Dzintara istaba

50

Prāga, Čehijas Republika

18:50

Spīdīga, zeltaini pelēka privāta lidmašīna ripoja pa skrejceļa as­faltu, pamazam apstajoties. Motori apklusa. Suzanna un Lorings pievakares pustumsa staveja un gaidīja, kamēr strādnieki novieto­ja metala kāpnes pie atvērtajam lidmašīnas durvīm. Francis Felners izkāpa pirmais, ģērbies tumšā uzvalka ar kaklasaiti. Monika seko­ja viņam, balta džemperi ar augstu apkakli, tumši zila pieguloša jakā un šauros džinsos. Tipiski, nodomāja Suzanna. Neķītrs snobisma un seksualitātes apvienojums. Un, lai gan Monika Felnere tikko bija izkāpusi no miljoniem vērtas privātās lidmašīnas vienā no lepnakajam Eiropas lielpilsētu lidostām, viņas seja pauda nesleptu nicinājumu, it ka sperot kāju netīros graustos.

Monika bija tikai trīs gadus vecāka par Suzannu. Viņa saka pārādities kluba pasakumos pirms paris gadiem, nemaz neslēp­dama pārliecību, ka drīz vien stāsies tēva vietā. Viņa vienmēr visu bija ieguvusi viegli un bez piepūles. Suzannas dzīve bija pa­visam citāda. Lai gan viņa uzauga Loringa pili, viņai vienmer bija cītīgi jāstrādā, jāmācās, jāpieliek lielas pulēs, lai kaut ko panaktu. Viņa bieži apcereja jautājumu, vai Knolls bija viņu domstarpī­bu iemesls. Monika daudzkart nepārprotami bija likusi saprast, ka Kristiāns ir viņas īpašums. Vel pirms dažām stundām, pirms Lorings bija pavēstījis par Lukovas pils mantošanu, viņa pat nebi­ja iztēlojusies tadu dzīvi ka Monikai. Bet tagad, kad šādas izre­dzes bija kļuvušas gluži realas, viņa nespēja nedomāt, ko gan teiktu darga Monika, ja zinātu, ka drīz viņas būs vienlīdzīgas.

Lorings pagāja uz priekšu un moži paspieda Felnera roku. Pēc tam apskava Moniku un viegli noskūpstīja uz vaiga. Felners svei­cināja Suzannu ar smaidu un pieklājīgu galvas mājienu kā kluba biedrs aģentu.

Brauciens uz Lukovas pili Loringa mersedesa bija patīkams un samērā kluss, sarunas risinājās tikai par politiku un biznesu. Kad viņi ieradās, ēdamzālē bija klāts vakariņu galds. Kad tika pa­sniegts galvenais ēdiens, Felners vāciski apjautajas:

Frnst, kas gan tik svarīgs noticis, ka mums jaruna tieši šova­kar?

Suzanna bija ievērojusi, ka līdz šim Lorings bija uzturējis drau­dzīgu noskaņu, cenzdamies ar vieglu tērzēšanu noskaņot viesus labvēlīgi. Tagad viņas darba devejs nopūtas.

Runa ir par Kristiānu un Suzannu.

Monika uzmeta Suzannai zīmīgu skatienu, ko viņa bija redzē­jusi arī līdz šim un nevarēja ciest.

Es zinu, atbildēja Lorings, ka Kristiāns šahtas sprādzie­nā necieta. Un nešaubos, ka tu zini, ka sprādzienu izraisīja Su­zanna.

Felners nolika nazi un dakšiņu un pārāudzijas uz namatēvu.

Abi šie fakti mums ir zināmi.

Un tomēr jau divas dienas tu joprojām apgalvo, ka nezini, kur atrodas Kristiāns.

Godīgi sakot, es nedomāju, ka ta butu tava darīšana. Un to­mēr es brīnījos, kāpēc tas tevi ta interese? Tagad Felnera balss bija kļuvusi asaka, izlikšanās atmesta.

Fs zinu par Kristiānā braucienu uz Sanktpēterburgu pirms divām nedeļām. Ar to arī viss sakās.

Mes pieņemam, ka jūs maksajat arhivārām, Monika ieru­nājās enerģiskāk neka tevs.

Velreiz jautaju, Ernst, kāds ir ši uzaicinajuma mērķis? neatlaidas Felners.

Dzintara istaba, Lorings mierīgi atbildēja.

Un kas ir ar to?

Paediet vakariņas. Pēc tam parunāsim.

Patiesību sakot, es neesmu izsalcis. Tu tadā steiga liki mums lidot trīssimt kilometrus, lai parunatu nu tad runāsim arī.

Lorings salocīja salveti.

Labi, Franci, lai notiek. Nāciet abi man līdzi.

Suzanna sekoja Loringam, kurš veda viesus caur pils apakšstava labirintiem. Plašie gaiteņi stiepās gar telpām, kas bija pil­nas ar bezgala vertigiem mākslas darbiem un senlietām. Šī bija Loringa oficiālā kolekcija, ko viņš bija veidojis sešdesmit gadus, bet pirms tam vel vismaz simt gadus viņa tēvs, vectēvs un vecvectevs. Šajas izstāžu zālēs glabajas daži no visā pasaule vertigakajiem mākslas darbiem Loringa oficiālās kolekcijas īstais ap­joms bija zināms tikai viņam pašam un Suzannai. Visas šis bagatibas droši sargāja biezi mūri un vientuļas lauku muižas no­slēgtība bijušaja komunisma bloka valstī.

Un drīz tas viss piederes viņai.

Fs gatavojos pārkāpt vienu no mūsu svētakajiem noteiku­miem, paziņoja Lorings. Ka labas gribas apliecinājumu vēlos pārādīt jums savu privāto kolekciju.

Vai tas ir nepieciešams? iejautajas Felners.

Manuprat, ja.

Viņi pagāja gārām Loringa kabinetam un pa garu gaiteni de­vās uz vientuļu telpu ta gala. Ta bija šaura astoņstura forma ar arkam rotātiem velvetiem griestiem. Sienu gleznojumos bija attē­lotas zodiaka zīmes un apustuļu portreti. Vienu stūri aizņēma ma­sīva fajansa podiņu krāsns. Gar sienām slejas riekstkoka plaukti, kuru septiņpadsmitā gadsimta koksni rotāja Āfrikas ziloņkaula inkrustācijas. Stiklotās vitrīnas bija pārpilnās ar sešpadsmita un septiņpadsmitā gadsimta porcelānu. Felners un Monika apstājās un aplūkoja skaistakos eksponātus.

Romānikas zale, paskaidroja Lorings. Nezinu, vai jūs esat šeit bijuši.

Neesmu, atbildēja Felners.

Es arī ne, piebalsoja Monika.

Šeit es glabāju pašus vērtīgākos stikla traukus. Lorings no­radīja uz podiņu krāsni. Ta ir tikai skata pec, bet gaiss nāk no šejienes. Viņš noradīja uz režģi grīda. īpaša ventilācija, jums noteikti ir tāda pati.

Felners pamāja ar galvu.

Suzanna, Lorings aicināja.

Viņa piegāja pie viena no koka skapjiem, ceturta sešu plauktu rinda, un klusā balsi lēni noteica:

Pārāsts notikums, kas izraisīja pārāstu parpratumu. Ska­pis kopa ar mura sienas daļu pagriežas ap centrālo asi un apstā­jas pusceļā, izveidojot ieeju abas pusēs.

Balss atpazīšanas tehnoloģija, kas uzstādītā manai un Su­zannas balsij. Daži no maniem darbiniekiem zina par šis telpas esamību. Jo ta taču laiku pa laikam ir jāuzkopj. Taču mani ļaudis, tapat kā droši vien arī tavejie, Franci, ir pilnīgi uzticami un ārpus šis pils sienam nesaka neviena lieka vārda. Tomēr drošības labad mes mainam paroli katru nedēļu.

Šonedēļ ta ir interesanta, ieminējās Felners. Kafka, vai ne? Stāsta "Pārāsts parpratums" pirmie vardi. Cik atbilstoši!

Lorings pasmaidīja.

Mums taču jācienā savi Bohemijas rakstnieki.

Suzanna pakapas sāņus, ļaujot Felneram un Monikai ieiet pir­majiem. Monika paspraucās viņai gārām, uzmetot vēsa nicināju­mā skatienu. Suzanna sekoja Loringam un iegāja pedeja. Plašajā slepenaja telpa tapat atradās vitrīnas, gleznas un gobelēni pie bal­sinātajam mura sienam.

Nešaubos, ka tev arī ir līdzīga telpa, Lorings teica Felne­ram. Tas viss ir savakts vairāk neka divsimt gadu laika. Pēdējos četrdesmit gadus kopa ar klubu.

Felners un Monika apstaigāja vitrīnas.

Brīnišķīgas lietas, uzslavēja Felners. Daudzas es atceros no prezentācijām. Bet kaut ko tu, Ernst, esi noklusējis. Viņš no­rādīja uz nomelnejušu galvaskausu zem stikla kupola. Pekinas cilvēks?

-Tas pieder musu ģimenei jau kopš kārā laikiem.

Cik atceros, tas pazuda Ķīna transportēšanas laika uz Sa­vienotajam Valstīm.

Lorings pamāja ar galvu.

Mans tēvs iegādājas to no zagļa, kurš nozaga to juras kāj­niekiem, kas bija atbildīgi par izvešanu.

-Apbrīnojami. Tā ir liecība par musu senčiem pusmiljona ga­du sena pagatnē. Ķinieši un amerikaņi butu gatavi uz visu, lai to atgūtu. Un tomēr te nu tas ir, paša Bohemijas vidu. Mes dzīvo­jam dīvaina laika, vai ne?

Tieši ta, vecais draugs, tieši ta. Lorings noradīja uz divviru durvīm telpas dziļumā. Uz turieni, Franci.

Felners devas pie augstajam, lakotajām durvīm. Tās bija no­krāsotas baltas un rotātās ar zeltītiem reljefiem. Monika sekoja tēvam.

Suzanna ievēroja, ka Monika beidzot uz brīdi pieklususi. Fel­ners pasniedzas pec misiņa rokturiem, nospieda tos un atvēra durvis.

Svētā Dievmāte! iesaucas Felners, ieejot spoži apgaismo­tajā zale.

Telpa bija precīza kvadrāta forma, ar augstiem, arkam rotātiem, koši apgleznotiem griestiem. Trīs no četrām sienam klāja viskija krasas Dzintara mozaīkas gabaliņi, kas bija iedalīti skaidri izteik­tos paneļos. Tos citu no cita atdalīja spoguļu pilastri. Garos, slai­dos augšējos paneļus no zemakajiem, taisnstūrainajiem apakšē­jiem paneļiem atdalīja Dzintara reljefi, kas radīja klasisku paneļu efektu. Pie sienam rotājās tulpes, rozes, skulptura veidotas gal­vas, figūras, gliemežvāki, ziedi, monogrammas, ārābeskas un zie­du vītnes viss no Dzintara. Daudzus apakšējos paneļus rotaja Romanovu ģerbonis reljefs Krievijas caru divgalvu ērglis. Citi zeltīti reljefi ka vīnstīgas vijas virs augšējo paneļu augšmalām un virs trim baltam divviru durvīm. Virs augšejiem paneļiem un starp tiem rotājās eņģelīšu figūras un sieviešu krūšutēli, tie apņēma arī durvis un logus. Pie spoguļu pilastriem bija piestiprināti zeltīti svečturi ar spoži iedegtam elektriskam svecem. Grīdu klaja spī­dīgs parkets ar tikpat sarežģītu rakstu kā Dzintara sienu pane­ļiem, un katra spuldze atspīdēja pulētājā virsma kā tālas saules atblazma.

Lorings ienaca zālē.

Viss ir tieši tapat ka Katrīnas pili. Kvadrats ar desmit metrus gārām maļam un septiņarpus metrus augstiem griestiem.

Monika spēja savaldīties labak neka tevs.

Un tāpēc vajadzēja visas tas spoles ar Kristiānu?

Jūs bijāt piekļuvuši mazliet par tuvu. Šis noslēpums tika glabats vairak neka piecdesmit gadus. Fs nevarēju riskēt, lai mani atmasko krievi vai vācieši. jūs taču vārāt iedomāties, kā viņi uz to reaģetu.

Felners aizgāja līdz telpas tālākajām stūrim un aplūkoja grez­nu Dzintara galdiņu, kas bija precīzi ievietots divu apakšējo pa­neļu savienojuma vieta. Pēc tam piegāja pie vienas no Florences mozaīkām, ko veidoja pulēti krasaini akmeņi, ievietoti zeltītas bronzas ietvaros.

Apbrīnojami. Es ne mirkli neticēju tam pasaciņam. Vieni ap­galvoja, ka krievi paslēpa paneļus pirms nacistu ierašanas Katrī­nas pilī. Citi ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada pēc bombardēšanas Kenigsbergas drupas atrastas sabojatu paneļu drumslas.

Pirmais apgalvojums neatbilst patiesībai. Krievi nevareja aizgadat projām četras mozaīkas. Viņi mēģina ja izjaukt vienu no augšējiem Dzintara paneļiem, bet tas izjuka. Viņi nolēma atstat vi­su pārējo, arī mozaīkas. Bet otrs apgalvojums ir patiess. Tas bija Hitlera viltus gājiens.

Ka to saprast?

Hitlers zināja, ka Gērings grib iegūt Dzintara paneļus. Viņš zinaja arī par Koha uzticību Geringam. Tapec fīrers pats perso­niski pavēlēja izvest paneļus no Kenigsbergas un nosūtīja evaku­ācijas veikšanai īpašu SS vienību katram gadījumam, ja rodas konflikts ar Gēringu. Tadas savadas attiecības bija Hitleram ar Gēringu. Pilnīga abpusēja neuzticēšanas, bet arī pilnīga atkarība vienam no otra. Tikai pašas beigas, kad Bormans apmeloja Gē­ringu, Hitlers vērsās pret viņu ar visu bardzību.

Monika piegāja pie logiem pavisam bija trīs logi ar divdesmit rutim katrs, kas sniedzās no grīdas līdz sienas vidum, bet virs tiem bija pusmeness formas arkveida logi ar astoņam rutim. Apakšējas logu vertnes patiesībā bija divviru durvis, kas izveidotas logu for­ma. Aiz tam spīdēja gaisma un bija redzams tads ka darza skats.

Lorings pamanīja viņas interesi.

Šo telpu no visam pusēm apņem mura sienas, un no ārpu­ses pat nevar nojaust par tas esamību. Es liku uzgleznot uz sie­nas šo ainavu un izveidot tadu apgaismojumu, kas radītu ārpa­saules skata ilūziju. Oriģinālā Dzintara istaba bija ar skatu uz Kat­rīnas pils lepno pagalmu, tapec es izvēlējos deviņpadsmitā gad­simta ainavu tajā laika, kad pagalms tika paplašinats un iežogots. Viņš piegāja tuvāk Monikai. Vārtu metalkalumi tāluma ir atvei­doti precīzi. Zale, krūmi un ziedi gleznoti, vadoties pec tā laika zīmejumiem. Tiešam apbrīnojami. Izskatas, it ka mēs atrastos pils otraja stāva. Vai vārāt iedomāties armijas parādes, kas bieži tika tur rīkotas? Augstmaņi devās vakārā pastaiga, tālumā bija dzir­dams orķestra mūzikas pavadījums.

Asprātīgi. Monika atkal pievērsās Dzintara istabai. Ka jums izdevās tik precīzi izgatavot paneļu kopijas? Es pagajušajā vasarā biju Sanktpēterburga un apskatīju arī Katrīnas pili. Res­taurēta Dzintara istaba bija gandrīz gatava. Nomainīti reljefi, zel­tījumi, logi un durvis, un arī daudzi paneļi. Tīri labs darbs, bet nav salidzinams ar šo.

Lorings nostājās zāles centra.

Atbilde ir pavisam vienkārša, mana dārga. Lielākā daļa no visa, ko jūs šeit redzat, ir oriģināli, nevis kopijas. Vai zināt vēs­turi?

Mazliet, atbildēja Monika.

Tad jūs noteikti zināt, ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmāja gada, kad nacisti nozaga paneļus, tie bija nožēlojamā stā­vokli. Senie prūšu amatnieki piestiprināja dzintaru pie ozola masivkoka dēļiem ar vienkāršu mastiku, kas izgatavota no bišu vaska un koku sulas. Šada veida saglabāt dzintaru sākotnēja iz­skata ir tikpat grūti kā divsimt gadus uzglabat glāzi ūdens. Lai cik rūpīgi arī to nesargatu, ūdens izlaistīsies vai iztvaikos. Viņš pamāja ar roku visapkart. Tas pats ir speķa arī šeit. Vairak neka divsimt gadus ozolkoks izpletās un sārāvās, dažviet satrunēja. Krāsns apkure, slikta ventilācija, gaisa mitrums telpās un mitrais klimats Carskoje Selo apvidu stāvokli padarīja vēl bēdīgāku. Kok­sne pulsēja līdzi gadalaiku maiņam, mastika saplaisaja un Dzintara gabali saka krist nost. Līdz nacistu iebrukumam bija zaudēti jau apmēram trīsdesmit procenti. Vel desmit pazuda zādzības lai­ka. Kad mans tēvs atrada paneļus, tie bija nožēlojama stāvokli.

Es vienmēr domāju, ka Jozefs zinaja vairak, neka bija ar mie­ru atzīt, secinaja Felners.

Tu nevari iedomāties, kadu vilšanos piedzīvoja tēvs, kad bei­dzot tos atrada. Viņš bija meklējis septiņus gadus, iztēlojies to skaistumu, atceredamies krāšņumu, ko bija redzējis pats savam acīm Sanktpeterburga pirms revolūcijas.

Tie bija ala pie Stodas, vai ne? noprasīja Monika.

Tieši ta, mana dārga. Kastes bija tajas trijās vācu kravas ma­šīnas. Mans tevs atrada tās tūkstoš deviņsimt piecdesmit otra gada vasarā.

Bet ka? nesaprata Felners. Krievi mekleja ļoti nopietni, privātie kolekcionāri ari. Tajos laikos visi iekaroja Dzintara ista­bu, un neviens neticēja, ka ta ir iznicināta. Jozefs dzīvoja komu­nistu apspiestībā. Ka viņam kaut kas tāds izdevās? Un vēl svangak ka viņam izdevās paturēt atradumu?

Manam tēvam bija labas attiecības ar Erihu Kohu. Prūsijas gauleiters uzticēja viņam noslēpumu, ka 1 litlers grib izvest pane­ļus no okupētas Padomju Savienības pirms Sarkanas armijas iera­šanas. Kohs bija uzticīgs Geringam, taču viņš nebija muļķis. Kad Hitlers pavēlēja veikt evakuaciju, Kohs paklausīja un sākuma ne­teica Geringam neko. Taču paneļi nokļuva tikai līdz Harca reģio­nam, kur tie tika paslēpti kalnos. Vēlāk Kohs pastastīja Gēringam par evakuaciju, bet pat viņš nezina ja precīzo slēptuvēs vietu. Gerings atrada četrus kareivjus no evakuacijas vienības. Baumas vēsta, ka viņš tos esot spīdzinājis, bet tie ta arī neatklaja paneļu atrašanās vietu.

Lorings pašūpoja galvu.

Kārā beigās Gerings bija gluži ka pralu zaudējis. Kohs bai­di jas no viņa ka no nāves, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš Kenigsberga izmētāja visādus sīkumus no Dzintara istabas durvju eņģes, misiņa rokturus, mozaīkas akmentiņus. Lai mal­dinātu ne tikai krievus, bet arī Gēringu, liekot noticēt istabas izni­cināšanai. Taču tas mozaīkas bija kopijas, pie kurām vācieši strādaja kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada.

Es ne mirkli neticēju tām bleņam, ka dzintars esot sadedzis Kēnigsberga, paziņoja Felners. Tad visa pilsēta smirdētu ka liels vīraka trauks.

Lorings klusi iesmejās.

Tas tiesa. Es arī vienmēr brīnījos, kāpēc tas nevienam neienaca prata. Nevienā liecība par bombardēšanu nekas nebija teikts par savadiem aromatiem. Iedomājies, kas butu, ja divdesmit ton­nas Dzintara lēni gruzdētu.

Monika viegli parvilka plaukstu par spīdīgo sienu.

Pavisam kas cits neka aukstie, drūmie akmeņi. Pieskaroties gandrīz silts. Un daudz tumšāks, nekā es biju iedomājusies. No­teikti tumšāks neka restaurētie paneļi Katrīnas pili.

Dzintars laika gaita kļūst tumšāks, paskaidroja viņas tēvs. -Ari sagriezts plāksnītēs, nopulēts un salīmēts kopā, dzintars tur­pina novecot. Astoņpadsmitaja gadsimtā Dzintara istaba noteikti bija daudz gaišāka neka tagad.

Lorings pamāja ar galvu.

Un, lai gan šo paneļu gabaliņi ir miljoniem gadu veci, tie ir tikpat trausli kā kristais un arī tikpat kaprīzi. Tieši tāpēc šis še­devrs ir vel apbrinojamaks.

Tas mirdz, jūsmoja Felners. Gluži ka stāvot saulē. Spoža gaisma, tikai bez karstuma.

Tapat ka oriģinālajiem paneļiem, Dzintaram aizmugure ir plana sudraba plāksne. Gaisma tiek vienkārši atstarota.

Ka to saprast tāpat ka oriģinālajiem paneļiem? noprasīja Felners.

Ka jau teicu, tevs bija bezgala vilies, kad ielauzās pazemes zale un atrada dzintaru. Ozolkoks bija satrunējis un gandrīz visi gabaliņi nokrituši. Viņš rūpīgi savaca visu un sadabūja fotogrāfi­jās, ko krievi bija uzņēmuši Dzintara istaba pirms kārā. Tapat ka musdienu Carskoje Selo restauratori, arī mans tēvs izmantoja šos attēlus paneļu atjaunošanai. Vienīga atšķirība viņa rīcība bija oriģinālais dzintars.

Kur viņš atrada amatniekus? jautāja Monika. Cik atce­ros, zinašanas par Dzintara apstrades mākslu tika zaudētas kārā laika. Daudzi vecie meistari gāja boja.

Lorings pamāja ar galvu.

Daži palika dzīvi, pateicoties Koham. Gērings bija iecerejis izveidot precīzu Dzintara istabas kopiju un lika Koham drošības pec iesēdināt amatniekus cietuma. Tēvam pirms kārā beigām iz­devās daudzus atrast. Velak viņš tiem piedavaja patvērumu un drošību. Labu dzīvi viņiem pašiem un dzīviem palikušajiem ģi­menes locekļiem. Vairakums pieņema šo piedāvājumu un apme­tās uz dzīvi šeit, noslēgtība, un pamazam, sprīdi pa sprīdim, at­jaunoja šo meistardarbu. Daži viņu pēcteči vēl joprojām dzīvo tepat un uztur istabu kartība.

Vai tas nav riskanti? bažījas Felners.

Nemaz. Šie vīri ir man uzticīgi, un viņu ģimenes tapat. Veca­ja Cehoslovākija dzīve bija grūta. Brutālā. Sie viri visi ka viens bija pateicīgi par Loringu ģimenes dāsnumu. Mēs no viņiem prasījam tikai godprātīgu darbu un noslēpuma glabašanu. Lai izvei­dotu visu, ko jūs šeit redzat, vajadzēja gandrīz desmit gadus. Par laimi, padomju ideoloģija prasīja apmacīt māksliniekus reālismā stilā, tapec restauratori bija kompetenti.

Felners ar abām rokam noradīja uz sienam.

Tomēr visa ši atjaunošana laikam izmaksaja veselu bagatibu.

Lorings pamāja ar galvu.

Tevs pirka dzintaru trūkstošo fragmentu aizstašanai atklataja tirgū, kur tas maksaja dārgi, arī piecdesmitajos gados. Viņš atjaunošana izmantoja arī dažas musdienu tehnoloģijas. Jaunie paneļi nav no ozolkoka. Tajos apvienoti priedes, oša un ozola kok­snes gabali. Atsevišķie gabali var brīvi izplesties, un starp dzin­taru un koku ir ievietota mitruma barjera. Dzintara istaba ir ne tikai pilnība atjaunota, bet arī saglabasies veselu mužību.

Suzanna klusēdama stāvēja pie durvīm un uzmanīgi vēroja Felneru. Vecais virs nemaz neslēpa bezgalīgu pārsteigumu. Viņa iedomājās ar ko gan varētu pārsteigt Franci Felneru miljardie­ri, kura mākslas kolekcijas var godam sacensties ar visiem pasau­les muzejiem. Tomēr viņa saprata, ka Felners jutas, jo atcerējās savu saviļņojumu, kad Lorings pirmoreiz parādīja viņai šo krāš­ņumu.

Felners norādīja uz abām pārejām divviru durvīm.

Uz kurieni ved tās?

Šī telpa ir manas privātas galerijas centra. Mēs uzbuvejam sienas un izvietojam durvis un logus tapat ka oriģinalaja istaba. Tikai šīs durvis neved uz Katrīnas pils zālēm, bet uz pārejam ma­nas privātās kolekcijas telpām.

Cik ilgi Dzintara istaba jau ir šeit? jautāja Felners.

Četrdesmit gadus.

Apbrīnojami, ka jums izdevās to noslēpt, ieminējas Monika. Komunistu valdību ir grūti piemānīt.

Tēvs kārā laika uzturēja labas attiecības ar komunistiem un vāciešiem. Caur Čehoslovakiju bija izdevīgs ceļš nacistiem nau­das un zelta izvešanai uz Šveici. Musu ģimene palīdzēja daudzās šadas parvešanas. Pēc kārā tadi paši pakalpojumi tika sniegti krie­viem. Un pateicība par to mums lika mieru un lava darīt, ko gri­bam.

Felners pasmaidīja.

To es varu iedomāties. Krievi nednksteja pieļaut, lai jūs iz­paustu amerikaņiem vai britiem to, ko zinājāt.

Ir tāds vecs krievu teiciens nav labuma bez ļaunuma. To var attiecināt uz ironisko tendenci, ka krievu māksla rodas tieši juku laikos. Bet tas arī ļauj saprast, kā šis brīnums bija iespējams.

Suzanna vēroja, ka Felners un Monika pieiet pie augstajam vit­rīnām, kas stiepās gar divām Dzintara sienām. Tajas atradās da­žādi priekšmeti. Septiņpadsmitā gadsimta šaha galdiņš ar figuru komplektu, astoņpadsmitā gadsimta patvāris un blašķe, sieviešu tualetes piederumu lādīte, smilšu pulkstenis, karotes, medaljoni un greznas lādītes. Visi no Dzintara, un, kā paskaidroja Lorings, Kenigsbergas vai Gdaņskas daiļamatnieku roku darbs.

Tie visi ir tik skaisti, jūsmoja Monika.

Tapat kā Pētera Liela kunstkumerā, es glabaju šeit savu Dzintara priekšmetu kolekciju. Ši ir mana retumu krātuve. Lielākā da­ļa ir Suzannas un viņas tēva gādāti. Plašākai publikai tie nav rā­dami. Kārā laupījums.

Vecais virs pagriežas un uzsmaidīja Suzannai. Pēc tam atkal pievērsās viesiem.

Vai dosimies uz manu kabinetu vēl mazliet aprunaties?