Dzintara istaba

46

Knolls atvēra durvis un ieraudzīja, ka nokļuvis uz atklatas te­rases. Viņš apstājās. Dancere noteikti vel kaut kur ložņa apkart. Vai varbūt jau aizbēgusi no abatijas. Nav svarīgi. Tikko viņš būs noskaidrojis, kas bija paslepies baznīca, viņš dosies taisna ceļa uz Danceres viesnīcu. Ja tur viņas nebūs, viņš to samekles kaut kur citur. Šoreiz viņa nekur nepazudis.

Knolls palūkojās pa biezo ozolkoka durvju spraugu un nopē­tīja terasi. Tur neviena nebija. Viņš izgāja ārā, aizvēra durvis un šķērsoja plašo pakavveida terasi. Pusceļa viņš aši palūkojas pāri margam. Pa labi mirgoja pilsētas ugunis, priekšā bija augstā upes krasta krauja. Nonācis pie otram durvīm, viņš pārliecinājās, ka tās ir aizslēgtas.

Pēkšņi atveras durvis uz Marmora zāli un uz terases izlēca Dancere. Viņš metas slepties aiz akmens margam un resnajiem stabiņiem.

Atskanēja divi klusināti šāvieni.

Lodes viņam netrapija.

Viņš atklāja pretuguni.

Dancere šava vēlreiz. Atlekušas akmens šķembas trapija viņam acis, uz mirkli neļaujot neko saskatīt. Viņš rapoja uz tuvāko dur­vju pusi. Dzelzs slēdzene bija klata ar biezu rūsas kārtu. Viņš div­reiz sašava durvju rokturi, un slēdzene padevas.

Viņš atrava durvis vaļā un aši ierapoja iekšā.

Suzanna nosprieda, ka tagad pietiek. Viņa redzeja, kā atveras durvis pakava talākajā gala. Neviens pa tām neiegāja, tātad Knolls droši vien rāpoja. Cīniņa telpas kļuva arvien šaurakas, un atklati vajāt Knollu bija pārāk bīstami. Tagad viņa zināja, ka Knolls slēp­jas abatijas augšējos stāvos, tapec pareizak bija doties atpakaļ uz pilsētu, kamēr viņš nebūs atradis ceļu ārā. Suzannai bija jātiek projām no Vacijas, vislabak uz Lukovas pili un drošo patvēru­mu pie Ernsta Loringa. Šeit viņas darbs bija paveikts. Grumers bija miris, un, tapat kā ar Karolu Borju, Knolls bija viņai aiztau­pījis pulēs. Izrakumu vieta, šķiet, bija drošība. Bet viņas pašrei­zējā rīcība muļķīga.

Viņa pagriezās un metas skriet atpakaļ cauri Marmora zālei.

Reičela turējās pie auksta akmens stabiņa. Pols kārājas viņai līdzas, izmisīgi pieķēries pie tada paša. Kad pa zāles durvīm kāds iznaca, viņa ieteica pārkāpt pāri margam un tureties pie tam. Zem viņas kajam pletās biedējošs melns tukšums. Spēcīgs vējš šūpoja viņu ķermeņus. Viņas tvēriens atslaba ik mirkli.

Viņi šausmas klausījās, ka uz terases naksnigāja gaisa spindz lodes, un cerēja, ka vajataji neiedomāsies palūkoties pāri malai. Pols pamanīja, ka tuvāko durvju slēdzene tiek sašauta un kāds izrapo pa tam.

Knolls, viņš bez skaņas nočukstēja. Pēc tam veselu minūti klusums. Ne skaņas.

Reičelas rokas smeldza.

Es vairs nevaru noturēties, viņa čukstēja.

Pols palūkojas velreiz.

Tur neviena nav. Kapjam! Viņš parcela labo kaju pāri mar­gam, tad pievilkās un pārrāpās pāri margām. Pec tam pasniedzās un palīdzēja Reičelai. Atkal nokļuvuši uz stingra pamata, viņi atspiedas pret aukstajiem akmeņiem un raudzijas lejā uz upi.

Nespēju noticēt, ka mes to izdarijam, izdvesa Reičela.

Laikam esmu izkūkojis pratu, ja jau atļaujos kaut ko tadu.

Un, cik atceros, tieši tu mani atvilki uz šejieni.

Neatgadini!

Pols uzmanīgi atvēra puspievērtas durvis, un viņi iegāja iek­ša. Viņi bija nokļuvuši eleganta bibliotēka, kur no grīdas līdz gries­tiem sienas klaja iebuveti spīdīga riekstkoka grāmatplaukti ar ba­roka zeltījumiem. Viņi izgāja pa atvertiem kaltas dzelzs vārtiņiem un veikli šķērsoja spodro parketa grīdas laukumu. Abas puses, nišas starp plauktiem staveja divi milzīgi koka globusi. Siltais gaiss smaržoja pec seniem adas vākiem. Pie durvīm tālākajā gala uz grīdas vidēja silti dzeltenas gaismas taisnstūris un bija re­dzams augšējais kāpņu laukumiņš.

Pols noradīja uz priekšu.

Uz turieni.

Knolls te ienaca, atgadinaja Reičela.

Fs zinu. Bet mums jātiek projām no šejienes. Viņš droši vien pazuda tūlīt pec tas apšaudes.

Reičela sekoja Polam arā no bibliotēkas un lejā pa kapnem. Tur pa labi stiepās tumšs gaitenis. Viņa cereja, ka taja kaut kur ir dur­vis, kas ved uz iekšejo pagalmu. Kāpņu pakajē viņa redzēja, ka Pols pagriežas, tad no tumsas izlēca melna ena, un Pols saļima.

Viņas kaklu sažņaudza cimdota roka.

Kāds viņu nocēla no apakšēja paka piena un trieca pret sienu. Acu priekšā viss izplūda, tad atkal noskaidrojās, un viņa raudzijas tieši Kristiānā Knolla plēsonīgajās acis un juta pazodei pie­spiestu naža asmeni.

Tas ir tavs bijušais virs? Knolls aizsmakuša balsi čukstēja. Atskrējis palīgā?

Viņas skatiens pieversas uz grīdas gulošajam Polam. Viņš nekustejas. Reičela atkal pārāudzijas uz Knollu.

Tev varbūt grūti tam noticēt, bet man nav tev ko pārmest, Kat­leres kundze. Nogalinat tevi, protams, butu visiedarbigakais risi­nājums, bet ne pats gudrakais. Vispirms tavs tēvs iet boja, pec tam tu pati. Un tik drīz. Nē. Lai kā es gribētu tikt no tevis vaļa, es ne­varu tevi novākt. Tāpēc, ludzu, brauc mājas!

-Tu nogalinaji… manu tevu.

Tavs tēvs pats apzinājas, kādus riskus uzņemas. Šķiet, vi­ņam pat tie patika. Tev vajadzēja klausīt viņa padomam. Es tīri labi zinu stāstu par Eaetontu. Burvīga pamaciba par neapdomī­gu rīcību. Par vecākās paaudzes veltīgājam pūlēm vest pie prata jaunos. Ko Saules dievs teica Eaetontam? īsta zīme ir manas bai­les. "Ieskaties mana sejā un, ja vien spej, ieskaties manā sirdi, re­dzi tur tēva nemierpilnas asinis un kvēli." Uzklausi šo brīdināju­mu, Katleres kundze. Es ātri mainu savas domas. Vai gribi, lai abi tavi burvīgie bērniņi birdina Dzintara asārās, kad tevi satrieks zi­bens bulta?

Reičela pēkšņi iztēlojās tevu guļam zarka. Viņš tika apglabats tvida žaketē, tajā paša, kas viņam bija mugura tiesas zale, vārda maiņas diena. Viņa ne mirkli nenoticeja, ka tēvs ta vienkārši no­kritis pa kāpnēm. Un tagad teva slepkava bija šeit, tik tuvu viņai. Viņa sakustejas, mēģinot ar celi iespert vīrietim pa kajstarpi, bet roka ap kaklu sažņaudzās ciešāk un naža asmens smaile pardura adu.

Viņa drudžaini ievilka elpu.

Mierā, mierā, Katleres kundze. Nedari tā.

Knolls atlaida roku no viņas kakla, bet atstaja naža asmeni zem zoda. Viņš pārvilka ar plaukstu par viņas augumu līdz pat kajstarpei un cieši sažņaudza to.

Es taču jutu, ka esmu tev iepaticies. Viņa plauksta virzījās augšup un caur džemperi noglāstīja viņas krūtis. Žēl gan, ka man ir tik maz laika. Viņš pēkšņi saspieda Reičelas labo krūti ka knaiblēs un pagrieza.

Sāpes viņu apdullinaja.

Uzklausi manu padomu, Katleres kundze. Brauc mājās. Dzī­vo laimīgi. Audzini bērnus. Viņš ar galvas mājienu noradīja uz Polu. Apmierini savu bijušo vīru un aizmirsti visu šo. Tas uz tevi neattiecas.

Reičela sāpju aizžņaugta balsi atkartoja:

Tu… nogalinaji manu… tevu.

Knolla labā roka atlaida viņas krūti un saspieda kaklu.

Kad mes tiksimies nakamreiz, es tev pārgriezīšu rīkli. Sa­prati?

Reičela neatbildēja. Naža smaile iedūrās dziļāk. Viņa gribēja kliegt, bet nespeja.

Vai saprati? Knolls lēni parjautaja.

Jā, viņa bez skaņas izdvesa.

Viņš atvilka asmeni. No brūces kakla sUcas asiņu lāsītes. Viņa joprojām nekustīgi staveja pie sienas. Viņa bija noraizējusies par Polu. Viņš joprojām nebija pakustejies.

Paklausi man, Katleres kundze.

Viņš pagriežas, lai ietu projām.

Reičela metās viņam virsu.

Knolls pacēla labo roku un iesita viņai ar naža spalu pa gal­vu zem deniņiem labajā puse. Acu priekša uzliesmoja balta gais­ma. Viss sagriezās. Mute saskrēja žults garša. Tad viņa ieraudzī­ja Marlu un Brentu, skrienot viņai pretī ar izstieptam rokam, viņu lūpas kustējās, bet viņa nedzirdēja ne skaņu, un tad viss iegrima melna tumsa.