Dzintara istaba

45

Pols un Reičela izgāja pa viesnīcas durvīm un pagriezās, seko­jot Grumeram. Vācu profesors bija kādus simt jardus viņiem priek­ša un naski soļoja pa bruģi garām slēgtajiem veikaliem un rosīgājam kafejnicam, kas vēl vilina ja gārāmgajējus ar alu, ēdieniem un muziķu. Ielu laternas apgaismoja ceļu ar sinepju krasas blāzmu.

Ko mes dārām? jautāja Reičela.

Cenšamies noskaidrot, kas viņam padomā.

Tā nav laba doma.

Varbūt nav. Bet mēs tik un ta to dārām.

Pols noklusēja to, ka šad i viņš tiek paglābts no grūta lēmuma pieņemšanas. Viņš nodomāja varbūt Reičela tikai jutas vientuļa vai ir nobijusies. Viņam nedeva mieru Reičelas teiktais Vartberga, kad viņa aizstaveja Knollu, lai gan tas nelietis bija atstajis viņu nomirt. Pols negribēja but otraja vieta.

Pol, man tev kaut kas jasaka.

Grumers joprojām bija viņiem priekša un soļoja ātri. Pols neapstadamies noprasīja:

-Kas?

Tieši pirms sprādzienā šahta es paskatījos atpakaļ un Knol­lam rokā bija nazis.

Pols apstajas ka zemē iemiets un pārsteigumā raudzījas uz Reičelu.

Viņam rokā bija nazis. Un tūlīt pēc tam iebruka šahtas griesti.

Un tu man to saki tikai tagad?

Es zinu, ka vajadzēja pateikt. Bet es baidījos, ka tad tu nepa­liktu vai paziņotu Panikam un tas iejauktos.

Reičela, pratu esi izkūkojusi? Tie mesli sak kļūt nopietni. Un tev taisnība es nebutu palicis un arī tev nebutu ļāvis. Un nemaz nestāsti, ka pati vari darīt, ko gribi. Viņa skatienu pie­saistīja kustība labaja pusē. Grumers pazuda aiz stūra. Velns! Nac, ejam!

Viņš saka skriet, jakas stūriem plīvojot. Reičela turējās viņam līdzi. Iela saka virzīties augša kalna. Nonācis pie ielas stūra, kur pirms brīža bija redzams Grumers, viņš apstajas. Kreisaja pusē bija slēgta konditoreja ar vasārās nojumi uz stūra. Pols uzmanīgi pārāudzijas apkart. Grumers joprojām sparīgi soļoja, it ka nemaz neiedomājoties, ka viņam varētu sekot. Viņš šķērsoja nelielu lau­kumu ar strūklaku vidu un kuplu ģerāniju dobēm. Itin viss šeit ielas, veikali un krašņumaugi liecinaja par vācu vidusšķiras pil­soņu fanatisko kartības mīlestību.

Mums jāturas droša attaluma, brīdināja Pols. Bet šeit ir tumšāks, un tas mums palīdzēs.

Uz kurieni mes ejam?

Izskatas, ka mēs dodamies augša uz abatiju. Viņš ieskatijas pulkstenī desmit un divdesmit piecas minūtes.

Grumers pēkšņi pazuda aiz melna dzīvžoga. Uzskrējuši viņam nopakaļ, viņi ieraudzīja tumsa izzudam betonetu celiņu un uz­rakstu SĀPJU DIEVMĀTES ABATIJA. Bulta rādija uz priekšu.

Tev taisnība. Viņš dodas uz abatiju, secinaja Reičela.

Viņi ienira tumsa un devas uz priekšu pa celiņu, kas bija čet­ru gajeju platuma. Tas stāvi vijas augšup cauri tumsai uz akme­ņaino krauju. Pusceļa viņi pagāja gārām pārītim, kas pastaigājas, sadevušies rokas. Tad viņi nonāca pie asa pagrieziena. Pols apstajas. Grumers bija viņiem priekša, joprojām sparīgi kapa kalnā.

Nac tuvāk. Pols aplika Reičelai roku ap pleciem un pievil­ka viņu cieši klat. Ja viņš paskatīsies atpakaļ, tad nodomās, ka mes esam mīlas pārītis. Tik tālu viņš nepazīs musu sejas.

Viņi lēni soļoja talak.

-Tev neizdosies tik viegli izvairīties, Reičela ieminejas.

No ka?

No musu sarunas. Istaba. Tu zini, kurp tā veda.

Es nemaz negribu izvairīties.

Tev tikai bija vajadzīgs laiks padomat, un šis nelielais skrejiens dod šadu iespeju.

Pols nestrīdējās. Reičelai bija taisnība. Viņam bija vajadzīgs laiks padomat, bet ne tagad. Pašlaik svarīgākais bija Grumers. Kā­piens bija nogurdinošs, kāju un gurnu muskuļi saka smelgt. Viņš pats domāja, ka ir laba fiziskaja forma, taču trīs judžu skrējieni Atlanta pārāsti bija līdzenā apvidū, un to nevareja salidzinat ar šo kalna kapšanu.

Taka sasniedza kalna virsotni, un Grumers pazuda no skata.

Tagad abatija izskatījās pavisam citādi neka no tālienes. Šeit tas fasāde pletās divu futbola laukumu platumā tieši virs krau­jas, tas sienas balstīja velvēti mūra pamati. Krasainos akmens mū­rus apgaismoja koku pakaje paslēpti spoži prožektori. fasādi ro­tāja augstu sikrušu logu rindas trijos stāvos.

Viņi bija nokļuvuši takas augšgala.

Priekša slejas apgaismoti vārti ar būvēm abas puses un virs tiem. Abas puses galvenajam portalam piekļāvās bastioni. Tālāk vidēja pustumšs laukums. Piecdesmit jardus viņiem priekša

Grumers iegāja pa atvērtajiem vārtiem. Polam īsti nepatika vārtu spožais apgaismojums. Kaut kur tālāk dūdoja baloži. Tuvumā ne­bija neviena cilvēka.

Viņš kopa ar Reičelu devas uz priekšu un apskatīja apustuļu Pētera un Pavila skulptūras uz nomelnejušiem akmens pjedestā­liem. Abas pusēs svēto un eņģeļu tēli sacentas ar zivīm un nā­rām. Portālā centru rotaja ģerbonis divas zelta atslēgas uz kārā­liski zila fona. Virs frontona slejas milzu krusts ar prožektoru gaismās skaidri salasamu uzrakstu. ABSIT GLORLARI NISI IN CRUCE.

Lepnums tikai par krustu, viņš nočukstēja.

-Kas?

Viņš norādīja augšup.

Uzraksts. Lepnums tikai par krustu. No vēstules galatiešiem sestās nodaļas, četrpadsmita panta.

Viņi izgāja caur portālu. Talak uzraksts vēstīja VĀRTU SARGA PAGALMS. Par laimi, pagalms nebija apgaismots. Gru­mers tagad bija ta talakajā gala un steidzās augša pa platiem ak­mens pakapieniem eka, kas izskatijas pec baznīcas.

Mēs nevārām viņam sekot tur iekša, teica Reičela. Cik apmekletaju tur būs tik veļā stunda?

Tas tiesa. Sameklesim citu ieeju.

Viņš nopētīja pagalmu un apkartejas celtnes. Visas puses sle­jas trīsstāvu ēkas ar baroka fasādēm, ko rotāja romāņu arkas, smalkas karnīzes un statujas, kas piešķīra tam pienācīgo reliģis­ko noskaņu. Lielākā daļa logu bija tumši. Dažos apgaismotajos aiz aizkariem kustējās ēnas.

Baznīca, kura iegāja Grumers, slējās tumša pagalma tālākajā galā, tās diviem simetriskajiem torņiem līdzās bija spoži apgais­mots astoņstūrains kupols. Tas, šķiet, bija piederīgs tālakajai ēkai, kas atradas abatijas priekšpuse, ar skatu uz pilsētu un upi no kraujas augstaka punkta.

Pols noradīja uz pagalma talako galu, aiz baznīcas, kur bija divviru ozolkoka durvis.

Varbūt pa tām var iekļūt iekšā.

Viņi parskreja pāri bruģētajam pagalmam, gārām koku un krumu saliņam. Uzpūta vēss vējš, uzdzenot drebuļus. Pols nospieda durvju rokturi. Tas nebija aizslēgtas. Viņš pavēra smagas, apkal­tas durvis uzmanīgi, lai tās nečikstetu. Aiz tam bija sētas puses eja, ko tālakaja gala apgaismoja četras kvēlspuldzēs. Viņi iegāja iekša. Pusceļa viņi ieraudzīja kāpnes ar koka balustradem. Sie­nas rotāja eļļā gleznoti kārāļu un imperatoru portreti. Tālāk putekļainaja gaiteni, aiz kāpnēm, parādījās vel vienas aizvērtas dur­vis.

Baznīca ir šaja paša stāva. Pa šim durvīm vajadzētu tikt taja iekšā, viņš čukstēja.

Durvis atvērās pec pirmā mēģinājumā. Viņš uzmanīgi pavēra tas uz savu pusi. Vesaja gaitenī ieplūda silts gaiss. Priekša pletās smags samta aizkars, pa labi un pa kreisi veda šaura eja. Caur vienādos attalumos iegrieztam atverem aizkarā un zem tā spīdē­ja gaisma. Pols brīdināja Reičelu iztureties klusu, un abi devas iekšā baznīcā.

Pa vienu no iegriezumiem viņš nopētīja baznīcas interjeru. Mil­zīgo jomu apgaismoja izkliedeti gaismas ķermeņi. Majestatiska ar­hitektūra, griestu freskas un bagatigi izkrāsotais ģipša apmetums veidoja vizuālu simfoniju, kas radīja satriecošu iespaidu. Taja do­minēja brūnie, sarkanie, pelekie, oranžie un zelta toņi. Slaidi mar­mora pilastri slejas līdz velvētajiem griestiem, katrs no tiem bija rotāts ar sarežģītiem zeltītiem ciļņiem, kuri balstīja skulpturu gru­pas.

Pola skatiens aizslīdēja pa labi.

Milzīga altārā centru rotaja zeltīts kronis. Uz liela medaljona lepojas uzraksts NON CORONABITUR, NISI LEGITIME CERTAVERIT. Bez taisnīgus cīņas nav uzvārās kroņa, viņš klusībā partulkoja. Atkal no Bībeles. Otra vēstulē Timotejam, otrā nodaļa, piektais pants.

Pa kreisi no viņa staveja divi cilvēki Grumers un šorīt redzeta blondīne. Pols palūkojās atpakaļ un bez skaņas pačukstēja Rei­čelai:

Viņa ir šeit. Grumers atkal ar viņu runa.

Vai dzirdi viņus? Reičela iečuksteja viņam ausi.

Viņš papurinaja galvu un noradīja pa kreisi. Pa šauro gaiteni viņi varēs piekļūt tuvāk sazvērniekiem, paslēpušies aiz samta aiz­kārā, kas sniedzās līdz pat akmens grīdai. Talākaja gala slejās šauras koka kāpnes, kas laikam veda uz kori. Pols nosprieda, ka šis šaurais, apslēptais gaitenis droši vien paredzēts baznīcas kal­potājiem, kas piedalās dievkalpojumos. Viņi uz pirkstgaliem lavijas uz priekšu. Nonaca līdz vel vienam iegriezumam aizkārā. Pols piesardzīgi palūkojas, nekustīgi stavedams aiz samta kro­kām. Grumers un sieviete staveja pie priekšējā draudzes altārā. Viņš bija lasījis par šo papildinājumu daudzās Eiropas baznīcās. Viduslaikos katoļi sēdēja talu no augsta altārā, tikai pasīvi izjū­tot Dieva klātbūtni. Mūsdienu dievlūdzēji, pateicoties liturģijas reformām, vēlējās piedalīties aktīvak. Tapec senajas baznīcas ti­ka ierīkoti draudzes altari, kas bija veidoti no solu rindām pie­skaņota riekstkoka.

Tagad Pols un Reičela staveja divdesmit metru attaluma no Grumera un sievietes, kuru čuksti tukšas baznīcas klusumā bija grūti sadzirdami.

Suzanna nikni raudzijas uz Alfrēdu Grumeru, kurš pēkšņi bija sācis pret viņu izturēties pārsteidzoši skarbi.

Kas šodien notika izrakumu vieta? Grumers angliski no­prasīja.

Uzradas kāds mans kolēģis un kļuva nepacietīgs.

jūs piesaistāt pārāk lielu uzmanību šadā situācijā.

Viņai nepatika vacieša tonis.

Tā nebija mana izvēle. Man bija jāatrisina radusies problēma.

Vai atnesāt naudu?

Vai jums ir informācija?

Katlera kungs izrakumu vietā atrada maku. Taja ir doku­ments, kas datēts ar tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmo gadu. Ta­ja pazemes zāle pec kārā notikusi ielaušanas. Vai šīs nav tadas ziņas, ko jūs prasījat?

Kur ir tas maks?

Es to nevarēju paņemt. Varbūt rit.

Un Borjas vēstules?

Tām es nekādi netiku klat. Un pēc šīsdienas notikumiem visi sākuši nervozēt.

Divas neveiksmes, un jūs gribat piecus miljonus eiro?

jūs prasījat informāciju par šo izrakumu vietu un pēckārā laiku. Es to sagadaju. Un arī likvidēju liecības smiltis.

To jūs pats sagudrojat. Lai paceltu cenu par saviem pakal­pojumiem. Man nav nekādu reālu pierādījumu, kas apstiprinātu jūsu vārdus.

Parunasim reāli, Margarete. Un realitate ir Dzintara istaba, vai ne?

Sieviete neatbildēja.

Trīs vācu smagas mašīnas, visas tukšas. Aizbarikadēta pa­zemes zāle. Pieci liki, visiem iešauts galva. Dokuments ar termi­ņu no tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektajam gadam. Tā ir telpa, kur Llitlers paslēpa Dzintara paneļus, bet kāds to izlaupīja. Es varētu minēt, ka šis kāds bija jūsu darba devejs. Kādēļ vēl lai jūs ta raizētos?

Tikai tukši pieņēmumi, Herr Doktor.

jūs ne aci nepamirkšķinājāt, dzirdot manu prasību pēc pie­ciem miljoniem. C.rumera viltīgais balss tonis Suzannai arvien vairāk krita uz nerviem.

Vai ir vel kas? viņa noprasīja.

Ja atceros pareizi, tad sešdesmitajos gados prese bieži parā­dījās ziņas par Jozefa Loringa sadarbību ar nacistiem. Bet pēc kārā viņš veikli pieslejas Čehoslovakijas komunistiem. Tas tiešām bija veiksmīgs triks. Droši vien viņa rūpnīcas un teraudlietuves labi palīdzēja veidot ilgstošas draudzīgas attiecības. Cik man zi­nāms, ļaudis runāja, ka Lorings esot atradis Hitlera Dzintara is­tabas slēptuvi. Ši apvidus iedzīvotāji varēja apzvērēt, ka Lorings esot vairākas reizes ieradies šeit ar strādnieku grupām un slepus veicis izrakumus šahtās, kamēr valdība vel nebija pārņēmusi to kontroli. Un varu iedomāties, ka viena no tām viņš atrada Dzintara paneļus un Florences mozaīkas. Vai ta bija musu pazemes zale, Margarete?

Herr Doktor, es ne apstiprinu, ne noliedzu jūsu vārdus, lai gan jaatzīst, ka ši vēsturēs lekcija ir diezgan aizraujoša. Bet kas ir ar Veilendu Makoju? Vai viņa ekspedīcija ir beigusies?

Viņš gatavojas izrakt otru ieeju, bet tur arī neka nebūs. To jūs jau zinai, vai ne? Fs teiktu, ka izrakumi ir gala. Nu tad, vai atne­sat samaksu, ka vienojamies?

Suzannai Grumers bija apnicis. Loringam bija taisnība. Viņš bija alkatīgs nekrietnelis. Un nevēlams liecinieks. Tads, par kuru jāparūpējas nekavejoties.

Man ir jūsu nauda, Grumera kungs.

Viņa pasniedzās jakas kabata un satvēra Sauer ērto spalu, klu­sinātājs jau bija uzskrūvēts uz īsa stobra. Pēkšņi kaut kas aizli­doja par viņas kreiso plecu un trapija Grumeram krūtīs. Profesors sagrīļojas, krampjaini ieelsas un saļima uz grīdas. Blavajā altārā apgaismojuma viņa uzreiz pamanīja lavandas un nefrita krāsas spalu ar ametista pogu.

Kristiāns Knolls ar pistoli rokā nolēca no kora uz joma akmens grīdas. Suzanna izvilka savu ieroci un paslēpās aiz altāra paaug­stinājuma, cerība, ka riekstkoks tiešam ir masivkoks, nevis finieris.

Viņa aši un piesardzīgi palūkojās.

Knolls izšava ar klusinātāju, un lode atlēca no paaugstinajuma tikai pāris centimetrus no viņas sejas. Viņa atravas un sa­kņu pa aiz altārā.

Lamatas šahta bija viltīgs izgudrojums, Suzanna, Knolls uzslavēja.

Viņas sirds drudžaini sitas.

Es tikai daru savu darbu, Kristian.

Vai tiešam vajadzēja nogalinat Čapajevu?

-Atvaino, draugs, nedrīkstu to apspriest.

Žēl gan. Es tiešām cereju, ka tu pirms nāves atklāsi savus motīvus.

Es vel esmu dzīva.

Viņa dzirdēja Knolla smieklus. Ļaunus smiekliņus, kas atbal­sojās klusumā.

Šoreiz es esmu bruņots, paziņoja Knolls. Loringa kunga davana, ļoti precīzs ierocis.

CZ-75B. Aptvere ar piecpadsmit lodēm. Un Knolls ir izlietojis tikai vienu. Četrpadsmit iespējas nogalinat Suzannu. Pārāk daudz.

Suzanna, šeit nav gaismekļu, ko sašaut. Un nav ari, kur begt.

Viņa ar šausmām atskarta, ka Knollam taisnība.

Pols dzirdēja tikai sārāustītus sarunas fragmentus. Acīmredzot viņa sākotnējās šaubas par Grumeru bija apstiprinājušās. Dokto­ra kungs laikam spēlēja negodīgu spēli abās puses un tikko bija pārliecinājies, kāda ir maksa par nodevību.

Viņš šausmas vēroja, ka tiek nogalināts Grumers un abi preti­nieki stājas viens otram pretī, raidot klusinātājā apslāpētus šāvie­nus, kas baznīca izklausijas pec spilvenu purinašanas. Reičela staveja aiz muguras un raudzījās viņam pār plecu. Viņi staveja nekustīgi, baidīdamies nodot savu klātbūtni. Pols zinaja, ka jātiek ārā no baznīcas, taču nedrīkst sacelt ne mazako troksnīti. Atšķi­rība no abiem cīnītajiem baznīcas joma viņi nebija bruņoti.

Tas ir Knolls, Reičela iečuksteja viņam ausī.

To jau viņš pats bija sapratis. Un sieviete, protams, bija Džo Maijersa vai Suzanna, ka Knolls viņu dēvēja. Viņš uzreiz pazina tas balsi. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa nogalinaja Čapajevu, ja jau viņa neko neiebilda pret Knolla izteikto apsudzību. Reičela cieši piekļāvās Polam. Viņa drebeja. Pols pasniedzas atpakaļ un saspieda viņas kaju, cenzdamies viņu nomierināt, bet arī viņa roka trīcēja.

Knolls bija paslēpies otraja solu rinda. Viņam ši situācija pati­ka. Lai gan pretiniece neparzinaja šis baznīcas plānojumu, bija skaidrs, ka viņai nav, kur bēgt, kaut uz mirkli nekļūstot par mērķi šāvieniem.

Suzanna, saki man kaut ko kapec tas sprādziens šahta? Šo robežu mes vel līdz šim nebijām pārkāpuši.

Ko tad es izdarīju izjaucu tavus plānus ar to Katleru sie­višķi? Tu laikam gribēji viņu izdrāzt un pec tam novākt?

Abas šīs domas man ienāca prātā. Vispār, kad tu mani tik rupji iztraucēji, es tieši gatavojos pirmājam darbiņam.

-Atvaino, Kristian. Vispār ta Katleriene ir man pateicību parādā. Es redzēju, ka viņa pec sprādzienā palika dzīva. Ar tavu nazi viņai ta nebutu paveicies. Butu tāpat ka Grumeram, vai ne?

Ka tu teici, Suzanna, es tikai daru savu darbu.

Paklau, Kristian, varbūt neiesim līdz galejibam? Ka butu ar pamieru? Mes varētu doties uz tavu viesnīcu un tur kārtīgi pa­svīst, lai noņemtu stresu. Ko teiksi?

Kārdinoši. Taču darbs bija svarīgāks, turklāt Dancere tikai grib novilcināt laiku.

Piekriti, Kristian, es varu galvot, ka tas būs labāk neka ar to izlutināto mauķeli Moniku. Agrāk tu nekad nesūdzejies.

Pirms apsvērt to, gribu dzirdēt dažas atbildes.

Pacentīšos.

Kas ir tik svarīgs taja pazemes zale?

Nevaru par to runāt. Noteikumi, tu jau saproti.

Tie kravas vāģi ir tukši. Neka nav. Kāpēc tada interese?

Tā pati atbilde.

Arhivārs Sanktpēterburgā ir jūsu spiegs, vai ne?

Protams.

Vai tu visu laiku zināji, ka es devos uz Džordžiju?

Es domāju, ka man izdevās nerādīties tev acīs, bet laikam tomēr ne.

Vai tu biji Borjas mājā?

Protams.

Ja es nebutu apgriezis večukam kaklu, vai tu būtu to izdarī­jusi?

Tu mani pārāk labi pazīsti.

Pols atsitās pret aizkaru, dzirdot, kā Knolls atzīstas Karola Borjas slepkavība. Reičela drudžaini ievilka elpu un atkapas, pagružot Polu uz priekšu un sakustinot aizkaru. Viņš saprata, ka ši kustība un skaņa noteikti pievērsīs cīniņa pretinieku uzmanību. Viena mirkli viņš nogāza Reičelu uz grīdas un aizvēlās tālāk, smagi atsitoties pret akmeņiem ar labo plecu.

Knolls dzirdēja elsienu un redzēja aizkārā sakustēšanos. Viņš raidīja trīs šāvienus samta krokās, krušu augstuma.

Suzanna arī pamanīja aizkārā sašūpošanos, bet viņai vissva­rīgāk bija tikt ārā no baznīcas. Izmantojot bridi, kamēr Knolls šāva aizkarā, viņa raidīja vienu šāvienu uz viņa pusi. Lode sadragāja kāda sola malu. Viņa redzēja, kā Knolls pieliecas, lai paslēptos, un metas augstā altāra ēnas, pec tam tumša arkā.

Ejam, Pols bez skaņas nočukstēja. Viņš piecela Reičelu kā­jas, un viņi skrēja uz durvju pusi. Lodes bija izurbušas caur aiz­karu un atsitušās pret mura sienu. Viņš cereja, ka Knolls un sie­viete būs pārāk aizņemti ar savu rēķinu kartošanu, lai pievērstu uzmanību viņiem. Bet varbūt viņi apvienos speķus ciņa pret vi­ņiem kā pret kopīgiem ienaidniekiem. Viņš pat nedomāja uzka­vēties, lai redzētu, kadu taktiku šie izvēlesies.

Viņi metās uz durvju pusi.

Sasistais plecs sāpes pulsēja, bet asinis kusajošais adrenalīns iedarbojās kā pretsāpju līdzeklis. Kad viņi bija izgājuši gaiteni, ārā no baznīcas, viņš ierunājās:

Mēs nevārām atgriezties pagalma tur būsim pārāk viegls mērķis.

Viņš pagriežas pret kāpnēm, kas veda augšup.

Nāc, viņš pavēlēja.

Knolls redzēja, ka Dancere pazūd tumša arkā, bet pīlāri, altārā paaugstinajums un altāris nejava precīzi notēmēt, un arī ga­rās ēnas traucēja. Turklāt šobrīd viņu vairak interesēja, kas slēp­jas aiz aizkārā. Viņš pats bija šad i iekļuvis baznīcā un pa koka kāpnēm uzkāpis korī.

Viņš piesardzīgi piegāja pie aizkārā un palūrēja, turot ieroci gatavība.

Tur neviena nebija.

Viņš dzirdēja, kā atveras un atkal aizveras durvis. Atri piegā­jis pie Grumera līķa, viņš izvilka dunci. Noslaucīja asmeni un ieli­ka dunci piedurknē.

Tad pavēra aizkaru un sekoja begļiem.

Pols gāja pa priekšu augša pa kāpnēm, pa ceļam tikai pavirši uzmetot skatienu kārāļu un imperatoru portretiem pie sienām. Reičela steidzās viņam aiz muguras.

Tas maita nogalinaja teti, viņa žēlojas.

Es zinu, Reičela. Bet pašlaik mes esam sprukās.

Kāpņu laukumiņā viņš pagriežas un gandrīz viena Ieciena pārvarēja pedejo kāpņu posmu. Augša gaidīja vel viens tumšs gai­tenis. Viņš dzirdēja, ka aiz muguras atveras durvis. Viņš sastin­ga, apturēja Reičelu un aizlika plaukstu priekša viņas mutei. Augšup pa kapnem tuvojas soļi. Leni. Vienmērīgi. Uz viņu pusi. Viņš deva zīmi Reičelai ievērot klusumu, un viņi uz pirkstgaliem lavījās vienigāja iespejamāja virziena pa kreisi, kur tālākajā galā bija vel vienas aizvērtas durvis.

Viņš nospieda rokturi.

Durvis atveras.

Viņš uzmanīgi pastūma tās vaļa, un viņi ieshdeja iekša.

Suzanna staveja tumšā kambarīti aiz augsta altārā, kur no di­viem metāla traukiem pie sienas plūda spēcīga vīraka smarža. Uz metala statīviem divas rindas karājās daudzkrāsaini priesteru tēr­pi. Viņai bija jāpabeidz Knolla iesaktais. Tas maitasgabals viņu pārspēja viltība. Suzanna raizējās, ka Knollam izdevās viņu at­rast. Viņa bija piesardzīga, izejot no viesnīcas, pa ceļam uz abati­ju vairākkārt pārbaudīja, vai nav astes. Neviens nesekoja, par to viņa bija pārliecinātā. Ne. Knolls jau bija baznīcā un gaidīja vi­ņu. Bet kā tas var būt? Grumers? Iespējams. Lielākās raizes viņai sagadaja tas, ka Knolls kaut ka pārāk labi pārzina viņas darbī­bas. Jau iznākot no šahtas, viņa nobrīnījās, kapec Knolls viņai ne­seko un arī vilšanos neizrada tik ļoti, ka viņa butu vēlējusies.

Viņa pārāudzijas ārā caur arku.

Knolls vēl joprojām bija baznīca, un Suzannai vajadzēja viņu atrast un pielikt visam punktu. Lorings tā vēlētos. Likvidēt visus nevēlamos lieciniekus. Visus līdz pēdējam. Viņa palureja ārā un noraudzījās, ka Knolls pazūd aiz aizkārā.

Durvis atvērās un aizvērās.

Viņa dzirdēja soļus uz kapnem.

Ar ieroci roka viņa piesardzīgi devās skaņas virziena.

Knolls dzirdēja augša klusus soļus. Tatad nezinamais okšķe­ris uzkapa augša pa kāpnēm.

Viņš sekoja, turēdams pistoli gatavība.

Pols un Reičela bija nokļuvuši milzīga telpa, kur uzraksts uz plāksnes vēstīja MARMORNE KAMMER un angliski MARMORA ZĀLE. Greznas marmora kolonnas, izvietotas vienā­dos attālumos gar visām četrām sienam, slejas vismaz četrdesmit pedu augstuma, katra rotāta ar zelta lapam uz maigas persiku krāsas un gaiši pelēka fona. Griestus rotaja majestātiskās freskas, kuras bija attēloti kaujas rati, lauvas un Herkuless. Telpu apņē­ma trīsdimensiju arhitektonisks gleznojums, kas radīja vēl lielā­kā plašuma iespaidu. Griestus apgaismoja kvēlspuldžu griestu lampas. Butu aizraujoši aplūkot šo krāšņo telpu, ja vien pa po­dam nesekotu bruņots vajatajs.

Viņi skrēja pa šaha galdiņa flīžu gridu, šķērsojot misiņa režģi, caur kuru zalē ieplūda silts gaiss. Talakajā zāles gala bija vel vie­nas greznas durvis. Cik viņš varēja saskatīt, tā bija vienīga izeja no zāles. Pēkšņi iečikstejās un paveras durvis, pa kurām viņi bija ienākuši.

Pols zibenīgi atvēra durvis viņiem priekša, un viņi izslīdēja pa tam uz pusapaļas terases. Aiz smagnējas akmens balustrades pletās melna tumsa līdz ņirbošajām pilsētas ugunim talu lejā. Samtainais debesjums virs galvas bija nosēts ar zvaigznēm. Vi­ņiem aiz muguras pret naksnīgajām debesim slējās abatijas spilgti apgaismotā balti Dzintaraina fasāde. Akmens lauvas un puķi rau­dzījās lejup, it kā modri sargādami savu mājokli. Uzputa dzestrs vējš. Plata terase stiepās pakava forma līdz vēl vienam durvīm pretēja gala.

Viņš kopā ar Reičelu devas apkārt terasei uz šim durvīm.

Tās bija aizslēgtas.

Aiz muguras sāka verties vaļa durvis, pa kuram viņi bija iz­nākuši. Pols ātri pārāudzījās apkart un atklaja, ka nav, kur begt. Aiz akmens margam bija tikai simtiem metru augsta krauja virs upes krasta.

Ari Reičela saprata situācijās bezcerīgumu un ar asārām acīs ieskatijas Polam sejā, droši vien domādama to pašu, ko viņš.

Vai viņiem tūlīt būs jāmirst?