kronis uz spilventiņa, ko nopirka cars Nikolajs II.

Neticama karta Dzintara paneļi saglabajas simt septiņdesmit gadus un neskarti parcieta arī boļševiku revolūciju. Restauracija tika veikta tūkstoš septiņsimt sešdesmitajā, tūkstoš astoņsimt desmitaja, tūkstoš astoņsimt trīsdesmitajā, tūkstoš astoņsimt septiņ­desmitajā, tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitaja, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit piektaja un tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotaja gada. Apjomīga restauracija lika plānotā četrdesmitajos gados, bet tūk­stoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada divdesmit otraja jūnija Pa­domju Savienība iebruka vācu armija. Līdz četrpadsmitajam jūli­jam Hitlera kārāpuļi bija ieņemuši Baltkrieviju un lielāko daļu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas, sasniedzot Ligas upi nepilnu simt judžu attaluma no Ļeņingradas. Septiņpadsmilaja septembri nacistu kārāspēks ieņēma Carskoje Selo un visas apkartnes pilis, to skaita arī Katrīnas pili, kas komunistu valdīša­nas laika bija pārveidota par valsts muzeju.

Pēdējas dienas pirms vāciešu iebrukuma muzeja darbinieki steidzīgi izveda visus nelielos priekšmetus no Dzintara istabas uz Krievijas austrumiem, bet pašus paneļus noņemt izrādījās ne­iespējami. Izmisīgos centienos paglabt tos, sienas tika aplīmētas ar tapetēm, bet ši maskārāde nevienu nespēja piemānīt. Hitlers pavēlēja Austrumprusijas gauleiteram l.riham Koham nogādāt Dzintara istabu uz Kēnigsbergu, kur, pec fīrera domam, bija tas īstā vieta. Seši viri pūlējās trīsdesmit sešas stundas, līdz izjauca paneļus, un divdesmit tonnas Dzintara tika rūpīgi iepakotas kas­tēs, ar kravas auto un vilcienu aizvestas un velak uzstādītas Kenigsbergas pili kopa ar bagatlgu Prūsijas mākslās darbu kolekci­ju. Kada vācu avīze tūkstoš deviņsimt četrdesmit otraja gada tika paziņots, ka istaba "beidzot atgriezusies mājās, sava istaja vietā, kas ir arī vienīgā Dzintara izcelsmes vieta". Tika nodrukātās ska­tu kartītes ar atgūtā krāšņumā atteliem. Dzintara istaba kļuva par vispopulārāko muzeja apskates objektu nacisma laika.

Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada augusta sabiedroto speķi pirmoreiz bombardēja Kenigsbeigu. Tika bojāti daži spoguļu pilastri un nedaudzi mazakie Dzintara paneļi. Kas notika talak, nav skaidri zināms. Kada bridi no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim, kad padomju armija tuvojās Kenigsbergai, Kohs pavēlēja iepakot Dzintara paneļus kastes un pa­slēpt restorāna Blutgericht pagraba. Pēdējais vācu dokuments, kura minēta Dzintara istaba, ir datēts ar tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada divpadsmito janvari, un taja teikts, ka paneļi tiek iepa­koti sūtīšanai uz Saksiju. Kada bridi Dzintara istabas glabātaja Al­frēda Kodes uzraudzība kastes tika iekrautas kravas automašīnas. Pēdējoreiz kastes redzetas tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada sestaja aprīli, kad automašīnas atstaja Kēnigsbergu.

Borja nolika rakstu.

Ikreiz, kad viņš bija tik tālu izlasījis, viņam atkal ienaca prata vardi raksta sakuma: "Pēkšņi, ka jau medz notikt ar retumiem, ta pazuda."

Cik patiesi.

Pēc brīža viņš vēlreiz pāršķirstīja papīrus uz ceļiem atvērtaja mapē. Tās bija gadu gaita sakratas citu rakstu kopijas. Viņš parlaida paviršu skatienu dažiem no tiem, atsaucot atmiņa zīmīgas detaļas. Atcerēties bija patīkami.

Līdz zinamai robežai.

Viņš piecēlās no atpūtas krēsla un izgāja no iekšpagalma, lai aizgrieztu krānu. Bagatigi aplaistītais dārzs vizuļoja ūdens lāsī­tes. Viņš bija nogaidījis visu dienu, cerība, ka uznāks lietus, bet pagaidam pavasari valdīja sausums. I.usija sedeja iekšpagalma, taisni izslejusies, ar spožajam acīm vērodama katru saimnieka kustību. Viņš zināja, ka kaķenei nepatīk zāle, sevišķi slapja zale, un ta ir visai izlepusi kopš apmešanās uz dzīvi istaba.

Vecais virs paņēma mapi.

Nac, kaķīt, iesim iekša.

Kaķene sekoja viņam pa sētas durvīm virtuvē. Viņš nosvieda mapi uz letes blakus savam vakariņām bekona ietītu fileju, kas marinejas terijaki mērcē. Viņš jau gatavojas likt vārīties kukuruzu, kad atskanēja durvju zvans.

Viņš gausi izsoļoja no virtuves un devās uz ārdurvju pusi. Lusija sekoja. Ieskatījies actiņu, viņš ieraudzīja vīrieti tumša, lietišķa uzvalka ar baltu kreklu un svītrainu kaklasaiti. Droši vien atkal kadi mormoņi vai Jehovas liecinieki. Viņi pārāsti naca ap šo lai­ku, un vecajam vīram patika ar tiem aprunaties.

Viņš atvēra durvis.

Karls Beitss? Kādreiz saukts Karols Borja?

Jautajums parsteidza viņu nesagatavotu, un acu skatienā pazi­bēja apstiprinoša atbilde.

Iis esmu Kristiāns Knolls, paziņoja vīrietis.

Viņš mnaja ar tikko manamu vācu akcentu, kas Borjam uzreiz izsauca nepatiku. Pārādijas vizītkarte ar šo vardu un uzvārdu rel­jefiem melniem burtiem un nodarbošanos: ZUDUŠU SENLIETU ATGŪŠANA. Minhenes adrese un talruņa numurs. Vecais virs no­pētīja atnaceju. Ap četrdesmit pieciem gadiem, platiem pleciem, viegli viļņaini gaiši mati, vēja aprauta seja, iedegusi kanēļa kra­sā, un pelekas acis ledaini skarba seja tada, kas pieprasa uz­manību.

Ko jums no manis vajag, Knolla kungs?

Vai drīkstu? Svešinieks gribēja iet iekša.

Atkarīgs no ta, ko jūs gribat.

Vēlos parunat par Dzintara istabu.

Borja gribēja iebilst, bet tad pardomāja. Jāatzīst, ka šadam ap­meklējumam viņš bija gatavojies jau gadiem ilgi.

Knolls sekoja viņam darbistaba. Viņi abi apsēdas. Iusija ziņ­kāri apmeta loku viņiem apkart, tad uzlēca uz kada cita krēsla.

jūs strādājāt krievu laba? Borja jautaja.

Knolls papurinaja galvu.

Es varētu samelot un teikt ja, bet ta nav. Mans darba devejs ir kāds privāts kolekcionārs, kas mekle Dzintara istabu. jūsu var­du un adresi es nesen atradu dažos dokumentos padomju laika arhīva. Šķiet, ka jūs arī kādreiz esat to meklējis.

Borja pamāja ar galvu.

Tas bija ļoti sen.

Knolls iebāza roku žaketes kabatā un izņēma trīs salocītas pa­pīra lapas.

Šīs atsauces es atradu padomju arhīvos. Tajās jūs tiekat saukts par Yxo.

Borja aplūkoja papīrus. Jau vairakus gadu desmitus viņš ne­bija lasījis slavu burtus.

Tas bija mans vārds Mauthauzena.

Jūs bijāt tur ieslodzīts?

Daudzus mēnešus. Viņš uzlocīja kreiso piedurkni un pārādīja tetovējumu. -10901. Es mēģināju to noņemt, bet neizdevās. Vācieši visu dārā kārtīgi.

Knolls noradīja uz papīriem.

Ko jūs zināt par Dāņu Čapajevu?

Viņš ievēroja, ka Knolls palaida gar ausim dzēlīgo piezīmi par vāciešiem.

Daņa bija mans pārinieks. Mes strādājām kopa līdz manai aiziešanai.

Kapec jūs sakat strādāt Komisijas laba?

Borja nopētīja apmekletaju, apsvērdams, vai atbildēt uz šo jautajumu. Jau gadu desmitiem viņš nebija runājis par šo tēmu. Visu par to zinaja tikai Maija, bet viņa pirms divdesmit pieciem gadiem šis ziņas paņēma līdzi kapa. Reičela zinaja pietiekami daudz, lai saprastu un nekad neaizmirstu. Vai viņam par to bija jaruna? Ka­pec ne? Viņš jau bija vecs virs, viņa dienas bija skaitītas. Kāda t.im vairs nozīme?

Pēc izkļūšanas no nāves nometnes es atgriezos Baltkrievija, bet manas dzimtenes vairs nebija. Vācieši bija uzklupuši ka sise­ņu bars. Visi manas ģimenes locekļi nogalinati. Komisija šķita laba iespēja palīdzēt atjaunošana.

Es esmu rūpīgi pētījis Komisiju. Interesanta organizācija. Na­cisti, protams, laupīja, bet padomju armija tos daudzkart pārspē­ja. Kareivjiem laikam pietika ar tādiem sīkiem greznuma priekš­metiem ka pulksteņi un velosipēdi, bet virsnieki sūtīja uz mājam veselus vagonus un lidmašīnas ar mākslās darbiem, porcelānu un dārglietām. Miljoniem dažadu lietu, spriežot pec visa.

Borja protestējot papurinaja galvu.

Ta nebija laupīšana. Vācieši izpostīja musu zemi, mājas, rūp­nīcas, pilsētas. Nogalinaja miljoniem cilvēku. Toreiz mūsējie to uz­skatīja par zaudējumu kompensāciju.

Bet tagad? Knolls laikam pamanīja viņa vilcināšanos.

Es piekritu. Laupīšana. Komunisti bija vel sliktāki par na­cistiem. Apbrīnojami, ka laiks atver cilvēkam acis.

Knollu šis atzinums acīmredzot iepriecināja.

Komisija pārvērtās par savu parodiju, vai piekrītat? Un palī­dzēja Staļinam aizsūtīt miljoniem cilvēku uz gulagiem.

Tapec arī es atstaju valsti.

Vai Čapajevs vel ir dzīvs?

Šis jautājums naca tik pēkšņi. Negaidīti. Noteikti tīši iecerēts tikpat atras atbildes panakšanai. Borja gandnz pasmaidīja. Knolls bija gudrs.

Nav ne jausmas. Neesmu redzējis Dāņu, kopš izbraucu no valsts. Reiz bija atnācis VDK aģents. Liels, smirdīgs čečens. Es vi­ņam pateicu to pašu.

Tas bija ļoti drosmīgi, beitsa kungs. Ar VDK jokot nedrīkst.

Ilgi gadi padarījuši mani drosmīgu. Ko tad viņš varēja da­rīt? Nogalina! vecu viri? Tie laiki jau pagajuši, Herr Knoll.

Uzrunu Herr, nevis kungs, viņš izvēlējās tīši, bet Knolls atkal izlikās to nemanam. Vācietis mainīja sarunas tēmu.

Esmu iztaujajis daudzus bijušos meklētājus. Teļeginu. Zernovu. Vološinu. Bet Čapajevu man ta arī neizdevās atrast. Līdz pagājušajai pirmdienai es pat neko nezināju par jums.

Pārejie mani nepiemineja?

-ļa butu pieminējuši, es butu ieradies pie jums atrak.

Tas nebija nekāds brīnums. Tapat ka Borja, arī parejie bija iemācījušies turēt muti ciet.

Es zinu Komisijas vēsturi, turpinaja Knolls. Ta algoja aģentus mākslās darbu meklēšanai Vacija un Austrumeiropa. Sacentas ar armiju par tiesībām laupīt. Taču tās darbība bija tīri veiksmīga un izdevās atrast Trojas zeltu, Pergamonas altari, Rafa­ela "Siksta Madonnu" un, cik man zināms, visu Drezdenes muze­ja kolekciju.

Borja pamāja ar galvu.

Daudz, daudz, mākslās darbu.

Un, cik man zināms, daudzi no šiem mākslās darbiem tikai i.igad ierauga dienas gaismu. I.ielaka daļa gadu desmitiem bijusi paslēpta pilis vai noglabata dārgumu krātuves.

Es lasīju rakstus. Glusnost. borja nolēma pariet pie galvenā.

Jus domājāt, ka es zinu, kur ir Dzintara istaba?

Ne. Tad jau jūs butu to atradis.

Bet varbūt labak, lai ta paliek neatrasta.

Knolls papurinaja galvu.

Cilvēks ar jūsu izglītību, mākslās mīļotājs noteikti nepie­ļautu, lai tadu unikālu meistardarbu iznīcina laiks un dabas ap­stākļi.

I Dzintars ir mūžīgs.

Bet ta apdares forma gan ne. Varbūt astoņpadsmita gadsim­ta mastikas nebija tik kvalitatīvas.

Jums taisnība. Ja paneļus tagad atrastu, tie izskatītos pēc iz­jukušam mozaīkas miklam.

Mans darba devējs ir gatavs apmaksai šīs miklas salikšanu.

Kas ir jūsu darba devejs?

Vācietis pasmaidīja.

To es nedrīkstu teikt. Šis cilvēks veļas palikt nezināms. Kā jau zināt, kolekcionāru pasaulē ir bīstami but pārāk slavenam.

Viņš uzņēmies drosmīgus meklejumus. Dzintara istabu ne­viens nav redzējis vairāk neka piecdesmit gadus.

Bet iedomājieties, Herr Beits, atvainojiet, Beitsa kungs…

Borja.

Labi, Borjas kungs. Iedomājieties, ja Dzintara istabu atjau­notu visa tas kādreizējā krāšņumā. Kāds skats tas butu! Līdz mūs­dienām saglabajušas tikai dažas krasu fotogrāfijās un arī dažas melnbaltas, kas, protams, ne tuvu nespej atainot tas skaistumu.

Hs redzēju šos attēlus, veicot meklējumus. Pirms kārā redzeju arī pašu istabu. Tiešam apbrīnojams skaistums. To nav iespē­jams pārādīt neviena fotogrāfijā. Skumji, bet šķiet, ka ta ir zudusi uz mūžiem.

Mans darba devējs atsakas tam ticēt.

Ir gluži ticamas liecības, ka paneļi tika iznicināti masivaja Kēnigsbergas bombardēšana tūkstoš deviņsimt četrdesmit cetur­tajā gada. Daži doma, ka tie guļ Baltijas juras dzelmē. Es pats pē­tīju "Vilhelma Gustlofa" bojāeju. Deviņi tūkstoši piecsimt cilvēku gāja boja, kad krievi nogremdēja kuģi. Daži doma, ka Dzintara istaba bija tā kravas tilpne. Aizvesta ar kravas furgoniem uz Dancigu, bet pec tam iekrauta kuģi vešanai uz Hamburgu.

Knolls sagrozijas krēsla.

Es arī pētīju "Gustlofa" bojāeju. I iecibas labakaja gadījuma ir pretrunīgas. Atklāti sakot, vislicamakais stāsts, ko esmu atra­dis, ir tāds, ka nacisti aizveduši paneļus no Kēnigsbergas uz kā­dām raktuvēm pie Getingenes kopa ar munīciju. Kad tūkstoš de­viņsimt četrdesmit piektaja gada briti okupēja šo teritoriju, viņi uzspridzināja raktuves. Taču arī šaja versija, tapat ka visās citas, ir savas neskaidrības.

Daži pat apgalvo, ka amerikaņi atrada paneļus un aizveda ar kuģi uz Ameriku.

To arī es esmu dzirdējis, lapai ka versiju, ka krievi paši ir atraduši paneļus un paslēpuši kada slepena vieta, kas nav zinā­mā nevienam no pašreizējas vārās aprindam. Zinot milzīgo sa­laupīto vērtību apjomu, tas ir gluži iespējami. Taču, zinot šī dār­gumā vērtību un velmi pec ta atgūšanas, tas nav ticami.

Šķiet, apmeklētājs labi parzinaja šo jautajumu. Borja tikko bija parlasijis rakstus par visam šim teorijām. Viņš cieši ieskatijas va­cieša akmenscietaja seja, bet vienaldzigājas acis nevarēja izlasīt viņa domas. Viņš atcerējās, cik lielas pulēs jāpieliek, kamēr iemā­cās neuzkrītoši nesat šadu masku.

Vai no lasia jūs nemaz nebaidaties?

Knolls pasmaidīja.

Hsmu par to dzirdējis. Bet tadi maņi domāti nezinošajiem vai sensāciju medniekiem.

Cik es esmu nepieklājīgs! borja pēkšņi attapas. Vai velalies kaut ko dzeramu?

Neatteiktos, atbildēja Knolls.

Tūlīt atgriezīšos. Viņš norādīja uz kaķi, kas snauda uz div.ina. Lusija jums pakavēs laiku.

Viņš devās uz virtuvi, pa ceļam vēlreiz uzmetot skatienu ap­meklētajam, tad atvēra divviru durvis. Piepildīja divas glazēs ar ledu un uzlēja uz ta teju. Ielika ledusskapi joprojām marinade mirkstošo fileju. Viņam pat bija pārgājusi ēstgriba, jo prāts dru­džaini rosījās gluži ka senajos laikos. Viņš pamanīja, ka mape ar rakstu kopijām joprojām metajas uz letes.

Borjas kungs? sauca Knolls.

balsij sekoja soļi. Varbūt labak nevajadzētu radīt viņam tos rakstus. Vecais virs aši atvēra ledusskapi un ieslidinaja mapi aug­šēja plaukta tieši zem saldētavas. Tikko viņš bija aizvēris ledus­skapja durvis, virtuve ienaca Knolls.

-Ja, Herr Knoll?

Vai drīkstu izmantot jūsu labierīcības?

Tālāk pa gaiteni. Pretī darbistabai.

Paldies.

Viņš ne mirkli neticeja, ka Knollam tiešām ir vajadzība izman­tot tualeti. Drīzāk viņš grib netrauceti nomainīt kaseti kabatas dik­tofonam vai izmantot šo brīdi, lai papētītu maju. Šadu triku viņš pats savulaik bieži izmantoja. Šis vācietis saka krist viņam uz ner­viem. Viņš nolēma mazliet pajokot. Izņēma no skapīša pie izliet­nes caurejas zāles, ko bija spiests lietot vismaz vienreiz nedēļā savu vecīgo zarnu kūtrās darbības deļ. Iebera bezkrāsainās un bezgaršīgas granulas viena no glazem un samaisīja. Tagad šim okšķerim tiešam būs jāskrien uz tualeti.

Viņš ienesa atdzesētās glāzes darbistaba. Knolls atgriežas, pa­ņēma piedāvāto glāzi un iedzera vairakus lielus malkus.

Lieliski! viņš uzslavēja. īsti amerikānisks dzeriens. Le­dus teja.

Mes ar to lepojamies.

Mes? jūs uzskalat sevi par amerikāni?

Es te esmu daudzus gadus. Tagad te ir manas mājas.

Vai Baltkrievija atkal nav neatkarīga?

Vecais virs gandrīz nospļāvās.

Valsts vaditaji nav labaki par komunistiem. Apturēja konsti­tūciju. īsti diktatori.

Vai cilvēki paši nepiešķīra Baltkrievijas prezidentam tadu rī­cības brīvību?

Baltkrievija drīzāk ir Krievijas province, nevis neatkarīga valsts. Lai atbrīvotos no verdzības, vajadzīgi gadsimti.

-Jums laikam nepatīk ne vācieši, ne komunisti.

Vecajam vīram sāka apnikt ši saruna, kas lieki atgadinaja viņa lielo naidu pret vāciešiem.

Sešpadsmit meneši nāves nometnē nav nekāds nieks.

Knolls iztukšoja tējas glāzi. Nošķindeja ledus gabaliņi, kad

viņš to nolika uz kafijas galdiņa.

Borja turpinaja:

Vācieši un komunisti izpostīja Baltkrieviju un Krieviju. Na­cisti Katrīnas pili ierīkoja bārākas, bet pēc tam šautuvi. Es tur biju pēc kārā. No kārāliska skaistuma nekas daudz nav palicis pari. Vai tad vācieši necentās iznicināt Krievijas kulturu? Sabombardeja pilis drupas, lai mūs pārmācītu?

Borjas kungs, es neesmu nacists, tapec nevaru atbildēt uz jūsu jautajumu.

Bridi valdīja saspringts klusums. Tad Knolls ierunājās.

Varbūt pietiks strideties? Vai jūs atradāt Dzintara istabu?

Ka jau teicu, tā ir zudusi uz mūžiem.

Nezin kapec es jums neticu?

Borja pārāustīja plecus.

Es esmu vecs virs. Drīz miršu. Man nav jēgas melot.

Par pedejo apgalvojumu gan man jašaubas, Borjas kungs.

Viņš cieši ieskatijas Knollam acīs.

Es jums kaut ko pastastišu varbūt tas jums palīdzes mek­lējumos. Dažus mēnešus pirms Mauthauzenas krišanas nometne ieradas Gērings. Viņš piespieda mani palīdzēt četru vāciešu spī­dzināšana. Gerings lika tos kailus piesiet pie stabiem ledaina auk•.luma. Mes tiem lejam virsu ūdeni, līdz viņi nosala līdz nāvei.

Un kadeļ tas viss?

Gērings gribēja jūs Bernstein-Zimtner. I .aikam šie četri kareiv|i piedalījās Dzintara paneļu izvešanā no Kenigsbergas pirms krie­vu iebrukuma. Gērings gribēja Dzintara istabu, bet Hitlers dabūja to pirmais.

Vai kāds no kareivjiem kaut ko pateica?

Neko. Tikai kliedza Mein Fūhrer!, kamēr nosala līdz nāvei. Man vel tagad reizēm sapņos radas viņu sasalušas sejas. Savadi, I lerr Knoll, bet savā ziņā es esmu kadam vācietim pateicību parādā par savu dzīvību.

Kā tā?

Ja kāds no tiem četriem saktu runāt, Gērings piesietu pie sta­ba mani un nogalinatu tada paša veidā. Viņš bija noguris no atminam. Vajadzēja izdabūt šo okšķeri ārā no mājas, kamēr caur­ejas zāles nebija sākušas iedarboties. Varbūt tas notiks mašma pa ceļam uz viesnīcu. Es ienīstu vāciešus, Herr Knoll. Ienīstu ko­munistus. Es neko nepateicu VDK. arī jums neteikšu neko. Ta­gad ejiet projām!

Knolls laikam nojauta, ka nav vērts turpināt iztaujašanu, un piecēlās.

Labi, Borjas kungs. Nebušu uzstājīgs. Teikšu jums ar labvakaru.

Viņi devas uz priekšnamu, un Borja atvēra ārdurvis. Knolls izgāja ārā, pagriezās un atsveicinoties pasniedza roku. Pavisam bezrūpīga žesta, šķiet, vairak pieklājībās neka pienākuma dej.

Bija prieks iepazīties, Borjas kungs.

Viņš atkal atcerejas vācu kareivi Matiasu, kailu svelošaja auk­stumā, un viņa atbildi uz Gēringa pratinašanu.

Viņš iespļava pastieptaja plauksta.

Knolls neko neteica un kadu mirkli neizkustējās no vietas. Tad mierīgi izvilka no bikšu kabatas mutautiņu un noslaucīja roku, kamēr durvis aizcirtas tieši viņam seja.